Simbolisma teātra priekšvēsture Francijā saistāma ar dzejnieku organizētajām eksperimentālajām izrādēm 19. gs. nogalē, kam lielākoties piemita vienreizēja un atsevišķa notikuma raksturs. Šajā procesā iezīmējās vairākas tendences, ko apvienoja vēlme norobežoties no ikdienas aktualitātēm, uzsvērt muzikalitāti un ritmu kā īpašības, kas uzvedumā būtiskākas par iestudējuma saturu. Tika aktualizētas leļļu un marionešu teātra formas, pantomīma, izmantoti viduslaiku skatuvei raksturīgo žanru mirakla un mistērijas elementi. Improvizētajās izrādēs tika lietots neitrāls fons, stilizēta uzvedumos iesaistīto mākslinieku izturēšanās, atsakoties no psiholoģiskā teātra aktierspēles paņēmieniem. Balstoties aizsāktajos meklējumos, P. Fors Dailes teātri veidoja kā domubiedru grupu, kura īrēja telpas atsevišķām izrādēm, savos iestudējumos parādot jaunākās dramaturģijas darbus. Uzvedumos tika iesaistīti ne tikai aktieri un skatuves mākslas studenti, bet arī gleznotāji un rakstnieki. 1891. gadā Dailes teātris bija pirmais, kurā tika iestudētas beļģu autora Morisa Māterlinka (Maurice Maeterlinck) agrīnās lugas, “Nelūgtā” (L'Intruse) un “Aklie” (Les Aveugles). Tajās aktualizēta nāves un eksistenciālu baiļu tēma. Tieši M. Māterlinka dramaturģija kļuva par šī perioda spilgtāko simbolisma teātra izpausmi, kas visvairāk atbilda nosacītības principiem un kuras uzvedumos tika attīstīts t. s. otrās pakāpes dialogs, kad saskarsmes patiesā nozīme tika meklēta pauzēs un klusumā aiz tēlu izrunātajiem vārdiem. Būtisks solis Dailes teātra iedibināto tradīciju turpinājumā un simbolisma estētikas tālākajā attīstībā bija Jaunrades teātra (Théâtre de l'Œuvre) izveidošanās 1893. gadā režisora Oreljēna Marī Linjē-Po (Aurélien-Marie Lugné-Poe) vadībā, kurā tika saglabāti un attīstīti tādi Dailes teātra izrāžu principi, kā ritma un iekšējo izjūtu akcentējums, tomēr vienlaikus ansamblis tiecās arī tuvināties tradicionālajam repertuāra teātrim, tiecoties pēc skatītāju loka paplašinājuma.