Paralēli nosaukumam el español, la lengua española tiek izmantots arī nosaukums el castellano, la lengua castellana (‘kastīliešu valoda’), jo vēsturiski valoda attīstījās Kastīlijas karalistes teritorijā (Reino de Castilla).
Saistītie šķirkļi
Grāmatas spāņu valodā. Valensija, Spānija, 06.05.2019.
spāņu valoda
Nosaukums spāņu valoda
Nosaukums oriģinālvalodā lengua española
Kopējais runātāju skaits 500 000 000 500 miljoni
Ģenealoģiskā klasifikācija: saime indoeiropiešu valodu saime
Ģenealoģiskā klasifikācija: grupa romāņu valodu grupa, iberoromāņu apakšgrupa
Tipoloģiskā klasifikācija fleksīva un analītiska
Oficiālā valoda
- Meksikā
- Kolumbijā
- Spānijā
- Argentīnā
- Peru
- Venecuēlā
- Čīlē
- Gvatemalā
- Ekvadorā
- Bolīvijā
- Kubā
- Dominikānā
- Hondurasā
- Paragvajā
- Nikaragvā
- Salvadorā
- Kostarikā
- Urugvajā
- Panamā
- Puertoriko
- Ekvatoriālajā Gvinejā
Valodas kods (ISO 1) es
Valodas kods (ISO 2) spa
Valodas kods (ISO 3) spa
Satura rādītājs
Kopējais runātāju skaits
Saskaņā ar pēdējo Servantesa institūta (Instituto Cervantes) ziņojumu “Spāņu valoda – dzīvā valoda” (El español: una lengua viva) spāņu valoda ir dzimtā valoda vairāk nekā 496 miljoniem planētas iedzīvotāju. Tā ir otrā izplatītākā valoda pasaulē pēc mandarīnu valodas Ķīnā. Potenciālo spāņu valodas lietotāju skaits pārsniedz 595 miljonus.
Sociolingvistiskais statuss
Spāņu valoda ir valsts valoda 21 valstī: Meksikā, Kolumbijā, Spānijā, Argentīnā, Peru, Venecuēlā, Čīlē, Gvatemalā, Ekvadorā, Bolīvijā, Kubā, Dominikānā, Hondurasā, Paragvajā, Nikaragvā, Salvadorā, Kostarikā, Urugvajā, Panamā, Puertoriko, Ekvatoriālajā Gvinejā.
Dažās valstīs spāņu valodai ir oficiālās valodas statuss līdzās citām valodām, piemēram, gvarani valodai Paragvajā, angļu valodai Puertoriko, franču un portugāļu valodai Ekvatoriālajā Gvinejā. Arī Spānijā dažos reģionos (Basku zemē, Galīsijā, Katalonijā, Valensijā, Baleāru salās) vietējās valodas ir oficiālās līdzās spāņu valodai.
Ļoti liels spāniski runājošo iedzīvotāju skaits ir Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) – 41 757 391, arī Eiropas Savienības (European Union) valstīs (ārpus Spānijas) 1 267 000 iedzīvotājiem spāņu valoda ir dzimtā valoda.
Spāņu valoda ir oficiālā valoda Eiropas Savienībā, Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO), Interpolā, Starptautiskajā Darba organizācijā (International Labour Organization, ILO), Amerikas Valstu organizācijā (Organization of American States, OEA) un daudzās citās starptautiskās organizācijās.
Tā ir trešā visbiežāk lietotā valoda internetā pēc angļu un ķīniešu valodas.
Svarīgākās fonētiskās, fonoloģiskās, morfonoloģiskās iezīmes
a) patskaņi: /a/, /o/, /u/, /e/, /i/;
b) līdzskaņi: /b/, /ʧ/, /d/, /f/, /g/, /x/, /k/, /l/, /ʎ/, /m/, /n/, /ɲ/, /p/, /ɾ/, /r/, /s/, /t/, /ʝ/, /θ/.
Fonēma /ʝ/ tiek raksturota arī kā puspatskanis vai puslīdzskanis.
Ne visas fonēmas ir sastopamas visos valodas variantos un dialektos. Daudzās Latīņamerikas teritorijās un arī daļā Spānijas teritorijas nav sastopamas fonēmas /ʎ/ un /θ/, kas ir saistīts ar tādiem fenomeniem kā seseo, ceceo un yeísmo. Lielākā daļa Amerikas, Kanāriju salu un Andalūzijas iedzīvotāju savā runā nediferencē fonēmas /s/ un /θ/ un izmanto tikai vienu no tām. Vairākumā teritoriju tā ir fonēma /s/, un tādēļ šī parādība tiek dēvēta par seseo, savukārt nelielai iedzīvotāju daļai ir raksturīgs ceceo fenomens, kad tiek realizēta /θ/ fonēma. Ceceo ir raksturīgs dažiem reģioniem Spānijas centrā, austrumos un ziemeļos. Tas ir sastopams arī atsevišķos valsts dienvidu apvidos Andalūzijā, arī Latīņamerikā – Andu kalnu zonā. Tas nozīmē, ka abu grupu iedzīvotāji vienādi izrunā, piemēram, tādus vārdus kā abrasar ‘sadedzināt’ / abrazar ‘apskaut’, casa ‘māja’ / caza ‘medības’ vai sima ‘bezdibenis’ / cima ‘virsotne’. Pirmajai grupai ir raksturīga izruna [abɾasáɾ], [kása], [síma], savukārt otrajai grupai – [abɾaθáɾ], [káθa], [θíma].
Lielākā daļa spāniski runājošo nediferencē savā runā arī fonēmas /ʎ/ un /ʝ/, realizējot tikai vienu fonēmu – /ʝ/. Dažādi vārdi, piemēram, callado ‘mazrunīgs’ / cayado ‘spieķis’, halla ‘atrada’ / haya ‘dižskābardis’ vai pollo ‘cālis’ / poyo ‘sols’, tiek artikulēti līdzīgi [kaʝádo], [áʝa], [póʝo]. Tādēļ šo fenomenu sauc par yeísmo.
Vienai fonēmai var būt dažāda rakstība: /i/ (i, y), /b/ (b, v, w), /x/ (j, g).
Viena un tā pati grafēma var kalpot dažādu fonēmu atveidei: c (/k/ un /θ/ vai /s/), g (/g/ vai /x/) – tas atkarīgs no burtu kombinācijas vārdā.
Vienai fonēmai var atbilst vairākas skaņas: fonēma /b/ var tikt izrunāta kā skaņa [b] vārdā bomba ‘bumba, sūknis’ un kā skaņa [ß] intervokālajā pozīcijā vārdā caber [kaßér] ‘ietvert, saturēt’.
Fonēmu atveidei tiek izmantoti arī pieci digrafi: ch, ll, gu, qu, rr.
Uzsvars spāņu valodā ir diezgan brīvs, taču pārsvarā tas akcentē pēdējo (estudiar ‘mācīties’, colibrí ‘kolibri’, talón ‘papēdis, kvīts’) vai priekšpēdējo zilbi (parque ‘parks’, Carmen ‘Karmena’, celeste ‘debeszils’). Tajos gadījumos, kad uzsvars neatbilst normai, uzsvērtā zilbe tiek atzīmēta ar akūtu (´): túnica ‘tunika’, café ‘kafija’, dígamelo ‘pasakiet man to!’. Akcentētās zilbes tiek izrunātas garāk un intensīvāk. Uzsvaram spāņu valodā piemīt arī morfoloģiska funkcija, jo tas palīdz atšķirt grafiski līdzīgas formas: médico (‘ārsts’, lietvārds) – medico (‘ārstēju ar zālēm’ darbības vārda tagadnes forma vienskaitļa pirmajā personā) – medicó (‘ārstēja ar zālēm’, darbības vārda pagātnes forma vienskaitļa trešajā personā).
Atkritumu šķirošanas konteineri otrreizējai pārstrādei Hihonas pilsētā Spānijā. 25.06.2022.
Svarīgākās gramatiskās iezīmes
Spāņu valoda ir fleksīva un analītiska. Tajā ir deviņas vārdšķiras: lietvārds, darbības vārds, īpašības vārds, apstākļa vārds, vietniekvārds, artikuls, prievārds, saiklis un izsauksmes vārds. Centrālo vietu gramatiskajā struktūrā un teikumā ieņem darbības vārds, kuru raksturo šādas kategorijas: persona, skaitlis, laiks, izteiksme un kārta. Darbības vārdi tiek konjugēti trijās personās vienskaitlī un daudzskaitlī. Tie ir iedalīti trijās grupās: galotne -ar (estudiar ‘mācīties’), galotne -er (beber ‘dzert’) un galotne -ir (vivir ‘dzīvot’). Spāņu valodā ir vairāk nekā tūkstoš neregulāro darbības vārdu, kas iedalīti sešās grupās.
Darbības vārda paradigma ietver gan analītiskās, gan sintētiskās formas. Vienkāršie gramatiskie laiki ar fleksijas palīdzību nosaka darbības vārda personu, skaitli, laiku un izteiksmi: compré (‘nopirku’, galotne -e izsaka īstenības izteiksmes vienkāršās pagātnes vienskaitļa formu pirmajā personā); compráramos (‘mēs nopirktu’, galotne -amos izsaka vēlējuma izteiksmes ilgstošās pagātnes daudzskaitļa formu pirmajā personā). Valodas analītiskums ir ietverts gramatisko laiku saliktajās formās, kuras tiek veidotas ar palīgdarbības vārdu haber (‘būt’), ko loka personā, skaitlī, laikā un izteiksmē, un divdabī: he contestado, has contestado, ha contestado utt. (pirmās konjugācijas darbības vārda ‘atbildēt’ saliktās pagātnes formas ‘es esmu atbildējis’, ‘tu esi atbildējis’ utt.); vai gramatiskās konstrukcijās, kuras veido darbības vārda personiskā forma kopā ar kādu no bezpersoniskajām formām – divdabi, ģerundiju, nenoteiksmi –, piemēram, ella se quedó mirando el cuadro. (‘viņa palika, skatīdamās gleznā’, konstrukcija ar ģerundiju: se quedó mirando).
Lietvārds un īpašības vārds ir saskaņojami dzimtē un skaitlī. Lietvārds parasti tiek marķēts ar artikulu, kuram ir skaitļa un dzimtes kategorija: noteiktais artikuls vīriešu dzimtē el / los un sieviešu dzimtē la / las un nenoteiktais artikuls vīriešu dzimtē un / unos un sieviešu dzimtē una / unas. Lietvārdiem un īpašības vārdiem fleksija izsaka skaitļa kategoriju (vienskaitlis / daudzskaitlis) un dzimtes kategoriju, kura, izņemot dažus gadījumus, nav semantiski motivēta. Pēc dzimtes kategorijas lietvārdi pārsvarā ir iedalāmi vīriešu un sieviešu dzimtē: el libro (‘grāmata’, vīriešu dzimte) / la mesa (‘galds’, sieviešu dzimte).
Īpašības vārdiem un apstākļa vārdiem ir trīs salīdzināmās pakāpes. Arī divdabjiem piemīt salīdzināmās pakāpes, jo teikumā tie funkcionē kā īpašības vārdi. Īpašības vārdu pakāpe ir morfoloģiski iezīmēta: pārākā pakāpe tiek veidota analītiski, ar apstākļa vārdiem más ‘vairāk’ vai menos ‘mazāk’, kas ir novietojami pirms īpašības vārda (más interesante ‘interesantāks(-a)’ / menos interesante ‘mazāk interesants(-a)’); vispārākā pakāpe – pievienojot apstākļa vārdu muy ‘ļoti’ (muy interesante ‘ļoti interesants(-a)’) vai pievienojot noteikto artikulu pārākās formas pakāpei: el más interesante ‘visinteresantākais’ / la más interesante ‘visinteresantākā’. Īpašības vārdu pakāpes var tikt veidotas arī sintētiski ‒ ar sufiksu -ísimo (interesantísimo ‘ļoti interesants’) vai ar dažādiem priedēkļiem (piemēram, super- (superinteresante), ultra-, hiper- u. c.). Atsevišķiem vārdiem ir saglabājušās latīņu cilmes formas pārākajā pakāpē (piemēram, mejor ‘labāks’, menor ‘mazāks’, inferior ‘zemāks’).
Spāņu valodā teikuma uzbūvē parasti ievēro kombināciju SVO (subjekts, verbs, objekts), kad teikuma priekšmets tiek novietots pirms izteicēja: Marta compró un libro de Javier Marias ('Marta nopirka kādu no Havjera Mariasa grāmatām'), taču atļauta ir arī VS secība: Me gusta tu chaqueta ('Man patīk tava žakete'). Vietniekvārdu lietojums teikuma priekšmeta funkcijā nav obligāts, personu var identificēt pēc darbības vārda galotnes.
Piemiņas teksts uz Sanmigela (San Miguel) baznīcas fasādes Segovijā. Spānija, 23.02.2020.
Spāņu restorāna ēdienkarte spāņu valodā. Sevilja, Spānija, 03.11.2012.
Ceļazīme spāņu, angļu un arābu sarunvalodā ar uzrakstu "Neatkarīgi no tā, no kurienes jūs esat, mēs priecājamies, ka esat mūsu kaimiņš". Prinstona, ASV, 22.03.2017.
Leksika
Spāņu valodas leksikā saglabājušies komponenti praktiski no visiem tās attīstības vēsturiskajiem posmiem. 70 % vārdu krājuma veido latīņu izcelsmes vārdi. Tajā ir arī ibēru, ķeltu, grieķu un ģermāņu cilmes leksika. Vairāk nekā 4000 leksikas vienību ir aizgūtas no arābu valodas, lielākoties vārdi, kas sākās ar a- / al-. Sākot ar 16. gs., valodā ienāk aizguvumi no itāļu, portugāļu, franču un citām valodām. Daļa no vārdu krājuma izveidojās, pateicoties kontaktiem ar Amerikas indiāņu valodām. Sākot ar 20. gs. otro pusi, lielākā daļa aizguvumu ir ienākuši no angļu valodas.
Dialekti un izloksnes
Spāņu valoda pieder pie policentriskajām valodām, un tajā tiek izcelti divi galvenie attīstības centri – Spānija un Latīņamerika –, kur katrā ir savs valodas variants.
Spānijas teritorijā spāņu valodu raksturo trīs dialekti: ziemeļu, dienvidu un Kanāriju salu dialekts. Ziemeļu dialekts ir raksturīgs Kastīlijas un Leonas, Aragonas, Riohas, Navarras un Astūrijas reģionu iedzīvotājiem. Dienvidu dialektā runā Andalūzijas, Estremaduras un Mursijas reģionos. Kanāriju salu dialekts ir tuvāks kontinentālajam dienvidu dialektam. Atšķirība starp dialektiem galvenokārt attiecas uz izrunu, tomēr pastāv arī morfoloģiskas iezīmes.
Ziemeļu dialekts, kas ietver vairākas izloksnes, tiek uzskatīts par spāņu valodas klasisko variantu un ir vistuvāk tam, ko mēdz dēvēt par valodas normu. Taču arī tajā ir sastopamas specifiskas iezīmes: d vārda beigās izrunā kā /θ/, [madríđ] ‘Madride’ vietā [madriθ], vai d asimilācija sufiksā -ado- – Estos días estoy muy cansao ‘Šajās dienās jūtos ļoti noguris’.
Dienvidu dialekta izloksnēm un varietātēm ir kopīgas un atšķirīgas iezīmes. Pie kopīgām iezīmēm pieder: alveolāra līdzskaņa s izruna ar aspirāciju vārda beigās, kas līdzinās skaņai /x/, vai līdzskaņa s pilnīga asimilācija – niños ‘bērni’ > [níɲox ] vai [níɲo]; yeísmo fenomens, fonēmu /l/ un /r/ neitralizācija, piemēram, amor [amól] ‘mīlestība’ vai alta [áɾta] ‘gara auguma, augsta’. Sastopams gan seseo, gan ceceo fenomens.
Gramatiskām iezīmēm vairāk piemīt reģionāls raksturs. Estremadurā ir sastopama noteiktā artikula lietošana kopā ar piederības vietniekvārdu: el mi perro ‘mans suns’, pareizi ir mi perro ‘mans suns’. Andalūzijā un Kanāriju salās netiek lietots 2. personas daudzskaitļa vietniekvārds vosotros / -as ‘jūs’ un attiecīgā darbības vārda forma, kura ir aizvietota ar 3. personas daudzskaitļa vietniekvārdu ustedes un attiecīgo darbības vārda formu.
Latīņamerikā runātā valoda tiek uzskatīta par spāņu valodas Amerikas variantu (el español de América), kuras attīstība sākās 16. gs. – pēc Kristofora Kolumba (Cristoforo Colombo) atklājumiem un spāņu konkistadoru iebrukuma. Pēc fonētiskām iezīmēm tā līdzinās dienvidu dialektam Spānijā, jo lielākā daļa izceļotāju bija no Spānijas dienvidiem. Tai ir raksturīgas tādas iezīmes kā seseo, līdzskaņa s aspirācija vārda beigās, fonēmu /l/ un /ɾ/ neitralizācija. Izplatīts ir yeísmo un atsevišķos apgabalos (Argentīnā, Urugvajā) zheismo – lluvia [ʝußja] vai [ʒúßja] ‘lietus’.
Pie gramatiskām iezīmēm pieder otrās personas vienskaitļa (tú) un daudzskaitļa (vosotros / as) formu atšķirīgais lietojums vai to aizvietošana ar citām formām. Argentīnā, Paragvajā, Urugvajā un citās Dienvidamerikas valstīs ir izplatīts voseo fenomens, kad vienskaitļa formā vietniekvārda tú vietā izmanto formu vos. Tā tiek lietota ar otrās personas daudzskaitļa darbības vārda reducētām galotnēm -as, -es, -is (vos tomás ‘tu dzeri’, vos comés ‘tu ēdi’, vos partís ‘tu aizbrauc’) vai tā pilno formu vos tomáis, vos coméis. Pie kopīgām iezīmēm pieder arī sintētiskās nākotnes formas aizvietošana ar darbības vārda ir konstrukciju kopā ar nenoteiksmes formu ‘ir + infinitivo’: estudiaré > voy a estudiar (‘es mācīšos’). Lielākajā daļā Latīņamerikas teritorijas ir sastopama tendence saliktās pagātnes formas aizvietot ar vienkāršās pagātnes formām: he llegado ‘esmu ieradies’ > llegué ‘es ierados’; vietniekvārdu le, la, lo (papildinātāja vietniekvārdi akuzatīvā) nestandarta lietojums papildinātāja funkcijā datīvā – La dije que se olvidara de Manolo ‘Es viņai pateicu, lai aizmirst Manolo’ (pareizi: Le dije que se olvidara de Manolo; Le šajā teikumā apzīmē netiešo papildinātāju datīvā); arī datīva forma var tikt lietota akuzatīva vietā.
Nozīmīga atšķirība pastāv leksikas līmenī. Valoda Latīņamerikā ir tikusi papildināta ar vārdiem no vietējo indiāņu valodām, un tajā ir sastopami arhaismi, kas ir saglabājušies valodā no 15. gs.
Plakāts pret skolu slēgšanu protesta laikā Buenosairesā, Argentīnā. Tekstā redzams voseo lietošanas piemērs (vos dejás). 17.04.2021.
Piemērs ar papildinātāja vietniekvārda lietojumu, kad vietniekvārda les vietā tiek lietota los forma. Buenosairesa, Argentīna, 17.04.2021.
Literārās valodas veidošanās
Pirms romiešu iebrukuma Pireneju pussalā valdīja daudzvalodība; šo teritoriju apdzīvoja dažādas ciltis, kas runāja vairākās valodās. Pēc Pireneju pussalas pakļaušanas Romai (218. gads p. m. ē.–476. gads m. ē.) latīņu valoda kļuva par galveno pamatu lingvistiskai vienotībai šajā teritorijā, kuru iebrucēji dēvēja par Hispania. Vēlāk, no 5. līdz 8. gs., vestgotu invāzijas laikā bija apgrūtināti kontakti ar citām bijušās Romas Impērijas teritorijām, kas veicināja primitīvo dialektu attīstību uz latīņu valodas bāzes. Viens no tiem bija kastīliešu dialekts, kas, pateicoties politiskajai situācijai un Kastīlijas karalistes dominējošai lomai pēc atbrīvošanās no arābu iekarotājiem (8. gs.–15. gs.), kļuva par galveno valodu apvienotajā karalistē Pirenejos.
Literārās spāņu valodas pirmsākumi meklējami 10. gs. Tās bija uz lapu malām rakstītas piezīmes par reliģiskiem tekstiem darbā “Emiliāna glosas” (Glosas Emilianenses), šīs piezīmes bija dažādos viduslaiku dialektos, ieskaitot kastīliešu. Par pirmo literāro darbu tiek uzskatīts eposs “Dziesma par manu Sidu” (Cantar del Mio Cid), kas sarakstīts aptuveni 1140. gadā un veltīts tautas cīņai pret arābu iebrucējiem.
Līdz 13. gs. viduslaiku kastīliešu dialektā rakstīja tikai dzeju. Latīņu un arābu valodu izmantoja prozas rakstīšanai. Karaļa Alfonso X (Alfonso X) valdīšanas laikā (13. gs. otrā puse) kastīliešu valoda kļuva par Kastīlijas karalistes oficiālo dokumentu valodu un Toledo – par tā laika kultūras centru, kur darbojās slavenā Tulkotāju skola (Escuela de Traductores de Toledo). Kastīliešu valodā sāka izdot dažādas grāmatas, piemēram, “Astronomijas zinātni” (Saber de Astronomía), “Spēļu grāmatu” (Libro de los Juegos), jurisprudences traktātu “Likumu grāmata” (Libro de las Leyes) un pirmo “Spānijas vēsturi” (Estoria de España, pazīstama arī kā Primera Crónica General), kuras sagatavošanā piedalījās pats Alfonso X.
14. gs. spāņu valoda attīstījās un nostiprinājās, kļuva strukturētāka. Šī perioda nozīmīgākie autori ir Huans Manuels (Juan Manuel), Huans Ruiss (Juan Ruiz). Tie ir pirmie autori, kuriem piemita literārā stila iezīmes. 14. gs. beigās un 15. gs. sākumā bija novērojama jauna tendence kultūrā: kastīliešu valodā sāka izdot tulkojumus no itāļu un citām valodām, piemēram, Frančesko Petrarkas (Francesco Petrarca), Dantes Aligjēri (Dante Alighieri), Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) darbu tulkojumus. Arī no klasiskajām valodām – latīņu un grieķu – kastīliešu valodā tulkoja tādus autorus kā Homēru (Ὅμηρος), Seneku (Lucius Annaeus Seneca), Vergiliju (Publius Vergilius Maro), Platonu (Πλάτων).
15. gs. beigās tika radīti divi nozīmīgi prozas darbi ar lielu ietekmi uz literatūras un valodas attīstību. Pirmais ir bruņinieku romāns “Gaulas Amadiss” (El Amadís de Gaula), kas tika pabeigts 1496. gadā, bet vissenākais atrodamais tā izdevums ir datēts ar 1508. gadu. Šī darba autorība vēl līdz šīm nav noskaidrota, bet pēdējo no četrām daļām ir sarakstījis Garsi Rodrigess de Montalvo (Garci Rodríguez de Montalvo). 1499. gadā tika publicēts pirmais romāns spāņu valodā “Selestīna” (La Celestina), kura autors ir Fernando de Rohass (Fernando de Rojas). Par romāna popularitāti liecina fakts, ka tas tika izdots spāņu valodā 66 reizes un tajā pašā gadsimtā tas tika tulkots angļu, vācu, franču un itāļu valodā.
Nozīmīgs pavērsiens notika 1492. gadā – tika izdota Antonio de Nebrihas (Antonio de Nebrija) “Kastīliešu valodas gramatika” (Gramática de la lengua Castellana). A. de Nebriha sastādīja arī pirmo spāņu valodas vārdnīcu. Šie notikumi liecina par literārās valodas standartizāciju un kastīliešu dialekta nostiprināšanos dominējošās valodas statusā. Kastīliešu valoda kļuva par lielās apvienotās karalistes Pirenejos oficiālo valodu un starptautiskās saziņas valodu. Apzīmējumi "spāņu" un "kastīliešu" kļuva par sinonīmiem.
16. un 17. gs. spāņu valoda turpināja attīstīties un veidojās kā nācijas un impērijas valoda. Straujo popularitāti gūstošā valoda izraisīja zinātnieku interesi un kļuva par pētījumu objektu. Huans de Valdess (Juan de Valdés) uzrakstīja apjomīgu pētījumu par spāņu valodas ortogrāfiju, fonētiku, stilu un vārdu krājumu – “Dialogs par valodu” (Diálogo de la lengua, 1563). Tajā pirmo reizi tika pievērsta uzmanība ne tikai rakstu valodai, bet arī ikdienas sarunvalodai. Literatūra piedzīvoja t. s. zelta laikmeta uzplaukumu. Garsilaso de la Vega (Garcilaso de la Vega), Migels de Servantess (Miguel de Cervantes Saavedra), Luiss de Gongora (Luis de Góngora), Fransisko de Kevedo (Francisco de Quevedo) – tie ir tikai daži no slavenajiem rakstniekiem, kas veido pasaules un spāņu literatūras zelta fondu. Spāņu valoda tika reformēta, tajā notika izmaiņas fonētikā un gramatikā, tās noteica turpmāko pāreju uz moderno spāņu valodu.
18. gs. noslēdzās spāņu valodas kā nācijas valodas standartizācija. Lai stiprinātu, standartizētu un rūpētos par spāņu valodas vienotību, izcilību un pareizu lietojumu, kā arī lai nodrošinātu akadēmiskā un zinātniskā darba nepārtrauktību, 1713. gadā pēc karaļa Filipa V (Felipe V) rīkojuma tika dibināta Spānijas Karaliskā akadēmija (La Real Academia Española). Šajā laikā tika izdoti tādi fundamentāli darbi kā pirmā akadēmiskā “Spāņu valodas vārdnīca” (Diccionario de la Lengua Castellana, pazīstama arī kā Diccionario de Autoridades, 1726–1739), “Spāņu valodas ortogrāfija” (Ortographía Española, 1741) un “Spāņu valodas gramatika” (Gramática de la Lengua Castellana, 1711). Valodā sākās nozīmīgas reformas. Rakstība tika pietuvināta izrunai, un pēdējās ortogrāfiskās izmaiņas tika nostiprinātas 1815. gadā. Līdz mūsdienām pamatā ir saglabājusies 18. gs. nostiprinātā gramatiskā struktūra.
19. un 20. gs. tika turpinātas korekcijas ortogrāfiskajā sistēma un gramatikā. Tomēr vislielākās pārmaiņas bija leksikā – tehnoloģiju attīstība un inovācijas veicināja jaunrades procesu un jaunvārdu ieplūšanu valodā. Šis process turpinās arī 21. gs., kad ir vērojama liela angļu valodas aizguvumu ienākšana spāņu valodā.
21. gs. Spānijas Karaliskā akadēmija publicēja jauno “Spāņu valodas ortogrāfiju” (Ortografía de la lengua española, 2010) un jauno “Spāņu valodas gramatiku” (Nueva gramática de la lengua esapñola, 2009–2011). Tika veikts nozīmīgs darbs, veidojot spāņu valodas korpusu un turpinot darbu pie plaša vārdnīcu un gramatikas izdevumu klāsta.
Alfonso X, Kastīlijas karalis. Atvērums pirmajā "Spānijas vēsturē" (Estoria de España). 13. gs.
Antonio de Nebrihas grāmatas "Kastīliešu valodas gramatika" titullapa. 1492. gads.
Alfabēts
Spāņu valodas alfabētu veido 27 grafēmas: A a, B b, C c, D d, E e, F f, G g, H h, I i, J j, K k, L l, M m, N n, Ñ ñ, O o, P p, Q q, R r, S s, T t, U u, V v, W w, X x, Y y, Z z; grafēmas K k un W w ir sastopamas tikai svešvārdu rakstībā: bikini ‘bikini’, kebab ‘kebabs’, waterpolo ‘ūdenspolo’, web ‘tīmeklis’.
Multivide
Grāmatas spāņu valodā. Valensija, Spānija, 06.05.2019.
Atkritumu šķirošanas konteineri otrreizējai pārstrādei Hihonas pilsētā Spānijā. 25.06.2022.
Spāņu restorāna ēdienkarte spāņu valodā. Sevilja, Spānija, 03.11.2012.
Ceļazīme spāņu, angļu un arābu sarunvalodā ar uzrakstu "Neatkarīgi no tā, no kurienes jūs esat, mēs priecājamies, ka esat mūsu kaimiņš". Prinstona, ASV, 22.03.2017.
Piemiņas teksts uz Sanmigela (San Miguel) baznīcas fasādes Segovijā. Spānija, 23.02.2020.
Plakāts pret skolu slēgšanu protesta laikā Buenosairesā, Argentīnā. Tekstā redzams voseo lietošanas piemērs (vos dejás). 17.04.2021.
Piemērs ar papildinātāja vietniekvārda lietojumu, kad vietniekvārda les vietā tiek lietota los forma. Buenosairesa, Argentīna, 17.04.2021.
Alfonso X, Kastīlijas karalis. Atvērums pirmajā "Spānijas vēsturē" (Estoria de España). 13. gs.
Antonio de Nebrihas grāmatas "Kastīliešu valodas gramatika" titullapa. 1492. gads.