Aizguvumu rašanās priekšnoteikumi ir valodu kontakti un divvalodība. Aizguvumu rašanās motīvus var dalīt ekstralingvistiskos (nepieciešamība apzīmēt jaunus jēdzienus un parādības vai nacionālās reālijas, devējvalodas prestižs, devējvalodas vides ietekme u. c.) un lingvistiskos (leksiski semantiskās sistēmas papildināšana ar trūkstošiem elementiem, jēdzienu niansētāka diferencēšana, aprakstošu vārdkopu aizstāšana ar vienu vārdu, stilistiska efekta radīšana un citi). Aizguvumi parasti aizpilda leksisko tukšumu vai, retāk, dublē aizguvējvalodas vienību. Atkarībā no valodu kontaktu rakstura un tajos iesaistītajām valodām aizguvumi var būt lokāli, profesionāli ierobežoti vai vispārizplatīti. Aizguvējvalodā tie pakļauti dažādiem adaptācijas un asimilācijas veidiem, piemēram, franču bifteck, itāļu bistecca, krievu бифштекс (no angļu beefsteak).
Diahroniska analīze atklāj, ka aizgūšanas procesā var izdalīt formālās un semantiskās adaptācijas posmus: 1) sākumlietojums (ar vai bez fonētiski gramatiskas adaptācijas, svešiespraudums); 2) iekļaušanās (pielāgošanās aizguvējvalodas sistēmai: fonografētiskā un gramatiskā adaptācija, semantikas stabilizēšanās); 3) asimilācija (tālāka formālā un funkcionālā integrācija). Būtiskākas formālās pārmaiņas vērojamas senākos, īpaši mutvārdu saziņā aizgūtos, vārdos. Sinhroniskā aspektā parasti izšķir asimilētus aizguvumus (vācu Lehnwort) un nepilnīgi asimilētus aizguvumus jeb svešvārdus (vācu Fremdwort). Aizguvumus var dalīt pēc cilmes jeb devējvalodām: anglicisms, baltisms, gallicisms, grēcisms, ģermānisms, hebraisms, hispānisms, latīnisms, letonisms, lituānisms, polonisms, rusicisms, slāvisms, somugrisms. Vārdi, kas no vienas valodas aizgūti daudzās viena vai vairāku areālu valodās, saglabājot pamatnozīmi un skanisko/grafisko formu, ir internacionālismi.