A. Johansons pieder tai latviešu inteliģentu paaudzei, kuru dzīve dalīta divi daļās – bērnība un skolas gadi, aizsāktas studijas neatkarīgajā Latvijā, bet lielākā daļa aizrit svešumā – divu valodu vidē. Rakstīt latviski viņiem nozīmē arī sevī saglabāt latvieti. Tas uzskatāmi atklājas visās viņa darbības jomās un rakstītajos darbos. Viņu galvenokārt interesē dažādi vēsturiski laiki, notikumi un (vēsturiskas) personības loma/nozīme, arī veidošanās dažādos vēsturiskos pārmaiņu laikos. Tāpat A. Johansonu saista vietu vēsture, ko lieliski apliecina viņa grāmatas par Rīgu. Viņš ir arhīvu cilvēks, kuram būtiska ir datu, faktu precizitāte, vēsturiskais konteksts, taču to visu viņš pratis savienot ar raitu un saistošu izklāsta veidu. Savukārt viņa dzejas noskaņā dominē zināma fatalitāte, rezignācija, šaubas, kas īpaši paspilgtinās, nonākot svešumā.
Visa mūža garumā jaušama A. Johansona noturīgā interese par vēsturi, folkloru, mitoloģiju. Šo interesi viņš saaudis, literatūrvēsturiskajās un vēsturiskajās esejās padziļināti pētot un rakstot par spilgtām, nereti sava laika kontekstā pretrunīgi vērtētām personībām, notikumiem. Viņa literatūrvēsturiskajās un vēsturiskajās esejās latviskais saplūdis ar pasaules elpu un telpu. Savulaik tās atzinīgi vērtējuši gan literatūras kritiķi, gan vēsturnieki, īpaši akcentējot pamatīgo arhīvu un avotu bāzi. Esejās tēlotas neordināras, spilgtas, dēkainas un talantīgas personības, kas atstājušas ietekmi gan uz savu laiku, gan nākamajiem gadu simteņiem. Eseju varoņi ir pretrunīgi, psiholoģiski sarežģīti, noslēpumaini un intriģējoši cilvēki, kuri dažādos gadsimtos dzīvojuši Anglijā, Romā, Kurzemes hercogistē un citur.
Viņa interese par personībām, vēsturi, vietu vēsturi, namu vēsturi, ielu vēsturi, tradīcijām, agrākajām latviešu nodarbēm/amatiem u. tml. pārliecinoši atklājas kultūrvēsturiskajās atmiņu un apceru grāmatās par Rīgu un rīdziniekiem – “Rīgas svārki mugurā” (1966) un “Visi Rīgas nami skan” (1970) –, kā arī apjomīgajā sējumā “Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800” (1975).

Andrejs Johansons pie sava grāmatplaukta. Sēgeltorpa, Zviedrija, 1970. gads.
Avots: Pāvila Johansona privātais arhīvs.