Kāpinātas situācijas, pretinieku, arī politisko sāncenšu izsmiešana bija raksturīga jau sengrieķu autora Aristofana (Ἀριστοφάνης) darbos, piemēram, “Mākoņi” (Νεφέλαι, 423 p. m. ē.), kuros savienojas sociāla satīra ar situāciju pārspīlējumu un raksturu kariķējumu. Jau šajā darbā iedibināta farsam raksturīgā tendence, no vienas puses, atspoguļot kādu negatīvu parādību, to vispārinot, no otras, izsmieklu vērst pret konkrētiem cilvēkiem. Lugā “Mākoņi” par autora izvēlētu karikatūras objektu kļūst sengrieķu filozofs Sokrats (Σωκράτης). Lugas iedarbību raksturo fakts, ka Sokrata mācekļa Platona (Πλάτων) darbos izteikts pieņēmums, ka tā kalpojusi par ierosinājumu Sokrata prāvai. Par komēdijas zemāko formu sengrieķu dramaturģijā uzskatāmas arī tā dēvētās satīru drāmas, kuras pēc tradīcijas tika izrādītas Dionīsa svētkos Atēnās, noslēdzot traģēdiju triloģijas izrādes. Romas impērijas periodā Plauts (Titus Maccius Plautus) savā dramaturģijā, piemēram, lugā “Amfitrions” (Amphitryon, 3. vai 2. gs. p. m. ē.), raksturu tēlojumam izmantoja eksperimentālas un absurdas situācijas, kurās atrodas tēlotie raksturi. Kā īpaša forma izveidojās Atellāņu farss (Atellanae fabulae), kas bija vulgāru joku inscenējums, parasti kāda garāka uzveduma sastāvdaļa. Savu nosaukumu šie inscenējumi ieguva pēc Atellas (Atella) pilsētas vārda Itālijas dienvidos, Kampānijā. Tajos tika izmantoti stabili tēli, piemēram, dīvains vecis, augstprātīgs kareivis, komisks kalps, kas vēlāk tika pārmantoti arī viduslaiku farsos un masku jeb delartiskajās komēdijās (commedia dell'arte). Vēlo viduslaiku periodā farss kļuva populārs kā reliģiska satura uzvedumu starpspēle, nereti arī improvizēts komisks iespraudums reliģiskajos tekstos. Farss attīstījās arī patstāvīgi kā laukuma teātra forma. Populāri tēli, kas tika pakļauti izsmieklam, bija piemānītais vīrs un apmuļķotais krāpnieks. Ceļojošās trupas attīstīja īpašu farsa paveidu, fablo (fabliau), kas bija veidots kā neliela, apzināti provokatīva un nepiedienīga aina publikas ieintriģēšanai. 15. un 16. gs. Francijā populāras bija īsas satīriskas lugas (sotie), kuru izcelsme saistīta ar karnevālu kultūru un ironisku muļķības slavinājumu. Aptuveni 150 populārāko franču viduslaiku farsu teksti vēlāk pierakstīti un kalpojuši kā ierosme līdzīgiem sacerējumiem citās kultūrās. Atsevišķus fablo sižetus un situācijas itāļu rakstnieks Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) iestrādājis romānā “Dekamerons” (Decamerone, 1353). Anglijā popularitāti ieguva Džona Heivuda (John Heywood) dramatiskās interlūdijas (starpspēles), piemēram, “Mīlas spēle” (The Play of Love, 1533). Renesanses periodā farsa elementi tika iestrādāti pilna apjoma komēdijās. Viljams Šekspīrs (William Shakespeare) tos izmantojis savos darbos, piemēram, “Kļūdu komēdija” (The Comedy of Errors, 1594), “Spītnieces savaldīšana” (The Taming of the Shrew, 1594) un “Jautrās vindzorietes” (The Merry Wives of Windsor, 1597). Angļu rakstnieka Bena Džonsona (Ben Jonson) populārs darbs ir “Bērtuļa tirgus” (Bartholomew Fair, 1614). 17. gs. franču dramaturģijā farsa elementus izmantojis Moljērs (Molière), piemēram, lugās “Skapēna blēdības” (Les Fourberies de Scapin, 1671) un “Iedomu slimnieks” (Le malade imaginaire, 1673). 19. gs. farss kļuva par stabilu populārās kultūras un komerciālā teātra sastāvdaļu. Francijā pazīstamākie farsu autori, kuru darbi izpelnījušies plašu atzinību, ir Ežēns Labišs (Eugène Marin Labiche) un Žoržs Feido (Georges Feydeau). E. Labiša populārākās lugas ir “Itālijas salmu cepurīte” (Le Chapeau de paille d’Italie, 1851) un “Mesjē Perišona ceļojums” (Le Voyage de Monsieur Perrichon, 1860), savukārt Ž. Feido ievērību guvis ar lugām “Dāmu drēbnieks” (Tailleur pour dames, 1889) un “Blusa ausī” (La Puce à l’oreille, 1907). Anglijā pazīstams farsu autors bija Arturs Pinero (Sir Arthur Wing Pinero), ievērojamākie darbi “Miertiesnesis” (The Magistrate, 1885), “Skolotāja” (The Schoolmistress, 1886) un “Izvirtulis” (The Profligate, 1889). Žanra nosacījumi precīzi izmantoti Brendona Tomasa (Brandon Thomas) lugā “Čārlija tante” (Charley’s Aunt, 1892). Krievijā 19. gs. beigās populāri bija Antona Čehova (Анто́н Па́влович Че́хов) viencēlieni “Lācis” (Медведь, 1888), “Precības” (Свадьба, 1889) un “Bildinājums” (Предложение, 1890). Populāri 20. gs. farsi ir Somerseta Moema (Somerset Maugham) “Džeks Strovs” (Jack Straw, 1908), Bena Traversa (Ben Travers) “Dzeguze ligzdā” (A Cuckoo in the Nest, 1925), Noela Kouarda (Sir Noël Coward) “Personiskās dzīves” (Private Lives, 1930), Kolina Morrisa (Colin Morris) “Negribīgie varoņi” (Reluctant Heroes, 1950), Dario Fo (Dario Fo) “Līķis pārdošanai” (Un morto da vendere, 1958) un “Anarhista nejaušā nāve” (Morte accidentale di un anarchico, 1970), Marka Kamoleti (Marc Camoletti) “Boeing-Boeing” (Boeing-Boeing, 1962), Maikla Freina (Michael Frayn) “Lampu drudzis” (Noises Off, 1982), Kena Ludviga (Ken Ludwig) “Aizdodiet man tenoru” (Lend Me a Tenor, 1989).