Kopā ar Eiropas Savienības Padomi (Council of the European Union) Eiropas Parlaments (EP) ir ES divpalātu likumdošanas pārvaldes prototips un tiek uzskatīts par vienu no ietekmīgākajām likumdošanas institūcijām pasaulē. 

EP pirmsākums ir atrodams Eiropas Ogļu un tērauda kopienas Kopējā asamblejā (Common Assembly of the European Coal and Steel Community, EOTK) trim tolaik pastāvošajām pārvalstiskajām Eiropas kopienām. Šī asambleja vēlāk, 19.03.1958., ieguva EP nosaukumu. Laika gaitā EP kā institūcija ir ievērojami mainījies: no asamblejas ar ieceltiem dalībniekiem institūcija kļuvusi par tieši ievēlētu EP, kas tagad tiek vispārēji atzīts par ES politiskās darba kārtības noteicēju. 

EP mērķis ir pārstāvēt Eiropas pilsoņus, veidot ES demokrātisko pamatu, nodrošināt ES lēmumu demokrātisko leģitimitāti, veikt citu ES iestāžu pārraudzību. 

EP veic dažādas funkcijas, primāri pildot savu institucionālo pienākumu ES politikas veidošanas procesā. Demokrātijas principu ievērošanu ES līmenī EP nodrošina, piedaloties likumdošanas procesā, īstenojot ar budžetu un kontroli saistītās pilnvaras, piedaloties līgumu pārskatīšanā un izmantojot tiesības vērsties Eiropas Savienības Tiesā (Court of Justice of the European Union, EST).

Līgumi nosaka, ka EP organizē savu darbību neatkarīgi. Ar deputātu vairākuma lēmumu tas pieņem savu EP Reglamentu. EP nosaka plenārsesiju darba kārtību, galvenokārt iekļaujot tajā komiteju sagatavoto ziņojumu apstiprināšanu, jautājumus Komisijai un Padomei, tematiskas un steidzamas debates un Prezidentūras paziņojumus. Komiteju sanāksmes un plenārsēdes ir atklātas, un tās tiek straumētas tiešsaistē. 

EP ir septiņas pamata darbības jomas.

1. Līdzdalība likumdošanas procesā

Ar katru jaunu līgumu EP pilnvaras, ņemot vērā lomu ES likumdošanas procedūrās, ir paplašinājušās. Kopš Vienotā Eiropas akta (Single European Act) stāšanās spēkā visiem līgumiem par jaunu dalībvalstu pievienošanos un visiem asociācijas līgumiem ir vajadzīga Parlamenta piekrišana. Saskaņā ar Vienoto Eiropas aktu šī procedūra ir piemērojama arī citiem starptautiskiem nolīgumiem, kas būtiski ietekmē ES budžetu.

Līdz ar Māstrihtas līguma (The Maastricht Treaty) stāšanos spēkā šī prasība tika attiecināta arī uz līgumiem, kas veido to institūciju sistēmas vai kas ir saistīti ar koplēmuma procedūrās (codecision procedure) pieņemto tiesību akta grozīšanu. Parlaments (kopš Māstrihtas līguma stāšanās spēkā 01.11.1993.) dod piekrišanu arī par tiesību aktiem, kas reglamentē vēlēšanu procedūru.

Līdz ar Amsterdamas līguma (The Treaty of Amsterdam) stāšanos spēkā 01.05.1999. Padomei (Council) vispirms ir jāsaņem Parlamenta piekrišana, ja tā vēlas paziņot par reālu risku, kad kāda dalībvalsts ir būtiski pārkāpusi ES pamatprincipus, un tikai pēc tam Padome var sniegt attiecīgajai dalībvalstij ieteikumus vai piemērot tai sankcijas.

Kopš Lisabonas līguma (The Lisbon Treaty) stāšanās spēkā 01.12.2009. Parlaments var pats ierosināt līgumu pārskatīšanu. Tam pieder galavārds par iespējamu konventa sasaukšanu, lai sagatavotu turpmākus līgumu grozījumus.

Parlamenta līdzdalība ES tiesību aktu pieņemšanas procesā ir atkarīga no katra tiesību akta juridiskā pamata. Tomēr kopējā EP loma ir pakāpeniski pieaugusi – no padomdevēja tas ir kļuvis par līdzvērtīgu Padomes partneri kopīgā lēmumu pieņemšanas procesā. Pastāv piecas likumdošanas procedūras:

1. parastā likumdošanas procedūra, kas paredz koplēmuma procedūru starp Padomi un EP. Faktiski šī procedūra EP padara līdzvērtīgu Padomei. Gadījumā, ja abas iestādes vienojas, tiesību akts tiek pieņemts pirmajā vai otrajā lasījumā; ja vienošanās nav panākta, paredzēto aktu var pieņemt, tikai sekmīgi īstenojot pušu samierināšanas procedūru. Stājoties spēkā Lisabonas līgumam, šāda prakse ir kļuvusi par parasto likumdošanas procedūru un tiek piemērota vairāk nekā 40 politikas jomām, piemēram, attiecībā uz brīvību, drošību un tiesiskumu, ārējo tirdzniecību, vides politiku un kopējo lauksaimniecības politiku;

2. apspriežu procedūra, kas paredz, ka to piemēro gadījumos, kad jautājumi skar jūtīgas tēmas, – tādas kā nodokļi, konkurence politikas jomā, ar iekšējo tirgu nesaistīto tiesību aktu tuvināšana un sociālās politikas dažādi aspekti;

3. sadarbības procedūra, kas ir pastāvējusi iepriekš, bet tagad ir atcelta. To ieviesa Vienotais Eiropas akts, bet ar Māstrihtas līgumu šo procedūru attiecināja uz lielāko daļu likumdošanas jomu, kurās Padome pieņēma lēmumu ar balsu vairākumu. Saskaņā ar šo procedūru Padomei otrajā lasījumā bija obligāti jāņem vērā ar absolūto balsu vairākumu pieņemtie EP grozījumi, ciktāl tos bija pārņēmusi Komisija. Šīs procedūras ieviešana nozīmēja, ka Parlamentam ir piešķirtas reālas likumdošanas pilnvaras, taču ar Lisabonas līgumu minētā procedūra tagad ir atcelta;

4. piekrišanas procedūra jeb apstiprināšanas procedūra. Paredz, ka to piemēro dažām likumdošanas jomām, kurās Padomei lēmums ir jāpieņem vienbalsīgi, bet pēc Amsterdamas līguma stāšanās spēkā šī procedūra attiecas vairs tikai uz struktūrfondiem (Structural Funds) un Kohēzijas fondu (Cohesion Funds);

5. iniciatīvas tiesības, kas paredz, ka Parlamentam tiek piešķirtas likumdošanas iniciatīvas tiesības, taču tās ir tikai tiesības prasīt Komisijai, lai tā iesniegtu priekšlikumu.

2. Budžeta pilnvaras

Parlaments ir viena no divām budžeta lēmējiestādēm. Otra ir Padome. Parlaments iesaistās budžeta veidošanas procesā jau tā sagatavošanas sākumposmā, proti, nosakot vispārīgās pamatnostādnes un izdevumu veidus. Parlaments pieņem budžetu un uzrauga tā izpildi, tāpat apstiprina budžeta izpildi. Turklāt Parlamentam ir jāpiekrīt daudzgadu finanšu shēmas (DFS) pieņemšanai.

3. Izpildinstitūciju darbības kontrole

Tāpat EP ir vairākas kontroles pilnvaras pār izpildinstitūciju darbību, konkrētāk, EP pārbauda Komisijas iesniegtos gada pārskata ziņojumus, kopā ar Padomi uzrauga Komisijas īstenošanas un deleģēto aktu izpildi un tā tālāk. Var akcentēt piecas pamata funkcijas:

3.1. Komisijas apstiprināšana. Kopš 1992. gada Parlamentam ir oficiāli jāapstiprina gan dalībvalstu izvēlētais Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts, gan komisāru kolēģija kopumā. Amsterdamas līgums šīs tiesības paplašināja, nosakot, ka vēl pirms pārējo komisāru iecelšanas Parlamentam ir atsevišķi jāapstiprina Komisijas priekšsēdētāja iecelšana. Parlaments 1994. gadā ieviesa arī komisāru amatu kandidātu uzklausīšanu. Saskaņā ar Lisabonas līgumu Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts ir jāizvēlas, ņemot vērā EP vēlēšanu rezultātus. Kopš 2014. gada ir ieviesta tā dēvētā “lokomotīves” (vācu Spitzenkandidaten) procedūra, proti, Eiropas politiskās partijas vēl pirms EP vēlēšanām izraugās savus vadošos kandidātus Komisijas priekšsēdētāja amatam. No šīs procedūras 2019. gadā atteicās, tomēr tā tiek uzskatīta par ES iestāžu pārredzamībai un politiskajai leģitimitātei nozīmīgu procedūru;

3.2. EP priekšlikums izteikt neuzticību. EP var izteikt Komisijai neuzticību (to dēvē arī par “neuzticības balsojumu” jeb vote of no confidence). Lai šāds pieprasījums būtu spēkā, tas ir jāpieņem ar nodoto balsu divu trešdaļu vairākuma un Parlamenta deputātu vairākuma atbalstu. Ja ar balsojumu priekšlikums tiek atbalstīts, Komisija atkāpjas pilnā sastāvā, un tas nozīmē, ka no pienākumu pildīšanas Komisijas sastāvā atkāpjas arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieks/Savienības Augstais pārstāvis (Commission/High Representative) ārlietās un drošības politikas jautājumos (Foreign Affairs and Security Policy);

3.3. EP spēja radīt jautājumus. Ikviens deputāts var uzdot jautājumu, uz kuru saņēmējam – Eiropadomes priekšsēdētājam (Member to the President of the European Council), Padomei, Komisijai vai Komisijas priekšsēdētāja vietniekam/Savienības Augstajam pārstāvim ārlietās un drošības politikas jautājumos – ir jāatbild rakstistveidā;

3.4. organizēt izmeklēšanas komitejas. Parlaments ir pilnvarots izveidot pagaidu izmeklēšanas komiteju, kurai uzdots izmeklēt iespējamos pārkāpumus vai administratīvās kļūmes, kas pieļautas, īstenojot ES tiesību aktus;

3.5. nodrošināt kontroli pār Kopējās ārpolitikas un drošības politiku. Šajā jomā EP ir tiesības saņemt informāciju, un tas var vērsties pie Padomes ar jautājumiem un ieteikumiem. Ar EP apspriežas par kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) būtiskākajiem aspektiem un pamatvirzienu izvēli. 

4. Pārsūdzība Eiropas Savienības Tiesā 

EP ir tiesības ierosināt lietu Eiropas Savienības Tiesā gadījumos, kad kāda cita iestāde pārkāpj līgumu. Parlamentam ir tiesības iestāties lietā, tas ir, atbalstīt vienu no tiesvedībā iesaistītajām pusēm. Parlaments var celt Tiesā prasību par bezdarbību, vēršoties pret iestādi. 

5. Petīcijas jeb lūgumraksti

ES pilsoņi, izmantojot tiesības iesniegt lūgumrakstus, tos nosūta EP priekšsēdētājam. Petīcija var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ietilpst ES darbā.

6. Eiropas pilsoņu iniciatīva

EP Lūgumrakstu komitejas vadībā rīko sanāksmi, lai uzklausītu tos, kas iesnieguši līgumam atbilstošas Eiropas pilsoņu iniciatīvas.

7. Ombuda iecelšana 

Saskaņā ar Lisabonas līgumu EP ievēlē Eiropas ombudu. 

Juridiskais pamats EP darbībai ir Līguma par ES (Treaty on European Union, LES) 14. pants un Līguma par ES darbību (Treaty on the Functioning of the European Union, LESD) 223., 224., 226., 229., 231. un 232. pants, kā arī EP Reglaments (Rules of Procedure of the European Parliament). 

Vispārīgie noteikumi par EP sastāvu un darbību ir izklāstīti Līguma par ES 14. panta 2. punktā. Tajā norādīts, ka EP veido ne vairāk kā 751 ES pilsoņu pārstāvis (750 deputāti un priekšsēdētājs). Turklāt pilsoņu pārstāvība ir līdzsvaroti proporcionāla, ar minimālo slieksni seši Parlamenta locekļi dalībvalstij. Nevienai dalībvalstij nevar būt vairāk par 96 vietām. 

Līdzsvarotās proporcionalitātes jēdziens nozīmē: lai gan kopējo vietu skaitu piešķir, pamatojoties uz dalībvalstu iedzīvotāju skaitu, dalībvalstis ar lielāku iedzīvotāju skaitu piekrīt mazākai pārstāvībai, lai dalībvalstīm ar mazāku iedzīvotāju skaitu pārstāvība būtu lielāka. Jo lielāka ir valsts, jo mazāks tās deputātu vietu skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. 

Ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES EP nācās pārskatīt to, kā sadalāmas tās agrākās 73 deputātu vietas. Ņemot vērā EP priekšlikumu, 28.06.2018. Eiropadome pieņēma lēmumu par EP sastāvu pēc 2019. gada vēlēšanām. Kopējais vietu skaits tika samazināts no 751 līdz 705, savukārt dažu dalībvalstu deputātu vietu skaits palielinājās. Panāktā vienošanās paredz šādu katrā dalībvalstī ievēlamo EP deputātu skaitu: Vācija – 96; Francija – 79; Itālija – 76; Spānija – 59; Polija – 52; Rumānija – 33; Nīderlande – 29; Beļģija, Čehija, Grieķija, Portugāle, Ungārija un Zviedrija – 21; Austrija – 19; Bulgārija – 17; Dānija, Slovākija un Somija – 14; Īrija – 13; Horvātija – 12; Lietuva – 11; Latvija un Slovēnija – 8; Igaunija – 7; Kipra, Luksemburga un Malta – 6.

Pēc Eiropas Ekonomikas kopienas (European Economic Community) un Eiropas Atomenerģijas kopienas (European Atomic Energy Community) izveidošanas EOTK Kopīgā asambleja tika paplašināta, lai aptvertu visas trīs kopienas. Jaunais institucionālais forums, kuram tika dots Eiropas Parlamentārās asamblejas nosaukums, pirmo reizi pulcējās Strasbūrā 19.03.1958., piedaloties 142 delegātiem, savukārt 30.03.1962. tas ieguva jaunu nosaukumu, kļūstot par EP.

Pirms tika ieviesta kārtība, ka deputātus ievēlē tiešās vēlēšanās, tos darbam EP izvirzīja ikvienas dalībvalsts parlamenti. Tādēļ visiem deputātiem bija divi mandāti. Augstākā līmeņa sanāksmē Parīzē 09.–10.12.1974. tika nolemts, ka tiešajām vēlēšanām jānotiek 1978. gadā.

Kad Apvienotā Karaliste, Dānija un Īrija 01.01.1973. pievienojās Eiropas Kopienai (pirmā paplašināšanās), EP deputātu skaits palielinājās līdz 198. Otrajā paplašināšanās reizē, 01.01.1981., kad pievienojās Grieķija, Parlamentam deleģēja 24 deputātus. Pēc trešās paplašināšanās 01.01.1986. deputātu vietu skaits palielinājās no 434 līdz 518, pievienojoties 60 Spānijas un 24 Portugāles deputātiem, kurus nozīmēja šo valstu parlamenti un vēlāk aizstāja tieši ievēlēti deputāti.

Pēc Vācijas atkalapvienošanās Parlamenta sastāvs tika pielāgots demogrāfiskajām pārmaiņām un EP deputātu skaits 1994. gada jūnija vēlēšanās palielinājās no 518 līdz 567. Pēc ceturtās ES paplašināšanās deputātu skaits palielinājās līdz 626, sadalot deputātu vietas jaunajām dalībvalstīm saskaņā ar iepriekš minēto rezolūciju. 2000. gadā tika ieviests jauns princips deputātu vietu sadalījumam EP, ko izmantoja Eiropas vēlēšanās 2004. gadā. Maksimālais deputātu skaits tika palielināts līdz 732 (iepriekš – 700). Deputātu vietu skaits, kas piešķirts 15 līdzšinējām dalībvalstīm, tika samazināts par 91 vietu (no 626 līdz 535). Atlikušās 197 vietas proporcionāli tika sadalītas starp visām iepriekšējām un jaunajām dalībvalstīm.

Pēc Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās 01.01.2007. deputātu vietu skaits Parlamentā īslaicīgi tika palielināts līdz 785, lai uzņemtu EP deputātus no šīm valstīm. Bet pēc 2009. gada vēlēšanām, kas notika 04.–07.06., vietu skaits tika samazināts līdz 736. Tā kā Lisabonas līgumā (kas stājās spēkā 01.12.2009.) tika noteikts, ka deputātu maksimālais skaits ir 751 un īslaicīgi līdz nākamajām vēlēšanām tas palielināms līdz 754, 2009.–2014. gada pilnvaru termiņā vēl 18 deputāti pievienojās tiem, kuri tika ievēlēti 2009. gada jūnijā, jo dalībvalstis bija ratificējušas grozījumu protokolu, ko pieņēma 23.06.2010.

Līdz ar Horvātijas pievienošanos Savienībai 01.07.2013. maksimālais deputātu skaits uz laiku tika palielināts līdz 766, lai uzņemtu Parlamentā 12 Horvātijas deputātus, kuri tika ievēlēti 2013. gada aprīlī. Sagaidot 2014. gada vēlēšanas, kopējais vietu skaits atkal tika samazināts līdz 751. Un 2018. gadā vietu sadalījums tika pārskatīts vēlreiz, ņemot vērā Apvienotās Karalistes izstāšanos no ES, kas stājās spēkā 01.02.2020. 

EP organizāciju veido vairākas struktūras un amati:

1. priekšsēdētājs. Saskaņā ar Reglamentu EP priekšsēdētāju ievēlē no Parlamenta deputātu vidus uz atjaunojamu divarpus gadu pilnvaru termiņu. EP priekšsēdētājs pārstāv Parlamentu ārējās attiecībās un attiecībās ar citām ES iestādēm. Priekšsēdētājs pārrauga debates plenārsēdēs un nodrošina Parlamenta Reglamenta ievērošanu. Katras Eiropadomes sanāksmes sākumā EP priekšsēdētājs izklāsta Parlamenta nostāju un savu viedokli par darba kārtības punktiem un citiem jautājumiem. Pēc ES budžeta pieņemšanas Parlamentā priekšsēdētājs to paraksta; tad budžets stājas spēkā. Parlamenta un Padomes priekšsēdētāji paraksta visus leģislatīvos aktus, kas ir pieņemti saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru. Priekšsēdētāju var aizvietot viens no 14 priekšsēdētāja vietniekiem;

2. politiskās struktūras. Parlamenta politiskās struktūras ir Prezidijs, ko veido priekšsēdētājs un 14 priekšsēdētāja vietnieki, Priekšsēdētāju konference (veido priekšsēdētājs un politisko grupu priekšsēdētāji), pieci kvestori (atbild par deputātu administratīvajām un finanšu lietām), Komiteju priekšsēdētāju konference un delegāciju priekšsēdētāju konference. Parlamenta priekšsēdētāja, priekšsēdētāja vietnieku un kvestoru, kā arī komiteju un delegāciju priekšsēdētāju amata pilnvaru laiks ir divarpus gadi;

3. parlamenta ģenerālsekretariāts. EP ģenerālsekretariātu vada ģenerālsekretārs, kuru ieceļ Prezidijs. Prezidijs arī nosaka ģenerālsekretariāta struktūru un uzbūvi: to pašlaik veido 12 ģenerāldirektorāti un Juridiskais dienests. Ģenerālsekretariāta uzdevums ir koordinēt Parlamenta likumdošanas darbu un organizēt plenārsēžu un sanāksmju darbu. Turklāt tas nodrošina tehnisko, juridisko un speciālistu palīdzību Parlamenta struktūrvienībām un Parlamenta deputātiem to pilnvaru īstenošanā. Ģenerālsekretariāts nodrošina visu sanāksmju mutisko tulkošanu un visu oficiālo dokumentu rakstisko tulkošanu;

4. politiskās grupas. Deputāti apvienojas nevis pēc to pārstāvētās valsts, bet starptautiskās grupās – atbilstoši savai politiskajai pārliecībai. Reglaments nosaka, ka politiskajā grupā jābūt deputātiem, kuri ievēlēti vismaz vienā ceturtdaļā dalībvalstu, un minimālais deputātu skaits, lai izveidotu politisko grupu, ir 23 deputāti (33. pants). Politiskās grupas rīko regulāras sanāksmes nedēļā pirms plenārsesijas un plenārsesijas nedēļā; grupas rīko arī seminārus, lai noteiktu savas darbības svarīgākos principus. Vairākas politiskās grupas atbilst pārnacionālām politiskajām partijām, kas darbojas ES līmenī.

EP strādā plenārsesijas veidā. Parlaments uz plenārsesiju Strasbūrā sanāk katru mēnesi (izņemot augustā), un sesija ilgst četras dienas – no pirmdienas līdz ceturtdienai. Papildu sesijas rīko Briselē. Sesijas sīkāk iedala ikdienas sēdēs. Deputātiem vietas plenārsēžu zālē piešķir pēc viņu politiskās piederības, no kreisās puses uz labo, vienojoties ar grupu priekšsēdētājiem. Priekšsēdētājs atklāj sēdi, nereti izsakot kādu pagodinājumu vai sakot runu par svarīgu tematu. Priekšsēdētājam palīdz 14 priekšsēdētāja vietnieki, kuri var pārņemt sēdes vadību. Sēdēs piedalās Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Padomes pārstāvji, lai atvieglotu sadarbību starp iestādēm lēmumu pieņemšanas procesā. Ja Parlaments to pieprasa, abu iestāžu pārstāvjus var aicināt sniegt paziņojumus vai pārskatu par savu darbību. 

EP pastāv arī komitejas un delegācijas. Deputāti strādā 20 komitejās, divās apakškomitejās un 39 delegācijās (parlamentu sadarbības delegācijās, delegācijās apvienotajās parlamentārajās komitejās, parlamentārās sadarbības komitejās un daudzpusējo parlamentāro asambleju delegācijās). Parlaments arī nosūta delegāciju dalībai Apvienotajā parlamentārajā asamblejā, kas izveidota saskaņā ar nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna (ĀKK) valstīm un ES. 

Pirmās Eiropas vēlēšanas notika 1979. gadā visās deviņās tā laika dalībvalstīs. Pilsoņi pirmo reizi varēja ievēlēt EP deputātus vispārējās tiešās vēlēšanās. Kopš Parlamenta izveidošanas 1952. gadā EP ir bijuši 30 prezidenti, no kuriem 17 ir strādājuši kopš pirmajām Parlamenta vēlēšanām 1979. gadā. 

Pirmā ievēlētā Parlamenta priekšsēdētāja bija Simone Veila (Simone Veil). 1981. gadā S. Veila ieguva prestižo Kārļa Lielā balvu (Charlemagne Prize), kas tika piešķirta, lai godinātu indivīdu ieguldījumu Eiropas vienotībā. 

Kopš 2019. gada EP priekšsēdētājs ir Dāvids Sasoli (David Maria Sassoli), kurš 11.01.2022. devās mūžībā. Par EP prezidenti līdz 2024. gadam ievēlēja Robertu Metsolu (Roberta Metsola) ar 458 balsīm pirmajā kārtā 18.01.2022.