A. Johansons ir piecu eseju krājumu, divu Rīgai un rīdziniekiem veltītu atmiņu un apceru grāmatu autors, grāmatu “Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800” un “Latviešu literatūras vēsture” (4 burtnīcās, 1953.–1954. gads) autors, latviešu preses izdevumu un daiļliteratūras grāmatu redaktors, antoloģiju un rakstu krājumu sastādītājs. Viņa zinātniskās publikācijas lasāmas vācu un zviedru valodā.

Pamatizglītību ieguva Rīgas pilsētas 1. pamatskolā un Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. 1940. gada rudenī uzsāka filoloģijas studijas Latvijas Universitātē, tomēr tās nepabeidza. Izglītību turpināja, dzīvojot trimdā, Stokholmas Universitātē (Stockholms universitet), kur studēja reliģiju vēsturi un etnogrāfiju. 1959. gadā ieguva filozofijas kandidāta grādu reliģiju vēsturē (pētījums “Jēkaba Langes vārdnīca (1777) kā latviešu reliģijas vēstures avots”) un 1961. gadā – filoloģijas doktora grādu (par darbu Gårdrået i lettisk folkloro, “Sētas sarggars latviešu ticējumos”). 1964. gadā A. Johansons par disertāciju Der Schirmherr des Hofes im Volksglauben der Letten (“Mājas kungs latviešu tautas ticējumos”, izdota grāmatā 1964. gadā) ieguva doktora grādu reliģiju vēsturē.

A. Johansons rakstniecībā ienāca kā ģimnāzists. Viņu saistīja mākslas pasaule; viņš, apmeklēdams jaunākās mākslas izstādes, rakstīja un publicēja arī apceres. Agri iepazina Rīgas intelektuālo mākslas, literāro un teātra vidi. Pirmās publikācijas lasāmas Latvijas vidusskolu audzēkņu literārajā žurnālā “Skolu Dzīve” 1936./1937. mācību gadā, pāris dzejoļi publicēti Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas audzēkņu darbu krājumā “Centieni”.

Jau agrā jaunībā pievērsās atdzejai. 1939. gadā, kad A. Johansonam bija septiņpadsmit gadu, iznāca viņa tulkotā Džordža Gordona Bairona (George Gordon Byron) dramatiskā poēma “Manfrēds” (Manfred, 1817).

1941. gada Ziemassvētkos apgāds “Zelta Ābele” izdeva Anšlava Eglīša un A. Johansona kopdzejas krājumu “Mijkrēslī”. Tajā iekļauti 20 A. Johansona dzejoļi. 1941.–1945. gadā strādāja laikraksta “Tēvija” literārajā daļā, kur publicēja vairākus literārus portretus un recenzijas. Latvijā mēģināja rakstīt arī filmu scenārijus, ļoti daudz lasīja, aizrāvās ar Eduarda Veidenbauma dzeju.

Literārās jaunrades sākumā viņa dzeja dēvēta par intelektuālu, rezignētu, drūmu un pesimistisku, tomēr uzteikta gludā forma. Savu dzejas krājumu autors nepieredzēja, lai arī dzejas krājums “Krēslainie spoguļi” 1944. gada jūlija beigās bija iesniegts izdošanai. Tikai 1984. gadā, jau pēc autora nāves, ar dzejnieces Veronikas Strēlertes gādību izdots krājums “Krēslainie spoguļi”, kur dominē jaunības melanholija, skumja apcere, intelektuālisms, taču jūtams arī neparasti spilgti, gandrīz traģiski pārdzīvots laika neapturamais plūdums, dzejas krājumā vienviet saplūst vēl divdesmitgadīga jaunieša trauksmainums ar laikmeta kolīziju skarta trimdinieka pārdzīvojumu.

1944. gada novembrī A. Johansons kā kara reportieris nonāca Berlīnē, tomēr 1945. gada martā atgriezās Latvijā, 1945. gada 8. maijā ar vienu no pēdējām bēgļu laivām atstāja Kurzemi. Turpmākais posms saistīts ar dzīvi Zviedrijā. Neilgu laiku pavadīja Gotlandē, mūžu nodzīvoja Stokholmā. 1947. gadā izveidoja ģimeni ar dzejnieci V. Strēlerti; 1947. gada 18. oktobrī piedzima dēls Pāvils Johansons – dzejnieks, dziesminieks un skolotājs, kurš par tēvu teicis, ka viņš ir īsts rīdzinieks un īsts grāmatnieks.

Pirmie gadi Zviedrijā A. Johansonam nebija viegli; lai nopelnītu iztiku, viņš strādāja Stokholmas tramvaju un autobusu pārvaldē par kasieri un pastā. Taču brīvajā laikā piedalījās latviešu laikrakstu “Latvju Ziņas” (1944–1955), “Latvju Vārds” (1944–1966), baltiešu informatīvā žurnāla The Baltic Review, žurnāla “Ceļa Zīmes” redakciju darbā. Darba gaitas saistītas ar Stokholmas Universitāti vispārējās un salīdzināmās reliģijas vēsturē (1961–1974). Viņš sekmīgi veidoja savu akadēmisko karjeru un zinātnisko darbību.

A. Johansona interešu lokā bija arī literatūras un kultūrvēstures studijas. Viņš lasīja lekcijas par latviešu literatūru Baltijas institūtā Stokholmā; izmantojot šīs lekcijas, tapa “Latviešu literatūra”; publicēja apceres par latviešu rakstniecību, kultūru, folkloru “Latvju enciklopēdijā” (1950–1955).

Līdztekus akadēmiskajam darbam iesaistījās Latvijas PEN kluba darbībā un piedalījās sanāksmēs, ar priekšlasījumiem uzstājās trimdas latviešu pasākumos. Darbojās Latviešu mākslinieku kopā Zviedrijā.

Savā mājvietā Stokholmā A. Johansons izveidoja ļoti plašu bibliotēku, draugu vidū nereti viņu dēvēja par Stokholmas Misiņu. 1969. gadā bibliotēkā bija ap pieciem tūkstošiem grāmatu, galvenokārt latviešu valodā, un grāmatas par Latviju svešvalodās, kā arī vispārējā un salīdzināmajā reliģiju vēsturē. Sevišķi lepojās ar seno Baltijas karšu kolekciju.

A. Johansons pieder tai latviešu inteliģentu paaudzei, kuru dzīve dalīta divi daļās – bērnība un skolas gadi, aizsāktas studijas neatkarīgajā Latvijā, bet lielākā daļa aizrit svešumā – divu valodu vidē. Rakstīt latviski viņiem nozīmē arī sevī saglabāt latvieti. Tas uzskatāmi atklājas visās viņa darbības jomās un rakstītajos darbos. Viņu galvenokārt interesē dažādi vēsturiski laiki, notikumi un (vēsturiskas) personības loma/nozīme, arī veidošanās dažādos vēsturiskos pārmaiņu laikos. Tāpat A. Johansonu saista vietu vēsture, ko lieliski apliecina viņa grāmatas par Rīgu. Viņš ir arhīvu cilvēks, kuram būtiska ir datu, faktu precizitāte, vēsturiskais konteksts, taču to visu viņš pratis savienot ar raitu un saistošu izklāsta veidu. Savukārt viņa dzejas noskaņā dominē zināma fatalitāte, rezignācija, šaubas, kas īpaši paspilgtinās, nonākot svešumā.

Visa mūža garumā jaušama A. Johansona noturīgā interese par vēsturi, folkloru, mitoloģiju. Šo interesi viņš saaudis, literatūrvēsturiskajās un vēsturiskajās esejās padziļināti pētot un rakstot par spilgtām, nereti sava laika kontekstā pretrunīgi vērtētām personībām, notikumiem. Viņa literatūrvēsturiskajās un vēsturiskajās esejās latviskais saplūdis ar pasaules elpu un telpu. Savulaik tās atzinīgi vērtējuši gan literatūras kritiķi, gan vēsturnieki, īpaši akcentējot pamatīgo arhīvu un avotu bāzi. Esejās tēlotas neordināras, spilgtas, dēkainas un talantīgas personības, kas atstājušas ietekmi gan uz savu laiku, gan nākamajiem gadu simteņiem. Eseju varoņi ir pretrunīgi, psiholoģiski sarežģīti, noslēpumaini un intriģējoši cilvēki, kuri dažādos gadsimtos dzīvojuši Anglijā, Romā, Kurzemes hercogistē un citur.

Viņa interese par personībām, vēsturi, vietu vēsturi, namu vēsturi, ielu vēsturi, tradīcijām, agrākajām latviešu nodarbēm/amatiem u. tml. pārliecinoši atklājas kultūrvēsturiskajās atmiņu un apceru grāmatās par Rīgu un rīdziniekiem – “Rīgas svārki mugurā” (1966) un “Visi Rīgas nami skan” (1970) –, kā arī apjomīgajā sējumā “Latvijas kultūras vēsture. 1710–1800” (1975).

A. Johansona personības un daiļrades vērtētāji uzsvēruši viņa erudīciju, pamatīgās zināšanas vēsturē, prasmi saistoši vēstīt. Latvijā viņš kļuva pazīstams kā atdzejotājs un rezignēts liriķis, Zviedrijā – galvenokārt kā redaktors, esejists, kultūrvēsturnieks un zinātnieks.

Dzīvojot svešumā, viņš pievērsās esejas žanram, kļūstot par vienu no spilgtākajiem šī žanra pārstāvjiem latviešu literatūrā. A. Eglītis esejas nodēvējis par spraigām novelēm, bet to autoru – par literatūras gardēdi vai retumu meklētāju, kā arī uzsvēris autora rūpīgo, koncentrēto un tēlaino stilu un to, cik apbrīnojami plašs un bagātīgs materiāls, nesablīvējot faktus, iestrādāts šajās esejās.

A. Johansona eseju centrā vēsturiski notikumi, spilgtas personības. Nepilnu desmit gadu laikā cita pēc citas iznāca piecas eseju grāmatas – “Dūmainie spīdekļi” (1953), “Pakavu dunoņa” (1954), “Pārlaicīgie ceļinieki”, “Leoparda āda” (abas 1956. gadā) un “Vēju mezgli” (1962). Esejas sarakstītas lakoniski, plūstoši, ar lielu fantāziju un prasmi.

Mērķtiecīga darba rezultātā A. Johansons kļuva par atzīstamu reliģiju vēstures un folkloras zinātnieku. Viņa aizrautība ar vēstures pētniecību un literārajām studijām, arhīvu darbs un akadēmiskais veikums veicināja paliekošu darbu tapšanu. Autora veiksme – spēja nekļūt subjektīvam, bet, balstoties faktos, arhīvu studijās un avotos, veidot savus darbus, kuriem gadu plūdums nevar kaitēt.

A. Johansons saņēmis vairākas godalgas: Krišjāņa Barona prēmija (1965) piešķirta par darbu “Mājas kungs latviešu tautas ticējumos”; Ģenerāļa Kārļa Goppera fonda balva (1966) piešķirta par grāmatu “Rīgas svārki mugurā”; Krišjāņa Barona prēmija (1970) piešķirta par apceru un atmiņu grāmatu “Visi Rīgas nami skan”; Kultūras fonda prēmija (1976) piešķirta par darbu “Latvijas kultūras vēsture, 1710–1800”.