Ironija radās un ieguva savu pamatfunkciju – izlikties, smalki izsmejot – sengrieķu filozofa Sokrata (Σωκράτης) dzīves laikā. Sokrats sarunās ar citiem mēģinājis izzināt patiesību un uzdevis dažādus jautājumus, pats izlikdamies, ka neko nezina un nesaprot, – citiem vārdiem “zina, ka neko nezina” (οἶδα οὐδὲν εἰδώς, oida ūden eidos). Sokrats šajās sarunās slavējis sarunu biedru un viņa zināšanas un sācis iztirzāt kādu jautājumu, piemēram, kas ir zināšana. Sokrats uzdevis arvien sarežģītākus jautājumus, un sarunu biedrs sapinies atbildēs, tā arī nesniedzot pilnīgu atbildi uz uzdoto jautājumu, un galu galā nostādījis sevi nezinātāja lomā. To dēvē par sokratisko ironiju. Ironija gan kā atsevišķs retorisks paņēmiens, gan kā klātesoša noskaņa tekstā vērojama jau antīkajā literatūrā, piemēram, sengrieķu dramaturga Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijās, senās Romas oratora un satīriķa Samosatas Lūkiāna (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) dialogos, senās Romas dzejnieka Juvenāla (Decimus Iunius Iuvenalis) satīriskajā dzejā un citos darbos. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātā “Rētorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) raksta, ka ironija rada nicinošu iespaidu, taču netiek sniegts plašāks raksturojums un mēģinājums ironiju definēt. Traktātā “Nikomaha ētika” (Ἠθικὰ Νικομάχεια, 4. gs. p. m. ē.) Aristotelis lieto vārdu εἰρωνεία, eironeia, taču tā ir nevis retorikas sastāvdaļa, bet gan rakstura īpašība. Senās Romas valstsvīrs un orators Cicerons (Marcus Tullius Cicero) traktātā “Par oratoru” (De Oratore, 1. gs. p. m. ē.) apraksta ironiju kā līdzekli maldināšanai, secinot, ka tā vienlaikus ir pievilcīga un asprātīga. Savukārt senās Romas retorikas teorētiķis Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) nošķir ironiju kā tropu un ironiju kā izvērstu figūru, kas visu tekstu – runātu vai rakstītu – padara ironisku. Pēc šī dalījuma ir iespējams vairāk pievērsties ironijas retoriskajam lietojumam. Pēc Kvintiliāna ieviestās izpratnes teorija par ironiju tiek papildināta, jau sākot ar mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem – ironija aprakstīta senās Romas gramatiķa un retorikas skolotāja Ailija Donata (Aelius Donatus) traktātā “Gramatikas māksla” (Ars Grammatica, 4. gs.), spāņu teologa un zinātnieka Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae/Origines, 7. gs.), itāļu teologa Džovanni Batistas Bernardi (Giovanni Battista Bernardi) traktātā “Rētorikas tezaurs” (Thesaurus Rhetoricae, 16. gs.) u. c. teorētiskos traktātos. Viduslaikos ironija funkcionēja kā trops reliģiskos tekstos. Renesansē ironija tika uzskatīta par alegorijas daļu, un šajā laikā tapa darbi, kurus caurvij ironija, piemēram, franču rakstnieka Fransuā Rablē (François Rabelais) romānā “Gargantija un Pantagriels” (Gargantua et Pantagruel, 1532–1564). Sākot ar 16. gs. beigām, ironija vairs netika uzskatīta tikai par tropu; tā kļuva par izteiksmes veidu, ko pastiprina satīriskas literatūras uzplaukums. 18. gs. beigās, attīstoties romantismam, izveidojas romantiskā ironija, tādējādi radot iespēju pasmieties par tā laika augstajiem ideāliem.