Lidijas Koidulas darbībā spilgti izpaudās nacionālās atmodas centieni un tautas pašapziņas apliecinājums, kā arī personības radošā brīvība un feminisma idejas. Viņas daiļrade ir viens no spilgtākajiem igauņu rakstniecības piemēriem 19. gs. otrajā pusē, un viņas personībai bija nozīmīga ietekme kultūrtelpas paplašinājumā un nacionālās identitātes veidošanās procesā Igaunijā. Kaut gan darbu sižeti pa daļai tika aizgūti no cittautu, īpaši vācu, literatūras paraugiem, gan ar tēliem un motīviem, gan izmantotajiem valodas līdzekļiem rakstniece spēja precīzi uztvert un atspoguļot sava laika sabiedrībai būtiskas problēmas. L. Koidula tālāk attīstīja igauņu nacionālajā eposā “Kalevdēls” (Kalevipoeg, 1857–1861) iedibinātās dzejas tradīcijas, veidoja prozas poētiku, kā arī bija pirmo igauņu valodā izrādīto lugu autore.

Sākotnējo izglītību mazpilsētā Vendrā un kopš 1850. gada Pērnavā L. Koidula guva no sava tēva, ievērojamā igauņu sabiedriskā darbinieka un autora Johana Voldemāra Jansena (Johann Woldemar Jannsen), kurš strādāja arī par skolotāju. Māte bija vāciete, un no 1854. līdz 1861. gadam L. Koidula mācījās meiteņu ģimnāzijā Pērnavā (Pärnuer Mädchengymnasium), savukārt pēc tās beigšanas 1862. gadā nokārtoja eksāmenu Tērbatas Universitātē (Tartu Ülikool), kas ļāva iegūt mājskolotājas tiesības. Tomēr šim darbam L. Koidula nepievērsās, un par viņas tālākās izglītības lauku kļuva līdzdalība igauņu pirmo periodisko izdevumu veidošanā. 

L. Koidulas interese par literatūru atklājās jau skolas gados, un tās profesionālai attīstībai noderīga bija darbība tēva vadītajā laikrakstā Perno Postimees ehk Näddalileht (“Pērnavas Pastnieks jeb Nedēļas Lapa”), savukārt kopš 1864. gada – laikrakstā Eesti Postimees  Tērbatā, kur ģimene pārcēlās uz dzīvi 1863. gadā. Šajos izdevumos L. Koidula veica redaktores pienākumus, tulkoja un gatavoja ziņas, un publicēja arī savus pirmos literāros darbus. Viņas darbi presē sākotnēji tika iespiesti bez autores vārda, tāpēc rakstnieces devums kādu laiku palika plašākai publikai nezināms. Tomēr ar piederību jaunās igauņu inteliģences redzamākajām aprindām L. Koidula strauji ieguva atzītu stāvokli sabiedrībā. Viņas loma igauņu sabiedrībā kļuva marginālāka pēc 1873. gadā noslēgtajām laulībām ar ārstu Eduardu Mihelsonu (Eduard Michelson). Viņa sekoja vīram uz viņa darba vietu Kronštatē un vēlāk pavadīja arī braucienos Rietumeiropas valstīs.

Kultūrvēsturiski, radoši un personiski nozīmīga ir L. Koidulas sarakste ar igauņu nacionālā eposa radītāju Frīdrihu Kreicvaldu (Friedrich Reinhold Kreutzwald), kas daļēji publicēta krājumā “Kreicvalda un Koidulas sarakste” (Kreutzwaldi ja Koidula Kirjavahetus, 1. sējums 1910. gadā, 2. sējums 1911. gadā, atkārtots izdevums 1962. gadā). Publicētas arī L. Koidulas vēstules ģimenei (Koidula kirjad omakseile 1873–1886, 1926).

L. Koidulas literārā darbībā aizsākās ar stāstiem, kuri presē publicēti kopš 1861. gada. Atsevišķā izdevumā 1866. gadā iespiests garais stāsts “Peru pēdējais inks” (Perùama wiimne Inka), kura sižeta līnija aizgūta no igauņu kultūras vidē populārā vācbaltiešu luterāņu mācītāja un rakstnieka Vilhelma fon Horna (Wilhelm Oertel von Horn) darbiem.

Viena no būtiskākajām L. Koidulas personības radošajām izpausmēm bija dzeja, kas laikrakstos publicēta kopš 1865. gada. Dzejnieces mūža laikā tika iespiesti divi dzejas krājumi – “Pļavas puķes” (Vainulilled, 1866) un “Mētras lakstīgala” (Emajõe Ööbik, 1867) –, kuros ievietoti 79 dzejoļi. Pirmajā no tiem iekļauti tikai pieci oriģināldzejoļi un dominējoši bija tulkojumi, taču autores mērķis bija parādīt un apliecināt igauņu valodas izteiksmes iespējas un daudzveidību, līdzīgi kā to savas (latviešu) valodas labā paveica latviešu rakstnieks Juris Alunāns krājumā “Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas” (1856). Par L. Koidulas dzejas popularitāti liecina fakts, ka divas no trim igauņu oriģināldziesmām, kas tika ietvertas Pirmo vispārējo igauņu dziesmu svētku repertuārā 1869. gadā, bija ar dzejnieces tekstu. Īpašu popularitāti iemantoja “Mana dzimtene ir mana mīlestība” (Mu isamaa on minu arm), kas vēlākajā laika periodā uzskatīta arī par Igaunijas Republikas neoficiālo himnu.

Igauņu teātra pirmā izrāde notika 24.06.1870., kad tika uzvesta L. Koidulas luga “Sāmsalas brālēns” (Saaremaa onupoeg). Tas bija vācu rakstnieka Teodora Kernera (Carl Theodor Körner) dziesmu spēles “Brēmenes brālēns” (Der Vetter aus Bremen, 1812) lokalizējums. Izrāde bija veltīta dziedāšanas biedrības Vanemuine (Vanemuise Selts, 1865) piecu gadu jubilejai; tās sagatavošanā aktīvi piedalījās gan L. Koidula, gan viņas tēvs J. V. Jansens, kura mājās notika mēģinājumi. L. Koidula bija gan teksta autore, gan iestudējuma veidotāja. Igauņu teātrī Tērbatā iestudēta arī L. Koidulas lugas “Marets un Mīna vai saderināšanās žagari” (Maret ja Miina ehk Kosjakased, 1870) un “Tāds lempis vai simts bušeļi sāls” (Säärane mulk ehk Sada vakka tangusoola, 1871), pirmais igauņu dramaturģijas darbs ar oriģinālu sižetu, kas nebija aizgūts no cittautu avotiem. Vēlākajā posmā tapa tikai viena L. Koidulas luga – “Saderināšanās vīns, vai kā Tapiku ģimene nokļuva Dziesmusvētkos” (Kosjaviinad ehk kuidas Tapiku pere laulupidule sai) –, kas bija paredzēta uzvedumam Trešajos vispārējos igauņu dziesmu svētkos 1880. gadā, taču netika izrādīta, publicēta tikai 1946. gadā. 

Igauņu nācijas kolektīvajā atmiņā L. Koidulas personība un viņas radošā darbība kļuvusi par 19. gs. tautiskās atmodas simbolu. L. Koidulas sacerējumu ietekmi sekmējusi to subjektīvā un emocionālā izteiksme, cieši saistot individuālos pārdzīvojumus un tēvzemes mīlestību. Rakstnieces daiļrades interpretācijā nozīmīga loma bijusi gan viņas personisko izjūtu dzejai, gan patriotiskajai lirikai. Par L. Koidulas garīgo testamentu uzlūkojams viens no viņas pēdējiem dzejoļiem “Pirms nāves Igaunijai” (Enne surma – Eestimaale!), kurā viņa dalās ar tautiešiem savās rūpēs un tēvzemes nākotnes cerībās.

Pēc Igaunijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas L. Koidula tika godināta ar portretu uz oficiālās simts kronu banknotes. Pērnavā atrodas Koidulas parks, par kura izveidi tika lemts 1925. gadā. 1929. gadā parkā tika uzstādīts dzejniecei veltīts piemineklis, ko darināja tēlnieks Amanduss Ādamsons (Amandus Heinrich Adamson). Pērnavā kopš 1945. gada ir arī Koidulas memoriālais muzejs. Tas izvietots ēkā, kurā viņas ģimene dzīvoja no 1850. līdz 1863. gadam un kas vienlaikus tika izmantota arī kā laikraksta “Pärnu Postimees“ redakcijas mītne. Kronštatē 1999. gadā atklāta L. Koidulai veltīta piemiņas plāksne.