Groteska ir viens no retajiem tropiem, kas nenāk no antīkās retorikas teorijas, tāpēc var teikt, ka tas ir salīdzinoši jauns jēdziens. Tāpat arī vārda cilme nav no sengrieķu valodas, bet gan no vulgārās latīņu valodas. Sākotnēji vārds ‘groteska’ apzīmējis sienu gleznojumus. 16. gs. Romā tika atsegti sienu gleznojumi imperatora Nerona (Nerō) villā “Zelta namā” (Domus aurea). Lai gan nams nekad netika pabeigts, tā koridoru sienas rotā zīmējumi, kuros savijas kopā dažādi pretstati – dzīvais un nedzīvais, cilvēciskais un necilvēciskais, kā arī attēloti augi, dzīvnieki, cilvēki un arhitektūra. Tajā nav atrodams nekas, kas būtu sastopams realitātē, līdz ar to izveidojas pamats groteskas idejai – nesavienojamais.

16. gs. groteska ienāk arī literatūrā, piemēram, franču rakstnieka Fransuā Rablē (François Rabelais) romāns “Gargantija un Pantagriels” (La vie de Gargantua et de Pantagruel, 16. gs.), spāņu rakstnieka Migela de Servantesa (Miguel de Cervantes Saavedra) romāns “Dons Kihots” (Don Quixote, 1605). 17. un 18. gs. groteskas jēdziens paplašinās, 19. gs. tas izplatīts romantismā, savukārt 20. gs. groteska ieņem nozīmīgu vietu šausmu literatūrā un zinātniskās fantastikas literatūrā.

Groteskai literatūrā ir raksturīgi satīra un komisms, tai var piemist hiperbolas īpašības. Fantastiskais var būt kopā ar reālo, skaistais ar atbaidošo, traģiskais ar komisko utt. Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte uzsver, ka groteska parādās arī mītiskajā pasaules uztverē, piemēram, ķekatnieku gājienos, rituālos, kāzu apdziedāšanas dziesmās un citur. Ar grotesku var apšaubīt vispārpieņemtas patiesības un skart tabu tēmas. Mūsdienās groteska ir jēdziens gan vizuālajā mākslā, gan literatūrā, tas nemitīgi paplašinās un tiek daudz pētīts. Līdzās komiskiem pārspīlējumiem groteskā vērojamas šausmas un riebums, tādēļ tā rada apmulsumu.