Laikā, kad Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) vadītājs bija Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв; 1953–1964), notika būtiskas pārmaiņas PSRS iekšējā un ārējā politikā (šo periodu bieži vien dēvē arī par “atkusni”), un šos, nereti visai pretrunīgos, mēģinājumus reformēt Padomju Savienības politisko un sociāli ekonomisko sistēmu, kā arī tās attiecības ar ārējo pasauli, nereti apzīmē par Hruščova reformām. Šāds apzīmējums ir neprecīzs, jo Ņ. Hruščovs ne vienmēr bija reformu sākotnējais iniciators, taču viņa iesaiste un enerģija ne tikai padarīja tās iespējamas, bet arī piešķīra tām noteiktu virzienu.

Ņ. Hruščova lielākais nopelns bija destaļinizācija, t. i. Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) noziegumu atmaskošana. Ņ. Hruščovs sāka uzmanīgi kritizēt J. Staļinu jau 1954. gadā, bet Ņ. Hruščova “slepenais” ziņojums PSKP 20. kongresā 25.02.1956. par J. Staļina personības kultu nosodījumu pacēla jaunā pakāpē. J. Staļina personības kulta atmaskošana vēl plašākā mērogā nekā 1956. gadā notika PSKP 21. kongresā (17.–31.10.1961.). Pēc kongresa J. Staļina mirstīgās atliekas iznesa no Mauzoleja un apbedīja pie Kremļa sienas, visā valstī novāca J. Staļina pieminekļus.

Destaļinizācijas izpausme bija Gulaga sistēmas likvidācija, politiski ieslodzīto un deportēto lietu pārskatīšana, masu reabilitācija un amnestija. Destaļinizācija nenozīmēja atteikšanos no visa J. Staļina mantojuma, tā attiecās tikai uz masu terora kā politikas instrumenta nosodīšanu. Turklāt represiju iniciatoru un īstenotāju loks tika sašaurināts līdz J. Staļinam, Lavrentijam Berijam (krievu Лаврентий Павлович Берия, gruzīnu ლავრენტი პავლეს ძე ბერია) un dažiem citiem vadošajiem čekistiem. Ņ. Hruščova u. c. J. Staļina tuvāko līdzstrādnieku dalība represijās netika aplūkota. Neskatoties uz to, destaļinizācija bija milzīgs lūzums Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) dzīvē. Lai gan pēc Ņ. Hruščova atcelšanas no amata J. Staļina kritiku pārtrauca un bija mēģinājumi viņu reabilitēt, tomēr PSRS vadība neuzdrošinājās to īstenot pilnībā.

Represiju mīkstināšanas politika balstījās uz atteikšanos no J. Staļina tēzes par to, ka sociālisma panākumi palielina tā ienaidnieku pretestību, tādējādi pieprasot pastāvīgu cīņu ar “tautas ienaidniekiem”.

1958. gadā Ņ. Hruščovs izvirzīja tēzi par to, ka pārejas posmā uz komunismu, proletariāta diktatūras valsts, kas balstās uz naidīgo šķiru un izpausmju apkarošanu, pāraugs visas tautas valstī, kurā pastāvēs sociālistiskā demokrātija, t. i., sabiedrisko organizāciju (arodbiedrību, komjaunatnes, sieviešu organizāciju utt.) lomas pieaugums valsts pārvaldīšanā. Sociālisma pretinieki ir neliela saujiņa, kuru vajag pārliecināt vai pāraudzināt, pielietojot t. s. profilaksi, bet sodīt tikai tad, ja viņi nepakļaujas.

Ņ. Hruščovs bija pārliecināts, ka komunismu iespējams uzcelt pārskatāmā nākotnē. 1961. gadā pieņemtajā trešajā PSKP programmā pēc viņa ierosinājuma tika norādīts konkrēts termiņš – pamatvilcienos komunistiskā iekārta bija jāizveido 20 gadu laikā.

Ņ. Hruščova komunisma celtniecības programma paredzēja, ka svarīgāko ekonomikas rādītāju un dzīves līmeņa ziņā PSRS sasniegs un apdzīs attīstītās kapitālistiskās valstis, vispirms jau Amerikas Savienotās Valstis (ASV). Šāds mērķis bija pilnīgi utopisks, jo padomju ekonomiskā sistēma nespēja sasniegt nepieciešamos pieauguma tempus. To parādīja pat oficiālā statistiska – ja 50. gados nacionālā ienākuma pieauguma tempi bija diezgan augsti (9–12 % gadā), tad 60. gadu 1. pusē tie sāka diezgan strauji samazināties. Kritās arī darba ražīguma pieauguma tempi.

Ņ. Hruščovs uzskatīja, ka ekonomikas efektivitāti var palielināt, reorganizējot tās pārvaldi. Viena no reformām bija nozaru ministriju likvidācija un pāreja uz teritoriālo principu rūpniecības un celtniecības vadībā (tautas saimniecības padomju jeb sovnarhozu, совнархозы, izveidošana 1957. gadā). Otra reforma bija iecere sadalīt ekonomikas pārvaldi rajonu un apgabalu līmenī divās paralēlās struktūrās – rūpniecības un lauksaimniecības pārvaldē, attiecīgi reorganizējot arī partijas aparātu. Šī iecere īpaši saniknoja partijas aparātu, jo samazināja PSKP teritoriālo iestāžu lomu.

Ņ. Hruščovs vainoja ekonomiskajās neveiksmēs birokrātijas inerci, neapzinoties, ka problēmu cēloņi ir strukturāli (izrietēja no valstiskotās centralizēti plānotās un vadītās ekonomikas būtības). Ekonomisti, piemēram, Jevsejs Libermans (Евсей Григорьевич Либерман) izvirzīja priekšlikumus ieviest dažus tirgus ekonomikas elementus, apvienot plānveida ekonomiku ar ekonomisko izdevīgumu, dodot iespēju uzņēmumiem pašiem plānot strādājošo skaitu, algas, produkcijas cenas un investīcijas u. c. rādītājus. Taču šīs idejas daļēji tika īstenotas tikai 1965. gadā, t. s. Kosigina (Алексей Николаевич Косыгин) reformā jau pēc Ņ. Hruščova atcelšanas no amata.

Ņ. Hruščova optimismu par PSRS ekonomikas iespējām lielā mērā veicināja padomju zinātnes un tehnoloģiju sasniegumi, kas 50. gados izpaudās militārajā jomā un kosmosa apgūšanā. PSRS izgatavoja un sekmīgi izmēģināja ūdeņraža bumbu. Milzīgu iespaidu visā pasaulē atstāja pirmā Zemes mākslīgā pavadoņa palaišana 04.10.1957., kam 03.11.1957. sekoja otrais pavadonis ar suni Laiku. 12.04.1961. pirmo reizi Zemi aplidoja Jurijs Gagarins (Юрий Алексеевич Гагарин). Tas uzskatāmi parādīja, ka PSRS ir tehnoloģiski attīstīta superlielvara. Ticība raķešu tehnoloģijām ļāva Ņ. Hruščovam uzskatīt, ka lauksaimniecības un sociālās sfēras uzlabošanai nepieciešamos līdzekļus varētu iegūt, samazinot tradicionālo bruņojumu (artilērija, gaisa spēki, raķešu bāzes kuģi), kā arī būtiski samazinot armijas lielumu. Tas viss izraisīja militāri rūpnieciskā kompleksa neapmierinātību. Tomēr padomju ekonomiskajā sistēmā sasniegumi augsto tehnoloģiju jomā nedeva impulsu visas ekonomikas straujākai attīstībai, tos izmantoja tikai militāri rūpnieciskais komplekss.

Reformu pārpilnība īpaši izpaudās lauksaimniecībā – jomā, kas Ņ. Hruščovam bija sevišķi tuva. Šeit viņš it sevišķi paļāvās uz dažādiem brīnumlīdzekļiem, piemēram, vispārēju kukurūzas ieviešanu, lai likvidētu lopbarības trūkumu, kā arī ticēja tādiem “brīnumdariem” kā ģenētikas vajātājam akadēmiķim Trofimam Lisenko (Трофим Денисович Лисенко) – kurš bija “slavens” ar nepiepildītiem solījumiem panākt milzu ražas jau J. Staļina laikā. Lai gan valsts atbalsts lauksaimniecībai ievērojami pieauga, tomēr tas nebija pietiekams, lai panāktu būtisku izrāvienu. Virkne politisku lēmumu (piemēram, kolhoznieku un sovhozu strādnieku palīgsaimniecību ierobežošana, aizliegums turēt mājlopus pilsētās un strādnieku ciematos), kā arī nelabvēlīgie laika apstākļi 1963. gadā radīja grūtības apgādē ar pārtiku. Pirmo reizi PSRS sāka iepirkt labību ārzemēs.

1958. gadā Ņ. Hruščovs izvirzīja ideju par vispārējās un augstākās izglītības reformu. Viņa skatījumā skola bija jātuvina reālajai dzīvei.

Tas nozīmēja, ka skolēniem vajadzēja jau skolas laikā iesaistīties ražošanā, pabeigt vidusskolu, vienlaicīgi iegūstot kādas strādnieku profesijas sertifikātu. Vidusskolēniem noteiktu stundu skaitu bija jānostrādā ražošanā kolhozā, rūpnīcā, celtniecībā utt. Arī augstākajās mācību iestādēs ieviesa obligātu darbu ražošanā paralēli mācībām. Uzņemot augstskolās, priekšrocības bija tiem jauniešiem, kuri vismaz divus gadus bija nostrādājuši ražošanā vai arī dienējuši armijā.

Ņ. Hruščova laikā tika veiktas vairākas sociālas un ekonomiskas reformas, kas uzlaboja parasto iedzīvotāju stāvokli: pensiju reforma, minimālās algas noteikšana, septiņu stundu darba dienas ieviešana, parakstīšanās atcelšana uz valsts iekšējā aizņēmuma obligācijām, t. s. sabiedriskā patēriņa fondu (valsts subsidētas sociālās palīdzības un ienākumu izlīdzināšanas politikas) lomas pieaugums, tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu pieejamības palielināšana, masveida dzīvokļu celtniecība, patēriņa preču ražošanas palielināšana. Rezultātā iedzīvotāju reālie ienākumi patiešām pieauga un dzīves apstākļi sāka uzlaboties. Tomēr darba apmaksas sistēmas sakārtošana bija saistīta ar izstrādes normu palielināšanu un noveda pie atalgojuma pazemināšanās daudzos uzņēmumos un strādnieku grupās, bet neraža un neveiksmes lauksaimniecībā piespieda paaugstināt produktu cenas. Produktu trūkums, augstās cenas, izpeļņas samazināšanās tarifu reformas rezultātā izraisīja streikus un protestus, kas tika apspiesti ar policejiskām metodēm. Tā 02.06.1962. Novočerkaskā armija šāva uz protestējošiem strādniekiem.

Līdztekus ekonomiskajai programmai komunisma celtniecības gaitā bija jāveido jauna veida personība, kuras īpašības bija formulētas Komunisma cēlāja morāles kodeksā, kas 10 baušļu formā bija ierakstīts PSKP programmā un statūtos (1961). Jaunā cilvēka audzināšana paredzēja atteikšanos no “pagātnes paliekām” cilvēku apziņā, ar ko tika saprastas privātīpašnieciskās tieksmes, individuālisms un pieturēšanās pie reliģiskiem uzskatiem un rituāliem.

50. gadu beigās sākās masveida kampaņa pret reliģiskajām konfesijām un ticīgo vajāšanas. Tika izstrādātas jaunas sadzīves tradīcijas un padomju svētki, kam vajadzēja aizstāt tradicionālās reliģiskās ceremonijas (kristības, kāzas, bēres u. c.) un svētkus ar reliģisku nokrāsu.

J. Staļina laikā izveidotā PSRS pārvaldes sistēma bija padarījusi nacionālās republikas pilnībā atkarīgas no Maskavas rīkojumiem. Sākot ar 1955. gadu notika republiku pilnvaru palielināšana, kas gan bija ārkārtīgi uzmanīga. Ņ. Hruščova izpratnē tai bija jāveicina iniciatīva Maskavas izvirzīto uzdevumu izpildē, bet tā nekādā ziņā nedrīkstēja izpausties kā vietējās politikas un interešu izvirzīšana priekšplānā. Kad republikas patiešām mēģināja izrādīt iniciatīvu, tas tika uztverts kā sodāma lokālisma un separātisma tendenču izpausme. 1959. gadā par tām sodīja Azerbaidžānas un Latvijas vadību (nacionālkomunisms Latvijā).

Ņ. Hruščova laika reformas nereti mēdz dēvēt par “atkusni”, un tas bija tāds, salīdzinot ar J. Staļina periodu. Visvairāk “atkusnis” izpaudās kultūrā. Tika atslābināti sociālistiskā reālisma žņaugi literatūrā, tēlotājā mākslā, kino, teātrī un mūzikā. Parādījās darbi, kuros tika risināti reālās dzīves konflikti, sabiedrībai radās iespēja iepazīties ar ārzemju aktuālās kultūras parādībām. Tomēr partijas ideologi pastāvīgi baidījās, ka kultūras atkusnis var aiziet par tālu. Tika noorganizētas vairākas Ņ. Hruščova tikšanās ar radošo inteliģenci (1957; 1962; 1963), bet viņa mēģinājumi lasīt notācijas sagandēja viņa attiecības ar to radošās inteliģences daļu, kas visvairāk atbalstīja “atkušņa” politiku. Nopietnu kaitējumu kā paša Ņ. Hruščova, tā arī PSRS prestižam nodarīja kampaņa pret Borisu Pasternaku (Борис Леонидович Пастернак) 1958. gadā pēc tam, kad viņam piešķīra Nobela prēmiju par romānu “Doktors Živago” (Доктор Живаго, pirmpublicējums 1957. gadā), kā arī kampaņa pret “formālismu un abstrakcionismu” tēlotāja mākslā, kuru izvērsa pēc Ņ. Hruščova sašutuma par jauno mākslinieku darbiem izstādē Maskavā 1962. gadā. Tomēr Ņ. Hruščova politika kultūras jomā nebija konsekventa un tas pavēra iespējas publicēt tādus darbus kā Aleksandra Solžeņicina (Алексaндр Исaевич Солженицын) “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” (Один день Ивана Денисовича, pirmpublicējums 1962. gadā).

Attiecībās ar sociālistiskajām valstīm Ņ. Hruščovs mēģināja lauzt J. Staļina laikā iedibināto politiku, ka tām visām stingri jāseko Maskavas diktātam un jābūvē sociālisms pēc PSRS parauga. Viena no pirmajām iniciatīvām bija attiecību atjaunošana ar Dienvidslāviju. Tomēr attiecības ar sociālistiskajām valstīm attīstījās nevienmērīgi. Aizbildnieciskums un padomju modeļa uzspiešana aizvainoja Ķīnas vadību, kura bija neapmierināta arī ar destaļinizāciju. Arī Albānija bija neapmierināta ar PSRS un Dienvidslāvijas attiecību uzlabošanos. 1956. gada politiskās krīzes Polijā un Ungārijā parādīja PSRS vadībai, ka, lai saglabātu PSRS vadītā valstu bloka vienotību konfrontācijā ar Rietumiem, nepieciešams rēķināties ar PSRS satelītvalstu specifisko situāciju, tomēr šī izpratne veidojās ar grūtībām.

Pēc tautas sacelšanās apspiešanas Ungārijā 1956. gadā ar Padomju armijas palīdzību par Ungārijas vadītāju kļuva Jānošs Kādars (Kádár János), kuram ļāva veidot samērā liberālu politisko un ekonomisko sistēmu. Polijā 1956. gadā nācās pieļaut Vladislava Gomulkas (Władysław Gomułka) nākšanu pie varas, lai gan PSRS vadībai nepatika viņa nacionālkomunistiskā nostāja.

Visai pretrunīgu reakciju sociālisma nometnē radīja ideja ieviest savstarpēju darba dalīšanu Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padomes (SEPP, Совет экономической взаимопомощи) ietvaros, lai pretotos autarķisma tendencēm. Ņ. Hruščova aicinājumu 1962. gadā izveidot vienotu SEPP plānošanas institūciju, atbalstīja tikai Bulgārija, bet Rumānija ieteikumu specializēties lauksaimniecības produkcijas ražošanā uztvēra kā centienus uzspiest tai deindustrializētas un agrāras valsts statusu.

Dekolonizācijas procesā 50.–60. gados daudzas Āzijas un Āfrikas jaunās valstis izvēlējās sociālistiskās attīstības ceļu, kas radīja Ņ. Hruščovā un citos padomju līderos pārliecību, ka PSRS sabiedroto skaits pieaug un ka tas nākotnē varētu pieaugt vēl vairāk.

Vēl lielāku optimismu izraisīja Fidela Kastro (Fidel Alejandro Castro Ruz) vadīto revolucionāru uzvara Kubā 31.12.1958. un PSRS izvēle par savu sabiedroto pēc tam, kad ASV noteica embargo pret Kubu. Tomēr vēlme noturēt attīstības valstis padomju orbītā prasīja liela mēroga ekonomiskās palīdzības sniegšanu, kas bija jauns slogs padomju ekonomikai un arī politiski vairumā gadījumu neattaisnojās.

Ņ. Hruščova nopelns bija tas, ka viņš mēģināja pāriet no J. Staļina piekoptās bloku militārās konfrontācijas politikas uz savstarpējā saspīlējuma mazināšanu. 1955. gadā viņš pirmo reizi tikās ar ASV prezidentu Dvaitu Eizenhaueru (Dwight David Eisenhower). Ņ. Hruščovs bija pirmais PSRS līderis, kas apmeklēja ASV un uzstājās ANO Ģenerālās asamblejas sesijā (1959). Tomēr arī šajā ziņā viņa politika bija ārkārtīgi nevienmērīga. 1958. gadā Ņ. Hruščovs ultimatīvi pieprasīja, lai ASV, Lielbritānija un Francija sāktu ar PSRS sarunas par brīvpilsētas statusa piešķiršanu Rietumberlīnei. Rietumvalstis atteicās to darīt, jo uzskatīja, ka eventuāli visa pilsēta nonāktu Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) ietekmē. 1961. gadā Ņ. Hruščovs paziņoja, ka pilnībā nodos kontroli pār Austrumberlīni VDR. ASV prezidents Džons Kenedijs (John Fitzgerald Kennedy) uz to atbildēja ar solījumu aizsargāt Rietumberlīni. Ņ. Hruščovs atļāva VDR vadībai sākt būvēt sienu, kas atdalīja Rietumberlīni no VDR, lai izbeigtu masveida iedzīvotāju bēgšanu. Sienas būve sākās 13. augustā un tās rezultātā attiecības ar ASV saasinājās gandrīz līdz tiešai militārai sadursmei.

PSRS panākumi raķešu būvē un kosmosa apguvē rosināja Ņ. Hruščovu izmantot raķetes par šantāžas instrumentu pārliecībā, ka ASV neuzsāks kodolkonfrontāciju (faktiski PSRS izdevās panākt ASV starpkontinentālo kodolraķešu skaitā tikai 60. gadu beigās). Tas būtiski pasliktināja attiecības ar ASV, it sevišķi pēc U-2 izlūklidmašīnas notriekšanas 01.05.1960.

16.–28.10.1962. kodolšantāžas politika noveda pie t. s. Karību jeb Kubas raķešu krīzes, kad tika atklāts, ka PSRS izvietojusi Kubā vidēja rādiusa darbības raķetes, kuras apdraudēja ASV teritoriju. Gandrīz divas nedēļas pasaule atradās pie kodolkara robežas. Ņ. Hruščovam nācās piekāpties un izvākt raķetes no Kubas, apmaiņā pret ASV prezidenta Dž. Kenedija solījumu neuzbrukt Kubai un neizvietot ASV raķetes Turcijā.

Starptautiskajā politikā Ņ. Hruščova darbības laikā tika nostiprināts sadalījums divos militāri politiskajos blokos. Lai gan bruņošanās sacensība nemazinājās un pat pārauga kodolbruņošanās sacensībā, nostiprinājās pārliecība, ka konfrontācija ir jāregulē, tādējādi tika ielikti pamati starptautiskā saspīlējuma mazināšanas politikai (détente).