Štāzi bija VDR slepenais dienests un izlūkošanas aģentūra, kas darbojās valdošās Vācijas Sociālistiskās vienības partijas (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands) uzdevumā. Tā mērķis, līdzīgi kā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Valsts drošības komitejai (PSRS VDK; Комитет государственнойй безопасности Союза Советских Социалистических Республик) un citām PSRS satelītvalstu līdzīga rakstura iestādēm, bija kontrolēt sabiedrībā notiekošos politiskos, sociālos, kulturālos, saimnieciskos un citus procesus un nepieļaut komunistiskajam režīmam un tā ideoloģijai kaitējošas vietējās un ārzemju aktivitātes. 

Austrumvācu slepenā dienesta rašanās uzskatāma par tipisku Aukstā kara iezīmi, kura laikā nebija atrisināts tā dēvētais “vācu jautājums”, proti, Vācijas teritorija bija sadalīta divos valstiskos veidojumos, no kuriem sākotnēji starptautiski atzīta bija tikai Vācijas Federatīvā Republika (VFR). Štāzi izveidoja 08.02.1950., kā piemēru izmantojot PSRS VDK un tās mērķus, uzdevumus, struktūru un darbības metodes. Štāzi sākotnējais pastāvēšanas periods noslēdzās ar pārstrukturēšanu un vadības maiņu, kas notika Berlīnes sacelšanās un tās nežēlīgās bruņotās apspiešanas rezultātā 17.06.1953. Pret režīmu vērstās pretestības apspiešanai Vācijas Sociālistiskās vienības partijas vadība pastiprināja režīma represīvās institūcijas, tādējādi virzoties uz totālu partijas kontroli pār ideoloģiju. Līdzīgi kā pati VDR, tās politiskā elite, bruņotie spēki un slepenais dienests visā pastāvēšanās laikā līdz 1990. gada varas maiņai Austrumvācijā atradās nesalīdzināmi lielākā atkarībā no Maskavas, nekā tas bija citās sociālistiskās nometnes valstīs Aukstā kara gados. 

Štāzi galvenās personas bija pārliecināti komunisti, kuri ilgstoši bija simpatizējuši PSRS un tās vadītajai Komunistiskajai Internacionālei. Bieži viņu biogrāfijā bija arī militāras un teroristiskas darbības pieredze vācu Trešajā reihā, Spānijas pilsoņu karā vai Otrā pasaules kara laikā. VDR pastāvēšanas laikā kopumā bija četri Štāzi vadītāji: Vilhelms Caisers (Wilhelm Zaisser, 1950–1953), Ernsts Vollvēbers (Ernst Friedrich Wollweber, 1953–1957), Ērihs Mīlke (Erich Fritz Emil Mielke, 1957–1989) un Volfgangs Švanics (Wolfgang Schwanitz, 1989–1990). Īpaši ilgs un notikumiem piesātināts bija E. Mīlkes posms Štāzi vadībā, – viņa vārds reizēm lietots pat kā sinonīms pašam Štāzi. 

Štāzi nozīmīgākā struktūrvienība bija Ārējās izlūkošanas pārvalde (Hauptverwaltung Aufklärung). Tās darbība galvenokārt koncentrējās uz VFR un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) dalībvalstīm; vienlaicīgi tā darbojās arī citu valstu teritorijā, bet krietni mazākā apjomā un epizodiski. Ārējās izlūkošanas pārvaldi izveidoja 11.1955., kad pasaulē nostiprinājās divi pretimstāvoši militārie bloki: PSRS un tās satelītvalstis vienojošais “Varšavas bloks” un brīvo Rietumu pasauli vienojošais NATO. Štāzi Ārējās izlūkošanas pārvaldi tās pastāvēšanas laikā vadīja pieci priekšnieki: Antons Akermans (Anton Ackermann, 1951–1952), Rihards Štālmans (Richard Stahlmann, 1952), Markuss Volfs (Markus Wolf, 1952–1986), Verners Grosmans (Werner Großmann, 1986–1989) un Bernds Fišers (Bernd Fischer, 1989–1990). Ārējās izlūkošanas pārvaldē strādāja vairāk nekā 4000 darbinieku un aptuveni 38 000 aģentu, kuri lielākoties bija kaimiņvalsts VFR pilsoņi. Savukārt visā Štāzi 1950.–1989. gadā strādāja 274 000 darbinieku. Štāzi informatoru (ziņotāju) skaits bija vismaz 0,5 miljoni, bet, iekļaujot neregulāros ziņotājus, tas bija lēšams pat līdz diviem miljoniem. Šis fakts VDR padara par valsti ar vēsturē visaugstāko slepenā dienesta kontroles apjomu sabiedrībā. 

Liels skaits ziņotāju bija, piemēram, no sabiedriskā transporta konduktoru, sētnieku, medicīnas darbinieku un skolotāju aprindām. Plaši iesaistīti bija arī kultūras jomā strādājošie, tajā skaitā publicisti, rakstnieki un citi. Štāzi struktūra tika izvērsta, tās personāls – ievērojami palielināts pēc Helsinku vienošanās parakstīšanas 1975. gadā. Toreizējā VDR Sociālistiskās vienības partijas vadība, tajā skaitā valsts līderis Ērihs Honekers (Erich Ernst Paul Honecker), uzskatīja, ka 30.06.–01.07.1975. Helsinkos notikušās Eiropas Drošības un sadarbības konferences rezultātā tapusī starptautiskā vienošanās, kas noteica cilvēktiesību ievērošanas prasību, kā arī domas, ticības un uzskatu brīvību, ir būtisks drauds sociālistiskās iekārtas stabilitātei, tāpēc nepieciešama atbilstoša slepenā dienesta stiprināšana. 

Visā pastāvēšanas vēsturē katrā no kopumā astoņiem Štāzi departamentiem strādāja PSRS VDK sakaru virsnieki, kuri organizēja nepārtrauktu informācijas apmaiņu un aktivitāšu koordināciju ar Maskavu. Kopš Aukstā kara eskalācijas pieauguma 20. gs. 70. gadu nogalē PSRS VDK sakaru virsniekiem VDR piešķīra tādas pašas tiesības un pilnvaras, kādas viņiem bija PSRS. 

Štāzi tiecās panākt pilnīgu kontroli pār sabiedrību. Štāzi darbinieki bija visos lielākajos rūpniecības uzņēmumos un kolektīvos; to skaits un kontroles apjoms parasti bija atkarīgs no uzņēmuma nozīmes komunistiskās valsts vadītajā ekonomikā. Pat katrā daudzdzīvokļu mājā viens no iedzīvotājiem parasti bija atbildīgais par ziņu sniegšanu Štāzi. Tādējādi, piemēram, spiegi ziņoja par mājas iemītnieku radiem vai draugiem, kuri ieradās ciemos vai nakšņoja dzīvokļos. Iedzīvotāju mājvietās, bet jo īpaši viesnīcu istabās, tika ierīkotas noklausīšanās ietaises. Ļoti plašs spiegu tīkls bija augstskolās, skolās un pat slimnīcās – iestādēs, kur cilvēki mēdza izpaust privātās domas citiem. Ir ziņas, ka spiegošana notikusi pat vienas ģimenes piederīgo starpā, kas situāciju VDR padara par īpaši atšķirīgu sociālistisko valstu vidū Aukstā kara gados. Štāzi aģenti un informatori spēja iefiltrēties visās VDR pilsoņu dzīves sfērās. VDR pilsoņi parasti tika sistemātiski izspiegoti un nonāca ieslodzījumā par oficiālajai ideoloģijai neatbilstošu uzskatu paušanu, vēlmi pamest valsti vai pat tikai par politiski motivētu joku un anekdošu stāstīšanu. 

20. gs. 70. gados Štāzi mainīja darbības metodes un režīma pretinieku vajāšanā izvairījās no līdz tam izmantotajiem paņēmieniem – arestiem un spīdzināšanām. Tā vietā sāka ieviest metodi, kas bija vērsta uz režīmam nelojālā cilvēka privātās vai ģimenes dzīves izjaukšanu, sabiedriskās un profesionālās reputācijas graušanu, nepamatotu apsūdzību izvirzīšanu, provokācijām un cita veida psiholoģisko vardarbību. Šo taktiku Štāzi leksikā sāka dēvēt par “sadalīšanos” (vācu Zersetzung). Apzīmējums bija aizgūts no ķīmijas nozares, kur šādi sauca vielu iepriekšējā stāvokļa sabrukšanu. Metode pierādīja savu efektivitāti, un to sāka plaši izmantot arī PSRS, tās satelītvalstīs; to joprojām izmanto Krievijas Federālajā drošības dienestā (Федеральная служба безопасности Российской Федерации). 

Štāzi plašā struktūra un milzīgais informatoru tīkls ļauj to uzskatīt par visietekmīgāko un represīvāko slepenpoliciju un izlūkošanas aģentūru, kurai izdevās panākt gandrīz totālu kontroli pār valsts sabiedrību. Lēšams, ka uz vienu Štāzi informatoru bija seši līdz septiņi VDR iedzīvotāji, kam nespēj līdzināties neviena cita valsts. 

Štāzi dokumenti, tajā skaitā milzīgs apjoms aģentu ziņojumu, pēc Vācijas atkalapvienošanās nonāca VFR varas institūciju pārziņā. Tiek lēsts, ka Štāzi darbiniekiem bija izdevies iznīcināt tikai aptuveni 5 % no visiem dokumentiem, kas, salīdzinot, piemēram, ar situāciju Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, ir niecīga daļa. Štāzi dokumentu materiāla apjoms ir aptuveni viens miljards papīra lapu. 1989.–1990. gadu mijas tautas demokrātiskās un mierīgās revolūcijas kulminācijas brīdī, 15.01.1990., vispirms tika ieņemtas tieši Štāzi ēkas, tajā skaitā Štāzi galvenā mītne Berlīnē, un tādējādi tika novērsta dokumentu iznīcināšana. Šis notikums iezīmēja Štāzi likvidācijas sākumu, kas noslēdzās ar pēdējā tā vadītāja V. Švanica oficiālo atstādināšanu 31.03.1990. 

Līdzīgi citām totalitāro režīmu veidotajām represīvajām struktūrām, arī Štāzi izpētei pēc komunistiskā režīma sabrukuma VDR bija pievērsta liela uzmanība. Nākamajā dienā pēc Vācijas atkalapvienošanās (04.10.1990.) tika izveidota Federācijas pilnvarotā iestāde bijušās VDR Valsts drošības dienesta dokumentiem (Die Behörde des Bundesbeauftragten für die Unterlagen des Staassicherheitsdienestes des ehemaligen DDR), kas līdz 2021. gadam dokumentus glabāja, restaurēja, sistematizēja, pētīja un nodrošināja iedzīvotājiem iespēju iepazīties ar tiem. Jau 1992. gada sākumā pirmie vācu pilsoņi varēja ielūkoties tajos Štāzi dokumentos, kas pirmām kārtām skāra viņus personīgi. Interese par Štāzi dokumentiem bija milzīga. 1991.–2011. gadā apmēram 2,75 miljoni vāciešu, lielākoties VDR bijušie pilsoņi, bija iesnieguši pieprasījumus, lai aplūkotu dokumentus, kuros minēts viņu vārds. Mūsdienās Štāzi dokumenti atrodas VFR Federālā arhīva pārziņā un glabājas speciālā Štāzi dokumentu arhīvā, kur tie pieejami plašam interesentu lokam. 

Štāzi mantojums joprojām iespaido vācu vēsturisko atmiņu un ir jutīgs temats.

Līdztekus pētījumiem, publicistiskai un literāriem darbiem, Štāzi darbība atspoguļota daudzās vācu spēlfilmās, piemēram, “Saules aleja” (Sonnenallee, režisors Leanders Hausmans, Leander Haußmann, 1999), “Tunelis” (Der Tunnel, režisors Rolands Rihters, Roland Suso Richter, 2001), “Divas dzīves” (Zwei Leben, režisori Georgs Māss, Georg Maas, un Judīte Kaufmane, Judith Kaufmann, 2012).