Igauņu literatūra tiek definēta kā igauņu valodā rakstīta literatūra, neatkarīgi no autoru etniskās piederības. Igauņu literatūra neietver darbus, kas mūsdienu Igaunijas teritorijā sarakstīti citās valodās, piemēram, vācu valodā (vācbaltiešu literatūra). Igauniski rakstītā literatūra radās un sākotnēji attīstījās vācbaltiešu literatūras kontekstā. Mūsdienu Igaunijā sarakstītā krievu literatūra parasti tiek uzskatīta par igauņu literatūras sastāvdaļu – tā bieži pirmizdevumus piedzīvo tulkojumā igauņu valodā.

Pirmais iespiestais teksts igauņu valodā (nav saglabājies) datējams ar 1525. gadu. Vecākā daļēji saglabājusies grāmata ir 1535. gada katehisms.

Pirmie dzejoļi igauņu valodā bija ceremoniālās poēmas baroka stilā (1637.–1639. gadā), un to autori bija neigauņi, piemēram, Reinera Brokmana (Reiner Brockmann) no Mēklenburgas sarakstītā kāzu dziesma. Pirmo laicīgās prozas darbu dienvidigauņu valodā (stāstu par Jeruzalemes izpostīšanu) 1691. gadā publicēja vācbaltiešu mācītājs Adrians Virgīnijs (Adrian Virginius). 1686. gadā A. Virgīnijs kopā ar Andreasu Virgīniju (Andreas Virginius) publicēja Jaunās Derības tulkojumu dienvidigauņu valodā, un tā ir pirmā viscaur igauņu valodā sarakstītā grāmata

Ap 1708. gadu ķesteris Kesu Hanss (Käsu Hans) sacerēja dziesmu “Kesu Hansa žēlabas” (Käsu Hansu nutulaul), kas bija veltīta Ziemeļu karā krievu nopostītajai Tērbatai. Šī Tartu dialektā sarakstītā dziesma bija plaši pazīstama, taču pirmoreiz tika publicēta tikai 1902. gadā. K. Hanss tiek uzskatīts par pirmo zināmo igauņu autoru.

Bībele pirmo reizi tika izdota 1739. gadā ziemeļigauņu valodā. Tajā pašā gadā tika izdota arī pirmā laicīga satura grāmata igauņu valodā “Stāsts par Hansu un Martu” (Hanso ja Mardi jut), kas ir dialogs starp diviem zemniekiem, sarakstīts atbilstoši hernhūtiešu piētisma poētikai.

Par pirmo igauņu dzejnieku, kurš igauņu valodā mēģināja radīt izsmalcinātu dzeju, tiek uzskatīts Kristians Jāks Petersons (Kristian Jaak Peterson), kurš bija Rīgas Svētā Jēkaba baznīcas igauņu izcelsmes zvaniķa dēls. Viņš sekoja antīkās literatūras paraugiem un savā dzejā sliecās topošā romantisma virzienā. Tomēr viņa dzeja plašākā auditorijā nonāca ievērojamu laiku pēc viņa nāves, tā tika publicēta tikai 20. gs. sākumā.

Kopš 19. gs. 40. gadiem igauņu literatūrā sāka dominēt etniskie igauņu autori. 1839. gadā ārsts Frīdrihs Roberts Fēlmans (Friedrich Robert Faehlmann) pievērsās igauņu folklorai un varonim Kalevipoegam. F. R. Fēlmana tautas pasaku literārās adaptācijas ietekmēja igauņu literārās tradīcijas attīstību. Rakstnieks un ārsts Frīdrihs Reinholds Kreicvalds (Friedrich Reinhold Kreutzwald) kļuva par nacionālā eposa “Kalevdēls” (Kalevipoeg) autoru. Eposs balstījās igauņu folklorā; autors iedvesmu bija guvis somu eposā “Kalevala” (Kalevala, 1835). “Kalevdēls” pirmo reizi tika publicēts 1857.–1861. gadā sešās daļās divās valodās – igauņu un vācu.

F. Kreicvalds kļuva par mentoru Lidijai Emīlijai Florentīnei Jansenai (Lydia Emilie Florentine Jannsen), kura pazīstama ar pseidonīmu Koidula (Koidula). Koidulas patriotisko dzeju ietekmēja vācu romantisms, taču viņa tur ievija unikālu sava laikmeta izjūtu un dziļus pārdzīvojumus par dzimtenes likteni, kas viņas patriotisko dzeju padarīja īpaši spēcīgu. Viņas lugas kļuva par igauņu nacionālā teātra un dramaturģijas pamatu.

Romantismam bija svarīga loma igauņu literatūrā, un tas ieguva dažādas formas. 19. gs. beigās kopējā aina literatūrā mainījās. Elizabetes Aspes (Elisabeth Aspe) stāsti un Juhana Līva (Juhan Liiv) proza jau pieder agrīnajam reālismam. J. Līva dzeja, viņa dabas dzejoļi un patriotiskie pravietojumi ir tikuši raksturoti kā sava veida intuitīvs eksistenciālisms un visaptverošs cilvēka, dabas un dzimtenes redzējums. Eduarda Bornhē (Eduard Bornhöhe) vēsturiskais romāns “Atriebējs” (Tasuja, 1880), kura darbība risinās 1343. gada Svētā Jura nakts sacelšanās laikā, kļuva par Igaunijas vēsturiskās prozas pirmā viļņa ievērojamāko darbu un tam bija nozīmīga loma igauņu nācijas veidošanās procesā.

Tika izdoti pirmie literārie žurnāli, piemēram, Meelejahutaja (1878–1889) un Linda (1887–1905). Skolas literatūras un pasaku izdošana ļāva attīstīties bērnu literatūrai.

Eduards Vilde (Eduard Vilde), strādājot presē, kļuva par populāru un ražīgu stāstu un vēsturisko romānu autoru, humoristu, ceļojumu aprakstnieku un dramaturgu. 19. gs. 90. gados E. Vilde vairākus gadus pavadīja Rīgā un Berlīnē, kur kļuva par sociālisma un kritiskā reālisma piekritēju. Viņš atmaskoja nomācošos sociālos ierobežojumus, sieviešu nevienlīdzību un pauda asu sabiedrības sociālo kritiku. Pēc 1905. gada revolūcijas E. Vilde kļuva par politisko bēgli un savu pēdējo romānu “Kalnciema pienvedējs” (Mäeküla piimamees, 1916) sarakstīja Kopenhāgenā.

Literārā grupa “Jaunā Igaunija” (Noor-Eesti), kuras iniciatori bija igauņu modernās dzejas aizsācējs Gustavs Suitss (Gustav Suits), neoromantisko stāstu žanra meistars Frīdeberts Tuglass (Friedebert Tuglas) un valodnieks Johanness Āviks (Johannes Aavik), izveidojās 1905. gadā no Tērbatas skolu literārajām aprindām. Piecos albumos (Noor-Eesti I-V, 1905–1915) tika publicēti daiļliteratūras un kritikas oriģināldarbi, kā arī modernisma literatūras tulkojumi un mākslas darbi. Grupa igauņu literatūrā ieviesa Eiropas jaunākās kultūras tendences, piemēram, franču simbolismu. Viņu sauklis bija “Būsim igauņi, bet kļūsim arī par eiropiešiem!” (Olgem eestlased, aga saagem ka eurooplasteks!). “Jaunās Igaunijas” darbība iezīmēja urbānisma sākumu igauņu kultūrā un literatūrā, modernisma un neoromantisma uzvaru pār reālismu, kā arī igauņu valodas atjaunināšanas kustību.

1907. gadā tika nodibināta “Igauņu literārā biedrība” (Eesti Kirjanduse Selts). 1906. gadā Tērbatā tika likti pamati humanitāro zinātņu žurnālam Eesti Kirjandus (no 1908. līdz 1940. gadam iznāca kā biedrības ikmēneša žurnāls). Kopš 1958. gada šī žurnāla lomu pilda izdevums Keel ja Kirjandus.

1912. gadā rakstnieks Oskars Lutss (Oskar Luts) izdeva igauņu vispopulārāko romānu “Pavasaris” (Kevade), pirmo grāmatu sērijā, kurai sekoja vēl trīs turpinājumi. Gadu iepriekš Augusts Kicbergs (August Kitzberg) bija publicējis lugu “Vilkate” (Libahunt, 1911), kurai bija būtiska ietekme uz igauņu kultūru.

1917. gadā Tallinā dibinātā un “Kalevdēla” mītiskā ugunsputna vārdā nodēvētā literārā grupa “Siuru” (Siuru kirjandusrühmitus) radās Eiropas modernitātes kontekstā. Sākotnējie “Siuru” dalībnieki bija F. Tuglass, Henriks Visnapū (Henrik Visnapuu), Augusts Gailits (August Gailit), Marija Undere (Marie Under) un Arturs Adsons (Artur Adson). Nedaudz vēlāk pievienojās Johanness Sempers (Johannes Semper). “Siuru” dalībnieku darbus raksturoja drosme, brīvība, temperamentīgums, erotisms un poētisms no neparasti jutekliskā līdz rupji skandalozam. Grupas literāti lika pamatus apgādam, kurā izdeva grupas dalībnieku dzejas krājumus un aptuveni 25 citu autoru darbus. A. Gailits, kura tēvam bija latviskas vai lībiskas saknes, “Siuru” garu vēlāk iemūžināja savā klaidoņromānā “Toms Nipernādijs” (Toomas Nipernaadi, 1929).

20. gs. 20. gadu vidū jaunajā neatkarīgajā Igaunijas Republikā tika izveidotas divas literatūrai nozīmīgas institūcijas. Igaunijas Rakstnieku savienība (Eesti Kirjanike Liit) – profesionāla rakstnieku, literatūras tulkotāju un kritiķu apvienība – tika nodibināta 1922. gadā. Šīs savienības žurnāls Looming (iznāk kopš 1923. gada) bija pilnībā veltīts igauņu literatūrai. Igaunijas Kultūrkapitāla fonds (Eesti Kultuurkapital) no 1925. līdz 1940. gadam atbalstīja ar Igaunijas kultūru, tajā skaitā arī ar literatūru, saistītas aktivitātes; pēc neatkarības atjaunošanas šī institūcija 1994. gadā tika atjaunota.

Starpkaru perioda sākumā priekšplānā izvirzījās dzeja, bet vēlāk līdz pat 30. gadu beigām dominēja proza, un īpaši romāna žanrs. Antons Hansens Tammsāre (Anton Hansen Tammsaare) 1926.–1933. gadā publicēja pentaloģiju “Patiesība un taisnība” (Tõde ja õigus, latviski tulkota kā “Zeme un mīlestība”, I–V). Līdzās psiholoģiskajam reālismam 20. gs. 30. gados nozīmīga loma bija vēsturiskajiem romāniem. A. H. Tammsāre un Hugo Raudseps (Hugo Raudsepp) ietekmēja igauņu teātra attīstību. Daļēji pateicoties romānu konkursiem, radās un attīstījās jauni autori, tēmas un žanri – no tā dēvētās graustu literatūras (agulikirjandus), pirmajiem jaunatnes literatūras darbiem un urbānās modernitātes līdz dabas misticismam un sieviešu emancipācijas problēmām. 1938. gadā kopīgs dzejas krājums “Vārdotāji” (Arbujad) apvienoja dzejniekus, kuri pretojās tā sauktajai Klusuma ērai (Vaikiv ajastu) pēc Konstantīna Petsa (Konstantin Päts) organizētā valsts apvērsuma 1934. gadā: Betiju Alveri (Betti Alver), Bernardu Kangro (Bernard Kangro), Uku Masingu (Uku Masing), Kersti Merilāsu (Kersti Merilaas), Martu Raudu (Mart Raud), Augustu Sangu (August Sang), Heiti Talviku (Heiti Talvik) un Paulu Vīdingu (Paul Viiding). “Vārdotāju” teksti uzsvēra literatūras intelektuālos un estētiskos aspektus un pauda intelektuālās vērtības un demokrātiskos ideālus.

Pirmās padomju un vācu okupācijas laikā oriģinālliteratūras bija maz. 1944. gadā daudzi rakstnieki no Igaunijas devās bēgļu gaitās uz Rietumiem un turpināja rakstīt igauņu literatūru trimdā. Igauņu literatūras sovjetizācija otrreizējās padomju okupācijas laikā nozīmēja literārā mantojuma aizliegšanu un iznīcināšanu, cenzūru un represijas, bet deva arī stimulus, piemēram, balvas, autoratlīdzības un radošus braucienus. Dzeja un dramaturģija kļuva par vadošajiem žanriem. No 1952. līdz 1972. gadam Igaunijas PSR Rakstnieku savienības priekšsēdētāja amatu pildīja dzejnieks Juhans Smūls (Juhan Smuul). Viņš bija arī ceļojumu aprakstu un lugu autors.

Lai gan padomju režīms neapšaubāmi atstāja dziļu ietekmi uz literatūras attīstību, vienmēr bija autori, kuri dažādi pārkāpa literārās darbības noteikumus vai atrada iespējas rakstīt par reālām vispārējas nozīmes problēmām.

Laikposms no Hruščova atkušņa sākuma līdz 1968. gadam tiek dēvēts par zelta sešdesmitajiem gadiem (kuldsed kuuekümnendad). Literatūras apritē ienāca jauni autori, piemēram, Jāns Kross (Jaan Kross), Ellena Nīta (Ellen Niit) un Ains Kāleps (Ain Kaalep), kuri atjaunoja igauņu dzejas saturu un formu. Vēlāk J. Kross pievērsās vēsturiskajai prozai, aprakstot Igaunijas vēstures personas, piemēram, 16. gs. Tallinas hronistu Baltazaru Rusovu (Balthasar Rüssow) grāmatā “Stūrgalvības hronika” (Kolme katku vahel, I–IV). Starp rindām viņš kritizēja pastāvošo cenzūru un to, kā režīms izturas pret disidentiem. Pēc neatkarības atjaunošanas J. Kross pievērsās Igaunijas jaunāko laiku vēsturei.

60. gadu tā sauktās iekšējās trimdas autori bija U. Masings un Arturs Alliksārs (Artur Alliksaar), kuru teksti tika plaši izplatīti rokrakstos. Daži darbi, piemēram, Tēta Kallasa (Teet Kallas) un Raimonda Kaugvera (Raimond Kaugver) romāni, tika publicēti tikai pēc neatkarības atjaunošanas, lai gan R. Kaugvers bija ļoti populārs un ražīgs rakstnieks arī padomju okupācijas laikā.

Gan no 1962. līdz 1968. gadam, gan vēlāk no 1988. līdz 1990. gadam jaunās paaudzes dzejnieki bieži debitēja dzejas krājumu sērijā kasešu formātā, piemēram, Nikolajs Baturins (Nikolai Baturin), Andress Ehins (Andres Ehin), Jāns Kaplinskis (Jaan Kaplinski), Vīvi Luika (Viivi Luik), Pauls Ēriks Rummo (Paul-Eerik Rummo), Hando Runnels (Hando Runnel), Aleksandrs Sūmans (Aleksander Suuman), Matss Trāts (Mats Traat), Enns Vetemā (Enn Vetemaa), Juhans Vīdings (Juhan Viiding) un citi; otrajā periodā – Karls Martins Sinijervs (Karl-Martin Sinijärv), Trīna Sometsa (Triin Soomets), Elo Vīdinga (Elo Viiding) un citi. Vairāki no viņiem vēlāk pievērsās īsprozai vai garajai prozai. J. Vīdings, profesionāls aktieris un 70. gadu poētisko jaunievedumu rotaļīgā balss, atstāja milzīgu ietekmi uz vēlāko literāro tradīciju. M. Trāts savā dzejā (“Haralas dzīvesstāsti”, Harala elulood, 1963–2011) un prozā aplūkoja Igaunijas vēsturi. Rakstnieka, teātra režisora un žurnālista Mati Unta (Mati Unt) noveles, romāni, lugas un dramatizējumi bija savam laikam novatoriski un bagāti ar mistiski mītiskiem mājieniem, intertekstuālām un metatekstuālām spēlēm un smalku (paš)ironiju. Pretkara tematika tika aprakstīta Juhana Pēgela (Juhan Peegel) darbā “Es kritu kara pirmajā vasarā” (Ma langesin esimesel sõjasuvel, 1979) un Ilo Tūlika (Ülo Tuulik) dokumentālajā romānā “Kara ceļā” (Sõja jalus, 1974. gadā, necenzētā versija tika izdota 2010. gadā). Kopš 1971. gada ik gadu tiek piešķirta Frīdeberta Tuglasa balva īsprozas darbiem (Friedebert Tuglase novelliauhind). Apbalvoto vidū ir bijuši Jiri Tūlika (Jüri Tuulik), Arvo Valtona (Arvo Valton), Mari Sātas (Mari Saat), Astas Peldmē (Asta Põldmäe) un Tomasa Vinta (Toomas Vint) darbi.

Lennarts Meri (Lennart Meri), pirmais Igaunijas Valsts prezidents pēc neatkarības atjaunošanas, ar savu ceļojumu aprakstu “Sudrabbaltais” (Hõbevalge, 1976) noteikti pārkāpa totalitārā režīma noteiktās vēstures rakstīšanas robežas. Dorisa Kareva (Doris Kareva) savu pirmo dzejas krājumu izdeva 1978. gadā. E. Nīta, Jāns Rannaps (Jaan Rannap), Aino Pervika (Aino Pervik) un Eno Rauds (Eno Raud) kļuva par šī perioda ievērojamākajiem bērnu literatūras autoriem. A. Pervikas un E. Rauda darbi tika ekranizēti – spēlfilma “Arabella, jūras laupītāja meita” (Arabella, mereröövli tütar, 1982. gads, režisors Pēters Simms, Peeter Simm) un animācijas filmas “Burmemme” (Kunksmoor, 1977. gads, režisors Heino Parss, Heino Pars) un “Naksitrallīši” (Naksitrallid, 1990. gads, režisors Avo Paistiks, Avo Paistik).

Perestroika iezīmēja jaunu laikmetu igauņu literatūrā. V. Luikas romānā “Septītais miera pavasaris” (Seitsmes rahukevad, 1985) ar bērna acīm skatīta dzīve Igaunijas ciematā pēc Otrā pasaules kara. Šo tēmu atkārtoti aplūkoja Lēlo Tungala (Leelo Tungal) – “Biedrs bērns” (Seltsimees laps I–III, 2008–2018) ir memuāri par 20. gs. 50. gadiem. Šajā laikā sāka veidoties jaunas literātu grupas, un 1986. gadā tika dibināts žurnāls Vikerkaar. 1986. gadā dzejā debitēja dzejnieks, kritiķis, tulkotājs un literatūras teorētiķis Haso Krulls (Hasso Krull), kurš 2024. gadā aizstāvēja promocijas darbu par igauņu mitoloģiju. 1987. gadā paralēli valsts izdevniecībām tika izveidots pirmais privātais apgāds Kupar, kas izdeva Heino Kīka (Heino Kiik) romānu par deportācijām “Marija Sibīrijā” (Maria Siberimaal, 1988). Teātros jau tika iestudētas lugas, kuras iepriekš nevarēja izrādīt, piemēram, Jāna Krūsvalla (Jaan Kruusvall) “Mākoņu krāsas” (Pilvede värvid, 1983), lai gan cenzūra joprojām neļāva to izdot grāmatas formātā. Prozā 1990. gadā jaunas vēsmas stilistiski, lingvistiski vai ar apzināti postmodernu pieeju ienesa Pēters Sauters (Peeter Sauter), Jāns Undusks (Jaan Undusk) un Mati Unts (Mati Unt).

Beidzot igauņu literatūrā bija iespējams aplūkot vairākas iepriekš neatļautas tēmas. Teātris un publicēto memuāru lielais skaits sekmēja pagātnes analīzi. Neatkarības atjaunošana ir satīriskā rakstnieka Mihkela Muta (Mihkel Mutt) darba “Starptautiskais vīrs” (Rahvusvaheline mees, 1994) tēma. Tenu Ennepalu (Tõnu Õnnepalu) pievērsa uzmanību ar savu romānu “Robežvalsts” (Piiririik, 1993. gads, darbs publicēts ar pseidonīmu Emīls Tode, Emil Tode). Tajā aprakstīts igauņu rakstnieks, kurš dzīvo un strādā Parīzē tieši pēc dzelzs priekškara krišanas. Mūsdienu Igaunijā lasītākais autors Andruss Kivirehks (Andrus Kivirähk), kura amplitūda sniedzas no bērnu literatūras līdz drāmai, debitēja 1995. gadā ar smieklīgu fiktīva brīvības cīnītāja biogrāfiju “Atmiņas par Ivanu Oravu. Pagātne kā gaiši zili kalni” (Ivan Orava mälestused. Minevik kui helesinised mäed). Viņa etnofantāzija “Vīrs, kas zināja čūsku vārdus” (Mees, kes teadis ussisõnu) tika izdota 2007. gadā un ir tulkota 20 valodās.

Šajā periodā stāstus sāka publicēt Ēva Parka (Eeva Park), Mehiss Heinsārs (Mehis Heinsaar) un Jiri Ēlvests (Jüri Ehlvest). Parādījās jauni dzejnieki, piemēram, Jirgens Roste (Jirgen Rooste), Kristīna Ehina (Kristiina Ehin), M. Heinsārs un Kontra (Contra, īstajā vārdā Marguss Konnula, Margus Konnula).

Svarīgu vietu atguva vēsturiskā proza. Diviem autoriem ir piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva (European Union Prize for Literature) – Tītam Aleksejevam (Tiit Aleksejev) par romānu “Svētceļojums” (Palveränd, 2008) un Mēlisam Frīdentālam (Meelis Friedenthal) par romānu “Bites” (Mesilased, 2012), kas ir sapņains stāsts par Tērbatu 17. gadsimtā. Indreks Hargla (Indrek Hargla) raksta gan vēsturiskus kriminālromānus, gan zinātnisko fantastiku. Ene Mihkelsone (Ene Mihkelson) romānā “Mēra kaps” (Katkuhaud, 2007) un Lilli Lūka (Lilli Luuk) romānā “Naktsmāte” (Ööema, 2024) ir iedziļinājušās pēckara gadu padomju okupācijas laikā. E. Mihkelsones dzeja 2010. gadā ieguva Baltijas Asamblejas literāro balvu. L. Lūka ir atspoguļojusi arī cita veida okupācijas sekas – igauņu puišu iesaukšanu Sarkanajā armijā un kolhozu dzīves stindzinošo bezcerību. Reins Rauds (Rein Raud) ir sarakstījis grāmatas gandrīz visos žanros – viņš publicējis dzeju, stāstus, filozofiskas esejas un romānus, kas aplūko Igaunijas neseno vēsturi. Nākotnes vīzijas (reizēm groteskas, brīžiem distopiski reālistiskas) parādās Armīna Keomegi (Armin Kõomägi) un Pāvo Matsina (Paavo Matsin) darbos.

Jauniem tematiem pievērsušās rakstnieces sievietes. Igaunijas Sieviešu literatūras biedrība (Eesti Naiskirjanduse Selts) 2025. gadā nodibināja sieviešu literatūras balvu (Eesti naiskirjanduse auhind). Mārjas Kangro (Maarja Kangro) autobiogrāfiski dokumentālajā romānā “Stikla bērns” (Klaaslaps, 2016) aprakstīti gan 2014. gada notikumi Ukrainā, gan grūtniecības pārtraukšana augļa anomāliju dēļ. Elo Vīdinga (Elo Viiding), Trīna Sometsa (Triin Soomets) un Sveta Grigorjeva (Sveta Grigorjeva) pārstāv mūsdienu feministisko dzeju. Mārja Pertna (Maarja Pärtna) nodarbojas ar ekoloģisku problēmu atspoguļojumu, savukārt Kristīna Ehina (Kristiina Ehin) dzejā un prozā runā par igauņu identitāti. Vairāki igauņu dzejnieki ir pārstāvēti starptautiskajā laikmetīgās dzejas tīmekļa vietnē Lyrikline.org. 2016. gadā J. Kaplinskis par savu dzeju tika apbalvots ar Eiropas Savienības Literatūras balvu.

Frīdeberta Tuglasa balvu ir saņēmuši īsprozas autori – Mudluma (Mudlum, īstajā vārdā Made Luiga, Made Luiga), Urmass Vadi (Urmas Vadi), Jans Kauss (Jan Kaus), M. Heinsārs, daudzās valodās tulkotā bērnu literatūras autore Pireta Rauda (Piret Raud), Alīsa Ālmana (Aliis Aalmann) un citi. Esejists Valdurs Mikita (Valdur Mikita) ir igauņu nesenās vēstures mītu meistars. Teātris joprojām ir būtiska vieta gan igauņu mūsdienu lugām, gan klasikas darbiem.

20. gs. sākumā somu un igauņu rakstniece Aino Kallasa (Aino Kallas) konsekventi rakstīja par Igaunijas vēsturi, nodēvējot to par savu likteņa valsti. Mūsdienās igauņu tulkojumā bieži tiek izdotas tādu vietējo autoru grāmatas, kuru dzimtā valoda ir krievu, te jāmin Igors Kotjuhs (Igor Kotjuh), kuram ir ukraiņu saknes, kā arī Andrejs Ivanovs (Andrei Ivanov) un P. I. Fiļimonovs (P. I. Filimonov, īstajā vārdā Romans Fokins, Roman Fokin). Daži igauņu literatūras tulkotāji, piemēram, Ādams Kalens (Adam Cullen) un Eivinns Rangeijs (Øyvind Rangøy), rakstot paši savus darbus, ir pārgājuši uz igauņu valodu.

2016. gadā Igaunijas Rakstnieku savienība nodibināja rakstnieku atalgojuma sistēmu, ko Igaunijas Republikas Kultūras ministrija trīs gadus maksā izvēlētiem igauņu rakstniekiem, lai šie autori varētu pievērsties rakstīšanai.

Igaunijas Literatūras centrs (Eesti Kirjanduse Teabekeskus) specializējas igauņu literatūras popularizēšanā ārvalstīs un izdod literatūras žurnālu angļu valodā Estlit. 1995.–2024. gadā ar igauņu literatūru angļu valodā iepazīstināja žurnāls Estonian Literary Magazine.

Igaunijas Teātra aģentūra (Eesti Teatri Agentuur) popularizē igauņu dramaturģiju, un Igaunijas Bērnu literatūras centrs (Eesti Lastekirjanduse Keskus) ir iestāde, kas sniedz informāciju bērnu literatūras jomā.

Vairāki rakstnieku memoriālie muzeji ir veltīti klasikas mantojumam. Igauņu literatūras diena tiek svinēta 30. janvārī (A. H. Tammsāres dzimšanas diena) un Dzimtās valodas diena 14. martā (K. J. Petersona dzimšanas diena).

Igaunijas Literatūras muzejs (Eesti Kirjandusmuuseum) glabā gan literatūras, gan folkloras arhīvus un izdod literāro žurnālu Methis. Jaunie autori publicējas literārajā žurnālā Värske Rõhk (no 2005. gada), bet kultūras nedēļas izdevumā Sirp literatūrai veltīta atsevišķa sadaļa.