Karaliskā teātra darbības sākumos nozīmīga bija rakstnieka L. Holberga autoritāte un viņa dramaturģisko darbu iespaids, kas veidoja teātra saikni ar skatītājiem. Trupas vadošais aktieris 18. gs. bija Gerds Londemans (Gerd Londeman), kurš galvenokārt atveidoja komiskos raksturus. 19. gs., J. L. Heiberga vadības posmā, īpašu popularitāti, spēlējot centrālās lomas sava vīra sarakstītajās vodeviļās, kā arī Ā. Ēlenšlēgera, Heinriha Herca (Heinrich Hertz) un Hansa Kristiana Andersena (Hans Christian Andersen) lugās, iemantoja aktrise Johanna Luīze Heiberga (Johanne Luise Heiberg), kuras kustību plastiskumu kritiķi salīdzināja ar antīko skulptūru radīto iespaidu. Viņas skatuves partneris visbiežāk bija Mikels Vīe (Michael Wiehe), un viņu saspēle, tēlotājiem patstāvīgi izstrādājot savas lomas un izrādes mizanscēnas, radīja skandināvu skatuves romantisma izcilākās virsotnes. J. L. Heiberga spēlēja nozīmīgas lomas arī Viljama Šekspīra (William Shakespeare) un Frīdriha Šillera (Friedrich Schiller) traģēdiju uzvedumos, par īpaši nozīmīgu padarot lēdijas Makbetes lomu Šekspīra traģēdijā “Makbets” (Macbeth, 1606), kuru viņa savā repertuārā iekļāva 1860. gadā. Pēc aktrises karjeras beigšanas J. L. Heiberga 1867. gadā kļuva par Karaliskā teātra vadītāju, kura savas darbības laikā veidoja arī pirmos H. Ibsena un Bjernstjernes Bjernsona (Bjørnstjerne Bjørnson) darbu iestudējumus šajā ansamblī. 1871. gadā izrādītajā H. Ibsena vēsturiskās traģēdijas “Troņa tīkotāji” (Kongs-Emnerne, 1863) uzvedumā uzplauka aktiera Emīla Poulsena (Emil Poulsen) talants bīskapa Nikolasa lomā.
19. gs. pēdējā ceturksnī, ievadot jaunas tendences skatuves mākslā, savos rūpīgi sagatavotajos uzvedumos, kuru tapšanā mēģinājumu skaits sasniedza vairākus desmitus, V. Bloks pievērsa uzmanību tādiem modernās režijas elementiem kā ansambļa kopspēle un laikmetīgā problemātika. Īpaši nozīmīgs bija V. Bloka veidotais H. Ibsena lugas “Leļļu nams” (Et dukkehjem) pirmiestudējums 1879. gadā, ar kuru norvēģu rakstnieka darbi ieguva līdz tam nepieredzētu aktualitāti, izceļot Karaliskā teātra veikumu Eiropas modernās skatuves mākslas kontekstā. Lugas centrālos tēlus atveidoja aktrise Betija Heningsa (Betty Hennings), kura bija sākusi savas skatuves gaitas kā balerīna un spilgti izcēlās ar šajā izrādē dejoto tarantellu, un E. Poulsens. Abi aktieri ar izciliem panākumiem piedalījās arī citos H. Ibsena lugu uzvedumos. Nozīmīgiem norvēģu rakstnieka lugu iestudējumiem Karaliskajā teātrī piederēja drāmu interpretācijas: “Sabiedrības balsti” (Samfundets støtter, 1877), “Tautas naidnieks” (En folkefiende, 1883), “Mežapīle” (Vildanden, 1885), “Jūras sieviete” (Fruen fra havet, 1889), “Heda Gāblere” (Hedda Gabler, 1891). 20. gs. sākumā V. Bloks aktualizēja arī Karaliskā teātra vēsturē nozīmīgo L. Holberga dramaturģiju, 1903. gadā iestudējot komēdiju “Kalna Jepe” (Jeppe på Bjerget, 1722) un arī citus rakstnieka darbus.
20. gs. pirmās puses teātra attīstībā un radošo eksperimentu procesā nozīmīga loma bija aktierim un režisoram Johanesam Poulsenam (Johannes Poulsen), kurš teātrī strādāja no 1909. līdz 1938. gadam, 30. gados būdams tā mākslinieciskais vadītājs. Viens no J. Poulsena populārākajiem iestudējumiem bija dāņu romantisma dramaturģijas izcilākā pārstāvja Ā. Ēlenšlēgera lugas “Aladins” (Aladdin, 1805) interpretācija 1919. gadā. Būtiska bija angļu režisora, scenogrāfa un skatuves mākslas teorētiķa Edvarda Gordona Kreiga (Edward Gordon Craig) viesošanās 1926. gadā, veidojot Karaliskajā teātrī skatuves ietērpu H. Ibsena lugai “Troņa tīkotāji”. Vēsturiskās traģēdijas žanrā nozīmīgi bija Kaja Munka (Kaj Munk) literārie darbi, savukārt ekspresionisma iezīmes raksturoja Kjelda Eibela (Kjeld Abell) dramaturģija. Izcili 20. gs. skatuves mākslinieki bija aktrise Bodila Ipsena (Bodil Louise Jensen Ipsen) un aktieris Pauls Reimerts (Poul Reumert), kā arī pāragri mirušais Mūenss Vīts (Mogens Frits Carlo Wieth).