Svarīgākās fonētiskās, fonoloģiskās, morfonoloģiskās iezīmes Attieksmes starp skaņām un fonēmām ir sarežģītas, un tādēļ ir iespējamas arī vairākas fonoloģiskas interpretācijas. Līdzskaņu izruna pārsvarā atkarīga no divām fonētiskām apkaimēm: (a) zilbes sākuma un (b) zilbes beigām, kaut gan jāņem vērā, ka (b) pozīcija iekļauj arī līdzskaņus patskaņa /ə/ un piedēkļu ‑ig un -ing priekšā, pat ja tie atrodas zilbes sākumā. 1. tabulā dāņu valodas līdzskaņu fonēmas ir dotas slīpsvītrās un to fonētiskās realizācijas ‒ kvadrātiekavās. Fonētiskā transkripcija, ko lieto dāņu valodniecības literatūrā, maz atšķiras no starptautiskā fonētiskā alfabēta (International Phonetic Alphabet, IPA).
| 1. tabula. Dāņu valodas līdzskaņi |
| | zilbes sākums | zilbes beigas | |
| /p/ | [ph] | pige [ˈphiːə] ‘meitene’ | [b̥] | harpe [ˈhɑːb̥ə] ‘arfa’ |
| /t/ | [ts] | to [ˈtsoːˀ] ‘divi’ | [d̥] | lidt [ˈled̥] ‘mazliet’ |
| /k/ | [kh] | kat [ˈkad̥] ‘kaķis’ | [g̊] | væg [ˈʋεːˀg̊] ‘siena’ |
| /b/ | [b̥] | ben [ˈbeːˀn] ‘kāja’ | [b̥] | skib [ˈsg̊iːˀb̥] ‘kuģis’ |
| /d/ | [d̥] | du [ˈdu] ‘tu’ | [ð] | ud [ˈuðˀ] ‘ārā’ |
| /g/ | [g̊] | gå [ˈg̊ɔːˀ] ‘iet’ | [ɪ̯, ʊ̯] | fager [fæːˀɪ̯ɐ] ‘glīts’ fagre [fɑʊ̯ʁɐ] ‘glīti’ |
| /j/ | [j, j̊] | jeg [ˈjaɪ̯] ‘es’ kjole [ˈkhj̊oːlə] ‘kleita’ | [ɪ̯] | trøje [ˈtsʁ̥ʌɪ̯ə] ‘džemperis’ |
| /v/ | [ʋ] | vand [ˈʋanˀ] ‘ūdens’ | [ʊ̯] | hav [ˈhɑʊ̯] ‘jūra’ |
| /r/ | [ʁ, ʁ̥] | rig [ˈʁiːˀ] ‘bagāts’ krig [ˈkhʁ̥iːˀ] ‘karš’ | [ɐ̯] | stor [ˈsd̥oːˀɐ̯] ‘liels’ |
| /l/ | [l, l̥] | lund [ˈlɔnˀ] ‘birzs’ slik [ˈsl̥eg̊] ‘saldumi’ | [l] | hale [ˈhæːlə] ‘aste’ |
| /m/ | [m] | mår [ˈmɒːˀ] ‘cauna’ | [m] | gammel [ˈg̊ɑməl] ‘vecs’ |
| /n/ | [n] | navn [ˈnɑʊ̯n] ‘vārds’ | [n] | han [ˈhan] ‘viņš’ |
| /s/ | [s] | se [seːˀ] ‘redzēt’ | [s] | bus [ˈb̥us] ‘autobuss’ |
| /f/ | [f] | fisk [ˈfesg̊] ‘zivs’ | [f] | kaffe [ˈkhɑfə] ‘kafija’ |
| /h/ | [h] | hat [ˈhad̥] ‘cepure’ | ‒ | |
| /ng/ | ‒ | | [ŋ] | sang [ˈsɑŋˀ] ‘dziesma’ |
| /sj/ | [ɕ] | sjal [ˈɕæːˀl] ‘šalle’ | ‒ | |
| /tj/ | [ʨ] | tjener [ˈʨεːnɐ] ‘kalps’ | ‒ | |
(a) pozīcijā /p, t, k/ pārsvarā izrunā [ph, ts, kh], bet /b, d, g/ ‒ [b̥, d̥, g̊]. Te šīs fonēmas nešķir balsīgums kā latviešu valodā, bet aspirācijas esamība vai neesamība, jo tās visas tiek izrunātas nebalsīgi. Toties (b) pozīcijā kontrasta starp [ph, ts, kh] un [b̥, d̥, g̊] nav ‒ sastop tikai pēdējos (tāpat zilbes sākumā aiz [s]). Dažkārt morfonoloģiskas alternācijas ļauj šķirt /p/ un /b/: tā harpe [ˈhɑːb̥ə] ‘arfa’ varētu saturēt /p/ (sal. harpist [hɑˈphisd̥] ‘arfists’), bet plombe [ˈphl̥ɔmb̥ə] ‘plomba’ ‒ /b/ (sal. plombere [phl̥ɔmˈb̥eːˀɐ] ‘plombēt’). Vārdu vairākumā tomēr šādas iespējas nav un gan [d̥], gan [g̊] vienmēr norāda uz /t/ un /k/.
Neraugoties uz apzīmējumu, skaņa [ð] fonētiski pieder aproksimantiem, nevis frikatīviem. Tā kā to sastop tikai (b) pozīcijā, to var uzskatīt par /d/ fonēmas alofonu, t. i., du [ˈdu] /du/, bet ud [ˈuðˀ] /uːd/. Agrāk bijusi arī skaņa [γ], kas attiecās pret [g̊] kā [ð] pret [d̥]. Mūsdienu dāņu valodā tomēr senā [γ] ir kļuvusi par [ɪ̯] vai [ʊ̯]: klog [ˈkhl̥ɔʊ̯ˀ] ‘gudrs’, læge [ˈlεːɪ̯ə] ‘ārsts’. Uzskatīt [ɪ̯] un [ʊ̯] par /g/ fonēmas alofoniem ir iespējams vien reti: strateg [sd̥ʁɑˈtseɪ̯ˀ] ‘stratēģis’ blakus strategi [sd̥ʁɑtseˈg̊iːˀ] ‘stratēģija’. Aiz garajiem patskaņiem, sevišķi [iː] un [uː], [j] un [ʋ] parasti atkrīt, piemēram, pige [ˈphiːə] (senāk *[ˈphiːɪ̯ə]).
Fonēmas /j/, /v/ un /r/ izrunā kā aproksimantus vai puspatskaņus atkarībā no pozīcijas, piemēram, vand [ˈʋanˀ], bet hav [ˈhɑʊ̯]. /l/ vienmēr izrunā kā aproksimantu, bet aiz [ph, ts, kh, f] un [s] tā kļūst nebalsīga (tāpat arī /j/ un /r/): slik [ˈsl̥eg̊]. Skaņas [ŋ, ɕ] un [ʨ] var analizēt kā atsevišķas fonēmas, bet to izplatība, morfonoloģiskās alternācijas u. c. rosina tās uzskatīt par /ng, sj/ un /tj/ realizācijām.
Bagāto patskaņu inventāru var reducēt līdz 11 fonēmām, no kurām visas var būt īsas vai garas, izņemot /ə/, kas ir sastopama tikai neuzsvērtajās zilbēs. Garumu gan parasti uzskata par prosodēmu, bet garie patskaņi ir iekļauti shēmā, jo garumam ir sava ietekme uz patskaņu kvalitāti. Pozicionāli varianti pārsvarā parādās aiz /r/ vai tā priekšā, un tādēļ šīs pozīcijas arī ir iekļautas. Piemēri ir doti tikai, ja izruna atšķiras.
| 2. tabula. Dāņu valodas patskaņi |
| īsi | parastā izruna | pirms vai pēc /r/ |
| /i/ | [i] | sild [ˈsilˀ] ‘siļķe’ | - |
| /e/ | [e] | vind [ˈvenˀ] ‘vējš’ | /r_: [æ] | fred [ˈfʁ̥æð] ‘miers’ |
| /ε/ | [ε] | let [ˈlεd̥] ‘viegls’ | /_r: [æ] /r_: [a] | bær [ˈb̥æɐ̯] ‘oga’ dreng [ˈd̥ʁaŋˀ] ‘puika’ |
| /a/ | [a, ɑ] | kat [ˈkhad̥] ‘kaķis’ lak [ˈlɑg̊] ‘laka’ | /_r: [ɑ] /r_: [ɑ] | kar [ˈkɑ] ‘toveris’ rat [ˈʁɑd̥] ‘stūre’ |
| /ə/ | [ə] | arme [ˈɑːmə] ‘rokas’ | /_r: [ɐ] /r_: [ɐ] | huler [ˈhuːlɐ] ‘alas’ klatre [ˈkhl̥ad̥ʁɐ] ‘rāpties’ |
| /y/ | [y] | tyk [ˈtsyg̊] ‘resns’ | ‒ |
| /ø/ | [ø] | øst [ˈøsd̥] ‘austrumi’ | /r_: [œ̞] | ryste [ˈʁœ̞sd̥ə] ‘kratīt’ |
| /œ/ | [œ] | søvn [ˈsœʊ̯n] ‘miegs’ | /_r: [œ̞] /r_: [ɶ] | hør [ˈhœ̞ɐ̯] ‘lini’ grøn [ˈg̊ʁɶnˀ] ‘zaļš’ |
| /u/ | [u] | uld [ˈulˀ] ‘vilna’ | ‒ |
| /o/ | [o, ɔ] | foto [ˈfotso] ‘foto’ ost [ˈɔsd̥] ‘siers’ | ‒ |
| /ɔ/ | [ʌ] | så [ˈsʌ] ‘tātad’ | /_r: [ɒ] | vor [ˈʋɒ] ‘mūsu’ |
| gari | parastā izruna | pirms vai pēc /r/ |
| /iː/ | [iː] | vis [ˈʋiːˀs] ‘vieds’ | ‒ |
| /eː/ | [eː] | mel [ˈmeːˀl] ‘milti’ | /r_: [æː] | kreds [ˈkhʁ̥æːˀs] ‘aplis’ |
| /εː/ | [εː] | pæn [ˈphεːˀn] ‘glīts’ | /_r: [æː] /r_: [æː] | være [ˈʋεːɐ] ‘būt’ kræse [ˈkhʁ̥æːˀsə] ‘rūpēties’ |
| /aː/ | [æː] | lave [ˈlæːʊ̯ə] ‘taisīt’ | /_r: [ɑː] /r_: [ɑː] | vare [ˈʋɑːɐ] ‘prece’ rage [ˈʁɑːʊ̯ə] ‘grābt’ |
| /yː/ | [yː] | sy [ˈsyːˀ] ‘šūt’ | ‒ |
| /øː/ | [øː] | ø [ˈøːˀ] ‘sala’ | /r_: [œ̞ː] | frø [ˈfʁ̥œ̞ːˀ] ‘varde’ |
| /œː/ | [œː] | høne [ˈhœːnə] ‘vista’ | /_r: [œ̞ː] | gøre [ˈg̊œ̞ːɐ] ‘darīt’ |
| /uː/ | [uː] | frue [ˈfʁuːə] ‘kundze’ | ‒ |
| /oː/ | [oː] | sol [ˈsoːˀl] ‘saule’ | ‒ |
| /ɔː/ | [ɔː] | mål [ˈmɔːˀl] ‘mērķis’ | /_r: [ɒː] | år [ˈɒːˀ] ‘gads’ |
Līdzās garumam zilbes īpašības jeb prosodēmas ir arī uzsvars un t. s. “grūdiens” (stød, [ˀ]), kas parasti tiek uzskatīts par vienu no dāņu valodas raksturīgākajām iezīmēm. Uzsvars dāņu valodā lielākoties atrodas vārda pirmajā zilbē, kā tas ir arī pārējās ģermāņu valodās un latviešu valodā, bet izņēmumu ir samērā daudz. Literārajā valodā stød tiek izrunāts kā vājš balss saišu saspriegums, kā t. s. “čīkstošā balss” vai kā glotāls slēdzenis, un tas atrodas tikai aiz gariem patskaņiem un īsu patskaņu savienojumiem ar skaneņiem. Savā izrunā un fonētiskajā izplatībā stød tādējādi atgādina latviešu valodas lauzto intonāciju, un šī paralēle ir jau sen ievērota arī latviešu valodniecības literatūrā (piemēram, Jāņa Endzelīna Lettische Grammatik, 1922). Stød atšķiras no lauztās intonācijas galvenokārt ar to, ka tā leksiskā izplatība ir daļēji atkarīga no zilbes struktūras: ja zilbei ir stød pamats, tad to pārsvarā arī sastop. Fonoloģisks tas ir tikai dažās fonētiskajās apkaimēs, kur to nevar paredzēt, sal. åben [ˈɔːbən] ‘atvērts’, bet våben [ˈʋɔːˀbən] ‘ierocis’.
Skaņas [o] un [ɔ] atrodas komplementārā distribūcijā tā, ka pirmo sastop vaļējās zilbēs un /r/ priekšā, bet otro ‒ pārējās slēgtajās zilbēs. Tas pats lielā mērā attiecas arī uz [a] un [ɑ], jo pirmo pārsvarā sastop priekšējo mēleņu un zilbes robežas priekšā, kā arī vārdu beigās, bet otro ‒ citur. Mūsdienu valodā abu skaņu fonēmiskais statuss tomēr ir nostiprināts gan aizguvumos, gan mantotos vārdos.
Fonēmas /r/ ietekmi var vispārīgi raksturot kā patskaņa pazemināšanu. Bez /r/ arī citi līdzskaņi ietekmē patskaņu izrunu: /ø/ tiek realizēta kā [ɶ] starp /r/ un /v/, bet kā [ʌ] ‒ slēgtās zilbēs /j/ priekšā; /ɔ/ izrunā [ɒ] slēgtās zilbēs /v/ priekšā, sal. spøg [sb̥ʌɪ̯ˀ] ‘joks’, tov /tɔv/ [ˈtsɒʊ̯] ‘virve’ un drøv [ˈd̥ʁɶʊ̯] ‘gremoklis’.
Runas plūsmā vārdu fonētiskā realizācija ievērojami atšķiras no precīzas izrunas. Tas sevišķi attiecas uz neuzsvērto zilbju izrunu ar patskani /ə/. Ar blakusesošiem nezilbiskiem skaneņiem /ə/ pārsvarā saplūst, veidojot dažādas zilbiskas skaņas, piemēram, cykel [ˈsyg̊l̩] ‘ritenis’, lade [ˈlæːð̩] ‘laist’, love [ˈlɔːʊ] ‘solīt’. Ja iepriekšējās zilbes patskanis ir īss, tad skanenis tiek pagarināts un sadalīts zilbiskā un nezilbiskā daļā: komme [ˈkhʌmm̩] ‘nākt’. Aiz garajiem patskaņiem /ə/ pilnīgi pielīdzinās tiem, bet aiz troksneņiem tā parasti zūd, sal. due [ˈduːu] ‘balodis’, tie [ˈtiːi] ‘klusēt’ un række [ˈʁag̊] ‘rinda’. Ja iepriekšējās zilbes patskanis ir garš, tad zilbiska palieka dažkārt ir manāma troksneņa priekšā: dråbe [ˈd̥ʁɔːɔb̥] ‘piliens’. Šī parādība nedaudz atgādina Kurzemes lībisko izlokšņu pārgaros patskaņus, piem. rãːd ‘rāda’.
