Igauņu literatūrā A. Kicbergs ir nozīmīgs 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma rakstnieks, kurš tēlojis tipiskas sadzīves ainas un pievērsies gan pagātnes tēlojumam, gan sava laikmeta atveidojumam, atklājot cilvēku iekšējās pretrunas un psiholoģiskos un sociālos konfliktus. Ar rūpīgu ieskatu tēloto cilvēku sarežģītajā psiholoģijā A. Kicbergs aizsāka modernās rakstniecības periodu un pievērsās tēmām, kas bija aktuālas strauju sociālo pārmaiņu laikmetā. Rakstnieka uzmanības centrā bija arī tradicionālo ētisko normu zudums sabiedrībā, kurā dominē pragmatisks aprēķins. A. Kicberga lugu uzvedumi 20. gs. sākumā kļuva par šī posma igauņu teātra repertuāra pamatu. 

A. Kicbergs ieguvis sākumskolas izglītību, ko pēc tam papildinājis pašmācības ceļā. Kopš 1871. gada strādājis par palīgskolotāju, pēc tam par pagasta un tiesu rakstvedi, taču rusifikācijas periodā 1891. gadā zaudējis amatus nepietiekamu krievu valodas zināšanu dēļ. No 1894. līdz 1901. gadam A. Kicbergs dzīvoja mūsdienu Latvijas teritorijā, vispirms Latgalē un no 1898. gada Rīgā, kur bieži apmeklēja vācu teātra izrādes. 1901. gadā rakstnieks atgriezās Igaunijā, līdz 1904. gadam strādāja Pērnavas laikraksta Postimees (“Pastnieks”) redakcijā un pēc tam līdz 1920. gadam bija bankas ierēdnis. 

Igauņu sabiedrības garīgajā un kultūras dzīvē A. Kicbergs visaktīvāk piedalījās 20. gs. sākumā, kad iekļāvās Tērbatas intelektuāļu aprindās, iesaistoties grupas Noor-Eesti darbībā un teātra dzīvē. Nozīmīga loma viņa daiļrades attīstībā bija saskarsmei ar Tērbatas teātra Vanemuine vadītāju Karlu Meningu (Karl Menning). Šajā periodā A. Kicbergs sarakstīja savus nozīmīgākos dramaturģijas darbus.

A. Kicberga tulkojumi presē tika publicēti kopš 19. gs. 70. gadiem. Literārajai darbībai viņš aktīvi pievērsās 80. gadu otrajā pusē. Rakstnieka daiļrades aizsākumi saistīti ar vēsturiski romantiskiem un reālistiskiem stāstiem par igauņu zemnieku dzīvi. Lielāko popularitāti izpelnījās jau 1887. gadā pabeigtais un 1892. gadā publicētais vēsturiskais stāsts “Maimu” (Maimu), kurā tautiskā romantisma tradīcijā atspoguļota vietējo cilšu pretošanās krustnešu iebrukumam Igaunijas teritorijā.

Populāri bija arī 20. gs. sākuma presē publicētie un vēlāk apkopotie A. Kicberga humoristiskie “Ciema stāsti” (Küjatulud”, I-V, 1915–1921) par igauņu zemnieku dzīvi. Raksturīgi daiļrades piemēri ir arī garie stāsti “Brālis Henns” (Veli Henn, 1901) un “Henna brālis” (Hennu veli, 1904; abi grāmatā 1915. gadā), kuros atklātas tipiskas t. s. “kadiķu vāciešu” (19. gs. latviešu sabiedrībā un valodā pazīstamo ‘kārklu vāciešu’ analogs) iezīmes.

Dramaturģijai A. Kicbergs īpaši aktīvi pievērsās, dzīvodams Tērbatā. Viņa pirmie mēģinājumi bija tautas komēdijas, to vidū “Ciema skroderis” (Rätsep Õhk, 1903). Īpašu interesi izpelnījās A. Kicberga luga “Viesulī” (Tuulte pöörises), kas 1906. gadā tika izrādīta tobrīd profesionālu darbību uzsākušajā teātrī Vanemuine. Lugā atspoguļoti pretrunīgie 1905. gada revolūcijas notikumi Igaunijā; rakstnieka interesi par sociālu motīvu izmantojumu veicināja viņa sadarbība ar režisoru K. Meningu. Par nozīmīgāko sasniegumu A. Kicberga dramaturģijā kļuva luga “Vilkate” (Libahunt), kas iestudēta 1911. gadā. Darbā atspoguļoti notikumi Igaunijā 19. gs. sākumā, kad zemnieku dzīves apstākļus joprojām ietekmēja dzimtbūšana un cilvēku prātos valdīja māņticība un neuzticība svešajam un atšķirīgajam. Taču lugā iezīmējās arī tēma par personības brīvību un patstāvību, un tajā plaši izmantota igauņu folkloras viela, kas ir viens no tās popularitātes garantiem. Abas šīs lugas 1914. gadā tika iestudētas arī Rīgas Latviešu teātrī, un tie bija pirmie igauņu dramaturģijas uzvedumi Latvijā. 1968. gadā pēc lugas “Vilkate” motīviem Igaunijā uzņemta mākslas filma, kuras režisore bija Leida Laiusa (Leida Laius). Cilvēka pakļaušanos materiālajai pasaulei un naudas varu A. Kicbergs analizējis lugā “Elks” (Kauka jumal), kas iestudēta 1912. gadā un publicēta 1915. gadā.

A. Kicberga prozā un dramaturģijā apvienoti vairāki igauņu 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma rakstniecības laikmeti. Viņa daiļrades sākumā dominēja tautiskā romantisma tēmas, savukārt zemnieku dzīves aprakstos A. Kicbergs tuvinājās reālismam, pievēršoties sava laika cilvēku ieradumiem un raksturiem. Viņa dramaturģijā 20. gs. sākumā iezīmējās sociālās problēmas, tika pievērsta uzmanība igauņu folkloras motīviem, un darbi ieguva padziļinātu simbolisku un filozofisku skanējumu. 

1930. gadā izveidots Augusta Kicberga piemineklis Tērbatas kapos. 1990. gadā atklāts piemineklis rakstniekam Karksi senlejā viņa dzimtajā Lātres pagastā, tā autors ir Jāks Soanss (Jaak Soans). Vīlandes apriņķī atvērta arī rakstnieka muzejistaba. 2008. gadā Augusta Kicberga vārdā nosaukta ģimnāzija Karksi-Nuijā.