Izcilais zviedru rakstnieks A. Strindbergs ir viens no tiem autoriem, kuru daiļradē 19. un 20. gs. mijā krasi atklājās pavērsiens uz modernisma literatūru. Viņa darbiem piemita izteikts nacionālais kolorīts, kas palīdzēja autoram konkretizēt personāžu psiholoģiju, saglabājot vispārcilvēciskus konfliktus un saasinot tēlu iekšējās pretrunas. A. Strindberga darbiem raksturīgs naturālisma, simbolisma un ekspresionisma iezīmju sapludinājums, un viņš uzskatāms arī par vienu no 20. gs. eksistenciālisma un absurda drāmas priekštečiem.

No 1861. līdz 1867. gadam A. Strindbergs mācījās Stokholmas licejā (Stockholms Lyceum), kuru beidza 1867. gada maijā un ko vēlāk augstu novērtēja tajā valdošās liberālās attieksmes dēļ. 1867. gada septembrī A. Strindbergs iestājās Upsāla Universitātē (Uppsala Universitet), kur vispirms studēja estētiku un modernās valodas, bet vēlāk medicīnu un filozofiju. 1872. gada pavasarī viņš studijas pārtrauca, turpinādams izglītoties pašmācības ceļā un interesējoties par daudzām zinātņu nozarēm. No 1874. līdz 1882. gadam A. Strindbergs strādāja Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā Stokholmā (Kungliga Biblioteket), kur mūsdienās iekārtota viņam veltīta istaba.

Rakstniecībai A. Strindbergs pievērsās 19. gs. 60. gadu nogalē. 1872. gadā tapa viena no viņa pirmajām nozīmīgākajām lugām “Meistars Ulofs” (Mäster Olof), kurā tēlots Reformācijas laiks Zviedrijā un kuras pamatā ir luterāņu garīdznieku brāļu Olausa Petri (Olaus Petri) un Laurentiusa Petri (Laurentius Petri) biogrāfijas fakti. Šis ir viens no pirmajiem Zviedrijas vēsturei veltītajiem A. Strindberga sacerējumiem, un savas valsts vēsturei viņš veltīja daudz uzmanības arī vēlākajā daiļradē.

Kādu laiku A. Strindbergs darbojās presē un ievērību kā rakstnieks guva ar romānu “Sarkanā istaba” (Röda rummet, 1879), kurā daļēji autobiogrāfiski attēlota jauna žurnālista darba pieredze Stokholmā. Šī sacerējuma popularitāte nodrošināja pasūtījumus literāriem darbiem par Zviedrijas pagātni, un 19. gs. 80. gadu sākumā tapa A. Strindberga stāsti un kultūrvēsturiskas apceres “Vecā Stokholma” (Gamla Stockholm, 1880–1882) un “Zviedru tauta” (Svenska folket, 1881–1882).

Sākot no 1883. gada līdz 19. gs. beigām A. Strindbergs uzturējās galvenokārt ārpus Zviedrijas: Kopenhāgenā, Berlīnē, Parīzē un citur. Viņa nostalģija pēc dzimtenes izpaudās romānā “Hēmsalieši” (Hemsöborna, 1887), kurā notikumi risināti Stokholmas šērās. A. Strindberga dramaturģiju 80. gadu beigās ietekmēja naturālisma idejas literatūrā, kā arī pētījumi dabaszinātnēs un eksperimentālajā psiholoģijā, tāpēc cilvēku attiecības tajā traktētas kā indivīdu eksistenciāla cīņa. Savus estētiskos uzskatus par raksturu un dialogu izveidi lugā, kā arī kategorisko viedokli par sieviešu emancipācijas kaitīgumu rakstnieks pauda drāmas “Jūlijas jaunkundze” (Fröken Julie, 1888) priekšvārdā. 1888. gada rudenī pēc A. Strindberga iniciatīvas Kopenhāgenā tika izveidots eksperimentāls teātris, kas tapa 1887. gadā dibinātā un Andrē Antuāna (André Antoine) vadītā Parīzes “Brīvā teātra” (Théâtre-Libre) iespaidā, zviedru autoram ietekmējoties arī no franču laikmetīgās dramaturģijas, tā sauktajām “ceturtdaļstundas” (quart d’heure) lugām. Teātris Kopenhāgenā bija iecerēts kā neliela spēles telpa kamertipa iestudējumiem, galvenokārt paša A. Strindberga lugu uzvedumiem. Šis eksperiments bija īslaicīgs, taču rakstnieka idejas rosināja vēlāko Intīmā teātra (Intima Teatern) izveidi Stokholmā 20. gs. sākumā.

19. gs. 90. gadu sākumā A. Strindbergs kļuva par vienu no redzamākajām gadsimta nogales Berlīnes bohēmas figūrām Frīdrihshāgenas rakstnieku lokā, kurā ietilpa šajā pilsētas daļā dzīvojošie skandināvu rakstnieki un daļa no vācu jaunajiem autoriem, kuru pulcēšanās vieta bija populārais krodziņš ar A. Strindberga ierosināto nosaukumu “Pie melnā sivēna” (Zum schwarzen Ferkel). Rakstnieka veselības problēmas saasinājās, kad viņš desmitgades vidū apmetās uz dzīvi Parīzē. Šī posma pretrunīgā pieredze, tostarp sakāpinātais misticisms, kurā atbalsojās arī 18. gs. zviedru filozofa un mistiķa Emānuela Svedenborga (Emanuel Swedenborg) uzskati, atspoguļota tā dēvētajās A. Strindberga okultajās dienasgrāmatās (Ockulta dagboken), kas tapušas no 1896. līdz 1908. gadam.

Pēc atgriešanās Zviedrijā 20. gs. sākumā A. Strindbergs no jauna aktīvi pievērsās dramaturģijai, un viņa vēlīnie darbi, sākot ar lugu “Uz Damasku” (Till Damaskus, I-II 1898, III 1901), tapa spēcīgā simbolisma teātra iespaidā. Daļai šo sacerējumu rakstnieks piemēroja kamerlugas apzīmējumu. Viņš aktīvi piedalījās arī iestudējumu veidošanā, kurus Intīmajā teātrī gatavoja režisors Augusts Falks (August Falck).

Literārajiem darbiem, kas izpelnījušies vislielāko rezonansi, pieder A. Strindberga romāns “Sarkanā istaba”, kā arī viens no naturālisma teātra spilgtākajiem veikumiem – drāma “Jūlijas jaunkundze”. Šī luga regulāri iestudēta arī 21. gs. un piedzīvojusi laikmetīgas literāras adaptācijas, piemēram, angļu rakstnieka Patrika Mārbera (Patrick Marber) versijā ar nosaukumu “Pēc Jūlijas jaunkundzes” (After Miss Julie, 2003).

19. gs. nogalē tapušo A. Strindberga darbu klāstā būtiska vieta bija arī lugai “Tēvs” (Fadren, 1887), kurā risināta iedzimtības un paternitātes problemātika. Viņa dramaturģijai raksturīgais naturālistisko un ekspresionistisko elementu savijums spilgti atklājās daudz izrādītajā traģikomēdijā “Nāves deja” (Dődsdansen, I–II, 1900), savukārt vēsturisko drāmu virknē būtiska nozīme bija lugai “Ēriks XIV” (Erik XIV, 1899). Mūža nogales simbolisko darbu spilgti piemēri bija “Sapņu spēle” (Ett drömspel, 1901) un “Spoku sonāte” (Spöksonaten, 1907), kam raksturīgi absurda un sirreālisma elementi.

A. Strindberga novatoriskie prozas un it īpaši dramaturģijas sacerējumi ievērību izpelnījās pakāpeniski, laika gaitā kļūstot par atzītiem un ietekmīgiem Eiropas mēroga mākslas faktiem. Viņa literāro darbu pirmās nozīmīgākās interpretācijas skandināvu teātrī radās tikai 20. gs. pirmajā pusē, kad A. Strindberga tēlotā vide ieguva kolorīti nacionālas iezīmes, vienlaikus savienojot tās ar sapņa poētiku un uzsverot apkārtējās realitātes un indivīda apziņas konfliktējošo iedabu. Par modernā cilvēka eksistenciālām atskārsmēm zviedru teātrī A. Strindberga darbu uzvedumus padarīja režisors Ingmars Bergmans (Ingmar Bergman), kura izcilākās interpretācijas tapušas Karaliskajā dramatiskajā teātrī (Kungliga Dramatiska Teatern) Stokholmā, kā arī Rezidences teātrī (Residenztheater) Minhenē. Ekspresionistiskās un sirreālistiskās iezīmes A. Strindberga lugās vācu teātrī pirmais 20. gs. sākumā visnoteiktāk saskatīja režisors Makss Reinharts (Max Reinhardt), savukārt franču skatuves mākslā viņa dramaturģijas dzīvotspēja tika apzināta pēc Otrā pasaules kara, kad aktualizējās zviedru rakstnieka māksliniecisko meklējumu radniecība ar eksistenciālisma un absurda drāmu, padarot A. Strindbergu par vienu no šī perioda aktuālākajiem autoriem.