Franču valoda ir starptautiskās valstu kopienas Frankofonijas (La Francophonie) oficiālā valoda. Frankofonijā apvienojošās valstis, kurās franču valoda ir valsts valoda vai tajā runā nozīmīga daļa valsts iedzīvotāju, vai franču valoda un kultūra ir atstājusi ievērojamas pēdas vietējā kultūrā. Kopienā darbojas 88 valstis un teritorijas piecos kontinentos. Franču valodā runā 300 miljoni pasaules iedzīvotāju. Franču valodā runājošo skaits Eiropā ir 21 %, Amerikā 4 %, Āfrikā 75 %. Tā ir oficiālā valoda 37 pasaules valstīs (2019).

Mūsdienu franču valodas rakstībā vienlaikus pastāv fonētiskais, morfoloģiskais, vēsturiskais un etimoloģiskais princips. Jau ar pirmajiem rakstiem (tie datējami ar 9. gs.) franču valodā tiek lietots latīņu alfabēts. Tas ticis papildināts un mūsdienās sastāv no 26 burtiem: sešiem patskaņiem (a, e, i, o, u, y) un 20 līdzskaņiem (b, c, d, f, g, h, j, k, l, m, n, p, q, r, s, t, v, w, x, z). Mūsdienu franču valodas skaņu daudzums pārsniedz latīņu burtu skaitu (26 burti apzīmē 35 skaņas). Franču valodas patskaņi un līdzskaņi tiek izrunāti ļoti skaidri un saspringti. Fonēmu apzīmēšanai rakstos lietojamas arī burtkopas: ã (an, temps), õ (pont), o (eau, aussi, colle), e (faire, fer), j (fille), f (phare), s (science), š (chat) un tā tālāk. Franču valodas fonēmas iezīmē vārdu atšķirību: ã (lent) ‘lēns’ – õ (long) ‘garš’. Vienai fonēmai var būt dažāda rakstība: ã (an, ne am, em), k (clou, quatre). Viena un tā pati rakstība kalpo dažādu fonēmu apzīmēšanai: s (s-c-z), x (ks-gz-s-z-k). Bieži vien vārda vidū un beigās burti netiek izrunāti (parles, estomac, doigts, sculpture, aller), vai arī divas skaņas var tikt apzīmētas ar vienu vai diviem burtiem: (ks) – x, cs (taxi, tocsin). Patskaņu fonēmas vienas pašas var funkcionēt kā zilbes, savukārt līdzskaņu fonēmas – nevar.

Franču valodā uzsvars ir stingri noteikts, uzsvērta var būt tikai pēdējā vārda zilbe. Latīņu valodas burta fonētiskā vērtība franču valodā tiek precizēta ar diakritiskajām zīmēm: akūtu (é), gravi (è, à), cirkumfleksu (ê, â, ô, î, û).

Ir liela uzsvaru daudzveidība: intensīvais, toniskais, muzikālais, sintagmatiskais vārda vai grupas uzsvars un citi. Uzsvērtie patskaņi ir relatīvi garāki, un uzsvērtajām zilbēm ir raksturīga kāpjošā intonācija. Morfu morfoloģisko struktūru dēļ franču valodas vārdi, bastoties uz elementiem, kuriem piemīt gramatiskā vērtība (artikuli, prievārdi, vietniekvārdi, palīgdarbības vārdi), veido uzsvara vienību, kas nepieder vārdam, bet teikumam. Šī uzsvērtā grupa, kas pazīstama arī kā fonētiskais vārds, ir uzsvara nesēja un teikuma fonētiskā pamatvienība. Sarunā franču vārds tiek lietots bez uzsvara un, saplūstot ar citiem vārdiem, kļūst amorfs, tā forma neizsaka savas gramatiskās kategorijas un sintaktiskās funkcijas, tam ir nepieciešams analītisko elementu atbalsts (artikuls, prievārds, vietniekvārds, partikulas). Vārdu saistījums (liaison) un skaņu saistījums (enchaînement) sekmē teikuma fonētisko vienotību. Skaņu saistība neievēro robežas starp vārdiem, bet, pateicoties vārdu saistījumam, saites starp vārdiem kļūst ciešākas.

Franču valoda ir analītiska. Franču valodas analītiskā gramatiskā sistēma izpaužas divējādi:

1) vārda nemainīgums: gramatiskās nozīmes tiek izteiktas ārpus vārda, izmantojot palīgdarbības vārdus, prievārdus, vietniekvārdus, partikulas, artikulus, vārda vietu teikumā. Piemēram, lietvārdu lieto kopā ar artikulu un citām vārdšķirām, lai precizētu tā dzimti, skaitli un funkcijas teikumā. Šie vārdi nepiedalās lietvārda morfoloģiskajā formā, tikai sintaksiskajā;

2) analītiskās formas dalīšana ir iespējama verbālajās laikā un kārtas formās (il a bien travaillé; il est invité à cette réunion), retāk ‒ atgriezeniskajās verbālajās formās. Šo struktūru komponentu pārvietošana nav iespējama. Formas ciešuma pakāpe ir dažāda. Tikai darbības vārda vietniekvārdi var iekļūt starp analītiskās struktūras komponentiem.

Franču valodā semantiskajā un funkcionālajā mijiedarbībā starp leksiku un gramatiku atklāj gramatisko formu izmantošanas ierobežojumu, kuru uzspiež leksika un leksiskās nozīmes modifikācija gramatiskās formas ietekmē (leksisko elementu gramatikalizācija un gramatisko elementu leksikalizācija). Gramatikalizācija seko leksēmas desemantizācijai. Formālais gramatiskās kategorijas aspekts saistīts ar vārdšķiru noteikšanas grūtībām ‒ franču valodas vārda forma bieži ir amorfa un neparāda vārda gramatisko kategoriju un sintaksisko funkciju, tam ir nepieciešams analītisko elementu atbalsts (artikuls, prievārds, vietniekvārds, partikula). Piemēram, vārds ferme var būt lietvārds (une ferme ‘ferma’), īpašības vārds (Il est ferme. ‘Viņš ir stingrs’), apstākļa vārds (Il parle ferme. ‘Viņš runā stingri/stingrā tonī’), darbības vārds (Il ferme la porte. ‘Viņš aizver durvis’). Vārda ferme kategoriju un funkciju aktualizācija notiek kontekstā un atkarīga no vietas teikumā.

Fonētiskais, semantiskais, struktūrgramatiskais kritērijs nepalīdz risināt franču valodas problēmu. Ir svarīgi iemācīties atšķirt analītisko formu no vārdu struktūras. Gramatiskā aspektā svarīgi diferencēt sintētiskās un analītiskās vārdu formas, kā arī teikuma locekli. Franču valodā ir šādi gramatiskās izteiksmes līdzekli: fleksija, aglutinācija, supletīvā forma, atdalāmā fleksija. Fleksijas darbība ir neregulāra. Sintaksiskie līdzekļi – intonācija un vārdu kārtība.

Analītiskās formas problēma sagādā lielas grūtības franču valodas vārdus klasificēt vārdšķirās, tādēļ vārdšķiru skaits franču valodā svārstās starp 7 un 12. Literārās valodas morfoloģijā tiek šķirtas 12 vārdšķiras, kas pēc funkcijām iedalītas divās grupās: galvenās vārdšķiras (lietvārds, darbības vārds, īpašības vārds, apstākļa vārds, skaitļa vārds) un papildvārdšķiras: vietniekvārdi, palīgvārdi (artikuls, prievārds, partikula, saiklis, apzīmētājs), nesadalītie vārdi (izsauksmes vārds, skaņu atdarinājuma interjekcija, vārdi-teikumi).

Franču valodā ir analītiska teikuma uzbūve, kurai raksturīga kombinācija SVO (subjekts-verbs-objekts), teikuma priekšmets tiek novietots pirms izteicēja, kas ieņem svarīgāko vietu teikumā. Vārdu secība ir nemainīga. Jebkāda vārdu secības pārkārtošana izraisa teikuma nepareizu interpretāciju.

Franču valodas leksikā saglabājušies veci ķeltu, latīņu un ģermāņu cilmes vārdi. Tie veido lielāko leksikas daļu. Visvairāk aizguvumu ir no angļu, vācu, itāliešu, spāņu, arābu, slāvu un baltu valodām, galoromāņu dialektiem, krietni mazāk – no portugāļu, turku, skandināvu, somugru valodām. Kopā dažādu valodu aizguvumu skaits franču valodā sasniedz ap 9000 vārdu.

Francijas lingvistiskās telpas sadrumstalotība radās 9.–10. gs., kad Francijas teritorija tika sadalīta divās daļās: Ziemeļfrancijas dialektos (langue d’oïl) un Dienvidfrancijas dialektos (langue d’oc). Nosaukumi oïl un oc cēlušies no latīņu valodas partikulām hoc ille > oïl (‘jā’) un hoc illic > oc (‘jā’). Starp šīm divām Francijas daļām atrodas Provansas franču valodas reģions. Francijas viduslaiku dialektu daudzums un to klasifikācija joprojām ir apspriežams jautājums. Ziemeļfrancijas dialektiem tiek pieskaitīti tādi dialekti kā valoņu, pikardiešu, lotringiešu, normandiešu, Šampaņas, Franškomtē, Juras kalnu, Burgundijas, Anžū, Puatū, Berī, Turanžo un Ildefransas dialekti. Parīzes franču valodas variants ietver arī Orleānas dialektu. Oc jeb Dienvidfrancijas valodas grupas dialektiem pieder Lionas, Gaskoņas, Centrālā masīva, Limuzēnas, Overņas, Provansas, Dofinē, Vidusjūras Langedokas, Rietumu Langedokas dialekti. Provansas franču valodai ir divi galvenie dialekti: Savojas un Lionas.

Dialektu dzīvotspēja ir ļoti atšķirīga. Daži no tiem aizvien vēl ir dzīvi (piemēram, valoņu, pikardiešu, normandiešu dialekti), daži dialekti tiek lietoti tikai noteiktos reģionos (piemēram, Šampaņas), bet lielākā daļa dialektu ir izzuduši 18. un 19. gs. sākumā Francijas centralizācijas dēļ. Mūsdienu Francijā, runājot par franču valodas variantiem, termina “dialekti” vietā lieto apzīmējumu “reģionālismi” vai “reģionālās valodas”.

Neskatoties uz centralizēto valodas politiku, Francija vēsturiski ir saglabājusi savā teritorijā gan romāņu valodas, gan valodas, kurās runā minoritātes: oksitāņi, baski, bretoņi, vācieši, korsikāņi, kataloņi, flāmi, itāļi.

Pirmais oficiālais dokumentu franču valodā ir “Strasbūras zvēresti” (Serments de Strasbourg, 842).

Franču literārās valodas normēšanas process bijis samērā garš. Franču valoda ilgu laiku lietota kā sarunvaloda, rakstītu tekstu parādīšanās saistāma ar franču valodas augošo prestižu. Pirmie saglabājušies reliģiskā satura rokraksti datēti ar 9.–10. gs., bet literārā valoda sākusi veidoties no 9. gs. beigām līdz 12. gs. vidum. Pirmais episkās poēmas “Rolanda dziesma” (La Chanson de Roland, ap 1129‒1165) variants liecina, ka franču valoda veidojās kā literārā valoda, kas tika plaši izplatīta dažādos žanros. Franču rakstu valoda nav bijusi viengabalaina, tai bija dialektālais raksturs. 13. gs. franču valoda sāka kļūt par juridiskās jomas valodu. Literārās franču valodas veidošanas procesā galvenā loma bija Ildefransas dialektam, jo jau pirmajos franču valodas 9.–11. gs. rokrakstos bija liels Ildefransas dialekta formu skaits. Vairāki pētnieki franču valodas dialektisko pamatu saskatīja Parīzes izloksnē. Franču literārās valodas veidošanā un normalizācijā nozīmīgi bija arī skribi, tekstu rakstītāji viduslaiku Francijā. Francijas konsolidācija 15.–16. gs. izbeidza reģionālās rakstības tradīcijas, bet grāmatu iespiešana un turpmākā grāmatizdevēju darbība nostiprināja franču literārās valodas vienotību uz Ildefransas dialekta pamata. Pirmās gramatikas bija sākums franču valodas kodifikācijai un fiksēja franču valodas normu. 1550. gadā tika iespiesta pirmā franču valodas gramatika franču valodā – Luija Megrē (Louis Maigret) “Traktāts par franču gramatiku” (Tretté de grammere françoeze). 17. gs. izdotas pirmās franču valodas vārdnīcas. Liels ieguldījums mūsdienu franču literārās valodas veidošanā, standartizācijā un normalizācijā ir Franču akadēmijai (Académie française), kura pastāv kopš 1635. gada. 16. gs. franču valoda bija administratīvā, medicīnas, kultūras, reliģijas un zinātnes valoda. Līdz 18. gs. beigām nozīmīga daļa Francijas iedzīvotāju runāja dialektos. Diglosija “standarts-dialekts” sāk attīstīties valsts ziemeļos. Šis process kļuva intensīvāks 19. gs. Franču valodas standarta variants izplatījās laukos un Francijas dienvidos. 19. gs. beigās tajā runāja vairākums valsts iedzīvotāju, un reģionālie varianti kļuva mazāk nozīmīgi.