Somu valoda ir dzimtā valoda aptuveni 5,2 miljoniem cilvēku pasaulē, tostarp ap 4,8 miljoniem Somijā (2019. gadā), ap 300 000 Zviedrijā, ap 50 000-100 000 Austrumkarēlijā un Ingrijā (teritorijās, kas mūsdienās atrodas Krievijas Republikas sastāvā), ap 12 000 Norvēģijā un vairākiem desmitiem tūkstošu citur pasaulē, tostarp Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un Austrālijā.

Pēc runātāju skaita somu valoda ir otrā izplatītākā urāliešu valoda pēc ungāru valodas un visvairāk runātā Baltijas jūras somugru valoda.

Somu valoda ir viena no divām Somijas Republikas valsts valodām līdztekus zviedru valodai. Valsts valodas statusu nosaka 1999. gadā atjaunotais Somijas Republikas pamatlikums (Suomen perustuslaki) un jaunais 2003. gadā izveidotais Somijas Valodas likums (Kielilaki), kas stājies spēkā 2004. gadā. Kopš 1995. gada somu valoda ir viena no Eiropas Savienības (European Union) oficiālajām valodām. Tā tiek lietota visās sociolingvistiskajās jomās, kā valsts un pašvaldību darbā, izglītībā un kultūrā, sadzīves pakalpojumos un citur.

Valodas lietojumu regulē arī citi likumi un dekrēti, kā Valdības dekrēts par reģionu lingvistisko dalījumu (Valtioneuvoston asetus virka- ja itsehallintoalueiden kielellisestä jaotuksesta), Valodu prasmju likums (Kielitaitolaki), Baznīcas likums (Kirkkolaki), Universitāšu likums (Yliopistolaki) un citi. Somu valodas kopšanu un izpēti, kā arī gramatiku, vārdnīcu un citu informatīvo materiālu izdošanu koordinē Vietējo valodu centrs (Kotimaisten kielten keskus), kas atrodas Somijas Izglītības un kultūras ministrijas (Opetus- ja kulttuuriministeriö) pārvaldībā.

Somu valodā tiek lietots latīņu alfabēts. Alfabētā ir šādi burti: a, b, c, d, e, f, g, h, i, j, k, l, m, n, o, p, q, r, s (š), t, u, v, w, x, y, z (ž) å, ä, ö.

Burti š un ž parādās svešvārdu un citvalodu īpašvārdu rakstībā – citvalodu īpašvārdiem somu valodā tiek saglabāta oriģinālā rakstība, tie netiek atveidoti.

Somu valodas alfabēts ir veidots pēc zviedru valodas alfabēta parauga.

Somu valodā ir astoņi patskaņi - a, e, i, o, u, y, ä ja ö - un 13–17 līdzskaņi: p, t, k, (b), d, (g), m, n, ŋ, (f), s, (š), h, l, r, v un j. No tiem b, g, f un š sastopami galvenokārt svešvārdos un slengismos, un to vieta somu līdzskaņu sistēmā vēl nav nostiprinājusies. Galvenais uzsvars somu valodā ir uz pirmās zilbes. Vārdu nozīmju šķiršanā svarīgs ir patskaņu un līdzskaņu izrunas garums, kas attiecas uz gandrīz visām somu valodas fonēmām, piemēram, mato (‘tārps’) un matto (‘paklājs’).

Somu valodā ir vērojama patskaņu harmonija – vienā vārdā var būt tikai priekšējās rindas patskaņi ä, ö, y vai tikai pakaļējās rindas patskaņi a, o, u. Patskaņi i un e no patskaņu harmonijas viedokļa ir neitrāli. Izņēmums ir svešvārdi un slengismi, kuros var būt gan priekšējās, gan pakaļējās rindas patskaņi. Salikteņos patskaņu harmonijas likums attiecas uz katru salikteņa daļu atsevišķi.

Deklinējamiem vārdiem somu valodā ir 15 locījumi vienskaitlī un daudzskaitlī: nominatīvs, partitīvs, ģenitīvs, akuzatīvs, translatīvs, esīvs, inesīvs, elatīvs, illatīvs, adesīvs, ablatīvs, allatīvs, abesīvs, komitatīvs un instruktīvs. Starp tiem ir trīs iekšvietas locījumi - inesīvs (izsaka atrašanos kaut kur), elatīvs (izsaka virzību prom no kaut kā) un illatīvs (izsaka virzību uz kaut ko) - un trīs ārvietas locījumi: adesīvs (izsaka atrašanos kaut kur), ablatīvs (izsaka kustību prom no kaut kā) un allatīvs (izsaka kustību uz kaut ko). Ar partitīvu izsaka daudzuma nenoteiktību, kā arī darbības nepabeigtību. Morfoloģiski atšķirīga akuzatīva forma somu valodā ir tikai personas vietniekvārdiem un jautājamam vietniekvārdam “kurš”. Citos gadījumos akuzatīvs morfoloģiski sakrīt ar nominatīva vai ģenitīva formu. Translatīvs izsaka pāreju no viena stāvokļa citā, esīvs izsaka jau sasniegtu stāvokli, komitatīvs atbild uz jautājumu “ar ko?” un instruktīvs – uz jautājumu “kādā veidā?”. Gan komitatīvs, gan instruktīvs tiek locīti tikai daudzskaitļa formā.

Īpašības vārds tiek saskaņots ar lietvārdu skaitlī un locījumā. Somu valodā nav dzimtes kategorijas, tā tiek izteikta kontekstā. Ir atsevišķi vietniekvārdi, kas apzīmē cilvēku (kuka ‘kurš’) un citas dzīvas un nedzīvas būtnes (mikä ‘kas’).

Somu valoda ir aglutinatīva valoda. Personas piederību izsaka, deklinējamiem vārdiem pievienojot personas piedēkļus (piemēram, pirmās personas piederību izsaka piedēklis -ni). Jautājamā vārda “vai?” funkciju pilda piedēklis -ko. Pastāv arī dažādi citi piedēkļi, kas var funkcionēt kā saikļi vai partikulas.

Konjugējamajiem vārdiem ir trīs pamatformas: t. s. A-, E- un MA- nenoteiksme. Somu valodā ir divas darbības vārdu kārtas – darāmā un ciešamā kārta – un četras darbības vārdu izteiksmes: īstenības, vēlējuma, pavēles un varbūtības izteiksme. Pastāv lokāmie ciešamās un darāmās kārtas pagātnes un tagadnes divdabji, kā arī aģenta divdabis un nolieguma divdabis. Darbības vārdiem ir tikai tagadnes un pagātnes laiki. Nākotne tiek izteikta kontekstā, kā arī izmantojot saliktos laikus un tamlīdzīgas konstrukcijas.

Somu valodas reģionālie dialekti tiek iedalīti divās grupās – austrumu un rietumu dialektos. Austrumu grupā ietilpst Savo un dienvidaustrumu dialekti. Rietumu grupā ietilpst dienvidrietumu, Tavastijas, Dienvidostrobotnijas, Vidusostrobotnijas, Ziemeļostrobotnijas un tālo ziemeļu dialekti, kā arī dienvidrietumu starpdialekti. Dialekti tiek iedalīti izloksnēs. Dialektu robežas nosaka dažādu fonētisko iezīmju izplatība. Mūsdienās dialektu iezīmes vairs nav tik izteiktas un reģionālās atšķirības mazinās, taču vienlaikus dialektu lietojums gūst arvien lielāku prestižu. Tie nereti tiek lietoti gan sarunās, gan daiļliteratūrā un citur, lai uzsvērtu runātāja vai tēla identitāti.

Citur pasaulē runātie somu valodas varianti, kā karēļu, ingriešu, kvēnu un Tornedālenas somu valoda, var tikt uzskatīti par somu valodas dialektiem, taču politisku apsvērumu dēļ tie tiek klasificēti kā valodas.

No agrāk lietotām valodas formām ir attīstījusies somu sarunvaloda, kas dominē ikdienas saziņā un ievērojami atšķiras no somu standartvalodas. Tā tiek lietota visos sabiedrības slāņos, un tās lietojums saistīts ne tikai ar runātāja izglītības līmeni vai piederību konkrētai sociālajai vai vecuma grupai, bet arī ar runas situāciju. Sarunvalodā galvenokārt runā Helsinkos, kā arī Centrālsomijas un piekrastes pilsētās. Tā dalās vairākos variantos, kā standartsarunvaloda, ikdienas sarunvaloda un reģionālā sarunvaloda, kas veidojusies, sarunvalodai sajaucoties ar dialektu iezīmēm.

Ļoti attīstīts reģionālās sarunvalodas paveids ir Helsinku slengs (Stadin slangi). Tas veidojies 19. un 20. gs. mijā, kad Helsinkos, kur tolaik dominēja zviedru valoda, sāka iebraukt arvien vairāk somiski runājošo iedzīvotāju. Helsinku slengam ir gan specifiskas fonētiskas un gramatiskas iezīmes, gan arī plaša leksika, ko dažādos periodos ietekmējušas vairākas svešvalodas – sākotnēji zviedru un krievu, vēlāk arī angļu valoda. Mūsdienās tas no vispārlietota slenga pārtapis galvenokārt jauniešu runātā slengā.

Somu rakstu valodas attīstība tiek dalīta trīs posmos: vecās somu rakstu valodas periods (no apmēram 1540. līdz 1810. gadam), agrīnās mūsdienu somu valodas periods (no apmēram 1820. gada līdz 1870. gadam) un mūsdienu somu valodas periods (no apmēram 1880. gada līdz mūsdienām). Tā ir cieši saistīta ar Somijas vēsturi – tā kā no 12.–14. gs. līdz 19. gs. sākumam mūsdienu Somijas teritorija atradās Zviedrijas sastāvā, līdz pat 20. gs. pārvaldē, kā arī izglītībā un zinātnē dominēja zviedru un/vai latīņu valoda. Šīs valodas turpināja dominēt arī laikā, kad Somijas teritorija atradās Krievijas Impērijas sastāvā (1809–1917). Somu valodu lietoja galvenokārt vienkāršā tauta, un valodas statuss mainījās pamazām, paplašinoties tās lietojumam un pieaugot prestižam.

Vecās somu rakstu valodas periods sākās līdz ar pirmo somu valodā iespiesto grāmatu – 1543. gadā izdoto Mikaela Agrikolas (Mikael Agricola) sastādīto “ABC grāmatu” (Abc-kiria), kam sekoja “Lūgšanu grāmata” (Rucouskirja, 1544) un “Jaunā Derība” (Se Wsi Testamentti, 1548). Pirmais visas Bībeles tulkojums somu valodā tika izdots 1642. gadā. Somu valodā jau 15. gs. bija tulkoti citi baznīcas teksti, kā tēvreize, taču to manuskripti līdz mūsdienām nav saglabājušies, līdz ar to tieši M. Agrikola, kurš pēc zviedru, latīņu un vācu ortogrāfijas parauga izveidoja somu rakstības sistēmu, tiek uzskatīts par tās pamatlicēju. Agrīnajiem somu valodas tekstiem pamatā bija rietumu dialekti. Līdz ar 17. un 18. gs. tulkotajiem tekstiem un izdotajām gramatikām un vārdnīcām somu valodas attīstību labvēlīgi ietekmēja arī pirmā avīze somu valodā Suomenkieliset Tieto-Sanomat (‘Ziņas somu valodā’), kas iznāca no 1775. līdz 1776. gadam.

19. gs. līdz ar nacionālā romantisma vilni Eiropā Somijā sākās t. s. fennomānijas kustība. Jau gadsimta vidū iznākušais Eliasa Lenrūta (Elias Lönnrot) izveidotais eposs “Kalevala” (Kalevala, 1835) un Alekša Kivi (Aleksis Kivi) sarakstītais pirmais romāns somu valodā “Septiņi brāļi” (Seitsemän veljestä, 1870) veicināja vēl nebijušu somu valodas un kultūras pacēlumu. Nozīmīgs pavērsiens somu rakstu valodas attīstībā bija t. s. “dialektu cīņas” (murteiden taistelu) 19. gs. 20. gados, kad aizsākās diskusijas par to, kuru dialektu izvēlēties par pamatu somu rakstu valodai. Eposa “Kalevala” ietekmē sāka īpaši izcelt austrumu dialektus, tomēr, līdzīgi kā igauņu literārā valoda, arī somu literārā valoda tika mērķtiecīgi izveidota kā kompromiss starp dažādiem dialektiem, par pamatu ņemot rietumu dialektus. 1831. gadā tika dibināta Somu Literatūras biedrība (Suomalaisen Kirjallisuuden Seura), kas veicināja somu valodas kā kultūras un literatūras valodas attīstību, kā arī atbalstīja folkloras vākšanu un izdošanu. Vienlaikus tikai stiprināta arī somu valodas vieta izglītības jomā, un 1894. gadā tika noteikts, ka visiem Ķeizariskās Aleksandra Universitātes Somijā (Keisarillinen Aleksanterin-Yliopisto Suomessa, mūsdienās Helsinku Universitātes, Helsingin Yliopisto) docētājiem jāprot somu valoda. Šo procesu rezultātā 20. gs. sākumā somu valoda bija kļuvusi par pilnvērtīgu kultūras valodu. 19. gs. 60. gados nostiprinājās arī somu valodas ortogrāfija, no rakstības pamazām izzūdot tādiem somu valodai svešiem burtiem kā w un z.

Somu valodas kā oficiālas valodas statusu veicināja cara Aleksandra II (Александр II Николаевич Романов) 1863. gadā parakstītais valodas dekrēts, kas noteica, ka 20 gadu laikā somu valodai jākļūst par līdzvērtīgu zviedru valodai. 1902. gadā somu valoda ieguva oficiālās valodas statusu līdzās zviedru valodai. Neatkarīgajā Somijā 1919. gadā somu valoda un zviedru valoda tika noteiktas par oficiālajām valsts valodām, savukārt 1922. gadā tika pieņemts Somijas Valodas likums, nosakot somu un zviedru valodas oficiālo lietojumu.