Ņ. Hruščova laika reformas nereti mēdz dēvēt par “atkusni”, un tas bija tāds, salīdzinot ar J. Staļina periodu. Visvairāk “atkusnis” izpaudās kultūrā. Tika atslābināti sociālistiskā reālisma žņaugi literatūrā, tēlotājā mākslā, kino, teātrī un mūzikā. Parādījās darbi, kuros tika risināti reālās dzīves konflikti, sabiedrībai radās iespēja iepazīties ar ārzemju aktuālās kultūras parādībām. Tomēr partijas ideologi pastāvīgi baidījās, ka kultūras atkusnis var aiziet par tālu. Tika noorganizētas vairākas Ņ. Hruščova tikšanās ar radošo inteliģenci (1957; 1962; 1963), bet viņa mēģinājumi lasīt notācijas sagandēja viņa attiecības ar to radošās inteliģences daļu, kas visvairāk atbalstīja “atkušņa” politiku. Nopietnu kaitējumu kā paša Ņ. Hruščova, tā arī PSRS prestižam nodarīja kampaņa pret Borisu Pasternaku (Борис Леонидович Пастернак) 1958. gadā pēc tam, kad viņam piešķīra Nobela prēmiju par romānu “Doktors Živago” (Доктор Живаго, pirmpublicējums 1957. gadā), kā arī kampaņa pret “formālismu un abstrakcionismu” tēlotāja mākslā, kuru izvērsa pēc Ņ. Hruščova sašutuma par jauno mākslinieku darbiem izstādē Maskavā 1962. gadā. Tomēr Ņ. Hruščova politika kultūras jomā nebija konsekventa un tas pavēra iespējas publicēt tādus darbus kā Aleksandra Solžeņicina (Алексaндр Исaевич Солженицын) “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” (Один день Ивана Денисовича, pirmpublicējums 1962. gadā).