Par valodniecības pētījumu objektu kalki kļuvuši 20. gs. sākumā – 1909. gadā franču valodnieks Šarls Balī (Charles Bally) monogrāfijā “Apcerējums par franču valodas stilistiku” (Traité de stylistique française, 1909) atzinis, ka kalku izpēte tikai sākas. Kalku vēlāka pētniecība salīdzinājumā ar leksiskajiem aizguvumiem, kas pētīti jau 19. gs. otrajā pusē, valodniecībai izveidojoties par patstāvīgu zinātni, tiek saistīta ar salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā pastāvējušo uzskatu, ka gramatisku elementu vai paraugu aizgūšana nav normāls valodas attīstības ceļš.

Sākotnēji atsevišķi kalku veidi īsi raksturoti plašākiem jautājumiem veltītos pētījumos, piemēram, Š. Balī monogrāfijā “Apcerējums par franču valodas stilistiku” un Leonarda Blūmfīlda (Leonard Bloomfield) grāmatā “Valoda” (Language, 1933), minot arī kalku rašanās cēloņus un izplatību. Š. Balī kalku rašanos saistījis ar tulkošanu starpkultūru vidē – meklējot izteiksmes līdzekļus jaunu jēdzienu apzīmēšanai mērķvalodā, tiek radīti kalki, kas liecina par ietekmi tautu un to kultūru starpā. L. Blūmfīlds norādījis, ka kalkošana plaši vērojama visās Eiropas valodās, kurās bieži ar latīņu, franču un vācu valodas starpniecību par paraugu galvenokārt izmantota sengrieķu valoda.

Plašāk – jau veidojot klasifikāciju – dažādu valodu kalki analizēti darbos, kas publicēti, sākot ar 20. gs. vidu – Vernera Beca (Werner Betz), Einara Haugena (Einar Haugen) un Uriela Veinreiha (Uriel Weinreich) darbos. Līdz ar šo darbu publicēšanu valodu kontakti uzskatīti par jaunu pētniecības lauku. Piemēram, V. Becs rakstā “Leksiskie aizguvumi un kalki senvācu un agrīnajā vācu valodā” (Lehnwörter und Lehnprägungen im Vor- und Frühdeutschen, 1959) aplūkojis kalkotus latīniskas cilmes vācu valodas vārdus, tos pamatā nošķirot pēc tā, vai citas valodas ietekme skārusi derivāciju vai semantiku (attiecīgos kalku veidus dēvējot par Lehnbildungen ‘derivatīvie kalki’ un Lehnbedeutungen ‘semantiskie kalki’). E. Haugens rakstā “Valodas aizguvumu analīze” (The Analysis of Linguistic Borrowing, 1950), aplūkojot norvēģu, portugāļu, vācu un citu valodu kalkus, tos nošķīris pēc tā, vai citas valodas ietekmē mainīta vārda nozīme vai, atveidojot citvalodas vārdus un frāzes, attiecīgi aizstātas vārddaļas vai vārdi (minēto trīs kalku pamatveidu apzīmēšanai lietojot terminus semantic loans ‘semantiskie kalki’, loan translations ‘derivatīvie kalki’, syntactic substitutions ‘sintaktiskie kalki’, kam citās publikācijās pievienoti arī citi varianti).

Atbilstoši sākotnējai kalku klasifikācijai, kas laika gaitā nedaudz paplašināta, tiek nošķirti vairāki kalku veidi: 1) vārddarināšanas jeb derivatīvie kalki (vārdi, kas darināti, par paraugu izmantojot devējvalodas vārdu morfēmisko struktūru un attiecīgās morfēmas pilnībā vai daļēji aizstājot ar aizguvējvalodas morfēmām), piemēram, angļu superman ‘supermenis’, ‘pārcilvēks’, kas darināts pēc vācu der Übermensch ‘pārcilvēks’ parauga (nereti virsjēdziens “kalks”, sašaurinot nozīmi, tiek vienādots ar apakšjēdzienu “vārddarināšanas kalks”); 2) semantiskie kalki (vārdi, kam pēc citvalodas vārda semantiskās struktūras parauga aizgūta jauna leksiskā nozīme, radot jaunu leksiski semantisko variantu), piemēram, franču souris, latviešu pele, lietuviešu pelė, vācu die Maus ar nozīmi ‘kursora pozicionēšanas ierīce’, kas aizgūta pēc angļu mouse ‘kursora pozicionēšanas ierīce’ parauga; 3) frazeoloģiskie kalki (frazeoloģismi, kas veidoti, par paraugu izmantojot devējvalodas frazeoloģismus un attiecīgās vārdu formas daļēji vai pilnībā aizstājot ar aizguvējvalodas vārdu formām), piemēram, angļu the golden middle, latviešu zelta vidusceļš, lietuviešu aukso vidurys, vācu die goldene Mitte – salīdzinājumam latīņu aurea mediocritas ‘zelta vidus’; 4) gramatiskie kalki (vārdu formas un sintaktiskas konstrukcijas, kuru gramatiskā nozīme veidota pēc devējvalodas vārdu formu un sintaktisku konstrukciju gramatiskās nozīmes parauga), piemēram, vācu valodā pāra saiklis oder .. oder ‘vai nu .. vai’, kas izveidots pēc franču ou .. ou parauga.

Valodas vienības nekļūdīga atzīšana par kalku un pirmparauga konstatēšana dažkārt var būt problemātiska, tomēr kalku plašā izplatība ir likumsakarīga – kā atzinis E. Haugens, ikviens valodas lietotājs cenšas reproducēt agrāk apgūtus dzimtās vai svešas valodas modeļus.