2021. gadā itāļu valodā runāja 68 miljoni cilvēku. Aptuveni 64,8 miljoniem tā ir dzimtā valoda un 3,1 miljonam tā ir otrā valoda. Vairumā gadījumu itāļu valodu lieto tie, kas dzimuši un dzīvo Itālijas pussalā un salās, kas ir tai ģeogrāfiski un politiski nozīmīgas.

Itāļu valoda ir Itālijas oficiālā valoda, tā ir arī viena no Eiropas Savienības, Sanmarīno, Šveices (Tičīno un Graubindenes kantona) un Vatikāna oficiālajām valodām. Itāļu valoda ir atzīta un aizsargāta kā minoritātes valoda Slovēnijas un Horvātijas konstitūcijā teritorijās, kurās iedzīvotāji runā Istras dialektos.

Spēcīgas un ilgstošas itāļu emigrācijas dēļ nozīmīgas itāļu kopienas ir arī citās valstīs, galvenokārt Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Brazīlijā, Argentīnā, Urugvajā, Austrālijā, Kanādā, Francijā, Vācijā, Šveicē un Beļģijā.

Itāļu alfabētu veido 21 grafēma (a, b, c, d, e, f, g, h, i, l, m, n, o, p, q, r, s, t, u, v, z). Vēl piecas grafēmas (j, k, w, x, y) parādās svešvārdos un dažreiz senajā rakstībā jeb senās izcelsmes vārdos.

Itāļu valodas fonoloģiskā sistēma sastāv no septiņiem patskaņiem (uzsvērtā pozicijā), diviem puspatskaņiem vai puslīdzskaņiem (/j/ un /w/), kuru fonoloģiskais statuss joprojām tiek apspriests, un 21 līdzskaņa. 15 līdzskaņi var būt īsi vai gari, rakstībā tie izpaužas kā dubultie līdzskaņi. Ilguma atšķirībai ir fonoloģiska vērtība (piemēram, pala/palla ‒ ‘lāpsta’/‘bumba’, note/notte ‒ ‘notis’/‘nakts’). Tātad kopumā, ja ņemam vērā arī līdzskaņu ilgumu, itāļu fonēmu skaits pieaug no 30 līdz 45.

Fonēmu apzīmēšanai rakstos lietojamas arī burtkopas. Pastāv septiņi digrafi:

gl (+i) /ʎ/ ‒ gli /’ʎi/ (noteiktais artikuls, vīriešu dzimte, daudzskaitlis); gn /ɲ/ ‒ gnocchi /’ɲokki/ ‘ņoki’ (kartupeļu klimpas); sc(+e,i) /ƒ/ ‒ scena /’ƒɛna/ ‘aina’; ch /k/ ‒ chilo /’kilo/ ‘kilograms’; gh /g/ ‒ ghiro /’giro/ ‘susurs’; ci (+a,o,u) /tƒ/ ‒ cena /’tƒena/ ‘vakariņas’; gi (+a,o,u) /dƷ/ ‒ giro /’dƷiro/ ‘tūre’.

Pastāv arī divi trigrafi:

sci (+ a,o,u) /ƒ/ ‒ sciame /’ƒame/ ‘spiets’; gli (+a,e, o,u) ‒ taglio /’taʎʎo/ ‘griezums’.

Itāļu valodai ir brīvs uzsvars. Itāļu uzsvaram ir arī fonoloģiska vērtība, tā atšķirīgā pozīcija palīdz atšķirt vārdus vai citādi identiskas formas (àncora 'enkurs'/ancòra 'vēl, joprojām'; pàpa 'pāvests'/papà 'tētis'). 

Itāļu valodā uzsvars var būt pēdējā zilbē (jāatzīmē grafiski: lunedì ‘pirmdiena’, città ‘pilsēta’), priekšpēdējā zilbē (matìta ‘zīmulis’, paèse ‘valsts’), trešajā zilbē no beigām (tàvolo ‘galds’, lìbero ‘brīvs, neatkarīgs’). 

Itāļu valodai ir vairāki fleksīvi aspekti, kas vairumā gadījumu ir mantoti no latīņu valodas, bet ir arī dažādas analītiskās īpašības, kas ir pakāpeniski pieaugušas un bieži raksturo mūsdienu itāļu valodu.

Itāļu valodas lietvārdos fleksija apzīmē skaitļa kategoriju (vienskaitlis/daudzskaitlis). Dzimte (vīriešu un sieviešu; latīņu nekatrā dzimte nav saglabāta) ir raksturīga lietvārdam un nav semantiski motivēta, izņemot lietvārdus, kas attiecas uz cilvēkiem un dažreiz uz dzīvniekiem, un ir galvenokārt saistīti ar dzimumu (padre/madre ‒‘tēvs’/‘māte’, toro/mucca ‒ ‘bullis’/‘govs’).

Īpašības vārdu klasei, kurā ietilpst arī pagātnes divdabji, kas tiek lietoti kā īpašības vārdi, līdzīgi kā lietvārdu klasei, ir dzimtes un skaitļa kategorijas. Pirmajai īpašības vārdu klasei (buono/buona/buoni/buone tipa īpašības vārdi) ir četras formas, otrajai klasei (grande/grandi tipa īpašības vārdi) ir divas formas. Pastāv arī nemainīgo īpašības vārdu klase (pari 'pāra', dispari 'nepāra' un īpašības vārdi, kas norāda uz krāsām, piemēram, rosa 'rozā', blu 'zils').

Īpašības vārdu pakāpe ir morfoloģiski iezīmēta: pārākā pakāpe tiek veidota analītiski, ar apstākļa vārdu più 'vairāk' pirms īpašības vārda, vispārākā pakāpe – pievienojot apstākļa vārdus (piemēram, molto 'ļoti', assai 'diezgan'). Īpašības vārdu pakāpes var tikt veidotas arī sintētiski ‒ ar sufiksu -issimo vai ar dažādiem priedēkļiem (piemēram, arci-, stra-, ultra-, iper- u. c.). Latīņu cilmes formās pārākās un vispārākās pakāpes (piemēram, migliore 'labāks', minore 'mazāks', inferiore 'zemāks') eksistē kopā ar regulārām formām più buono 'labāks', più piccolo 'mazāks', più basso 'zemāks', kurām tiek dota priekšroka mutvārdos.

Artikuls ir vārdšķira, kas saistīta ar lietvārdu, ar kuru tā saskaņojas dzimtē un skaitlī. Artikuls var būt noteikts, nenoteiktais (vīriešu dzimtē: il ragazzo ‘zēns’/un ragazzo ‘(viens/kāds) zēns’; sieviešu dzimtē: la ragazza ‘meitene’/una ragazza ‘(viena/kāda) meitene’) vai partitīvs (dei fiori '(daži) ziedi'). Noteikto artikulu var apvienot ar prievārdu. Prievārdus, kas saplūduši ar artikuliem, sauc par prepozicionālajiem artikuliem.

Darbības vārdus dala trīs konjugācijās. I konjugācija ietver darbības vārdus, kas nenoteiksmē beidzas ar -are (amare ‘mīlēt’, parlare ‘runāt’), tai ir regulārākā paradigma un tā ir produktīvākā no konjugācijām. II konjugāciju raksturo infinitīvs ar -ere (prendere ‘ņemt’, vincere ‘uzveikt, sakaut’). III konjugācijā, kurai pieder darbības vārdi, kas nenoteiksmē beidzas ar -ire (dormire ‘gulēt’), ir ietverta darbības vārdu apakšklase, kurā darbības vārda formā parādās interfikss -isc- (finire ‘pabeigt’; io finisco ‘es pabeidzu’). Itāļu valodas darbības vārdam ir šādas kategorijas: persona, skaitlis, laiks, izteiksme, aspekts un kārta.

Itāļu valodā vietniekvārdu lietojums teikuma priekšmeta funkcijā nav obligāts, personu nepārprotami var identificēt pēc darbības vārda galotnes. Vēl viena itāļu valodas sintaktiskā īpatnība attiecas uz vārdu secību teikumā. Visbiežāk teikuma priekšmets (S) ir pirms darbības vārda (V): la Terra gira (‘Zeme griežas’). SV secība ne vienmēr ir obligāta, ir atļauta arī VS secība.

Vēsturiskā perspektīvā var izdalīt trīs leksikas pamatkomponentus:

• latīņu mantojumu veido visi nepārtrauktās tradīcijas vārdi, kas nāk no vulgārās (tautas) latīņu valodas;
• īpašs un ļoti svarīgs aizguvumu kopums ir latīnismi, tas ir, vārdi, kas pārņemti no latīņu valodas, īpaši mūsdienās;
• vārdi, kas darināti itāļu valodas sistēmā, izmantojot dažādus mehānismus, piemēram, atvasināšanu un salikteņu darināšanu.

Itāļu dialekti tiek dalīti divās lielās grupās: Ziemeļitālijas dialekti un centrālās un dienvidu Itālijas dialekti.

• Gallu-itāļu dialekti, kuros runā Pjemontā, Ligūrijā, Lombardijā, Emīlijā-Romanjā.
• Veneto dialekti, kuros runā Veneto, Trentīno, Venēcijā-Džūlijā.
• Istras dialekti, kuros runā Istras pussalā.

• Toskānas dialekti, kuros runā Toskānā.
• Vidus dialekti, kuros runā Lacio, Markes, Umbrijas un Abruco reģionos.
• Starpdienvidu dialekti, kuros runā Markes un Lacio reģionu dienvidos, lielākajā daļā Abruco reģiona, Molīzē, Kampānijā, Bazilikatā, Apūlijā, Kalabrijas ziemeļos.
• Galējo dienvidu dialekti, kuros runā Salento pussalā, Kalabrijas centrālajā un dienvidu daļā, Sicīlijā.

Starp Ziemeļitālijas, centrālās un dienvidu Itālijas dialektiem ir ievērojamas atšķirības. Abas grupas var nodalīt ar robežlīniju, kas iet no Spēcijas līdz Rimini.

Sardīniešu valodai, kuru runā Sardīnijā, un ladīnu valodai, kuru runā Trentīno-Alto Adidžē un Veneto, ir savas īpatnības. Tās ir autonomas romāņu valodas, kuras tiek iedalītas dažādos dialektos.

Itālijas politiskajās robežās dzīvo dažādas izcelsmes etniskās grupas. Šīs etniskās grupas veido zonas, kurās runā astoņās valodās: provansiešu, franču-provansiešu, vācu, slovēņu, serbhorvātu, katalāņu, albāņu, grieķu.

Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma latīņu valoda ilgu laiku bija vienīgā rakstveida saziņā lietotā valoda, to lietoja literatūrā un oficiālajos dokumentos.

Neatkarīgi no agrīnās, bet apšaubāmās “Veronas mīklas” (Indovinello veronese, 8.‒9. gs.) pirmais teksts, kas rakstīts vulgārajā (jeb tautas) itāļu valodā, ir īsie grafiti, kas saglabāti Kommodillas katakombās Romā (9. gs.). Pirmie raksti tautas valodā bieži bija iekļauti lielākos tekstos, kas rakstīti latīņu valodā. Šāda veida dokumenti ir tiesu lēmumi (Placiti campani, 960‒963) par dažiem Montekasīno abatijas īpašumiem.

13. gs. tautas valoda kļuva par literāro valodu, par dzejas valodu. Vispirms Sicīlijā, Frīdriha II (Federico II) galmā, tad Toskānā. Florences politiskais, ekonomiskais un kultūras uzplaukums sakrīt ar trīs izcilu autoru – Dantes Aligjēri (Dante Alighieri), Frančesko Petrarkas (Franceso Petrarca) un Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) – darbību. F. Petrarka ar savu “Dziesmu grāmatu” (Canzoniere, 1336‒1374) piešķīra liriskajai valodai elegances un izteiksmes spēku, kas tiks nodots nākamajos gadsimtos. Ar Dž. Bokačo “Dekameronu” (Decamerone, 1349‒1351) radās augsta stila prozas valoda, ko atdarināja arī vēlākie rakstnieki. No otras puses, D. Aligjēri daudzveidīgā darbība un galvenokārt “Dievišķās komēdijas” (Divina Commedia, 1357‒1362) panākumi visu sociālo slāņu vidū padarīja florenciešu valodu par literāru valodu.

D. Aligjēri, F. Petrarkas un Dž. Bokačo tekstu aprite 14. un 15. gs. beigās palīdzēja florenciešu literatūrai izplatīties ārpus Toskānas, kaut Pjetro Bembo (Pietro Bembo) 1525. gadā savā darbā “Diskusijas par vernakulāro valodu” (Prose della volgar lingua) sniedza gramatisko kodifikāciju. Viņa pamatideja bija atdarināt lielo pagātnes Florences autoru (īpaši F. Petrarkas un Dž. Bokačo) valodu, uz kuras pamata tika izveidota literārās tautas valodas gramatika.

1612. gadā Kruskas akadēmija (Accademia della Crusca), kas joprojām ir viena no nozīmīgākajām itāļu valodas pētniecības iestādēm, publicēja savas vārdnīcas pirmo izdevumu, kas balstīts valodā, ko izmantoja 14. gs. Florences rakstnieki.

19. gs. pirmajās desmitgadēs itāļu valoda kļuva par apvienotās Itālijas valodu. Tikmēr dzeja valodas aspektā vēl ilgi palika saistīta ar tradīcijām (novecojušas vārdu formas, latīņu valodas vārdi), lingvistiskie jauninājumi skāra galvenokārt prozu. Autoritatīvākā liecība šajā ziņā ir Alesandro Mandzoni (Alessandro Francesco Tommaso Antonio Manzoni) romāns “Saderinātie” (I Promessi sposi), kura galīgajā – 1840. gada izdevumā – izmantota nevis vecmodīgo tradīciju valoda, bet gan florenciešu valoda, kurā runāja Toskānas pilsētas vidusšķira.

Līdz ar politisko vienotību (1861) Itālijas karalistē sākās pussalas lingvistiskās apvienošanās process. 1877. gadā divu gadu skolas izglītība kļuva obligāta, tomēr 19. gs. beigās lielākā daļa Itālijas iedzīvotāju joprojām neprata lasīt un rakstīt un runāja tikai dialektā. 20. gs. itāļu valoda sāka dominēt pār dialektiem. Gadsimta pirmajā pusē samazinājās analfabētisms. Izglītība, radio un televīzijas attīstība ietekmēja itāļu literārās valodas izplatību.