Terminu “divvalodība” lieto plašākā un šaurākā nozīmē. Plašākajā nozīmē termins lietots, raksturojot ne tikai divu, bet arī triju, četru utt. valodu prasmi un regulāru lietojumu. Tomēr šāds lietojums praktizēts valstīs (piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā), kurās attīstījās bilingvisma teorija un kurās individuālā vienvalodība jeb monolingvisms lielākajā sabiedrības daļā bija norma, divvalodība – izņēmums, bet daudzvalodība jeb multilingvisms – ārkārtējs izņēmuma gadījums. Ņemot vērā daudzvalodības situāciju pasaulē, plašāk izplatīta ir termina šaurā nozīme, raksturojot divu valodu prasmi un lietojumu.

Divvalodība var būt gan indivīda, gan sabiedrības un/vai valsts līmenī. Individuālās divvalodības aspektā svarīgi ir tādi komponenti kā otras valodas apgūšanas veids, vecāku valodu prasme, valodu izmantojums komunikācijā, emocionālā attieksme pret konkrētām valodām, valodu lietojuma sociālais konteksts, otras valodas literārā vērtība, indivīda personības raksturojums (valodu apguves spējas, koda maiņa no vienas valodas uz otru), valodu izmantojums dažādās saziņas situācijās (piemēram, runājot ar divvalodīgu vai vienvalodīgu indivīdu) un noteiktās sociolingvistiskās funkcijās – ģimenē, darbā, sadzīvē/neformālajos kontaktos, baznīcā un tamlīdzīgi.

Sabiedrības divvalodība ir divu valodu regulārs lietojums sabiedrībā. Teorijā šķir horizontālo un vertikālo sabiedrības divvalodību, t. i., divējādas valodu līdzāspastāvēšanas iespējas – valodas ir līdzvērtīgās attiecībās, vai viena valoda dominē pār citām. Horizontālā divvalodība novērota, piemēram, Jaungvinejā, kur sastopamas kaimiņu ciltis, kas runā ļoti atšķirīgās, pat neradniecīgās valodās, bet saprotas viegli. Daudzās valstīs vērojama izteikta vertikālā divvalodība: viena valoda sociāli, ekonomiski vai politiski dominē pār citām. Bieži šāds stāvoklis ir migrācijas rezultāts. Subordinētās valodas funkcija var būt tās lietojums ģimenē vai privātā saziņā, dominējošās valodas funkcija – lietojums oficiālos kontaktos. Sabiedrības divvalodību var aplūkot sociālo grupu un visas sabiedrības līmenī. Divvalodība, ko aplūko kādā noteiktā sociālā grupā, ir grupas divvalodība. Jebkurā sabiedrībā ir arī profesionālās grupas, kurām divu vai vairāku valodu prasme un lietojums ir profesionālās sagatavotības pazīme (tulki, diplomāti, zinātnieki un citi).

Par sabiedrības divvalodību parasti runā, ja tā aptver lielāko daļu (vismaz 50 %) valodas runātāju kopuma. Sabiedrības divvalodība raksturīga bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) teritorijas un citās Austrumeiropas valstīs, kā arī Kvebekas provincē Kanādā, Šveicē, Āfrikas valstīs un citur. Tā ir pārejas stadija no divvalodīgas uz vienvalodīgu sabiedrību. Sabiedrības divvalodību var aplūkot arī valstīs, kurās ir imigrantu kopienas. Ja imigranti veido kompaktu kopienu, viņu valoda eksistē patstāvīgi, neatkarīgi no valsts, kurā viņi dzīvo, un tās oficiālās valodas. Tādējādi imigranti mītnes zemē veido izolētu valodas kopienu. Imigrantiem pirmajā un otrajā paaudzē parasti vērojama divvalodība dzimtajā valodā un attiecīgās mītnes zemes oficiālajā valodā.

Individuālā divvalodība gan teorētiski, gan praktiski ir daudzpusīga parādība, jo tā saistīta ar cilvēku verbālo un arī neverbālo uzvedību un savstarpējām attiecībām. Daži valodnieki, piemēram, Džons Edvardss (John Edwards) un Einars Haugens (Einar Haugen), individuālo divvalodību aplūkojuši kā kaut ko tādu, kas ir pretrunā ar vispārpieņemto vai zināmo. Piemēram, pētījumi neiropsiholoģijā atklāj, ka pēc smadzeņu traumām indivīds spēj atcerēties bērnībā apgūtu, bet turpmākajā dzīvē nelietotu valodu, par kuras prasmi viņš pats ir aizmirsis; sabalansētie divvalodīgie indivīdi, kuri vienlīdz labi prot abas valodas, sabiedrībā valdošo priekšstatu iespaidā spiesti izlikties, ka viņi vienu vai otru valodu zina vājāk nekā patiesībā, tādējādi paužot piederību pie konkrētas etniskās grupas, un tamlīdzīgi. Tā kā cilvēka mentālā un psihiskā uzvedība joprojām nav izpētīta un ir tikpat unikāla, cik unikāls ir katrs indivīds, gan individuālā, gan sociālā divvalodība, kā arī tās analīze pakļaujas šiem cilvēka uzvedības komponentiem – unikalitātei, neprognozējamībai un daudzveidībai. Valodniecības teorijā, piemēram, Sjūzenas Romēnas (Suzanne Romaine), Kolina Beikera (Colin Baker) un Silvijas Prisas-Džounsas (Sylvia Prys Jones), E. Haugena u. c. pētījumos atkārtoti tiek atzīts arī, ka nav viegli definēt robežu starp vienvalodību un divvalodību. Tādēļ divvalodības izpētē iesaistītas daudzas zinātņu nozares.

Divvalodība, kas veidojusies spontāni, dabiskos apstākļos, ir dabiskā divvalodība. Ja divvalodība tiek aktīvi un apzināti attīstīta, kā, piemēram, skolā, tā ir mākslīgā divvalodība. Dabiskā divvalodība parasti veidojas, cilvēkam nokļūstot citā valodas vidē. Otra valoda tiek apgūta tādā pašā veidā kā dzimtā valoda. Stimuls otras valodas apguvei ir nepieciešamība sazināties, piemēram, apkalpojošā sfērā, valsts iestādēs un tā tālāk. Mākslīgā divvalodība veidojas, ja otras valodas apguve notiek speciālās nodarbībās, piemēram, skolā vai pieaugušo tālākizglītībā vai papildizglītībā. Šajā gadījumā pastāv atšķirība no dabiskiem valodas apguves apstākļiem. Ja otra valoda netiek lietota kā saziņas līdzeklis, bet ir pašmērķis, arī galvenā apguves motivācija ir cita – saņemt labu atzīmi, valodas prasmes sertifikātu, iegūt pilsonību un tā tālāk. Plaisu starp dabiskajiem un mākslīgajiem apstākļiem valodu apguvē izlīdzina komunikatīvā metodika, kas cenšas maksimāli tuvoties reālās saziņas apstākļiem. Gan dabiskā, gan mākslīgā divvalodība vērojama visos vecumposmos un raksturīga cilvēkiem, kam sociālie apstākļi rada nepieciešamību pēc otras valodas prasmes un lietojuma.

Individuālās divvalodības teorijā pastāv divas pretējas skolas: pie vienas pieder tie teorētiķi, kas akceptē divvalodīga indivīda t. s. šauro definējumu, sakot, ka divvalodīgs ir tas, kurš brīvi pārvalda divas vai vairākas valodas, pie otras – tie, kas akceptē divvalodīga indivīda t. s. plašo definējumu, sakot: ikviens ir divvalodīgs, jo mūsdienās būtu sarežģīti atrast cilvēku, kurš nespētu pateikt kādu frāzi vai teikumu otrā valodā. Leonards Blūmfīlds (Leonard Bloomfield) precizējis šauro definējumu, sakot, ka divvalodīgs ir tas, kurš zina divas valodas dzimtās valodas līmenī. Taču neviens nevar definēt to pilnības pakāpi, kurā labs svešvalodu pratējs kļūst par divvalodīgu: atšķirība ir relatīva. Arī šī definīcija, kurā skaidrota maksimālā divvalodība, ir pretencioza, jo paredz otras valodas prasmi dzimtās valodas līmenī. Tā ietver arī nenoteiktību, jo kritērijs “dzimtās valodas līmenis” ir relatīvs. L. Blūmfīlda definējums ir ideāls, teorētisks modelis, un tie ir izņēmumi, ja kāds to spēj izpildīt. Minimālās divvalodības definīcija ir – divvalodīgs indivīds ir persona, kurai ir kaut nelielas zināšanas un gramatisko struktūru prasme otrā valodā. Par agrīno divvalodību zinātniskajā literatūrā sauc situāciju, kad otrās valodas prasme nav īpaši attīstīta. Pie agrīniem divvalodīgajiem pieder arī, piemēram, tūristi, kuri zina dažas frāzes svešā valodā.

Sabiedrības divvalodība ir tad, kad divās valodās regulāri sabiedrībā sazinās vairāk par pusi sabiedrības pārstāvju. Redzamākie ir Viljama Makija (William Mackey), Žaka Morē (Jacques Mauras), Hovarda Džailsa (Howard Giles), Nikolasa Kouplenda (Nikolas Coupland), S. Romēnas, Džošuas Fišmena (Joshua Fishmen), Nensijas Dorianas (Nancy C. Dorian), Matiasa Brencingera (Mattias Brencinger), Pētera Neldes (Peter Nelde), E. Haugena, K. Beikera, S. P. Džonsas u. c. pētījumi par dažādajiem sabiedrības divvalodības aspektiem. Šie pētījumi skar valodu kontaktu, valodas izvēles, atdzimšanas, valodas nāves, etnolingvistiskās vitalitātes u. c. jautājumus.

Lai noteiktu valodas funkcijas, individuālās un sociālās divvalodības izpētē tiek izmantotas gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās pētniecības metodes. Plaši tiek izmantoti tautskaites dati, tomēr tie nedod ieskatu par visām valodas funkcionālajām sfērām un sarunu partneriem, kā arī par tādiem individuālās divvalodības izpētes jautājumiem kā intereference, koda maiņa un tamlīdzīgi. Tiek izmantotas arī aptaujas, taču aptaujās diemžēl prevalē subjektīvā uztvere, kas katram var būt ļoti atšķirīga. Izplatīti datu avoti ir valodas apguves testi (psihometriskie, komunikatīvie testi un citi). Tiek izmantoti arī valodas eksaminācijas komisiju dati, intervijas.

Gan individuālās, gan sabiedrības divvalodības pētījumi aizsākās 20. gs. pirmajā pusē. To noteica lingvistikas, socioloģijas, psiholoģijas un citu zinātņu attīstība, kā arī iedzīvotāju migrācijas problemātika ASV, Eiropā un citur. Pētījumi tika veikti šādās zinātņu nozarēs: psiholoģijā (divvalodīgo runas veidošanās mehānisma izpēte), valodniecībā (kontaktvalodu savstarpējā ietekme), socioloģijā (indivīda valodu prasme).

Pētījumos par divu valodu lietojumu svarīgi ir vēl citi jautājumi: kādas sociālās lomas ir sarunas partneriem (māte/tēvs un bērns, vadītājs un padotais, klients un pārdevējs utt.), kādas ir sociālās situācijas, kurās notiek saruna (mājās, uz ielas, skolā, veikalā un tā tālāk). Sabiedrības līmenī nozīmīga ir attiecīgās valsts valodas situācija. Tas tiek pētīts tādās relatīvi jaunās zinātnes nozarēs kā sociolingvistika, psiholingvistika un etnolingvistika. Kopš 20. gs. 50. gadiem pilnīgāku ainu par divvalodību sniedz sociolingvistika (divvalodība saistībā ar sociālo kontekstu un sociālo uzvedību), psiholingvistika (runas mehānisma saistība ar diskursu), sociālā psiholoģija (sabiedrības divvalodība).

Tiek apgūti jauni divvalodības aspekti. Pētnieki pievērš uzmanību atsevišķām divvalodības izpausmēm, piemēram, divu valodu funkcionēšanai mentālajos procesos vai valodu kontaktos, lingvistiskajām pārmaiņām un tā tālāk. Vairākkārt divvalodības pētniecībā izskan aicinājums zinātniekiem specializēties par konkrēto divvalodības aspektu.

Liela uzmanība divvalodībai pievērsta kontaktlingvistikā. Kontaktlingvistikā vērojama tendence aprakstīt pārmaiņas lingvistiskajās sistēmās, abstrahējoties no runātāja, bet ne no valodas kolektīviem. Kontaktlingvistikā dominē divvalodības apraksts statiskos, nevis dinamiskos terminos, turklāt tiek ignorēts fakts, ka nevis valoda, bet divvalodīgs indivīds ir valodas kontaktu veidotājs.

Otrās valodas apguves teorijā (valodniecības un pedagoģijas saskarnozarē) intereses objekts ir otrās valodas apguve (indivīda divvalodība). Psiholoģijā tiek pētīta galvenokārt vairāku valodu prasmes un lietojuma ietekme uz mentālajiem procesiem. Socioloģijā analizē divvalodības lomu kultūru konfliktos un dažādas lingvistiskās heterogenitātes izpausmes kā sociālu parādību. Pedagoģijā divvalodību aplūko galvenokārt saistībā ar izglītības politiku. Daudzkultūru izglītībā divvalodība tiek aplūkota kā starpkultūru komunikācijas pamatelements.

Kopumā konkrētās zinātnēs un starpzinātņu nozarēs vērojama tendence koncentrēties uz atsevišķiem divvalodības aspektiem. Liela daļa pētnieku uzskata, ka otrās valodas apguve, kas vienmēr ir līdzeklis mērķa sasniegšanai (nokārtot eksāmenu, iegūt darbu, pilsonību, iegūt paaugstinājumu profesionālajā karjerā u. tml.), būtu jāizslēdz no divvalodības teorētiskās izpētes. E. Haugens uzsvēris, ka patiesi divvalodīgas attiecības indivīdam rodas tad, kad otrā valoda kļūst par tās lietotāja personības komponentu attiecībās ar citiem sabiedrības locekļiem.

Divvalodība bieži aplūkota arī kā īpašs gadījums jeb novirze no normas. Tomēr mūsdienu valodas situācijas pētījumi liecina, ka valodu ir trīsdesmit reižu vairāk nekā valstu, vairāk par pusi pasaules iedzīvotāju ir divvalodīgi, un par izņēmumu, tieši pretēji, jāuzlūko monolingvisms jeb vienvalodība.

20. gs. pēdējo gadu desmitu pētījumos (Kolins Beikers (Colin Baker), Dž. Edvardss, E. Haugens, Dž. Fišmens, S. Romēna u. c.) mazāk vērojama tendence pievērsties divvalodības un intelekta savstarpējās saiknes izpētei, vairāk – sociālajam kontekstam un sociālajiem priekšnosacījumiem, kas dod indivīdam motivāciju apgūt otru valodu. Tādējādi jautājums par divvalodības kognitīvajām, psiholoģiskajām un sociālajām priekšrocībām tiek aplūkots jaunā skatījumā.

Indivīda otrās valodas prasmes līmenis, psiholoģiskā vēlme sazināties otrā valodā utt. ietekmē sabiedrības divvalodību, un otrādi – sabiedrības divvalodības komponenti, piemēram, otras valodas prestižs konkrētā sociālajā grupā, šīs valodas prasmes un lietojuma nepieciešamība, ietekmē attiecīgās grupas indivīdu attieksmi pret otru valodu un tās apguvi. Tāpēc individuālā un sabiedrības divvalodība tiek aplūkota kopsakarā, kas dod nepieciešamo teorētisko pamatu valodas situācijas koriģēšanai un etnopolitiskās situācijas prognozēšanai valstī, lai veicinātu tās stabilitāti un drošību.

Individuālā divvalodība ietekmē sabiedrības divvalodības attīstību, tomēr individuālā divvalodība politiskās norises tiešā veidā neietekmē. To dara sabiedrības divvalodība, kura nav vēlama stabilas un drošas valsts attīstībā.

Noteiktā teritorijā vienlaikus lietojamās valodas atrodas pastāvīgā saskarē – veidojas valodu kontakti, kuru rezultātā šīs valodas pakļautas nepārtrauktām pārmaiņām. Tāpēc sabiedrības divvalodības problemātikā ir arī tādi jautājumi kā valodu hierarhijas maiņa, valodu izplatība, izzušana un atdzimšana. Katrs no šiem jautājumiem ir aktuāls mūsdienu situācijā, kurā intensīvi notiek cīņa par ietekmes sfērām, kā ieroci izmantojot arī valodu, un tik strauji kā nekad agrāk globalizācijas procesā izzūd valodas.

Ja divvalodīgajā sabiedrībā noteiktas valodas grupa izvēlas citu valodu saziņai kaut vai dažās sociolingvistiskajās funkcijās, notiek valodas nomaiņa. Valodas nomaiņas pēdējā stadija ir valodas zudums jeb t. s. valodas nāve.

Valodu kontaktu sakarā populāra ir P. Neldes hipotēze, ka valodu kontakti rada konfliktus. Tomēr valodu kontakti ne vienmēr rada konfliktus, turklāt konfliktē ne pašas valodas, bet gan to runātāji. Ja etnisko minoritāšu pārstāvji ir funkcionāli divvalodīgi dzimtajā un mītnes zemes oficiālajā valodā, ir pārdomāta valodas politikas likumdošana, konflikti uz valodu atšķirības pamata parasti neveidojas.

Valodu kontakti uzskatāmi par individuālās un sabiedrības divvalodības saskares zonu, jo tādi sabiedrības divvalodības aspekti kā konkrētas valodas vieta valodu hierarhijā valstī, tās prestižs u. c. nosaka individuālās divvalodības aspektus – otrās valodas prasmes līmeni, indivīdu attieksmi pret noteiktu valodu, otrās valodas apguves motivāciju, valodas izvēli savstarpējā saziņā.

Divvalodība vērojama arī valsts līmenī, kad konkrētajā valstī vienlaikus pastāv divas oficiālās jeb valsts valodas.

Ir valstis, kur pastāv arī oficiālā divvalodība. Tomēr visbiežāk abas valsts valodas tajās netiek lietotas līdzvērtīgi – tām visbiežāk nav vienādu funkciju, prestiža, un sabiedrība nav absolūti divvalodīga abās oficiālajās valodās. Piemēram, Somijā, kur ir divas valsts valodas – somu un zviedru valoda ‒, pastāv somu kā dzimtās valodas runātāju īpatsvara pārsvars un vairāk tiek izmantota somu valoda. Kanādas provincē Ņūbransvikā pastāv divas oficiālās valodas – angļu un franču ‒, bet reāli reģiona iedzīvotāji ir vienvalodīgi, abas valodas pamīšus tiek lietotas reģiona pašvaldību līmenī. Īrijā ir divas valsts jeb oficiālās valodas. Tomēr iedzīvotāju lielākā daļa ir vienvalodīgi angļu valodā. Lai arī īru valoda Īrijā ir pirmā oficiālā valoda no divām, to prot ap 40 % iedzīvotāju, bet regulāri tajā runā tikai ap 2 % iedzīvotāju. Divvalodība valsts līmenī ir arī Afganistānā, Jaunzēlandē, Kamerūnā, Kiprā, vairākās Āfrikas valstīs un citur. Piemēram, Baltkrievijā, kur ir divas valsts valodas – baltkrievu un krievu valoda ‒, krievu valoda ir ieņēmusi baltkrievu valodas funkcijas. Rusifikācijas rezultātā baltkrievi lielākā mērā ir asimilēti, joprojām notiek rusifikācija, un baltkrievu valodā runā tikai neliels iedzīvotāju īpatsvars.

Pastāv liela atšķirība starp valsts oficiālo divvalodību un individuālās divvalodības līmeni valstī: oficiāli divvalodīgajās valstīs individuālās un sabiedrības divvalodības īpatsvars bieži vien samazinās, un divvalodība de iure valstī nenozīmē divvalodību de facto. Bieži vien augstāks individuālās un sabiedrības divvalodības līmenis ir oficiāli vienvalodīgajās valstīs. Kā piemēru var minēt Baltijas valstis, kur katrā no tām ir viena valsts jeb oficiālā valoda, bet iedzīvotāju divvalodības līmenis (pēc Eiropas Parlamenta Eirobarometra datiem) ir viens no augstākajiem Eiropā.