Vanemuines teātris (Vanemuine – igauņu dziesmu dievs. Tā ir mitoloğiska vai pseidomitoloğiska būtne, kas minēta eposā "Kalevdēls" (Kalevipoeg). Vārds visticamāk atvasināts no somu eposa varoņa Veinemeinena.) izveidojās Tērbatā 19. gs. otrajā pusē kā igauņu nacionālās atmodas procesu sastāvdaļa, atspoguļojot vispārējo garīgo rosību, kurā ietilpa arī skatuves mākslas attīstība. 20. gs. sākumā teātris tiecās pēc saiknes ar laikmetīgajiem strāvojumiem Eiropas mākslā, un arī vēlākajos periodos tas atspoguļojis Tērbatas spraigo intelektuālo dzīvi. Gan 20. gs. pirmajās divās desmitgadēs, gan periodā pēc Otrā pasaules kara, kā arī 20. gs. 60. un 70. gados teātrim bijusi svarīga nozīme igauņu skatuves mākslas kvalitātes uzturēšanā un attīstībā. Vanemuines teātrim ir nozīmīga vieta Igaunijas skatuves mākslas attīstībā arī ar īpašo modeli, kurā apvienojas dramatiskā un muzikālā teātra trupas.

Pirmā izrāde igauņu valodā notika Tērbatā 24.06.1870. saistībā ar dziedāšanas biedrības Vanemuine (Vanemuise Selts, 1865) piecu gadu jubileju, un šis datums uzskatāms arī par Vanemuines teātra darbības sākumu. Tika izrādīta Lidijas Koidulas (Lydia Koidula) luga “Sāmsalas brālēns” (Saaremaa Onupoeg), kas ir vācu autora Teodora Kērnera (Theodor Körner) lugas “Brālēns no Brēmenes” (Der Vetter aus Bremen, 1812) lokalizējums. Turpmākajos iestudējumos tika risinātas arī patriotiskas tēmas, taču būtiska nozīme bija populārajai dramaturģijai, jo sākotnējais uzdevums bija piesaistīt publiku teātra izrādēm igauņu valodā. No 1878. līdz 1903. gadam Vanemuines teātri vadīja aktieris un režisors Augusts Vīra (August Daniel Wiera), kurš pievērsa uzmanību gan dramatiskajam, gan muzikālajam repertuāram. 1883. gadā uzvestā Aleksandra Volfa (Pius Alexander Wolff) luga “Precioza” (Preziosa, 1820) ar Karla Marijas fon Vēbera (Carl Maria Friedrich Ernst von Weber) mūziku bija pirmā muzikālā izrāde igauņu teātrī, un tā izpelnījās plašu publikas ievērību. Līdz 20. gs. sākumam Vanemuines teātris turpināja darboties amatieru teātra statusā, aktieriem piedaloties mēģinājumos un izrādēs no citiem pienākumiem brīvajā laikā. 1903. gadā Vanemuines biedrības ēku, kurā atradās arī teātra skatuve, pilnībā iznīcināja ugunsgrēks.

1906. gadā no jauna uzceltajā namā darbu uzsāka profesionāla Vanemuines teātra trupa. Nozīmīgākā personība saistībā ar teātra modernizāciju bija aktieris un režisors Karls Menings (Karl Menning), kurš bija ieguvis skatuves pieredzi Vācijā, piedaloties režisora Maksa Reinharta (Max Reinhardt) veidotajos uzvedumos. K. Menings izvirzīja augstus kritērijus teātra darbam, tiecoties tuvināties Konstantīna Staņislavska (Константин Сергеевич Станиславский) un Vladimira Nemiroviča-Dančenko (Владимир Иванович Немирович-Данченко) vadītā Maskavas Dailes teātra (Московский Художественный театр) kvalitātes kritērijiem un repertuāra politikai, kā arī akcentējot vienota izrādes ansambļa nepieciešamību. Lai veicinātu skatuves mākslas kvalitāti, K. Menings pievērsās arī pedagoģiskajam darbam, kas bija vērsts uz aktiermeistarības paaugstināšanu. Teātra repertuārā tika iekļauti tādu laikmetīgās dramaturģijas autoru kā Henriks Ibsens (Henrik Johan Ibsen), Augusts Strindbergs (August Strindberg), Gerharts Hauptmanis (Gerhart Hauptmann) darbi. Nozīmīgi 20. gs. igauņu dramaturģijas iestudējumi bija Augusta Kicberga (August Kitzberg) “Viesulī” (Tuulte pöörises, 1906), “Vilkate” (Libahunt, 1911), “Elks” (Kauka jumal, 1912), Eduarda Vildes (Eduard Vilde) “Nesasniedzamais brīnums” (Tabamata ime, 1912) un “Mājas gars” (Pisuhänd, 1913). Tomēr K. Meninga vēlme ignorēt populāro repertuāru, t. sk. operešu uzvedumus, noveda pie vadības krīzes, kuras rezultātā viņš 1914. gadā Vanemuines teātri atstāja.

Pēc režisora K. Meininga aiziešanai teātrim ilgāku laiku neizdevās nodrošināt kvalitatīvi stabilu un vienmērīgu darbu. Nozīmīgākais teātra vadītājs starpkaru periodā bijā Voldemārs Metuss (Voldemar Mettus), kurš šo amatu ieņēma no 1925. līdz 1931. gadam. 1935. gadā tika īstenota teātra vadības reforma, kas paredzēja lielāku māksliniecisku pašnoteikšanos. Šajā periodā patstāvīgu nozīmi ieguva arī teātra muzikālā trupa. Lielu publikas interesi teātra darbs turpināja izpelnīties Otrā pasaules kara gados. 1943. gadā Vanemuines teātrī tika izrādīts pirmais igauņu oriģinālbalets, Eduarda Tubina (Eduard Tubin) “Naudas gars” (Kratt). 1944. gadā teātra ēka cieta aviācijas bombardēšanā un nodega; teātra darbība turpinājās agrākā vācu teātra telpās, kas šobrīd ir teātra mazā zāle ar 440 vietām.

Vanemuines teātra mākslinieciskā atdzimšana pēc Otrā pasaules kara bija cieši saistīta ar Rīgā dzimušā režisora Kārela Irda (Kaarel Ird) darbību, kurš ar neilgu pārtraukumu 50. gadu sākumā bija teātra vadītājs no 1944. gada līdz 1985. gadam. K. Irda estētiskos uzskatus būtiski ietekmēja jaunības gados Rīgā redzētie Eduarda Smiļģa iestudējumi Dailes teātrī. Īstenojot savu māksliniecisko programmu padomju okupācijas apstākļos, K. Irds apzināti rēķinājās ar totalitārās iekārtas realitāti, kā arī nepieciešamību apmierināt gan Tērbatas pilsētas, gan novada skatītāju intereses, ko nereti noteica nevis vēlme pēc augstvērtīgas un kvalitatīvas, bet gan izklaidējošas mākslas. Pievēršot uzmanību igauņu rakstniecībai, režisors iestudēja L. Koidulas un A. Kicberga lugas, kā arī populārus 20. gs. otrās puses literāros darbus, piemēram, Juhana Smūla (Juhan Smuul) tautas lugu “Mežonīgais kapteinis Kihnu Jens” (Kihnu Jõnn ehk Metskapten, 1965). Tieši K. Irda darbības periodā auglīgs kļuva teātra modelis, kurā līdzās dramatiskā teātra aktieriem darbojās profesionāla operas un baleta trupa, un režisors šo īpatnību izmantoja arī reklāmas nolūkos. Viņš veidoja populāros muzikālos iestudējumus “Vīru dziesmas” (Meestelaulud, 1966) un “Sievu dziesmas” (Naistelaulude, 1977) ar komponista Veljo Tormisa (Veljo Tormis) mūziku. Nozīmīga teātra attīstībā bija arī K. Irda ciešā  sadarbība ar aktrisi un režisori Epu Kaidu (Epp Kaidu), kura Vanemuines teātrī 1966. gadā iestudēja Raiņa traģēdiju “Jāzeps un viņa brāļi”.

Viena no teātra vadītāja nozīmīgākajām īpašībām bija spēja piesaistīt jaunākās paaudzes režisorus, kuru iestudējumu stilistika K. Irdam ne vienmēr bija personiski pieņemama, taču viņš novērtēja skatuves mākslas valodas atjaunošanas nepieciešamību. Tieši teātra vadītāja autoritāte nodrošināja eksperimentu iespējas tādiem režisoriem kā Ēvalds Hermakila (Evald Hermaküla), kurš 1969. gadā iestudēja Paula-Ērika Rummo (Paul-Eerik Rummo) absurda drāmu “Pelnrušķītes spēle” (Tuhkatriinumäng), un Jāns Tomings (Jaan Tooming). Gan Ē. Hermakilas uzvedums, gan J. Tominga debijas izrāde, A. Kicberga lugas “Viņa atļauj skūpstīt roku” (Laseb käele suud anda) iestudējums 1969. gadā, iezīmēja radikālu pavērsienu igauņu teātra vēsturē.

Spilgtu klasikas interpretāciju iezīmēja arī J. Tominga 1976. gadā veidotais Antona Hansena Tammsāres (Anton Hansen Tammsaare) romāna “Aizpekļu jaunais velns” (Põrgupõhja uus Vanapagan) dramatizējuma iestudējums. Baleta trupas attīstībā nozīmīga bija horeogrāfa Ilo Vilimā (Űlo Vilimaa) darbība, kurš bija teātra galvenais baletmeistars no 1974. gada līdz 1997. gadam.   

Teātra darbībai nozīmīga bija tā jaunās ēkas atklāšana 1967. gadā, iegūstot zāli ar 700 skatītāju vietām. Savukārt 2001. gadā tika atvērta jauna, eksperimentāliem uzvedumiem piemērota spēles telpa, t. s. Ostas teātris (Sadamateater).

Vanemuines teātra darbības pirmsākumos nozīmīgākā personība bija tautiskās atmodas perioda dzejniece L. Koidula, kura lokalizēja un sacerēja pirmo izrāžu tekstus, kā arī vadīja uzvedumu sagatavošanu. 19. gs. nogalē teātra vadītājs bija A. Vīra, un, lai gan teātris turpināja darboties amatieru statusā, lielāko iestudējumu tapšanā tika piesaistīti līdz pat simt cilvēkiem, un sezonā tika izrādītas apmēram trīsdesmit izrādes. Profesionāla teātra darbība 20. gs. sākumā saistīta ar režisora K. Meninga veikumu. Savukārt 20. gs.  otrajā pusē nozīmīgākā personība bija ilggadējais Vanemuines teātra vadītājs K. Irds, bet vēlākajā periodā jaunās paaudzes skatījumu uz teātra mākslas sociālajiem aspektiem visnoteiktāk pauda režisori Ē. Hermakila un J. Tomings.

21. gs. otrās desmitgades beigās Vanemuines teātra mākslinieciskais vadītājs ir Tomass Petersons (Toomas Peterson). Dramatiskās trupas līderis ir aktieris un režisors Tīts Palu (Tiit Palu), baleta trupu vada Mare Tomingasa (Mare Tommingas), savukārt operas mākslinieki strādā teātra galvenā diriģenta Paula Megi (Paul Mägi) pārraudzībā. 

Par nozīmīgākajām vērtībām Vanemuines teātra sākotnējā darbībā uzskatāma rūpīga igauņu tautas dzīves izpratne, ko veicināja arī nacionālās dramaturģijas (L. Koidulas, A. Kicberga, E. Vildes) darbu iestudējumi. 20. gs. sākumā teātrī īpaša vērība tika pievērsta profesionālajām kvalitātēm, tomēr savas pastāvēšanas ražīgākajos periodos teātra repertuārā nozīmīga loma bijusi arī populāru lugu uzvedumiem, savienojot dramatisko mākslu un mūziku un piesaistot plašus sabiedrības slāņus. Kopš 20. gs. 60. gadu beigām par teātra vizītkarti kļuva arī mākslinieciski eksperimenti, kuru vidū bija arī avangardiski iestudējumi. 21. gs. Vanemuines teātris tiecas pēc tradīciju turpinājuma, saglabājot daudzveidīgu repertuāru, kurā nozīmīga loma ir gan nacionālajai dramaturģijai, gan aktuāliem ārzemju literatūras darbiem, gan tradicionāli populārajām muzikālajām izrādēm.