Ironija radās un ieguva savu pamatfunkciju – izlikties, smalki izsmejot – sengrieķu filozofa Sokrata (Σωκράτης) dzīves laikā. Sokrats sarunās ar citiem mēģinājis izzināt patiesību un uzdevis dažādus jautājumus, pats izlikdamies, ka neko nezina un nesaprot, – citiem vārdiem “zina, ka neko nezina” (οἶδα οὐδὲν εἰδώς, oida ūden eidos). Sokrats šajās sarunās slavējis sarunu biedru un viņa zināšanas un sācis iztirzāt kādu jautājumu, piemēram, kas ir zināšana. Sokrats uzdevis arvien sarežģītākus jautājumus, un sarunu biedrs sapinies atbildēs, tā arī nesniedzot pilnīgu atbildi uz uzdoto jautājumu, un galu galā nostādījis sevi nezinātāja lomā. To dēvē par sokratisko ironiju. Ironija gan kā atsevišķs retorisks paņēmiens, gan kā klātesoša noskaņa tekstā vērojama jau antīkajā literatūrā, piemēram, sengrieķu dramaturga Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijās, senās Romas oratora un satīriķa Samosatas Lūkiāna (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) dialogos, senās Romas dzejnieka Juvenāla (Decimus Iunius Iuvenalis) satīriskajā dzejā un citos darbos. Sengrieķu filozofs Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātā “Rētorika” (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) raksta, ka ironija rada nicinošu iespaidu, taču netiek sniegts plašāks raksturojums un mēģinājums ironiju definēt. Traktātā “Nikomaha ētika” (Ἠθικὰ Νικομάχεια, 4. gs. p. m. ē.) Aristotelis lieto vārdu εἰρωνεία, eironeia, taču tā ir nevis retorikas sastāvdaļa, bet gan rakstura īpašība. Senās Romas valstsvīrs un orators Cicerons (Marcus Tullius Cicero) traktātā “Par oratoru” (De Oratore, 1. gs. p. m. ē.) apraksta ironiju kā līdzekli maldināšanai, secinot, ka tā vienlaikus ir pievilcīga un asprātīga. Savukārt senās Romas retorikas teorētiķis Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs.) nošķir ironiju kā tropu un ironiju kā izvērstu figūru, kas visu tekstu – runātu vai rakstītu – padara ironisku. Pēc šī dalījuma ir iespējams vairāk pievērsties ironijas retoriskajam lietojumam. Pēc Kvintiliāna ieviestās izpratnes teorija par ironiju tiek papildināta, jau sākot ar mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem – ironija aprakstīta senās Romas gramatiķa un retorikas skolotāja Ailija Donata (Aelius Donatus) traktātā “Gramatikas māksla” (Ars Grammatica, 4. gs.), spāņu teologa un zinātnieka Seviļas Isidora (Isidorus Hispalensis) enciklopēdiskajā darbā “Izcelsmes” (Etymologiae/Origines, 7. gs.), itāļu teologa Džovanni Batistas Bernardi (Giovanni Battista Bernardi) traktātā “Rētorikas tezaurs” (Thesaurus Rhetoricae, 16. gs.) u. c. teorētiskos traktātos. Viduslaikos ironija funkcionēja kā trops reliģiskos tekstos. Renesansē ironija tika uzskatīta par alegorijas daļu, un šajā laikā tapa darbi, kurus caurvij ironija, piemēram, franču rakstnieka Fransuā Rablē (François Rabelais) romānā “Gargantija un Pantagriels” (Gargantua et Pantagruel, 1532–1564). Sākot ar 16. gs. beigām, ironija vairs netika uzskatīta tikai par tropu; tā kļuva par izteiksmes veidu, ko pastiprina satīriskas literatūras uzplaukums. 18. gs. beigās, attīstoties romantismam, izveidojas romantiskā ironija, tādējādi radot iespēju pasmieties par tā laika augstajiem ideāliem.

19. un 20. gs. ironijas nozīme un funkcionalitāte paplašinājās. Tapa gan teorētiski pētījumi par ironiju, piemēram, dāņu filozofa Sērena Kirkegora (Søren Kierkegaard) disertācija “Par ironijas jēdzienu ar pastāvīgām atsaucēm uz Sokratu” (Om begrebet ironi med stadigt hensyn til Socrates, 1841), gan tā parādās literatūrā, piemēram, par ironijas piesātinātu romānu tiek uzskatīts īru rakstnieka Džeimsa Džoisa (James Joyce) “Uliss” (Ulysses, 1922). 21. gs. ironija ir daudzveidīga, daudzslāņaina un klātesoša ne tikai literatūrā, bet arī teātrī, mākslā, kino, plašsaziņas līdzekļos un citur. Mūsdienās teorija par ironiju ir izvērsta, toties tās pamats kā smalks izsmiekls saglabājas nemainīgs no antīkās pasaules. Kā norāda latviešu literatūrzinātniece un valodniece Janīna Kursīte, ironija ir kādas personas, parādības vai lietas šķietami labvēlīga izcelšana, kuras patiesais slēptais mērķis ir izsmiešana, taču neakcentējot, ka ironija būtu pieskaitāma tropiem. Ir arī tādi pētījumi, kuros ironija aplūkota kā trops līdzās metaforai, personifikācijai un citiem. Tādu atzinumu pauž latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis, norādot arī, ka ironija, sarkasms, humors un satīra ir komisma svarīgākās kategorijas. Taču par ironiju var dēvēt ne tikai tropu, bet plašāk jebkuru apslēptu izsmieklu, jo filozofijā ironija tiek uzskatīta par idejiski estētiskas vērtēšanas paņēmienu. Lai uztvertu ironiju, svarīgi saprast kontekstu, jo tieši konteksts ir tas, kas liek noprast, ka patiesībā ironizētājs ir domājis ko citu. V. Valeinis uzsver, ka metafora un metonīmija balstās uz līdzību, bet ironija, tieši pretēji, tiek balstīta uz kontrastu, jo negatīva attieksme pret kaut ko tiek izteikta ar pretējo – pozitīvas nozīmes vārdu –, piemēram, ironijā ‘tā nu gan bija ļoti gudra rīcība’ saprotams, ka rīcība bijusi slikta. Turklāt ironijas izteikšanā liela nozīme ir intonācijai. Kā norādīja amerikāņu literatūrkritiķis Meiers Hovards Abrams (Meyer Howard Abrams), ironijai var būt vairāki dalījumi, taču visbiežāk izdala verbālo (angļu verbal irony) un situatīvo (angļu dramatic irony) ironiju. Verbālā ironija veidojas, kad teikts vai rakstīts viens, bet domāts kas cits, kad vārda ierastā nozīme ir pretēja izteiktajam, piemēram, frāzē ‘šodien nu gan ir labs laiks’ saprotams, ka laikapstākļi patiesībā ir slikti. Verbālā ironija var būt vērojama gan ikdienā, gan bieži arī plašsaziņas līdzekļos. Situatīvā ironija parādās, kad literārā darbā vai izrādē veidojas neatbilstība starp gaidīto un reāli notiekošo – lasītāji vai skatītāji zina ko tādu, ko tēls nezina, piemēram, angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugas “Romeo un Džuljeta” (Romeo and Juliet, 1595) ainā, kad Romeo domā, ka Džuljeta ir mirusi, bet lasītāji vai skatītāji zina, ka tā nav. Tāpat ironijai var izdalīt vairākas funkcijas, piemēram, uzjautrinoša, izsmejoša, nosodoša un citas, turklāt to skaits un šķīrums var būt mainīgs.