Sociālā psiholoģija zinātniski pēta sociālo ietekmi – kā citu cilvēku reāla vai iedomāta klātbūtne ietekmē indivīdu domas, jūtas un uzvedību.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Īss kopsavilkums
Sociālā psiholoģija pēta cilvēku savstarpējo ietekmi un mijiedarbību un tās psiholoģiskās likumsakarības dažādos kontekstos. Pētījumu spektrs ietver sociālās vides un indivīda psihisko procesu mijiedarbību (piemēram, sociālās izziņas, emociju, “es” koncepcijas pētījumi), indivīdu savstarpējo mijiedarbību (piemēram, sociālās ietekmes mehānismu, starppersonu konfliktu pētījumi), kā arī grupu un starpgrupu procesus (piemēram, grupas dinamikas, starpgrupu konfliktu, diskriminācijas pētījumi).
Praktiskā un teorētiskā nozīme
Sociālās psiholoģijas pamatuzdevums ir formulēt un empīriski pārbaudīt teorijas, kas skaidro sistemātiskas cilvēku savstarpējās ietekmes un mijiedarbības likumsakarības ar mērķi izprast un prognozēt indivīdu un grupu uzvedību dažādās situācijās. Indivīda un sociālās vides mijiedarbību pēta arī sociālā antropoloģija un socioloģija. Atšķirībā no sociālās antropoloģijas, kur lielāks uzsvars ir uz kultūras, sabiedrības sociālās struktūras un institūtu pētījumiem, sociālā psiholoģija vairāk fokusējas uz indivīdu izziņas un savstarpējās mijiedarbības sakarībām, mazāku uzmanību pievēršot šīs mijiedarbības kultūras kontekstam. Tāpat sociālo antropoloģiju raksturo vairāk kvalitatīvu izpētes metožu izmantošana, bet sociālā psiholoģija vairāk izmanto kvantitatīvas izpētes metodes. Galvenā atšķirība starp sociālo psiholoģiju un socioloģiju ir sociālās psiholoģijas fokuss uz indivīdu kā analīzes vienību, kamēr socioloģija pēta sabiedrību un tās struktūras, procesus un problēmas. Psiholoģijas zinātnes ietvaros kā radniecīgākā apakšnozare sociālajai psiholoģijai ir personības psiholoģija, kas meklē individuālās iezīmes un likumsakarības, kas atšķir cilvēkus vienu no otra neatkarīgi no situatīvā sociālā konteksta, savukārt sociālā psiholoģija pēta tieši dažādu situatīvo kontekstu sistemātisku ietekmi uz cilvēkiem.
Kā daļa ir sociālā psiholoģija. Galvenie tās sastāvelementi
Sociālā psiholoģija ir psiholoģijas zinātnes sastāvdaļa. Galvenās sociālās psiholoģijas pētniecības jomas ir sociālā uztvere un atribūcija, sociālā izziņa, “es” koncepcija, sociālā ietekme un konformitāte, attieksmes un to saistība ar uzvedību, attieksmju maiņa un pārliecināšana, pievilcība un starppersonu attiecības, sociālpsiholoģiskie procesi grupās, starpgrupu uztvere, aizspriedumi un diskriminācija, prosociāla un altruistiska uzvedība, agresija.
Galvenās pētniecības metodes
Sociālās psiholoģijas pētījumu metodoloģija balstās pamatā uz eksperimentāliem pētījumiem, kuros tiek manipulēts kāds sociālās vides elements, novērojot šīs manipulācijas ietekmi uz eksperimenta dalībnieku uzvedību. Tiek izmantoti gan laboratorijas eksperimenti, kuros tiek kontrolēta eksperimenta vide un iespējamo ārējo faktoru ietekme uz eksperimentu dalībnieku uzvedību (palielinot eksperimenta iekšējo validitāti, izslēdzot alternatīvus skaidrojumus eksperimenta rezultātiem), gan arī lauka eksperimenti, kuros šāda kontrole ir mazāk iespējama, bet kuros situācijas ir pierastas un dabiskas eksperimenta dalībniekiem (palielinot eksperimenta ārējo validitāti, iespēju vispārināt rezultātus uz reālām dzīves situācijām). Tāpat sociālajā psiholoģijā populāri ir kvazieksperimentāli pētījumi, kuros nav notikusi dalībnieku nejauša sadale eksperimentālajā un kontroles grupā, bet tiek izmantota jau notikusi sadale grupās, kā arī korelatīvi pētījumi, kas fokusējas uz saistību atklāšanu starp mērāmajiem lielumiem, nepretendējot uz cēloņsakarību pārbaudi. Gan eksperimentālos, gan korelatīvos pētījumos sociālajā psiholoģijā ir ļoti populāra dažāda veida un satura aptauju izmantošana. Palielinoties sociālās neirozinātnes ietekmei, mūsdienās sociālās psiholoģijas pētījumos aizvien biežāk “tradicionālās” eksperimentālās un korelatīvās metodes tiek kombinētas vai aizstātas ar neirofizioloģiskiem mērījumiem (elektroencefalogrāfiju, funkcionālās magnētiskās rezonanses, fMRI, mērījumiem, datortomogrāfiju, pozitronu emisijas tomogrāfiju u. c. metodēm). Sociālajā psiholoģijā pieņemts izmantot kvantitatīvas datu apstrādes un analīzes metodes, balstoties uz tiem pašiem aprakstošās un secinošās statistikas instrumentiem, kas tiek izmantoti citās sociālajās un uzvedības zinātnēs.
Vēsture
Sociālās psiholoģijas priekšvēsture tiek saistīta ar sociālo zinātņu attīstības pirmsākumiem 18. gs. Francijā un Skotijā, kā arī ar psiholoģijas un socioloģijas attīstību 19. gs. Francijā un Vācijā. Par mūsdienu sociālās psiholoģijas attīstības sākuma punktu uzskatāma 19.–20. gs. mija: daži pētnieki par tādu uzskata franču psihologa, sociologa un antropologa Gustava Lebona (Gustave Le Bon) grāmatas “Pūļa psiholoģija” (Psychologie des Foules) publicēšanu 1895. gadā; citi sociālās psiholoģijas sākumu saista ar amerikāņu psihologa Normana Tripleta (Norman Triplett) sociālās fasilitācijas pētījumu publicēšanu 1898. gadā. Būtisks sociālās psiholoģijas attīstībā bija 1908. gads, kad neatkarīgi viena no otras tika publicētas divas grāmatas sociālajā psiholoģijā – amerikāņu psihologa Viljama Makdūgala (William McDougall) “Ievads sociālajā psiholoģijā” (An Introduction to Social Psychology) un amerikāņu sociologa Eduarda Elsvorta Rosa (Edward Alsworth Ross) “Sociālā psiholoģija” (Social Psychology: An Outline and Source Book), iezīmējot sociālās psiholoģijas kā atsevišķas disciplīnas izveidošanos.
20. gs. pirmajā pusē sociālā psiholoģija attīstījās galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) vairāku vēsturisku apstākļu dēļ. Amerikas psihologiem tradicionāli bija lielāka interese par indivīda un sociālās vides mijiedarbību, kamēr Eiropas psihologi vairāk nodarbojās ar izziņas procesu pētījumiem. Būtisku iespaidu uz sociālās psiholoģijas attīstību un tās “amerikanizāciju” atstāja nacistu nākšana pie varas Vācijā 1933. gadā gan tādēļ, ka daudzi ebreju izcelsmes psihologi bija spiesti emigrēt uz ASV, gan arī tādēļ, ka nacisms un tā sekas radīja interesi par tādām pētījumu problēmām kā autoritārisms, aizspriedumi, agresija, savukārt ASV iesaistīšanās Otrajā pasaules karā radīja nepieciešamību pēc attieksmju maiņas un pārliecināšanas pētījumiem.
Sociālās psiholoģijas strauja attīstība turpinājās 20. gs. 50.–60. gados, kad veidojās galvenās teorētiskās pieejas sociālajā psiholoģijā un tika veikti vairāki nozīmīgi pētījumi. Šo periodu lielā mērā var uzskatīt par sociālās psiholoģijas kā zinātniskas disciplīnas “zelta laikmetu”, kad tika formulētas un pārbaudītas lielākā daļa no tām atziņām, kas veido sociālās psiholoģijas teorētiskos pamatus līdz pat mūsdienām.
20. gs. 70. gados sāka iezīmēties tendence sociālās psiholoģijas teorijām sadalīties sīkākos teorētiskos un metodoloģiskos apakšvirzienos, liekot uzsvaru uz skrupulozi plānotu un realizētu pētījumu sērijām konkrētu fenomenu pamatīgai izpētei un skaidrošanai. Šo periodu raksturo arī kognitīvās psiholoģijas pastiprināta ietekme uz sociālo psiholoģiju un sociālās izziņas pētījumu un teoriju attīstība – par to, kā indivīdi uztver un interpretē informāciju par sevi un citiem, kā pieņem lēmumus mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem.
Pašreizējais attīstības stāvoklis
Sociālās izziņas dominance sociālajā psiholoģijā turpinājās arī 20. gs. 80. un 90. gados un ir jūtama arī mūsdienās. Sākot ar 20. gs. 90. gadu otro pusi, aizvien pieaugošu ietekmi uz sociālās psiholoģijas teoriju attīstību un pētījumu metodoloģiju atstāj sociālās neirozinātnes attīstība. Papildus neirozinātnei, sociālo psiholoģiju mūsdienās būtiski ietekmē arī evolucionārā psiholoģija (mēģinot skaidrot noteiktus cilvēku uzvedības aspektus kā bioloģiskas adaptācijas sekas) un starpkultūru psiholoģija (pētot kultūras ietekmi uz cilvēku uzvedību un izziņas procesiem). Mūsdienās aizvien biežāk sociālās psiholoģijas atziņas un metodes tiek izmantotas starpdisciplināros pētījumos kopā ar citu sociālo un uzvedības zinātņu teorijām un metodēm.
Galvenās pētniecības iestādes
Galvenās pētniecības iestādes sociālās psiholoģijas jomā ir Stenforda Universitāte (Stanford University), Mičiganas Universitāte (University of Michigan), Jeila Universitāte (Yale University), Hārvarda Universitāte (Harvard University).
Nozīmīgākie pārstāvji
Būtiskākie sociālās psiholoģijas pētījumi 20. gs. pirmajā pusē ir amerikāņu psihologu Muzafera Šerifa (Muzafer Sherif) “autokinētiskā efekta” eksperimenti par indivīdu savstarpējo ietekmi un grupas normu veidošanos, Kurta Levina (Kurt Lewin) un kolēģu veiktie līderības un grupas dinamikas eksperimenti, Solomona Eša (Solomon Asch) sociālās uztveres eksperimenti, Teodora Ņūkoma (Theodore Newcomb) pētījums Beningtonas koledžā par referentās grupas ietekmi uz indivīda attieksmju veidošanos, kā arī Karla Hovlenda (Carl Iver Hovland) un kolēģu Otrā pasaules kara laikā Jeila Universitātē aizsāktā pētījumu programma par pārliecināšanu un attieksmju maiņu. Būtiskākās sociālās psiholoģijas teorijas, kas izveidojās un tika empīriski pārbaudītas 20. gs. 50.–60. gados, ir amerikāņu psihologu Leona Festingera (Leon Festinger) formulētā sociālā salīdzinājuma teorija un kognitīvās disonanses teorija, Alberta Banduras (Albert Bandura) un Džuliana Rotera (Julian Rotter) sociālās iemācīšanās teorijas, kā arī austriešu un amerikāņu psihologa Frica Haidera (Fritz Heider), amerikāņu psihologu Edvarda Džonsa (Edward Jones), Kīta Deivisa (Keith Davis) un Herolda Kellija (Harold Kelley) formulētās atribūcijas teorijas. Šajā laikā tika veikti arī vairāki citi nozīmīgi eksperimenti, kas atstājuši iespaidu uz turpmāko sociālās psiholoģijas attīstību – S. Eša grupas konformitātes eksperimenti, amerikāņu psihologu Stenlija Milgrema (Stanley Milgram) eksperimenti par pakļaušanos autoritātei nepazīstamā situācijā, Roberta Zajonsa (Robert Zajonc) un kolēģu veiktie ekspozīcijas efekta un sociālās fasilitācijas pētījumi, franču psihologa Serža Moskoviči (Serge Moscovici) un kolēģu eksperiments par mazākuma ietekmi, kā arī amerikāņu psihologu Džona Darlija (John Darley) un Biba Latana (Bibb Latane) pētījumu sērija par palīdzēšanu ārkārtas situācijās. Viens no būtiskākajiem teorētiskās attīstības virzieniem 70. gados bija sociālās identitātes teorijas izveidošanās un attīstība franču un angļu psihologa Anrī Taifela (Henri Tajfel) un angļu psihologa Džona Tērnera (John Turner) pētījumu rezultātā, kas atstāja būtisku iespaidu uz turpmākajiem starpgrupu uztveres un mijiedarbības pētījumiem. Galvenie sociālās psiholoģijas pārstāvji ir arī amerikāņu psihologi Gordons Olports (Gordon Allport), Eliots Aronsons (Elliot Aronson), Leonards Berkovics (Leonard Berkowitz), Roberts Čaldini (Robert Cialdini), Sūzena Fiske (Susan Fiske), Heizela Rouza Markusa (Hazel Rose Markus), Lī Ross (Lee Ross), Stenlijs Šahters (Stanley Schachter), Filips Zimbardo (Philip Zimbardo).
Svarīgākie periodiskie izdevumi
Advances in Experimental Social Psychology (izdevējs Elsevier, kopš 1964); European Journal of Social Psychology (izdevējs Wiley, kopš 1971); Journal of Experimental Social Psychology (izdevējs Elsevier, kopš 1965); Journal of Personality and Social Psychology (izdevējs American Psychological Association, kopš 1965); Personality and Social Psychology Bulletin (izdevējs SAGE, kopš 1874); Personality and Social Psychology Review (izdevējs SAGE, kopš 1997); Social Psychological and Personality Science (izdevējs SAGE, kopš 2010).
Nozīmīgākās organizācijas
Eiropas Sociālās Psiholoģijas Asociācija (European Association of Social Psychology, kopš 1966, Nīderlandē); Personības un Sociālās Psiholoģijas Biedrība (Society for Personality and Social Psychology, kopš 1974 ASV); Eksperimentālās Sociālās Psiholoģijas Biedrība (Society of Experimental Social Psychology, kopš 1965 ASV).