19. gs., kad dabaszinātņu attīstības un Čārlza Darvina (Charles Darwin) evolūcijas teorijas ietekmē arī lingvistisku kontaktu izraisītas pārmaiņas valodā kļuva par zinātniskas izpētes objektu, pētnieku uzmanība vispirms tika pievērsta leksiskajiem aizguvumiem jeb identismiem. 19. gs. komparatīvisti pētīja regulāras skaņu atbilsmes un pārmaiņas, kas nereti ļāva attiecīgus vārdus atzīt par leksiskajiem aizguvumiem vai izteikt pieļāvumu par leksiskās aizgūšanas iespējamību. Piemēram, Ārčibalds Henrijs Seiss (Archibald Henry Sayce) grāmatā “Salīdzināmās filoloģijas principi” (Principles of comparative philology, 1874) uzsvēris dialektoloģisko faktu nozīmi un norādījis, ka basku harits ‘ozols’ dialektālie varianti haits un aretcha, kuros vērojamas dažādas skaņu pārmaiņas, liecina par iespējamību, ka vārds ir leksiskais aizguvums ar latīnisku cilmi.
20. gs. vidū aizguvumu pētnieks Einars Haugens (Einar Haugen) rakstā “Valodas aizguvumu analīze” (The Analysis of Linguistic Borrowing, 1950) akcentējis aizgūšanas procesu nozīmību (aizgūšanas izpēte būtu jāsāk ar divvalodīgu indivīdu uzvedības analīzi), tomēr leksisko aizguvumu pētniecībā uzmanība visbiežāk veltīta rezultātam, resp., aizgūtajiem vārdiem, jo aizgūšanas rezultātu fiksēšana iepretim aizgūšanas procesa novērošanai un dokumentēšanai, visticamāk, uzskatīta par labāku veidu, kā iegūt plašākus un uzticamākus datus.
Verners Becs (Werner Betz) rakstā “Leksiskie aizguvumi un kalki senvācu un agrīnajā vācu valodā” (Lehnwörter und Lehnprägungen im Vor- und Frühdeutschen, 1959) leksiskos aizguvumus minējis kā vienu no aizguvumu veidiem līdzās kalkiem un norādījis, ka leksisko aizguvumu vidū nodalāmi svešvārdi (Fremdwörter), kas attiecīgajā brīdī aizguvējvalodā vēl nav asimilējušies, piemēram, Palais ‘pils’ vācu valodā.