Terminu “sociālisms” pirmo reizi lietoja franču filozofs un politekonoms Pjērs Lerū (Pierre Henri Leroux) 1834. gadā. Īpašuma sabiedriskošanas idejas ir sastopamas jau Platona (Πλάτων) dialogos un agrīnajā kristietībā, kā arī modernajā Eiropā – Tomasa Mora (Thomas More) darbā “Utopija” (Utopia, 1516) un Anglijas 17. gs. pilsoņu kara laika leveleru mācībās, tomēr sociālisms kā politiskā ideoloģija veidojās 19. gs., t. s. ideoloģiju laikmetā, kā atbilde uz industrializācijas procesiem Anglijā un Francijā un kapitālistiskās ekonomikas strauju attīstību, un tās izraisītiem sabiedrības tālākās noslāņošanās procesiem. Agrīno sociālistisko ideju paudēji Anrī Sensimons (Henri de Saint-Simon), Šarls Furjē (Charles Fourier) Francijā un Roberts Ovens (Robert Owen) Lielbritānijā balstīja sociālisma ideju kolektīvisma morālajās vērtībās un pretnostatīja to liberālajam individuālismam. A. Sensimons uzsvēra sabiedrības zinātniskās organizācijas un ekonomikas plānošanas nozīmi, savukārt Š. Furjē un R. Ovens uzskatīja, ka sociālisma ideju īstenošana, attīstot kooperāciju, kļūs par dažādu sabiedrības slāņu vienotāju.
19. gs. vidū Kārlis Markss (Karl Marx) un Frīdrihs Engelss (Friedrich Engels) savas komunistiskās revolūcijas teorijas ietvaros piedāvāja sociālistiskās idejas radikālo un revolucionāro interpretāciju, uzsverot, ka sabiedrības komunistiskā pārveidošana likumsakarīgi izriet no proletariāta šķiras cīņas pret ekspluatāciju un apspiešanu, un tās svarīgākais priekšnoteikums ir proletariāta nākšana pie varas revolucionārā ceļā, īstenojot proletariāta diktatūru, kas nākotnē pārtaps par tautas pašpārvaldi, kur cilvēka kundzības pār cilvēku vietā nāks lietu pārvaldīšana. Uzskatot, ka tūlītēja pāreja no kapitālisma uz komunismu ar tā labumu sadales principu “no katra pēc spējām, katram – pēc vajadzībām” nav iespējama šo sabiedrību pārāk lielo atšķirību dēļ, K. Markss “Gotas programmas kritikā” (Kritik des Gothaer Programms, 1875) formulēja priekšstatu par īpašu sociālistisko sabiedrību kā samērā īslaicīgu komunistiskās formācijas pirmo fāzi, kur par sadales principu kļūst “no katra pēc spējām, katram – pēc padarītā darba”. Reizē marksisma pamatlicēji lietoja vārdus “komunisms” un “sociālisms” kā sinonīmus. No savas sociālisma izpratnes viedokļa 19. gs. sākumā K. Markss un F. Engelss sociālismu apzīmēja kā “utopisku”, kas esot balstīts abstraktos tikumiskos ideālos, nevis sabiedrības sociāli ekonomiskās likumsakarībās.
K. Markss un F. Engelss uzskatīja, ka principiālās strukturālās izmaiņas sabiedrībā var panākt tikai revolūcijas ceļā. Tomēr no šādas pārliecības izrietošais parlamentāro cīņas metožu noliegums 19. gs. pēdējā ceturksnī un 20. gs. sākumā nonāca pretrunā ar attīstītāko Rietumeiropas valstu strādnieku kustības praksi, kas balstījās masu strādnieku partiju izveidošanā un to arvien veiksmīgākā cīņā par vietām parlamentārajās struktūrās, kā arī arodbiedrību cīņā par darbaļaužu tiesībām. Vēsturiskā pieredze apliecina, ka konsekventa sekošana K. Marksa un F. Engelsa priekšstatiem par sociālismu – it īpaši pēc komunisma un sociāldemokrātijas krasas norobežošanas laikā starp diviem pasaules kariem – noveda pie valsts dominēto birokrātiski autoritāro un pat totalitāro politisko režīmu izveidošanās, ko visspilgtāk apliecina Padomju Savienības un tās satelītvalstu vēsture pirms un pēc Otrā pasaules kara.
Pretēji tam, attīstot 19. gs. sākuma “utopiskā” sociālisma, britu čartistu kustības un fabiāņu biedrības idejas, radās demokrātiskā sociālisma virziens, kas uzsver politisko demokrātiju saistībā ar sabiedriskā īpašuma uz ražošanas līdzekļiem dominanci ekonomikā, īpaši akcentējot demokrātiju darba vietās un darba ņēmēju pašpārvaldi. Būtisku ietekmi uz demokrātiskā sociālisma teoriju un praksi 19. gs. beigās radīja Eduarda Bernšteina (Eduard Bernstein) aicinājums revidēt marksismu reformistiskā sociālisma virzienā. Atšķirībā no K. Marksa, kurš saprata sociālismu kā īpašu sabiedrību, E. Bernšteins traktēja sociālismu kā ētisku ideālu, kas, būdams pilnībā nesasniedzams, kalpo par sabiedrības pakāpeniskās pilnveidošanas determinanti (sociālisms kā tendence uz sabiedrības humanizāciju). Mūsdienās nosaukums “demokrātiskais sociālisms” apvieno dažādus novirzienus, kas atšķiras pēc vairākām pazīmēm. Piemēram, sabiedriskā īpašuma rakstura izpratne variē no jauktās ekonomikas aizstāvēšanas līdz priekšstatam, ka visiem ražošanas līdzekļiem jāatrodas darba kolektīvu īpašumā, attieksme pret valsti sniedzas no valsts nepieciešamības nolieguma anarhistiskajā sociālismā līdz pārliecībai, ka tieši demokrātiskai valstij ir jānodarbojas ar ekonomiskās dzīves plānošanu un sociālā taisnīguma un vienlīdzības nodrošināšanas vārdā jākontrolē veselības aizsardzības un pensiju sistēmas. Par šādas izpratnes spilgtāko apliecinājumu kļuva valsts kā “tautas mājas” (zviedru folkhemmet) ideja, kas dominēja Zviedrijas sociāldemokrātu politikā 20. gs. 30.–70. gados.
Sociālisma idejas vēsturiski tika balstītas gan laicīgajās, gan reliģiskajās vērtībās, izmantojot egalitārisma un sociālā taisnīguma komponentus, kas ir atrodami nozīmīgākajās tradicionālajās reliģijās. Agrīnās kristietības mācība, kas sludināja visu cilvēku brālību, vispārēju vienlīdzību un patērētāju komunismu, būtiski ietekmēja kristīgi demokrātiskās politiskās partijas, īpaši Eiropā un Latīņamerikā, kā arī atbrīvošanās teoloģiju Latīņamerikas katoļu baznīcā. Islāma sociālisma piekritēji uzskata, ka Korāna un pravieša Muhameda mācība ir balstīta sociālā taisnīguma, brīvības un vienlīdzības ideālos. Viens no pieciem islāma pilāriem ir zakā – katra islāmticīgā pienākums ziedot daļu savu ienākumu labdarības mērķiem. Līdz ar to 7. gs. arābu halifāts, kurā tika īstenota zakā centralizēta ievākšana un sadale trūkumcietēju vajadzībām, tiek uzskatīts par pasaules vēsturē pirmo sociālo valsti. Austrumāzijas sabiedrībās (Taizemē, Korejā, Kambodžā, Tibetā u.c.) ir izplatītas budisma sociālisma idejas, kas saskata budismu un sociālismu vienojošo iezīmi centienos darīt galu ciešanām, pārvarot cilvēku atsvešināšanos un savtīgumu. Arī pašreizējais Tibetas budisma garīgais līderis 14. Dalailama Tenzin Gjatso (བསྟན་འཛིན་རྒྱ་མཚོ་) līdzās budisma tradīcijai uzskata sevi par sociālistiskās tradīcijas turpinātāju.
Sākotnēji radusies ciešā saistībā ar attīstītāko Rietumu sabiedrību pieredzi, laika gaitā sociālistiskā ideoloģija tika daudzveidīgi interpretēta dažādu valstu un kultūru kontekstā. Īpašu vērienu šis process ieguva dekolonizācijas procesu kontekstā 20. gs. 50.–70. gados. Rezultātā radās tādas sociālisma formas kā “arābu sociālisms”, kas noraidīja marksistiskā sociālisma internacionālismu un materiālismu un uzsvēra “arābu nācijas” vienotību un kultūras specifiku, kā arī “Āfrikas sociālisms”, kas uzsvēra iespēju kombinēt sociālistisko ideju ar Āfrikas tautu kultūras un kopienas saimniekošanas tradīcijām. Ķīnā pēc Mao Dzeduna (毛澤東, Máo Zédōng) nāves veikto reformu kontekstā tiek runāts par īpašo Ķīnas sociālisma modeli, kas savieno komunistiskās partijas monopolu uz politisko varu ar plašām tirgus reformām, kas savukārt tiek traktētas kā komunistiskās sabiedrības uzcelšanai nepieciešamās sociāli ekonomiskās bāzes izveidošanas priekšnoteikums.