Interese par etnisko un citu sociālo minoritāšu aizsardzību Eiropas valstīs ir bijusi jau kopš 15. gs. beigām, kad Reformācija pieteica reliģisko minoritāšu tiesības. Starptautiska reliģisko minoritāšu aizsardzības sistēma veidojās kopš 17. gs., kad sāka slēgt divpusējus starptautiskos līgumus, kuros tika noteiktas šo minoritāšu tiesības. Piemēram, ar Osnabrikas un Minsteres līgumiem (1648) Zviedrija un Francija garantēja reliģisko minoritāšu brīvību un vienlīdzību Vācijā, vienlaicīgi novājinot Vāciju. Citas sociālo minoritāšu grupas – etniskās, rasu un lingvistiskās – par tiesiskās aizsardzības objektu Eiropā kļuva 19. gs. sākumā, kad nacionālisma pieaugums sāka radīt starptautiskos konfliktus. Veidojās daudzpusēju starptautisko līgumu sistēma, kuros tika iekļauti punkti par etnisko minoritāšu aizsardzību. Vīnes, Berlīnes un Parīzes kongresi starptautiskajos līgumos arī ietvēra normas par etnisko minoritāšu aizsardzību. Pēc Pirmā pasaules kara beigām par etnisko minoritāšu tiesību garantu kļuva Tautu Savienība (Société des Nations). Tika slēgti starptautiskie Tautu Savienības līgumi ar Austrumu un Dienvideiropas valstīm par šo minoritāšu aizsardzību. Bet jau toreiz izskanēja dažu valstu sūdzības par to, ka ar šiem līgumiem tiek pārkāpta to suverenitāte. Nebija līgumu par minoritātēm ar lielvalstīm: Franciju, Lielbritāniju, Vāciju un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību. Minoritāšu aizsardzības sistēmā divu pasaules karu starplaikā atklājās acīmredzami degradācijas elementi, kad etnisko minoritāšu etnokultūras tiesības tika aizstātas ar tiesībām uz to politisko pašnoteikšanos. Tas visspilgtāk izpaudās nacistu politikā, kuri Sudetijas vācu minoritātes problēmu izmantoja, lai likvidētu Čehoslovākiju. Kopumā etnisko minoritāšu aizsardzība starpkaru periodā izrādījās vāja tāpēc, ka tiesības uz etnisko identitāti neizskatīja universālo cilvēktiesību ietvaros.
Par vienu no svarīgākajiem notikumiem etnisko minoritāšu tiesību aizstāvēšanā tiek atzīta Apvienotā Nāciju Organizācijas (ANO, United Nations) izveide 1945. gadā, kas šīs tiesības iekļāva tieši cilvēktiesību sistēmā. Līdz ar to būtiski pastiprinājās etnisko minoritāšu identitātes tiesiskā izpratne kā viena no cilvēka sociālās identitātes izpausmēm, kas pieder kādai minoritātei un vēlas saglabāt šo identitātes veidu (ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Déclaration universelle des droits de l'homme, 1948).
Vienlaicīgi tiek atzītas pie šīm etniskajām minoritātēm piederošo personu politiskās, sociāli ekonomiskās un kutūras tiesības, kuras piemīt visiem pilsoņiem. Tieši pēc Otrā pasaules kara beigām starptautiskajos dokumentos par etnisko (nacionālo) minoritāšu tiesībām pakāpeniski tika veidots priekšstats par šo sociālo grupu identitāti kā holistisku parādību, kas ietver gan individuālo, gan kolektīvo identitāti, kas izpaužas gan cilvēku privātajā dzīvē, gan sabiedrības publiskajā telpā. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Pacte international relatif aux droits civils et politiques, 1966) 27. pantā tiek garantētas tiesības uz savas identitātes (valodas, kultūras, reliģijas) saglabāšanu. Viens no pašlaik vispilnīgākajiem sistēmiskajiem priekšstatiem par etniskajām minoritātēm piederošo cilvēku tiesībām ir 1992. gadā ANO Ģenerālajā asamblejā (Assemblée générale des Nations unies) pieņemtā Deklarācija par to personu tiesībām, kuras pieder nacionālajām vai etniskajām, reliģiskajām vai valodas minoritātēm (rezolūcija 47/135, Déclaration sur les droits des personnes appartenant à des minorités nationales ou ethniques, religieuses et linguistiques). Deklarācija pasludina politisko, sociāli ekonomisko un kultūras tiesību vienlīdzības principu visiem valsts pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai viņi pieder vairākumam vai etniskajam, vai citam kultūras mazākumam. Šīs deklarācijas 2. panta 1. punktā ir teikts, ka minoritātes valodas, reliģisko vai kultūras identitāti var lietot gan privātajā, gan arī sabiedrības dzīvē. Taču šīs tiesības etniskās minoritātes var īstenot "gan individuāli, gan kopīgi ar citiem savas grupas biedriem bez jebkādas diskriminācijas". Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (Framework Convention for the Protection of National Minorities, 1995) ir pirmais saistošais daudzpusējais dokuments par etnisko un nacionālo minoritāšu tiesībām. Tomēr juristi vērtē šīs konvencijas izpildes uzraudzības mehānismu kā nepietiekošu.