Abatijas teātra darbība parāda Eiropas 20. gs. skatuves mākslai raksturīgas tendences. Tā rašanos sekmēja gan nacionālās atmodas kustība, gan neatkarīgo teātru darbība 19. un 20. gs. mijā, tiem veidojoties privātas iniciatīvas ceļā un pievēršoties laikmetīgai mākslinieciskai izteiksmei, kā arī aktuālu sociālu problēmu risinājumam. Teātra dibinātāji bija patriotiski noskaņoti intelektuāļi, un ansambļa uzmanības lokā visā tā pastāvēšanas laikā galvenokārt ir bijušas tēmas, kas saistītas ar īru identitāti, tiecoties sekmēt nacionālās rakstniecības un skatuves mākslas uzplaukumu. Teātra popularitāti veicinājušas daudzās viesizrādes un reklāmas kampaņas, padarot Abatijas teātri par vienu no Īrijas kultūras vizītkartēm. 

Abatijas teātris izveidojās no divām agrākām iniciatīvām – 1899. gadā dibinātā Īru Literārā teātra (Irish Literary Theatre), kura mērķis bija veicināt nacionālās rakstniecības attīstību un uzsvērt īru identitāti, kā arī Īru Nacionālās dramatiskās biedrības (Irish National Theatre Society), kas vēlējās sekmēt jaunu skatuves mākslinieku izaugsmi. Šajās aktivitātēs bija iesaistīta virkne redzamāko īru nacionālās atmodas darbinieku – rakstnieki Izabella Ogasta, Lēdija Gregorija (Isabella Augusta, Lady Gregory), Viljams Batlers Jītss (William Butler Yeats), Džons Millingtons Sings (John Millington Synge), režisori Franks Fejs (Frank Fay) un Villijs Fejs (Willie Fay), kuri bija arī pirmo iestudējumu veidotāji. Abatijas teātra ēkas iegādi un darbības uzsākšanu sekmēja finansiālais atbalsts, ko sniedza V. B. Jītsa apbrīnotāja, angliete Annija Hornimena (Annie Horniman). Sākotnējā posmā uzvedumiem piemita eksperimentāls raksturs, kas nereti radīja nesaprašanos ar konservatīvāko publikas daļu, kura galvenokārt vēlējās redzēt tradicionālus iestudējumus ar izteiktu nacionālo kolorītu; tāpēc teātra veidotājiem bija jāiesaistās cīņā par vērtīgu repertuāru. Lai nodrošinātu kolektīva eksistenci, par skaitliski dominējošiem kļuva reālistiski sadzīves lugu iestudējumi, kā arī lugas ar īru leģendu saturu, kuru vidū īpaši populāri bija Lēdijas Gregorijas darbi.

1912. gadā tika nodibināta Abatijas teātra aktiermākslas skola. Teātra materiālo situāciju stabilizēja viesošanās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 20. gs. 20. gadu sākumā. Kopš 1925. gada Abatijas teātris saņēma jaunās, neatkarīgās Īrijas valdības subsīdiju, kas bija saistīta ar finanšu ministra un vēlāk, no 1935. gada līdz 1972. gadam, teātra direktoru padomes locekļa un tā vadītāja Ernesta Blaita (Ernest Blythe) iniciatīvu un pārliecināšanas spējām, nodrošinot pirmreizīgu valsts atbalstu angliski runājošam kolektīvam un ļaujot uzsākt ar Abatijas teātri saistītā t. s. Pāva teātra (Peacock Theatre) darbu.

1951. gadā teātra namu nopostīja ugunsgrēks un tam nācās pārcelties uz citām telpām. Atgriešanās atjaunotajā ēkā notika tikai 1966. gadā, kad darbība tika uzsākta gan lielajā zālē, kurā ir 628 skatītāju vietas, gan uz mazas skatuves, kas paredzēta eksperimentāliem iestudējumiem. Neraugoties uz salīdzinoši biežām vadības maiņām, teātris 20. gs. 2. pusē un 21. gs. sākumā turpināja pildīt savu kultūrizglītojošo misiju, arī veidojot īpašus uzvedumu ciklus saistībā ar svarīgiem notikumiem Īrijas vēsturē, piemēram, 2016. gadā atzīmējot 1916. gada t. s. Lieldienu sacelšanās simtgadi. Teātra mājaslapā ir Nacionālo projektu sadaļa, kas informē par tā aktualitātēm. Abatijas teātra darbībā būtisks ir arī komerciālais aspekts, uzvedot lugas, kas spēj piesaistīt publikas uzmanību ilgākā laika periodā.

Teātra dibinātāju lokā nozīmīgākā vieta ir V. B. Jītsam un Lēdijai Gregorijai, kuri tā izveidi uzskatīja par svarīgu nacionālās kultūras atbalsta pasākumu. Teātra praktiskā pastāvēšana pirmajos darbības gados bija iespējama, tikai pateicoties A. Hornimenas, angļu rūpnieka meitas, ieinteresētībai un privātiem ieguldījumiem. Visā pastāvēšanas laikā īpaša loma Abatijas teātrī ierādīta īru dramaturģijas iestudējumiem, kuros izcēlušies tādi aktieri kā Sāra Olguda (Sara Allgood), Moda Gonna Makbraida (Maud Gonne MacBride) un F. Dž. Makkormiks (F. J. McCormick).

Centrālo vietu Abatijas teātra darbībā ieņēmuši īru autori un viņu darbu uzvedumi angļu valodā. To vidū ir sacerējumi, kas izaicinājuši tradicionālos priekšstatus par īru mentalitāti un dzīvesveidu, sniedzot kritisku sabiedrības analīzi. Starp iestudējumiem, kas izsaukuši skaļus publikas protestus, vienlaikus paplašinot teātra aplūkoto sociālo problēmu loku, ir Dž. M. Singa lugas “Rietumu pasaules varonis” (The Playboy of the Western World, 1907), kā arī Šona O’Keisija (Sean O’Casey) drāmas “Arkls un zvaigznes” (The Plough and the Stars) iestudējumi 1926. gadā. 20. gs. 2. pusē teātra darbībai nozīmīgas ir Braiena Frīla (Brian Friel) lugas un to skatuviskās interpretācijas, piemēram, “Dejas Lūnasas svētkos” (Dancing at Lughnasa, 1990).