Itāļu alfabētu veido 21 grafēma (a, b, c, d, e, f, g, h, i, l, m, n, o, p, q, r, s, t, u, v, z). Vēl piecas grafēmas (j, k, w, x, y) parādās svešvārdos un dažreiz senajā rakstībā jeb senās izcelsmes vārdos.
Itāļu valodas fonoloģiskā sistēma sastāv no septiņiem patskaņiem (uzsvērtā pozicijā), diviem puspatskaņiem vai puslīdzskaņiem (/j/ un /w/), kuru fonoloģiskais statuss joprojām tiek apspriests, un 21 līdzskaņa. 15 līdzskaņi var būt īsi vai gari, rakstībā tie izpaužas kā dubultie līdzskaņi. Ilguma atšķirībai ir fonoloģiska vērtība (piemēram, pala/palla ‒ ‘lāpsta’/‘bumba’, note/notte ‒ ‘notis’/‘nakts’). Tātad kopumā, ja ņemam vērā arī līdzskaņu ilgumu, itāļu fonēmu skaits pieaug no 30 līdz 45.
Fonēmu apzīmēšanai rakstos lietojamas arī burtkopas. Pastāv septiņi digrafi:
gl (+i) /ʎ/ ‒ gli /’ʎi/ (noteiktais artikuls, vīriešu dzimte, daudzskaitlis); gn /ɲ/ ‒ gnocchi /’ɲokki/ ‘ņoki’ (kartupeļu klimpas); sc(+e,i) /ƒ/ ‒ scena /’ƒɛna/ ‘aina’; ch /k/ ‒ chilo /’kilo/ ‘kilograms’; gh /g/ ‒ ghiro /’giro/ ‘susurs’; ci (+a,o,u) /tƒ/ ‒ cena /’tƒena/ ‘vakariņas’; gi (+a,o,u) /dƷ/ ‒ giro /’dƷiro/ ‘tūre’.
Pastāv arī divi trigrafi:
sci (+ a,o,u) /ƒ/ ‒ sciame /’ƒame/ ‘spiets’; gli (+a,e, o,u) ‒ taglio /’taʎʎo/ ‘griezums’.
Itāļu valodai ir brīvs uzsvars. Itāļu uzsvaram ir arī fonoloģiska vērtība, tā atšķirīgā pozīcija palīdz atšķirt vārdus vai citādi identiskas formas (àncora 'enkurs'/ancòra 'vēl, joprojām'; pàpa 'pāvests'/papà 'tētis').
Itāļu valodā uzsvars var būt pēdējā zilbē (jāatzīmē grafiski: lunedì ‘pirmdiena’, città ‘pilsēta’), priekšpēdējā zilbē (matìta ‘zīmulis’, paèse ‘valsts’), trešajā zilbē no beigām (tàvolo ‘galds’, lìbero ‘brīvs, neatkarīgs’).

Izkārtne ar tekstu itāļu valodā “Patiesību Džūlio Redženi!”. Itālija, 25.07.2020.
Avots: ChiccoDodiFC/Shutterstock.com.