Pēc Otrā pasaules kara Vācijas teritorija bija sadalīta starp kara uzvarētājvalstīm (Amerikas Savienotājām Valstīm, ASV, Lielbritāniju, Franciju, Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, PSRS) atsevišķās okupācijas zonās. VDR izveidoja PSRS savā okupācijas zonā 07.10.1949., un tā pastāvēja līdz Vācijas apvienošanai 03.10.1990.
PSRS okupācijas zona sastāvēja no piecām vācu pavalstīm (Meklenburgas-Priekšpomerānijas, Brandenburgas, Saksijas-Anhaltes, Saksijas un Tīringas). Okupētajā Vācijā 1946. gadā tika atļauta pavalstu vietējās administrācijas izveide. PSRS to izmantoja, lai stiprinātu jaunizveidotās prokomunistiskās Vācijas Sociālistiskās vienības partijas (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands, SED) ietekmi. Denacifikāciju savā okupācijas zonā PSRS cieši sasaistīja ar komunistiskiem pārbūves plāniem. 1947.–1949. gadā SED vadībā PSRS okupācijas zonā sanāca trīs t. s. Vācu Tautas Kongresi, kuras slēptais mērķis bija panākt sociālistiskas Vācijas izveidi. Rietumvalstis šo PSRS iniciatīvu noraidīja. Pēc tam, kad 23.05.1949. Rietumos proklamēja Vācija Federatīvo Republiku, Vācu Tautas Kongress 30.05.1949. apstiprināja sociālistiskās valsts konstitūcijas projektu un 07.10.1949. proklamēja VDR. Kaut gan sākotnēji tika pieļauta arī nesociālistisku partiju aktivitāte, politisko procesu Austrumvācijā PSRS organizēja tādējādi, lai līderos izvirzītos galvenais “antifašistiskais spēks”. SED kļuva par valdošo partiju visu VDR pastāvēšanas periodu. Partijas vadītājs ilgstoši (1950–1971) bija Valters Ulbrihts (Walter Ernst Paul Ulbricht), tādēļ VDR sākotnējo pastāvēšanas periodu sauc par “Ulbrihta laikmetu”, kurā iezīmējās daudz līdzību ar “Staļina laikmetu” PSRS. Formāli konstitūcija ieviesa federālu pārvaldes sistēmu, radot Pavalstu kameru (Länderkammer) un Tautas kameru (Volkskammer), tomēr šī sistēma pastāvēja tikai līdz 1952. gadam, kad Austrumvācijas pavalstis likvidēja. Konstitūcijā bija paredzēta Vācijas apvienošanās komunistu vadībā.