Par valodniecības pētījumu objektu kalki kļuvuši 20. gs. sākumā – 1909. gadā franču valodnieks Šarls Balī (Charles Bally) monogrāfijā “Apcerējums par franču valodas stilistiku” (Traité de stylistique française, 1909) atzinis, ka kalku izpēte tikai sākas. Kalku vēlāka pētniecība salīdzinājumā ar leksiskajiem aizguvumiem, kas pētīti jau 19. gs. otrajā pusē, valodniecībai izveidojoties par patstāvīgu zinātni, tiek saistīta ar salīdzināmi vēsturiskajā valodniecībā pastāvējušo uzskatu, ka gramatisku elementu vai paraugu aizgūšana nav normāls valodas attīstības ceļš.
Sākotnēji atsevišķi kalku veidi īsi raksturoti plašākiem jautājumiem veltītos pētījumos, piemēram, Š. Balī monogrāfijā “Apcerējums par franču valodas stilistiku” un Leonarda Blūmfīlda (Leonard Bloomfield) grāmatā “Valoda” (Language, 1933), minot arī kalku rašanās cēloņus un izplatību. Š. Balī kalku rašanos saistījis ar tulkošanu starpkultūru vidē – meklējot izteiksmes līdzekļus jaunu jēdzienu apzīmēšanai mērķvalodā, tiek radīti kalki, kas liecina par ietekmi tautu un to kultūru starpā. L. Blūmfīlds norādījis, ka kalkošana plaši vērojama visās Eiropas valodās, kurās bieži ar latīņu, franču un vācu valodas starpniecību par paraugu galvenokārt izmantota sengrieķu valoda.
Plašāk – jau veidojot klasifikāciju – dažādu valodu kalki analizēti darbos, kas publicēti, sākot ar 20. gs. vidu – Vernera Beca (Werner Betz), Einara Haugena (Einar Haugen) un Uriela Veinreiha (Uriel Weinreich) darbos. Līdz ar šo darbu publicēšanu valodu kontakti uzskatīti par jaunu pētniecības lauku. Piemēram, V. Becs rakstā “Leksiskie aizguvumi un kalki senvācu un agrīnajā vācu valodā” (Lehnwörter und Lehnprägungen im Vor- und Frühdeutschen, 1959) aplūkojis kalkotus latīniskas cilmes vācu valodas vārdus, tos pamatā nošķirot pēc tā, vai citas valodas ietekme skārusi derivāciju vai semantiku (attiecīgos kalku veidus dēvējot par Lehnbildungen ‘derivatīvie kalki’ un Lehnbedeutungen ‘semantiskie kalki’). E. Haugens rakstā “Valodas aizguvumu analīze” (The Analysis of Linguistic Borrowing, 1950), aplūkojot norvēģu, portugāļu, vācu un citu valodu kalkus, tos nošķīris pēc tā, vai citas valodas ietekmē mainīta vārda nozīme vai, atveidojot citvalodas vārdus un frāzes, attiecīgi aizstātas vārddaļas vai vārdi (minēto trīs kalku pamatveidu apzīmēšanai lietojot terminus semantic loans ‘semantiskie kalki’, loan translations ‘derivatīvie kalki’, syntactic substitutions ‘sintaktiskie kalki’, kam citās publikācijās pievienoti arī citi varianti).