Skandināvijā vēsturiski stabilākais pamats ir dāņu teātra kultūrai. Dānijā jau 17. gs. pastāvēja publiski pieejams dramatiskais teātris, 18. gs. sākumā tika izveidots arī operas teātris. Kopš 1748. gada darbojās Frederika V (Frederik V) dibinātais Karaliskais teātris (Kongelige Teater) Kopenhāgenā, kuram lugas rakstīja 18. gs. ievērojamākais skandināvu autors Ludvigs Holbergs (Ludvig Holberg). 19. gs. sākumā uzplauka dāņu amatieru teātru kustība, daļai trupu pārveidojoties par pusprofesionāliem ceļojošiem, vēlāk stacionāriem teātriem, kādi izveidojās Odensē (1795), Orhūsā (1816) un Helsingērā (1817). 19. gs. teātra attīstībā būtiska nozīme bija romantisma virzienam, kura nozīmīgākais pārstāvis dāņu literatūrā bija Ādams Ēlenšlēgers (Adam Gottlob Oehlenschläger). Viņa traģēdijās, piemēram, darbā “Ēriks un Ābels” (Erik og Abel, 1820), galvenokārt izmantota skandināvu vēstures un folkloras, t. sk. viduslaiku Eddas (Edda), tematika. Teātra kultūras un aktiermākslas attīstību 19. gs. pirmajā pusē ietekmēja Johana Ludviga Heiberga (Johan Ludvig Heiberg) darbība Karaliskā teātra vadībā, kā arī viņa sievas Johannes Luīzes Heibergas (Johanne Luise Heiberg) un viņas skatuves partnera Mikela Vīes (Michael Rosing Wiehe) aktiermeistarība. Kopš 19. gs. 80. gadiem Karaliskā teātra vadošais režisors bija Viljams Bloks (William Edvard Bloch), kurš uzvedumos uzsvēra naturālisma tendences. Šajā periodā V. Bloks iestudēja norvēģu rakstnieka Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) lugas. Mazāka nozīme dāņu teātra attīstībā bija nacionālajai dramaturģijai. Par nozīmīgu teorētisku impulsu skandināvu teātra attīstībā kļuva kritiķa Georga Brandesa (Georg Brandes) 19. gs. 70. gados Kopenhāgenas Universitātē (Københavns Universitet) nolasītais lekciju kurss par galvenajām tendencēm 19. gs. literatūrā.

Zviedrijā kopš 17. gs. noteicošā bija karaliskā patronāža, kuras rezultātā aristokrātijai kļuva pieejamas ceļojošu itāļu un franču trupu izrādes. 1788. gadā, Gustava III (Gustav III) valdīšanas laikā, tika dibināts Stokholmas Karaliskais dramatiskais teātris (Kungliga Dramatiska Teatern, saīsinājumā Dramaten), kas jau kopš pirmsākumiem kļuva par nozīmīgu Eiropas klasiskās dramaturģijas un zviedru lugu iestudēšanas vietu. 1842. gadā darbu uzsāka pirmā privāti finansētā trupa – Stokholmas Jaunais teātris (Nya Teatern), kas režisora Ludviga Josepsona (Ludwig Oskar Josephson) vadībā repertuārā iekļāva Skandināvijas izcilāko rakstnieku – norvēģu Bjērnstjernes Bjērnsona (Bjørnstjerne Martinius Bjørnson), H. Ibsena un zviedru autora Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) – darbus.

Teātra attīstība Norvēģijā un Somijā cieši saistīta ar nacionālajām kustībām 19. gs. Norvēģijā, kas kopš 1397. gada bija apvienojusies politiskā ūnijā ar Dāniju, arī teātra izrādes notika dāņu valodā. Kopš 18. gs. beigām aktivizējās dramatiskās kopas, izveidojot pastāvīgas trupas Bergenā (1800), Tronheimā (1816) un galvaspilsētā Kristiānijā (1872), 1925. gadā pārdēvētā par Oslo. Pirmais teātris, kurā izrādes notika norvēģu valodā, tika nodibināts 1850. gadā Bergenā, pateicoties patriotiskā dzejnieka Henrika Vergelanna (Henrik Arnold Thaulow Wergeland) ideju izplatībai un vijolnieka Ūles Bulla (Ole Bornemann Bull) privātajai iniciatīvai. Par skatuves instruktoru šajā teātrī 1851.-1857. gadā strādāja H. Ibsens, daļēji veicot režisora funkcijas. Norvēģu teātris Kristiānijā tika izveidots 1852. gadā, un H. Ibsens tā darbā iesaistījās 1857.-1864. gadā, tādējādi abos ansambļos gūstot praktisku skatuves pieredzi. 1873.-1877. gadā Kristiānijas teātri vadīja L. Josepsons, un viņa vadībā 1876. gadā tika sagatavots arī H. Ibsena 1867. gadā sarakstītās dramatiskās poēmas “Pērs Gints” (Peer Gynt) pirmuzvedums, kam mūziku komponēja Edvards Grīgs (Edvard Hagerup Grieg), radot spilgtāko norvēģu romantisma piemēru skatuves mākslā. Kristiānijas teātra, kā arī citu teātru repertuāra pamatu kopš 19. gs. 70. gadu vidus veidoja B. Bjērnsona un H. Ibsena laikmetīgās lugas, piemēram, B. Bjērnsona “Bankrots” (En fallit, 1874), “Redaktors” (Redaktøren, 1874), H. Ibsena “Sabiedrības balsti” (Samfundets støtter, 1877), “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879), “Mežapīle” (Vildanden, 1884). Savukārt simbolisma virziena spilgtākās izpausmes literatūrā un teātrī saistītas ar H. Ibsena lugu “Celtnieks Sūlness” (Byggmester Solnes, 1892) un “Kad mēs, mirušie, mostamies” (Når vi døde vågner, 1899) iestudējumiem.

Somijā regulāras teātra izrādes aizsākās ar ceļojošu zviedru trupu viesizrādēm 18. gs. beigās. Profesionālas skatuves mākslas aizsākums tiek datēts ar 1860. gadu, kad Helsinkos darbu sāka Jaunais teātris (Nya Teatern), kas izrādes sniedza zviedru valodā un 1887. gadā ieguva nosaukumu Zviedru teātris (Svenska Teatern). Pirmā profesionālā somu nacionālā skatuve ir 1872. gadā Pori dibinātais Somu teātris (Suomalainen Teatteri), kura vadītājs bija Kārlo Bergboms (Kaarlo Bergbom). Īpašu ievērību guva varoņlomu tēlotāja Ida Ālberga (Ida Aalberg). Kopš 1902. gada trupai ir Somu Nacionālā teātra (Suomen Kansallisteatteri) statuss.

Svarīgākās 19. gs. Skandināvijas teātra iezīmes saistītas ar nacionālo teātru veidošanos un nostiprināšanos, aktiermākslas attīstību un nozīmīgu dramaturģijas darbu tapšanu. Teātri ieguva ēkas stacionārai darbībai visu ziemeļvalstu galvaspilsētās: Kopenhāgenā, Stokholmā, Kristiānijā un Helsinkos. Darbību uzsāka pirmie profesionālie režisori, kuri audzināja aktierus un iestudēja nacionālo dramaturģiju.

Skandināvu dramaturģijā pārstāvētas nozīmīgākās tendences, kas spilgti izpaudās 19. gs. rakstniecībā un teātrī. 19. gs. pirmajā pusē tika radīti literāri darbi, kuros atspoguļotas nacionāli nozīmīgas idejas un vēsturiska tematika, bet tie ne vienmēr bija piemēroti skatuvei. Situācija būtiski mainījās 19. gs. otrajā pusē, kad norvēģu un zviedru rakstnieki izpelnījās ievērību Eiropas mērogā un kļuva par jaunu stilistisku tendenču radītājiem teātrī.

Spilgti nacionālā romantisma pārstāvji bija norvēģu autori H. Ibsens un B. Bjērnsons, kuru lugas veidojušas nacionālā teātra repertuāra pamatu. H. Ibsens Skandināvijas vēsturi aplūkojis drāmā “Helgelannes karotāji” (Hærmændene på Helgeland, 1858) un citos darbos, savukārt dramatiskajai poēmai “Brands” (Brand, 1865) ir filozofiska tematika. Naturālisma iezīmes spilgti izteiktas H. Ibsena lugā "Spoki” (Gengangere, 1881). 19. gs. 80. un 90. gados H. Ibsena dramaturģijā parādījās arī simbolisma elementi. Savukārt lugām “Rosmersholma” (Rosmersholm, 1886), “Jūras sieviete” (Fruen fra havet, 1888), “Heda Gāblere” (Hedda Gabler, 1890) raksturīga vairāku literāru un mākslas virzienu sintēze.

Stilistiski daudzveidīgi bija arī zviedru rakstnieka Augusta Strindberga (Johan August Strindberg) dramaturģiskie darbi. Lugās “Tēvs” (Fadren, 1887) un “Jūlijas jaunkundze” (Fröken Julie, 1888) manāmas naturālisma iezīmes, savukārt vēlākajos darbos – “Sapņu spēle” (Ett drömspel, 1901) un “Spoku sonāte” (Spöksonaten, 1907) – dominē simbolisma elementi. Tomēr A. Strindberga dramaturģijai raksturīgā kāpinātā ekspresivitāte gandrīz visos viņa tekstos atklāj atšķirīgus, šķietami nesaderīgus stilistikas līmeņus, ko tomēr apvieno autora spilgtais temperaments. A. Strindbergs daudz domājis arī par skatuves un publikas attiecībām, cenšoties izveidot Eiropas t. s. brīvo teātru kustībai radniecīgus nelielus ansambļus. Pirmais ansamblis, kuru vadīja pats A. Strindbergs, īslaicīgi eksistēja kā Skandināvu eksperimentālais teātris Kopenhāgenā 19. gs. 80. gadu beigās. Savukārt vēlāk, 20. gs. sākumā, tika nodibināts Intīmais teātris (Intima Teater) Stokholmā, kuru vadīja aktieris un režisors Augusts Falks (August Falck). Abos teātros daudz izrādīti A. Strindberga darbi.

Somijā par nacionālu autoru 19. gs. otrajā pusē kļuva Aleksis Kivi (Aleksis Kivi), kurš sarakstīja pirmo patriotisko traģēdiju “Kullervo” (Kullervo, 1864), tajā pievēršoties somu nacionālā eposa “Kalevala” (Kalevala, 1835) tēmām. Viena no pirmajām sievietēm Eiropā, kuras darbi ieņēma noturīgu vietu teātru repertuārā, bija Minna Kanta (Minna Kanth), kura cieši sadarbojās ar režisoru K. Bergbomu un aktrisi I. Ālbergu.

Skandināvijas dramaturģijas un teātra pētniecības nozīmīgākie centri ir lielākās Skandināvijas universitātes Kopenhāgenā, Stokholmā, Oslo, Helsinkos un citur. Šajās universitātēs izveidotas struktūras pētniecībai, piemēram, Henrika Ibsena centrs (Senter for Ibsen-studier) Oslo Universitātē (Universitetet i Oslo), kura vadītājs ir Frūde Hellans (Frode Helland). Centrs publicē zinātnisku žurnālu “Ibsena studijas” (Ibsen Studies), kā arī pētījumu sēriju Acta Ibseniana. Nozīmīga vieta Skandināvijas teātra pētniecībai ir akadēmiskajā vidē arī citur pasaulē, piemēram, skandināvu teātra vēsturi rakstījuši Toronto universitātes pētnieki Frederiks Mārkers (Frederick J. Marker) un Lisa Lone Mārkere (Lise-Lone Marker), skandināvu teātra kultūras izpratnei būtiski ir Djūka Universitātes (Duke University) Darhemā, Ziemeļkarolīnā, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) profesores Torilas Moias (Toril Moi) darbi. Par klasiskām skandināvu kultūras studijām uzskatāmi Austrumanglijas Universitātes (University of East Anglia) Norvičā, Lielbritānijā, profesora Džeimsa Makfārlina (James McFarlane) pētījumi.