Visbiežāk tiek aizgūti vārdi, retāk frazeoloģismi un sintaktiskās konstrukcijas. Skaņu (burtu), morfoloģisko elementu, vārddaļu aizgūšana (izdalīšana) parasti notiek uz pietiekami plaša leksisko aizguvumu pamata. Aizgūšanas procesā vārdam ir aktualizēta kāda konkrēta (saziņai nepieciešamā) nozīme vai nozīmes nianse, nevis visa semantiskā struktūra. Piemēram, angļu valodā vārds “perestroika” (no krievu перестройка) aizgūts ar nozīmi ‘Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) reformas Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) 20. gs. 80. gados’. Aizguvumi ienāk valodā tieši vai caur starpniekvalodu, piemēram, “smokings” latviešu, krievu un vairākās citās valodās ienāca caur vācu vai franču valodu, kur angļu vārds smoking-jacket ieguva citu nozīmi.

Leksisko aizguvumu klasifikācijā pieņemts vadīties pēc devējvalodas vienības sastāvdaļu pārņemšanas vai aizstāšanas aizguvējvalodā: 1) identiski aizguvumi jeb identismi (visas sastāvdaļas pārņemtas, piemēram, franču sportsman no angļu sportsman); 2) daļēji kalki (viena sastāvdaļa pārņemta, otra aizstāta, piemēram, vācu Showgeschäft no angļu show-business); 3) kalki (visas sastāvdaļas aizstātas, piemēram, angļu loanword no vācu Lehnwort); 4) semantiskie kalki (uz jau esošu aizguvējvalodas vienību pārnesta tikai devējvalodas vienības nozīme, piemēram, latviešu “zvaigzne”, krievu звезда no angļu star ‘slavenība’).

Aizguvumu rašanās priekšnoteikumi ir valodu kontakti un divvalodība. Aizguvumu rašanās motīvus var dalīt ekstralingvistiskos (nepieciešamība apzīmēt jaunus jēdzienus un parādības vai nacionālās reālijas, devējvalodas prestižs, devējvalodas vides ietekme u. c.) un lingvistiskos (leksiski semantiskās sistēmas papildināšana ar trūkstošiem elementiem, jēdzienu niansētāka diferencēšana, aprakstošu vārdkopu aizstāšana ar vienu vārdu, stilistiska efekta radīšana un citi). Aizguvumi parasti aizpilda leksisko tukšumu vai, retāk, dublē aizguvējvalodas vienību. Atkarībā no valodu kontaktu rakstura un tajos iesaistītajām valodām aizguvumi var būt lokāli, profesionāli ierobežoti vai vispārizplatīti. Aizguvējvalodā tie pakļauti dažādiem adaptācijas un asimilācijas veidiem, piemēram, franču bifteck, itāļu bistecca, krievu бифштекс (no angļu beefsteak).

Diahroniska analīze atklāj, ka aizgūšanas procesā var izdalīt formālās un semantiskās adaptācijas posmus: 1) sākumlietojums (ar vai bez fonētiski gramatiskas adaptācijas, svešiespraudums); 2) iekļaušanās (pielāgošanās aizguvējvalodas sistēmai: fonografētiskā un gramatiskā adaptācija, semantikas stabilizēšanās); 3) asimilācija (tālāka formālā un funkcionālā integrācija). Būtiskākas formālās pārmaiņas vērojamas senākos, īpaši mutvārdu saziņā aizgūtos, vārdos. Sinhroniskā aspektā parasti izšķir asimilētus aizguvumus (vācu Lehnwort) un nepilnīgi asimilētus aizguvumus jeb svešvārdus (vācu Fremdwort). Aizguvumus var dalīt pēc cilmes jeb devējvalodām: anglicisms, baltisms, gallicisms, grēcisms, ģermānisms, hebraisms, hispānisms, latīnisms, letonisms, lituānisms, polonisms, rusicisms, slāvisms, somugrisms. Vārdi, kas no vienas valodas aizgūti daudzās viena vai vairāku areālu valodās, saglabājot pamatnozīmi un skanisko/grafisko formu, ir internacionālismi.

Lai gan aizguvumu pētniecība bijusi samērā aktīva jau 19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē, aizgūšanas procesa teorētiskās pamatnostādnes un jēdzieniskā sistēma izveidojās 20. gs. 50.–60. gados Vernera Beca (Werner Betz), Einara Haugena (Einar Haugen), Uriela Veinreiha (Uriel Weinreich) u. c. valodnieku darbos. Kopš 20. gs. 70. gadiem aizguvumu pētniecība ir ļoti paplašinājusies un kļuvusi par jaunas valodniecības apakšnozares – kontaktlingvistikas – pamatu.