19. gs., kad dabaszinātņu attīstības un Čārlza Darvina (Charles Darwin) evolūcijas teorijas ietekmē arī lingvistisku kontaktu izraisītas pārmaiņas valodā kļuva par zinātniskas izpētes objektu, pētnieku uzmanība vispirms tika pievērsta leksiskajiem aizguvumiem jeb identismiem. 19. gs. komparatīvisti pētīja regulāras skaņu atbilsmes un pārmaiņas, kas nereti ļāva attiecīgus vārdus atzīt par leksiskajiem aizguvumiem vai izteikt pieļāvumu par leksiskās aizgūšanas iespējamību. Piemēram, Ārčibalds Henrijs Seiss (Archibald Henry Sayce) grāmatā “Salīdzināmās filoloģijas principi” (Principles of comparative philology, 1874) uzsvēris dialektoloģisko faktu nozīmi un norādījis, ka basku harits ‘ozols’ dialektālie varianti haits un aretcha, kuros vērojamas dažādas skaņu pārmaiņas, liecina par iespējamību, ka vārds ir leksiskais aizguvums ar latīnisku cilmi.

20. gs. vidū aizguvumu pētnieks Einars Haugens (Einar Haugen) rakstā “Valodas aizguvumu analīze” (The Analysis of Linguistic Borrowing, 1950) akcentējis aizgūšanas procesu nozīmību (aizgūšanas izpēte būtu jāsāk ar divvalodīgu indivīdu uzvedības analīzi), tomēr leksisko aizguvumu pētniecībā uzmanība visbiežāk veltīta rezultātam, resp., aizgūtajiem vārdiem, jo aizgūšanas rezultātu fiksēšana iepretim aizgūšanas procesa novērošanai un dokumentēšanai, visticamāk, uzskatīta par labāku veidu, kā iegūt plašākus un uzticamākus datus.

Verners Becs (Werner Betz) rakstā “Leksiskie aizguvumi un kalki senvācu un agrīnajā vācu valodā” (Lehnwörter und Lehnprägungen im Vor- und Frühdeutschen, 1959) leksiskos aizguvumus minējis kā vienu no aizguvumu veidiem līdzās kalkiem un norādījis, ka leksisko aizguvumu vidū nodalāmi svešvārdi (Fremdwörter), kas attiecīgajā brīdī aizguvējvalodā vēl nav asimilējušies, piemēram, Palais ‘pils’ vācu valodā.

Atkarībā no izpētes mērķa leksiskos aizguvumus var nošķirt pēc dažādiem kritērijiem, piemēram, pēc cilmes: latīnismi – aizguvumi no latīņu valodas (piemēram, vācu Fenster ‘logs’ no latīņu fenestra; angļu family ‘ģimene’ no latīņu familia), gallicismi – aizguvumi no franču valodas (piemēram, vācu Kaffee ‘kafija’ no franču café, angļu large ‘liels, plašs’ no franču large) un tā tālāk.

Deskriptīvisma pārstāvis Leonards Blūmfīlds (Leonard Bloomfield) leksiskos aizguvumus nošķīris pēc tā, vai tie pārņemti no dialektiem (angļu dialect borrowings) vai valodām – ģeogrāfiskā nošķirtībā (angļu cultural borrowings) vai divvalodības apstākļos (angļu intimate borrowings). Piemēram, aizgūšanu no ģeogrāfiski nošķirtām valodām raksturo muzikoloģijas termini, kas daudzās valodās aizgūti no itāļu valodas, bieži vien oriģinālrakstībā jeb neasimilētā veidā (itāļu adagio ‘lēni’, itāļu crescendo ‘pakāpeniski pastiprinot skaņu’, itāļu dolce ‘maigi’, ‘saldi’ un citi).

Leksiskie aizguvumi tiek fiksēti dažādās publikācijās (monogrāfijās, vārdnīcās un tamlīdzīgi). Apjomīgs avots ir tīmeklī publiski pieejamā leksisko aizguvumu datubāze (World Loanword Database, WOLD), kas izveidota sadarbības projektā (2004–2008) Uri Tadmora (Uri Tadmor) un Martina Haspelmata (Martin Haspelmath) vadībā. Datubāzē apkopotā un izgūstamā informācija aptver 41 aizguvējvalodu un 369 devējvalodas. Piemēram, no attiecīga semantiskā lauka izvēloties jēdzienu ‘zilonis’, redzams, ka grieķu eléphās un latīņu elephantus tieši vai ar starpniekvalodu palīdzību nonākuši daudzās citās pasaules valodās: angļu elephant, franču olifant, éléphant, havajiešu `elepani, nīderlandiešu olifant, malagasu elefànta, senaugšvācu helfant, spāņu elefante un tā tālāk).

Leksisko aizguvumu pētījumi savu nozīmību saglabā arī 21. gs., jo dažādi ekstralingvistiskie un lingvistiskie faktori nosaka jaunu leksisko aizguvumu ienākšanu valodās, apstiprinot franču valodnieka Antuāna Meijē (Antoine Meillet) izteikto domu, ka leksiskā sistēma ir atvērta sistēma.