Zviedru valodā runā apmēram 10 miljoni cilvēku pasaulē, visvairāk Zviedrijā. Zviedru valoda, kurā runā vairums Zviedrijas iedzīvotāju, ir vai nu viņu dzimtā, vai otrā saziņas valoda. Somijā apmēram 5 % iedzīvotāju (apmēram 290 000) zviedru valoda ir dzimtā valoda. Zviedru valoda ir arī obligāts skolas mācību priekšmets somu kā dzimtajā valodā runājošiem skolēniem, tāpēc daudzi cilvēki Somijā runā zviedriski vai arī saprot zviedru valodu. Tomēr faktiskās zviedru valodas lietojuma prasmes Somijā ir atšķirīgas dažādos valsts reģionos. Somijas autonomais Ālandu salu apgabals ir praktiski zviedru valodas lietojuma areāls. Vairākus simtus gadu zviedru valodā runājoši ļaudis ir dzīvojuši Igaunijas piekrastes rajonos. Lielākā daļa no viņiem bēgļu gaitās Otrā pasaules kara laikā devās uz Zviedriju. Saistībā ar lielu emigrācijas plūsmu no Ziemeļeiropas uz Ziemeļameriku 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ir daudz zviedru izcelsmes iedzīvotāju, un daudzi no viņiem cenšas saglabāt savu senču dzimto valodu. Neliels zviedru valodā runājošs iedzīvotāju skaits ir bijis tā sauktajā senajā zviedru ciemā Starošvedskojē (Gammalsvensbija, Gammalsvenskby, tag. Starošvedske) Ukrainas dienvidos kopš 18. gs. beigām, kad viņi tika izraidīti uz turieni no Igaunijas.

Saskaņā ar 2009. gada Valodu likumu zviedru valodai Zviedrijā ir galvenās valodas statuss. Likumā ir noteikts, ka zviedru valoda ir Zviedrijas vispārpieņemtā kopējā un sabiedriskās saziņas valoda. To var izmantot visās sabiedrības jomās, piemēram, sazinoties ar valsts pārvaldes iestādēm. Zviedru valodai Somijā ir valsts valodas statuss ar tādu pašu juridisko statusu kā somu valodai. Zviedru valoda ir viena no oficiālajām Eiropas Savienības (European Union) valodām. Tā kā skandināvu valodām ir liela līdzība, lietojot zviedru valodu, parasti var saprasties arī Dānijā un Norvēģijā. Zviedrijā ir arī piecas mazākumtautību valodas: somu, meankieli, sāmu, jidišs un romu. Zviedrijas parlaments likumdošanas kārtībā ir piešķīris minoritātes valodas statusu arī zviedru zīmju valodai.

Zviedru alfabēts sastāv no 29 burtiem: a, b, c, d, e, f, g, h, i, j, k, l, m, n, o, p, q, r, s, t, u, v, w, x, y, z, å, ä, ö. No tiem w un q tiek izmantoti tikai aizgūtos vārdos un nosaukumos. Ļoti brīva pēc būtības ir uzvārdu rakstība.

Zviedru valodā ir deviņi patskaņi /a, e, i, o, u, y, å, ä, ö/ un 20 līdzskaņu /b, c, d, f, g, h, j, k, l, m, n, p, q, r, s, t, v, w, x, z/. Vairumā gadījumu <g>, <k> un <sk> tiek izrunāti atšķirīgi attiecīgi pirms cietajiem patskaņiem ‒ a, o, u, å ‒ un mīkstajiem patskaņiem ‒ e, i, y, ä, ö. Zviedru valodā ir divējādi akcentu jeb intonāciju veidi – krītošā intonācija (akut accent; intonācija nr. 1) un locītā intonācija (grav accent; intonācija nr. 2). Intonācija veido arī nozīmju atšķirību. Zviedru valodas skaņu kombināciju mācība pieļauj vārdu sākumā ne vairāk kā trīs līdzskaņus. Daži vārdi sastāv tikai no viena burta: prievārds i (vietas un laika nozīmē) un lietvārdi å (‘upīte’) un ö (‘sala’).

Zviedru valodas lietvārdiem ir divas dzimtes: kopdzimte ar nenoteikto artikulu en un nekatrā dzimte ar nenoteikto artikulu ett. Aptuveni trīs ceturtdaļas lietvārdu pieder pie kopdzimtes lietvārdiem. Noteiktais artikuls tiek pievienots lietvārdiem kā locījuma piedēklis. Piemēram, vārds bok (‘grāmata’) nenoteiktajā formā ar artikulu ir en bok, bet noteiktajā formā – bok-ne. Vārds bord (‘galds’) nenoteiktajā formā ar artikulu ir ett bord, un noteiktajā formā bord-et.

Lietvārdi tiek iedalīti piecās deklinācijās, no kurām četras veido daudzskaitli ar galotnēm, piemēram, en grupp – två grupper (‘grupa’ ‒ ‘divas grupas’), savukārt viena deklinācija veido daudzskaitli bez galotes: ett bord – två bord (‘galds’ – ‘divi galdi’). Izņēmuma gadījumos no angļu valodas aizgūtiem vārdiem daudzskaitli veido ar galotni -s.

Mūsdienu zviedru valodā ir tikai divi locījumi: nominatīvs un ģenitīvs. Izņēmums ir personu vietniekvārdi, kuriem ir arī akuzatīva forma. Tomēr nav akuzatīva un datīva nošķīruma.

Īpašības vārdiem ir gan nenoteiktā, gan noteiktā forma. Tiem ir salīdzināmās pakāpes ar atšķirīgām galotnēm, trevlig (‘jauks’) ‒ trevligare (‘jaukāks’) ‒ trevligast (‘visjaukākais’), ar citu vārdu, gammal (‘vecs’) ‒ äldre (‘vecāks’) ‒ äldst (‘visvecākis’) vai analītiski ar mer un mest: mer typisk (‘vairāk tipisks, tipiskāks’) ‒ mest typisk (‘visvairāk tipiskais, vistipiskākais’).

Darbības vārdi tiek iedalīti trijās regulārās konjugācijās. Atsevišķā konjugācijā ietilpst stiprie un neregulārie darbības vārdi. Laika formas tiek veidotas gan ar piedēkļiem, piemēram, arbeta (‘strādāt’) vienkāršajā pagātnē ir arbetade (‘strādāja’), kā arī ar “iekšējo locīšanu” (patskaņu miju), piemēram, skriva (‘rakstīt’) vienkāršajā pagātnē ir skrev (‘rakstīja’).

Vārdu kārtība teikumā ir noteikta – atšķirīga virsteikumos un palīgteikumos.

Bieži runā par sešiem galvenajiem dialektu apgabaliem Zviedrijā, un tiem tiek pievienotas austrumzviedru izloksnes (östsvenska målen) Somijā. Zviedrijā virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem izšķir dienvidzviedru dialektus (sydsvenska mål), jētlandiešu dialektus (götamål), gotlandiešu dialektus (götländska mål), svēlandiešu dialektus (sveamål), berjslāgeniešu dialektus (bergslagsmål) un norlandiešu dialektus (norrländska mål). Atšķirības starp dialektu apgabaliem galvenokārt attiecas uz izrunu. Bieži vien dialektu vietā var runāt par valodas standarta reģionāliem variantiem. Tomēr ir arī daudz īstu vietējo dialektu, kurus cilvēkiem, kas ieradušies no citām vietām, var būt grūti saprast.

Ar mutes dobuma aizmugurējo daļu izrunājamā r skaņa, kurai līdzība ar franču r skaņu, raksturīga dienvidzviedru dialektiem. Dienvidzviedrijā un Gotlandes salā sastopami arī divskaņi, kas pēc būtības ir sveši Zviedrijas centrālās un ziemeļu daļas dialektiem. Somijas zviedru valodas variantā parasti nav atšķirību intonācijās.

Dažos gadījumos starp dialektiem pastāv morfoloģiskas atšķirības. Tipisks ir īpašības vārdu daudzskaitļa galotņu trūkums norlandiešu dialektos. Standarta zviedru valodā saka Vi är nöjda (‘Mēs esam apmierināti’), kur -a ir daudzskaitļa galotne, savukārt daudzviet Norlandē bieži dzird sakām Vi är nöjd (‘Mēs ir/esam apmierināts’).

Zviedru valoda attīstījusies no kopējās pirmatnējās ziemeļzemju valodas, bet kopš vikingu laikmeta sākuma, ap mūsu ēras 800. gadu, iespējams šķirt zviedru valodu kā atsevišķu valodu. Pirmais periods, sākot ar šo robežšķirtni, tiek dēvēts par rūnu rakstības zviedru valodas laiku (runsvenska tiden; 800.–1225. gads), kad rūnu rakstība tika izmantota tekstiem rūnakmeņu iekalumos. Kristietības ieviešana vikingu laikmetā nozīmēja kontaktus ar eiropiešu kultūru. Šo kontaktu rezultātā no latīņu valodas zviedru valodā aizgūti tādi vārdiem kā, piemēram, mässa (‘mesa’) un kloster (‘klosteris’) un no grieķu valodas, piemēram, kyrka (‘baznīca’), biskop (‘bīskaps’). Divskaņi, kuri tikuši lietoti pirmatnējās ziemeļzemju valodas laikā, izzuda rūnu rakstības zviedru valodas laikā.

Latīņu alfabēts tika ieviests 13. gs., kad sākās vecākais (klasiskais) senzviedru (fornsvenska) valodas periods. Viduslaikos katram apgabalam bija savi likumi, un šie apgabalu likumi (landskapslagar) ir vecākie rokraksti zviedru valodā. Par pirmo šādu zināmo rakstīto avotu zviedru valodā tiek uzskatīts “Rietumjētlandes agrīnais likums” (Äldre västgötalagen”; apmēram 1225. gads). Valoda tajā bija vēl ar formām bagāta ‒ ar darbības vārdu formām atbilstoši personu vietniekvārdiem un četriem lietvārdu locījumiem (nominatīvs, akuzatīvs, datīvs, ģenitīvs).

Nākamo periodu (no 1375. līdz 1526. gadam) sauc par jaunāko senzviedru (yngre fornsvenska) valodas periodu. Hanzas tirdzniecības savienībai tobrīd bija liela ietekme Baltijas jūras reģionā, un lejasvācu valoda lielā mērā ietekmē zviedru valodas attīstību gan vārdu krājuma, gan vārddarināšanas ziņā.

16. gs. sākumā Zviedrijā tika veikta reformācija un zviedru valodā tika iztulkota Jaunā Derība (1526). Šis apstāklis bija sākumpunkts senākajam jaunzviedru (äldre nysvenska) valodas periodam, kas ilga līdz 1732. gadam. Visa Bībele zviedru valodā tika publicēta 1541. gadā. To dēvē par Gustava Vāsas Bībeli (Gustav Vasas bibel), kas nosaukta Zviedrijas karaļa Gustava Vāsas (Gustav Vasa) vārdā. Līdz ar Bībeles tulkojumu notika valodas modernizācija un zviedru valodā ieviesti arī burti å, ä un ö. Zviedru valoda aizstāja Zviedrijas teritorijā iepriekš lietoto latīņu valodu kā kristīgi reliģisko rituālu valoda.

Tiek uzskatīts, ka jaunākais ‒ jaunzviedru (äldre nysvenska) valodas ‒ periods sācies ar publicista un rakstnieka Ūlofa fon Dalīna (Olof von Dalin) žurnāla Then swänska Argus iznākšanu (1732‒1734). Žurnāls tika izdots tikai dažus gadus, bet tam bija liela nozīme vienkāršākas un ikdienā vairāk lietojamas zviedru prozas valodas izveidē. 1734. gadā tika izdots “Svēas Karalistes likums” (Svea rikes lag), kas kļuva par juridiskās valodas normu un terminu veidošanas pamatu.

18. gs. zviedru kultūrā un valodā bija ievērojama franču ietekme. Zviedru valodā ieviesās daudzi franču valodas vārdi. 1786. gadā karalis Gustavs III (Gustaf III) nodibināja Zviedrijas Akadēmiju (Svenska Akademien), lai “veicinātu zviedru valodas tīrību, spēku un diženumu”. Zviedrijas Akadēmijas vislabāk zināmais uzdevums mūsdienās ir Nobela prēmijas piešķiršana literatūrā. Akadēmija piešķir arī citus apbalvojumus un ir atbildīga arī par Zviedrijas Akadēmijas vārdu sarakstu (Svenska Akademiens ordlista), kas ir normatīvs zviedru pareizrakstības un vārdu formu darināšanas izdevums, kura pirmais publicējums datēts ar 1874. gadu.

Līdz ar panākumiem bagātu un pasaulē atzītu zinātnieku, piemēram, Kārļa fon Linneja (Carl von Linné) un Andersa Celsija (Anders Celsius), sasniegumiem 18. gs. attīstījās zviedru zinātnes valoda. Zviedru valoda aizstāja latīņu valodu arī kā izglītības un zinātnes valoda.

19. gs. laikā no angļu valodas tika aizgūts liels skaits vārdu tādās jomās kā rūpniecība un sports. 19. gs. otrajā pusē tika iepazīti divi no zviedru literatūras vēstures nozīmīgākajiem vārdiem, kas turklāt ir arī divi no starptautiski vispazīstamākajiem rakstniekiem: Augusts Strindbergs (John August Strindberg) un Selma Lāgerlēva (Selma Lagerlöf). S. Lāgerlēva kļuva par pirmo sievieti Nobela prēmijas laureāti literatūrā (1909) un arī par pirmo sievieti – Zviedrijas Akadēmijas locekli (1914).

Mūsdienu zviedru (nusvenska) valodas periods sākās ap 19.–20. gs. miju, ap 1900. gadu. Viena pareizrakstības reforma tika veikta 1906. gadā, tāpat kā līdz šim pēdējais nozīmīgais zviedru valodas pareizrakstības labojums: /v/-skaņa ieguva vienotu pareizrakstību, un burtu pāra <dt> pareizrakstība tika aizstāta ar <tt>.

Valodas gramatika gadsimtu gaitā pakāpeniski tika ievērojami vienkāršota, taču vēl 20. gs. sākumā darbības vārdu rakstībā tika izmantotas īpašas daudzskaitļa formas. Piemēram, vienkāršā tagadne darbības vārdam läsa (‘lasīt’) vienskaitlī bija läser un daudzskaitlī läsa. Stiprajiem darbības vārdiem vienkāršajā tagadnē bija arī īpašas daudzskaitļa formas, piemēram, vi sprungo (‘mēs lēkājam’). Sarunvalodā daudzskaitļa formas bija izzudušas jau vairākus gadsimtus iepriekš. Kad Zviedrijas oficiālā ziņu aģentūra TT (Tidningarnas telegrambyrå) 1945. gadā nolēma vairs nelietot darbības vārdu daudzskaitļa formas, tas arī nozīmēja, ka daudzskaitļa formas izzuda no vispārējā valodas lietojuma.

Svarīgs un ar lielu nozīmi korektas zviedru valodas lietojuma izpratnē bija Ērika Vellandera (Erik Wellander) izdevums, kas tika publicēts 1939. gadā kā pareizas valodas rokasgrāmata: “Pareiza zviedru valoda” (Riktig svenska).

Mūsdienu zviedru valodai raksturīga neformāls stils un tuvinošas gaisotnes radīšana gan saskarsmē ar citiem cilvēkiem, gan arī saziņā ar valsts pārvaldes iestādēm. Ar dažiem izņēmumiem personas, arī personiski nepazīstami ļaudis ar augstu sociālo statusu, tiek uzrunātas ar personu vietniekvārdu vienskaitļa otrajā personā du (‘tu’). Šādas komunikatīvās attīstības pirmsākumi meklējami 20. gs. 60. gados.

Zviedrijas pašvaldības, reģioni un valsts pārvaldes iestādes veicina to, lai lietišķā zviedru valoda būtu skaidra ‒ lai valsts pārvaldes iestādes rakstītu iedzīvotājiem adresēto informāciju un dokumentus vienkāršā un saprotamā valodā.

Zviedru valodai ir labs dokumentāls un pētniecisks atbalsts. Valodu padome (Sprakrådet) ir valstiska valodas uzraudzības un izkopšanas institūcija, un tā ietilpst Valodu un tautas atmiņu institūtā (Institutet för språk och folkminnen), kas nodarbojas ar pētniecību un informācijas izplatīšanu, kā arī sniedz padomus valodas lietošanas jautājumos. Institūts arī publicē tādas rokasgrāmatas kā “Zviedru valodas pareizrakstības noteikumi” (Svenska skrivregler, 1991), “Pareizas valodas lietojuma grāmata” (Språkriktighetsboken, 2005) un “Zviedru valodas kā otrās lietojuma valodas rokasgrāmata” (Handbok i svenska som andraspråk, 2008).

Līdztekus “Zviedrijas Akadēmijas vārdu sarakstam” Zviedrijas Akadēmija publicē “Zviedru vārdnīcu” (Svensk ordbok), kā arī ļoti detalizētu vēsturisko vārdnīcu ‒ “Zviedrijas Akadēmijas vārdnīcu” (Svenska Akademiens ordbok), kuras izdošana arvien vēl turpinās.

Zviedrijas Akadēmija publicējusi arī lielo “Zviedrijas Akadēmijas gramatiku” (Svenska Akademiens grammatik, 1999). Mazāk izvērsts zviedru valodas gramatikas apskats atrodams izdevumā “Zviedrijas Akadēmijas valodas mācība” (Svenska Akademiens språklära, 2003).