Precīzāks tās nosaukums latviešu valodā būtu “Vācu Demokrātiskā Republika”, jo apzīmējumu “Vācija” (Deutschland) kā oficiālu valsts apzīmējumu vācu valodā (arī starptautiski) sāka lietot tikai pēc Vācijas atkalapvienošanās, t. i., VDR pievienošanas Vācijas Federatīvajai Republikai.

Pēc Otrā pasaules kara Vācijas teritorija bija sadalīta starp kara uzvarētājvalstīm (Amerikas Savienotājām Valstīm, ASV, Lielbritāniju, Franciju, Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, PSRS) atsevišķās okupācijas zonās. VDR izveidoja PSRS savā okupācijas zonā 07.10.1949., un tā pastāvēja līdz Vācijas apvienošanai 03.10.1990.

PSRS okupācijas zona sastāvēja no piecām vācu pavalstīm (Meklenburgas-Priekšpomerānijas, Brandenburgas, Saksijas-Anhaltes, Saksijas un Tīringas). Okupētajā Vācijā 1946. gadā tika atļauta pavalstu vietējās administrācijas izveide. PSRS to izmantoja, lai stiprinātu jaunizveidotās prokomunistiskās Vācijas Sociālistiskās vienības partijas (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, SED) ietekmi. Denacifikāciju savā okupācijas zonā PSRS cieši sasaistīja ar komunistiskiem pārbūves plāniem. 1947.–1949. gadā SED vadībā PSRS okupācijas zonā sanāca trīs t. s. Vācu Tautas Kongresi, kuras slēptais mērķis bija panākt sociālistiskas Vācijas izveidi. Rietumvalstis šo PSRS iniciatīvu noraidīja. Pēc tam, kad 23.05.1949. Rietumos proklamēja Vācija Federatīvo Republiku, Vācu Tautas Kongress 30.05.1949. apstiprināja sociālistiskās valsts konstitūcijas projektu un 07.10.1949. proklamēja VDR. Kaut gan sākotnēji tika pieļauta arī nesociālistisku partiju aktivitāte, politisko procesu Austrumvācijā PSRS organizēja tādējādi, lai līderos izvirzītos galvenais “antifašistiskais spēks”. SED kļuva par valdošo partiju visu VDR pastāvēšanas periodu. Partijas vadītājs ilgstoši (1950–1971) bija Valters Ulbrihts (Walter Ernst Paul Ulbricht), tādēļ VDR sākotnējo pastāvēšanas periodu sauc par “Ulbrihta laikmetu”, kurā iezīmējās daudz līdzību ar “Staļina laikmetu” PSRS. Formāli konstitūcija ieviesa federālu pārvaldes sistēmu, radot Pavalstu kameru (Länderkammer) un Tautas kameru (Volkskammer), tomēr šī sistēma pastāvēja tikai līdz 1952. gadam, kad Austrumvācijas pavalstis likvidēja. Konstitūcijā bija paredzēta Vācijas apvienošanās komunistu vadībā.

Saskaņā ar PSRS ekonomikas modeli VDR piedzīvoja tūlītējas dramatiskas pārmaiņas. Tās industrijā notika nacionalizācija, izveidoja t. s. tautas uzņēmumus (Volkseigener Betrieb), kas patiesībā bija SED kontrolēti, ieviesa piecu gadu valsts plānu ekonomikā. Privātā sektora īpatsvars ražošanā 1960. gadā jau bija krities zem 10 %. Pirmos piecus pastāvēšanas gadus Austrumvācijai bija jāmaksā smagas reparācijas PSRS.

Neapmierinātībā ar dzīves apstākļiem, valsts noteiktajiem neizpildāmajiem darba plāniem 17.06.1953. Austrumvācijā (īpaši Austrumberlīnē) notika tautas sacelšanās, ko ar varu apspieda PSRS bruņotie spēki un austrumvācu drošības spēki. Pēc līdzības ar PSRS lauksaimniecības modeli notika kolektivizācija lauksaimniecībā. 20. gs. 60. gadu vidū jau 85 % no aramzemes saimniekoja kolektīvās saimniecības (Landwirtschaftliche Produktionsgenossenschaften). Ekonomiskās sistēmas pārveides dēļ darba ražīgums nepārtraukti samazinājās. Šo problēmu 20. gs. 60. gadu otrajā pusē VDR mēģināja risināt ar plānošanas un darba organizācijas decentralizāciju. Atkopšanās no Otrā pasaules kara sekām Austrumvācijā notika ievērojami lēnāk nekā Rietumos.

VDR ārpolitikā un aizsardzībā bija atkarīga no PSRS, kas Austrumvācijā uzturēja ap 300 000 karavīru. Tas bija lielākais padomju bruņoto spēku kontingents ārpus PSRS teritorijas. VDR bija izvietoti arī padomju kodolieroči. Taktiskos kodolieročus PSRS kopdarbībā ar VDR bruņotajiem spēkiem bija paredzēts izmantot iespējamai karadarbībai uz abu valstu robežas. Pašas VDR karaspēkam bija sekundāra nozīme, to uzsāka veidot 1952. gadā, pārformējot policiju par bruņotiem spēkiem, oficiālu Nacionālās tautas armijas (Nationale Volksarmee) statusu tā ieguva 1956. gadā un atradās SED kontrolē. Austrumvācu sabiedrība ir uzskatāma par vienu no vistotālāk kontrolētajām sabiedrībām visā padomju blokā. VDR Valsts drošības ministrijai jeb Štāzi (Staatssicherheitsdienst, Stasi) starp komunistiskajām un padomju valstu bloka valstīm bija vislielākais aģentu īpatsvars starp valsts iedzīvotājiem. VDR viens aģents bija vidēji uz apmēram 120 iedzīvotājiem, bet VDR armijā – viens aģents uz 16 karavīriem. 20. gs. 70. gadu vidū aģentu skaits sasniedza 200 000.

Vācijas problēma Aukstā kara laikā bija viena no galvenajām PSRS konfrontācijā ar Rietumvalstīm. Austrumvācieši masveidā bēga uz Rietumiem, īpaši plaši tas notika no VDR kontrolētās Austrumberlīnes uz Rietumvalstu pārziņā esošo Rietumberlīni. Līdz 1961. gadam VDR kopumā pameta gandrīz 3 miljoni iedzīvotāju. Lai apturētu bēgšanu, VDR vadība panāca, ka PSRS piekrita 13.08.1961. pilnībā norobežot Rietumberlīni no pārējās VDR teritorijas – tika uzsākta Berlīnes mūra būve.

V. Ulbrihta konfrontācijas politika ar Rietumvāciju 20. gs. 70. gadu sākumā vairs nebija izdevīga PSRS, tādēļ 03.05.1971. tā panāca V. Ulbrihta atkāpšanos no amata un vienlaicīgi SED pirmā sekretāra (vēlāk ģenerālsekretāra) amatā apstiprināja Ērihu Honekeru (Erich Ernst Paul Honecker), kurš amatā bija līdz demokrātisko pārmaiņu sākumam VDR 13.10.1989. “Honekera laikmetā” VDR attīstības kursā iezīmējās ievērojamas pārmaiņas. VDR pakāpeniski atteicās no vienotas sociālistiskas Vācijas valsts izveides plāna un sākās attiecību tuvināšanās ar VFR. Pēc tam, kad 03.09.1971. ASV, Francija, Lielbritānija un PSRS parakstīja t. s. Četru pušu vienošanos par Berlīni, VDR un VFR parakstīja vairākus līgumus, kas atviegloja transporta un pasta sakarus starp abām valstīm. 21.12.1972. VDR un VFR noslēdza Līgumu par pamatprincipiem (Grundlagenvertrag, Grundvertrag), kas noteica abu valstu attiecības. Tādējādi VFR atteicās no ilgstošās VDR neatzīšanas un deva iespēju VDR izkļūt no starptautiskas izolācijas un kļūt par starptautiski atzītu valsti. Šādi Rietumvācija rīkojās galvenokārt humānu apsvērumu dēļ, cenšoties normalizēt sakarus starp abām tautas daļām. Lieli nopelni izlīguma politikā bija VFR kancleram sociāldemokrātam Villijam Brantam (Willy Brandt), kurš tuvināšanos ar Austrumvāciju sauca par “jauno Austrumu politiku”. 18.09.1973. abas vācu valstis uzņēma Apvienoto Nāciju Organizācijā. Demokrātiskā pasaule arī pēc formālas VDR atzīšanas uzskatīja to tikai par mākslīgi izveidotu valstiskumu. Brīvajā vācu sabiedrībā šo valstiskumu bieži dēvēja par “zonu”, nosaukumu atvasinot no PSRS okupācijas zonas.

“Honekera laikmets” Austrumvācijā iezīmējas ar straujāku iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanos. Sociālistisko valstu vidū VDR dzīves līmenis bija visaugstākais, industrijas apjoma ziņā tā ierindojās otrajā vietā aiz PSRS. 20. gs. 70.–80. gados VDR pasaulē kļuva pazīstama ar augstiem sasniegumiem sportā. Panākumi sportā bija saistīti ar Austrumvācijā pastāvošo talantīgo jauniešu atlases sistēmu, sporta medicīnas nozīmi un plašu dopinga lietojumu. Visā pastāvēšanas laikā kultūra un izglītība atradās valsts kontrolē, valsts šīs jomas finansēja un nepārtraukti regulēja. Īpaša kultūras savdabība VDR bija daudzās rokgrupas. Populārākā no tām, kurai pat atļāva koncertēt Rietumvācijā bija 1969. gadā dibinātā rokgrupa Puhdys.

Demokratizācijas process Austrumvācijā sākās ievērojami vēlāk nekā PSRS un tās satelītvalstīs. 1989. gadā Austrumvācijā, īpaši Berlīnē un Leipcigā notika masu demonstrācijas, kurās tauta pieprasīja demokrātiskas reformas. Demokrātisko spēku līderis bija kustība “Jaunais Forums” (Das Neue Forum). 18.10.1989. no amata atstādināja VDR vadītāju – SED ģenerālsekretāru un Valsts padomes priekšsēdētāju Ē. Honekeru, pret kuru vēlāk uzsāka kriminālprocesu par tautas īpašuma izlaupīšanu un pavēļu izdošanu par pārbēdzēju uz Rietumiem nošaušanu. 09.11.1989. VDR vadība atvēra Berlīnes mūri un robežu ar Rietumvāciju, tam sekoja austrumvācu komunistiskā režīma sabrukums. 18.03.1990. Austrumvācijā notika pirmās demokrātiskās vēlēšanas kopš 1933. gada. Vēlēšanās uzvaru guva Vācijas Kristīgo demokrātu savienība (Christlich Demokratische Union Deutschlands, CDU). 05.–09.1990. norisinājās abu vācu valstu sarunas ar ASV, Lielbritānijas, Francijas un PSRS pārstāvjiem, kuru rezultātā tika panākti starptautiskie priekšnoteikumi Vācijas atkalapvienošanai. 03.10.1990. VDR uzņēma VFR sastāvā. PSRS (t. i., Krievijas) karaspēks bijušo VDR teritoriju pameta 1994. gadā. Tādējādi kopš Otrā pasaules noslēguma pastāvējušais vācu jautājums tika atrisināts.