Eiropas Savienībai (ES) vēsturiski nosaukums ir vairākkārtīgi mainījies līdz ar izmaiņām organizācijas mērķos un jaunu dalībvalstu pievienošanos. 1951. gadā nosaukums bija Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (European Coal and Steel Community, EOTK), bet 1957. gadā ES tika nosaukta par Eiropas Ekonomikas kopienu (European Economic Community, EEK), un tikai 1992. gadā tā kļuva par ES.

ES ir lielākā Eiropas valstu integrācijas apvienība, kuras platība ir 4 miljoni 476 000 km², savukārt iedzīvotāju skaits ir 446 miljoni cilvēku. ES ietvaros pastāv sava pilsonība, kuru iegūst visas personas, kuru valsts ir ES dalībvalsts. ES pilsonības iegūšana rada vairākas politiskas un juridiskas sekas: balsstiesību izmantošana Eiropas Parlamenta veidošanā un nacionālo pašvaldību struktūru veidošanā, tiesības piekļūt amatiem ES aparātā, tiesības diplomātiskajai aizsardzībai pret ES pārstāvniecībām ārvalstīs utt. ES pastāv arī sava valūta – eiro (euro). Lai iekļūtu eiro zonā, dalībvalstīm ir jāievēro konverģences kritēriji – cenu stabilitāte, stabilas valsts finanses, lai nodrošinātu to ilgtspēju, valūtas kursa stabilitāte, lai parādītu, ka dalībvalsts var pārvaldīt savu tautsaimniecību, neizmantojot pārmērīgas valūtas svārstības, ilgtermiņa procentu likmes, lai novērtētu konverģences noturību. Papildu faktori ietver arī tirgus integrāciju un maksājumu bilances attīstību. 

ES ir unikāla simbolika – karogs, himna un sava devīze. ES karogā uz zila fona ir 12 zelta zvaigznes, kas izkārtotas kā cipari ciparnīcā. Zvaigžņu apļveida izvietojums simbolizē vienotību, solidaritāti un harmoniju, savukārt zilais fons – rietumu pasauli.

ES himna ir Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) “Oda priekam” (Ode an die Freude), kas ir 9. simfonijas daļas instrumentāla versija, kuru viņš sarakstījis Frīdriha Šillera (Johann Christoph Friedrich von Schiller) dzejolim. Himna simbolizē Eiropas brīvības, miera un solidaritātes ideālus. Oficiālos himnas instrumentālos aranžējumus uzrakstījis viens no slavenākajiem Eiropas diriģentiem Herberts fon Karajans (Herbert von Karajan).

ES devīze ir “Vienoti dažādībā” (United in diversity), kas tika pieņemta 2000. gadā. Tā simbolizē Eiropas kultūru un tautu daudzveidību, kā arī kopīgu mērķi panākt mieru un labklājību.

Eiropadome (European Council) ir viena no septiņām galvenajām ES institūcijām un ES galvenā politiskā struktūra. Eiropadome formulē ES prioritātes un vispārējo politisko virzienu. Tā nav viena no ES likumdevējām institūcijām, tāpēc nevirza sarunas un nepieņem ES likumus. Eiropadomes locekļi ir 27 ES dalībvalstu vai to valdību vadītāji, Eiropadomes priekšsēdētājs un Eiropas Komisijas (European Commission) priekšsēdētājs. Eiropas Savienības Padome (Council of the European Union) ir būtiska ES lēmumu pieņēmēja institūcija, kas pārstāv dalībvalstu valdības. Neoficiāli dēvēta arī par Padomi (Council), kur tiekas katras ES dalībvalsts ministri, lai pieņemtu likumus un koordinētu politiku. ES Padome apspriež, groza un pieņem tiesību aktus, kopā ar Eiropas Parlamentu (European Parliament) izstrādā ES budžetu, koordinē dalībvalstu politiku un pieņem lēmumus par ES ārpolitiku. ES Padome arī slēdz līgumus starp ES un citām valstīm un organizācijām. Jebkurš tiesību akts jāapstiprina ES Padomei.

Eiropas Parlaments ir viena no divām ES likumdošanas institūcijām, kuru ik pēc pieciem gadiem tiešā balsojumā ievēl visi ES pilsoņi. Reizi divarpus gados mainās Eiropas Parlamenta priekšsēdētājs. Ievēlēto deputātu skaits ir proporcionāls katras valsts iedzīvotāju skaitam, taču tiek ievērots līdzsvarotas proporcionalitātes princips: nevienai valstij nedrīkst būt mazāk par 6 vai vairāk par 96 deputātiem, un deputātu kopskaits nedrīkst pārsniegt 705 (704 plus priekšsēdētājs). Parlamenta deputāti ir iedalīti grupās un strādā tajās atkarībā no viņu politiskajiem uzskatiem, nevis valstspiederības. Eiropas Parlamentam ir trīs galvenās funkcijas:

1. likumdošanas – ES likumu pieņemšana kopā ar ES Padomi, pamatojoties uz Eiropas Komisijas priekšlikumiem, lemšana par starptautiskiem līgumiem, tāpat lēmumi par paplašināšanos vai jaunu tiesību aktu ierosināšana;

 2. uzraudzīšanas – visu ES institūciju demokrātiska kontrole, Komisijas priekšsēdētāja ievēlēšana un Komisijas kā struktūras apstiprināšana; apstiprina veidu, ES budžeta izlietošanas veidu apstiprināšana, ES pilsoņu lūgumrakstu izskatīšana un izmeklēšanas veidošana, monetārās politikas apspriešana ar Eiropas Centrālo banku u. c.;

3. lēmumu pieņemšana par budžetu, kas paredz, ka kopā ar ES Padomi tiek apstiprināts ES budžets, kā arī tiek apstiprināts ES ilgtermiņa budžets jeb daudzgadu finanšu shēma (Multiannual Financial Framework, MFF).

Eiropas Komisija (European Commission) ir galvenā ES izpildinstitūcija, kas pārstāv ES kopumā, tai ir “iniciatīvas tiesības”, tas ir, ierosina likumus un politiskās programmas un ir atbildīga arī par Eiropas Parlamenta un ES Padomes pieņemto likumu īstenošanu. Eiropas Komisija aizsargā un uzrauga visas ES, nevis atsevišķu dalībvalstu interešu ievērošanu. Komisija palīdz veidot ES vispārējo stratēģiju, ierosina jaunus ES likumus un politiku, uzrauga to izpildi un pārvalda ES budžetu. Tai ir arī nozīmīga loma starptautiskās attīstības atbalstīšanā un palīdzības sniegšanā. Eiropas Komisijā ir 27 locekļi – pa vienam no katras ES valsts. 

Papildus Eiropas Komisijai ES tiesību aktu pareizu īstenošanu katrā valstī pārrauga arī Eiropas Savienības Tiesa (The Court of Justice of the European Union). ES Tiesa kā institūcija sastāv no divām tiesu struktūrām – Eiropas Tiesas (Court of Justice) un Eiropas vispārējās tiesas (General Court). Eiropas Tiesa galvenokārt risina strīdus starp ES valstīm vai Eiropas Komisiju un dalībvalstīm. ES Tiesa pārbauda starptautisko līgumu atbilstību ES tiesību aktiem, kā arī to, kā tie tiek interpretēti pēc valstu tiesu pieprasījuma; tās lēmumus nevar pārsūdzēt. Vispārējai tiesai var pieteikties dalībvalstis, uzņēmumi un privātpersonas, un tur tiek izskatītas tikai to personu prasības, kuras apstrīd ES iestāžu aktus, piemēram, konkurences tiesību, valsts atbalsta, tirdzniecības, lauksaimniecības un preču zīmju jomās.

Eiropas Centrālā banka (European Central Bank) ir centrālā banka, kas ir atbildīga par monetāro politiku tajās ES dalībvalstīs, kuras ir ieviesušas euro valūtu, tādas pašlaik ir 19 dalībvalstis. Eiropas Centrālās bankas mērķis ir uzturēt cenu stabilitāti eiro zonā, tādējādi palīdzot saglabāt eiro pirktspēju.

Eiropas Revīzijas palāta (European Court of Auditors) ir neatkarīgs ārējais revidents, kas nodrošina Eiropas Komisijas īstenoto ES budžeta pārvaldību un sniedz vispārēju pārskatu par finanšu stāvokli. Tās mērķis ir uzlabot ES naudas finanšu pārvaldību un ziņot ES pilsoņiem par to, kā tiek izmantota ES nauda. Katra finanšu gada beigās tā izveido gada pārskatu, tas tiek pārsūtīts citām iestādēm un publicēts “Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī” (Official Journal of the European Union, OJEU).

Eiropas Statistikas birojs (Statistical office of the European Union, Eurostat) sniedz statistikas informāciju par ES institūcijām un veicina statistikas metožu saskaņošanu visās tās dalībvalstīs un kandidātvalstīs, kā arī Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīs.

Eirobarometrs (Eurobarometer) ir vairāku tēmu Eiropas mēroga izpētes sērija, ko Eiropas Komisija veic kopš 1970. gada, atspoguļojot ES dalībvalstu pilsoņu attieksmi pret Eiropas integrāciju, politiku, institūcijām, sociālajiem apstākļiem, veselību, kultūru, ekonomiku, pilsonību, drošību, informācijas tehnoloģijām, vidi un citām tēmām.

ES darbību regulē divi līgumi: Līgums par Eiropas Savienības darbību (Treaty on the Functioning of the European Union, LESD) un Līgums par Eiropas Savienību (Treaty on the European Union, LES), iepriekš tas bija pazīstams arī kā Eiropas Kopienas dibināšanas līgums (Treaty establishing the European Community). LESD un LES ir pievienoti daudzi protokoli un deklarācijas, kā arī ES Pamattiesību harta. LESD veido ES konstitucionālo pamatu, savukārt LES nosaka vispārīgus ES mērķu principus, tās centrālo institūciju (piemēram, Komisijas, Parlamenta un Padomes) pārvaldību, kā arī ārējās, iekšējās un drošības politikas noteikumus. 13.12.2007. Lisabonā tika parakstīts jauns Eiropas Savienības pamatlīgums – Lisabonas līgums, ar kuru grozīja Līgumu par Eiropas Savienību (LES) un Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD).

Līgums stājās spēkā 01.12.2009. Jaunais līgums izveidoja Eiropas Savienībā modernas institūcijas un attīstīja ES politikas jomas. ES var rīkoties tikai tajās jomās, kurās tās dalībvalstis to ir pilnvarojušas, izmantojot ES līgumus. Līgumos ir noteikts, kas var pieņemt likumus un kādās jomās – ES, valstu valdības vai abas. Tādēļ eksistē dalījums:

1. ekskluzīvas kompetences, kad tikai ES ir tiesīga pieņemt likumus, līdz ar to dalībvalstu loma ir ierobežota ar likumu piemērošanu, piemēram, konkurences noteikumiem vienotajam tirgum vai monetārajai politikai eirozonas valstīs u. c.;

2. dalītās kompetences, kad gan ES, gan dalībvalstis var pieņemt likumus. Bet dalībvalstis to var darīt tikai tad, ja ES vēl nav ierosinājusi likumus vai ir nolēmusi, ka to nedarīs, piemēram, nodarbinātībā vai lauksaimniecībā, zivsaimniecībā u. c.;

3. atbalsta kompetence, kur ES var tikai atbalstīt, koordinēt vai papildināt dalībvalstu rīcību. Tai nav tiesību pieņemt likumus, un tā nedrīkst traucēt dalībvalstu iespējas to darīt, piemēram, rūpniecībā vai kultūrā u. c.;

4. īpašās kompetences, kas ļauj ES spēlēt noteiktu lomu vai pārsniegt to, kas parasti ir atļauts tikai saskaņā ar līgumiem, piemēram, ekonomikas un nodarbinātības politikas koordinēšanu vai kopējās ārpolitikas un drošības politikas definēšanu un īstenošanu.

ES radīšanas motivācija bija postošā Pirmā pasaules kara un Otrā pasaules kara pieredze 20. gs. pirmajā pusē. ES pamatā ir brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principi, kā arī tiesiskuma princips, kas ir kopīgs visām dalībvalstīm. Šie principi tiek īstenoti sabiedrībā, ko raksturo plurālisms, nediskriminācija, tolerance, solidaritāte un vienlīdzība starp dzimumiem. Visām dalībvalstīm ir pienākums ne tikai paziņot par savu apņemšanos ievērot šīs vērtības, bet arī nodrošināt to efektīvu īstenošanu. Atkāpšanās no šiem principiem un to ievērošanas var ietvert ES preventīvu pasākumu pieņemšanu vai pastāvīgu un nopietnu draudu gadījumā sankciju piemērošanu pārkāpējam, apturot dalībvalsts tiesības piedalīties ES  institucijās.

Pamatojoties uz kopīgām vērtībām, mērķiem un principiem, tiek formulēti konkrēti uzdevumi, ar kuriem saskaras dalībvalstis. Iekšpolitikas jomā ES ir jāatrisina šādi uzdevumi: kopēja un vienota iekšējā tirgus veidošana, ekonomikas un monetārās savienības izveidošana, ekonomiskās un sociālās kohēzijas politikas īstenošana, zinātniskās pētniecības un tehnoloģiskā progresa veicināšana, nodrošinot un aizsargājot patērētāju tiesības, veicot radikālus pasākumus vides aizsardzībā. Sociālajā jomā galvenā uzmanība tiek pievērsta nodarbinātības veicināšanai, labklājības un dzīves kvalitātes paaugstināšanai, augsta līmeņa veselības aprūpes, izglītības un profesionālās apmācības sasniegšanai, sociālās aizsardzības stiprināšanai un sociālās atstumtības apkarošanai. Integrācijas asociāciju dalība kultūras attīstībā un ir atkarīga no nacionālās individualitātes, nacionālo kultūru oriģinalitātes un tās ievērošanas. Tiek veikti pasākumi, lai veicinātu ES līdzdalību humāno problēmu risināšanā un kolektīvo miera uzturēšanas pasākumu īstenošanā. Ir izstrādāta kopēja aizsardzības politika, Eiropas militārās plānošanas grupas izveide un ES kolektīvo bruņoto spēku veidošana.

ES dibinātāji ir Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans (Robert Schuman), Vācijas kanclers Konrāds Adenauers (Konrad Hermann Joseph Adenauer) un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils (Winston Leonard Spencer Churchill), kuri izstrādāja koncepciju, kas vēlāk kļuva par ES. Pamatideja bija ļoti cieša un ilgtspējīga ekonomiskā sadarbība starp Eiropas valstīm, kas padarīs tās savstarpēji atkarīgas līdz brīdim, kad tās vairs nevarēs atļauties savstarpēji cīnīties. Vispirms ogļu un tērauda rūpniecība tika pakļauta kopīgai kontrolei. Tas notika divu iemeslu dēļ: ogles un tērauds bija nepieciešami ne tikai Eiropas atjaunošanai pēc kara, bet arī ieroču ražošanai. Otrs svarīgs faktors bija samierināšanās starp Vāciju un Franciju, kuru veicināja pirmais pēckara kanclers Rietumvācijā K. Adenauers, kurš arī Aukstā kara saspīlējuma apstākļos centās cieši integrēties ar rietumu lielvalstīm. Kopš iniciatīvas uzsākšanas iesaistītajām valstīm bija kļuvis arvien skaidrāk, ka kopīgi tās gūs lielāku labumu no ciešas sadarbības un koordinācijas arī citās jomās, sākot no svarīgām ekonomikas nozarēm, piemēram, lauksaimniecības, līdz papildu politikas jomām. Pēc tam, kad pasaule bija atguvusies no kara, ekonomika, brīvība un cilvēktiesības sāka izvirzīties priekšplānā.

18.04.1951. Nīderlande, Beļģija, Francija, Rietumvācija, Itālija un Luksemburga parakstīja Parīzes līgumu (Treaty of Paris), kas stājās spēkā 23.06.1952., ar to nodibinot EOTK.

Šī bija pirmā reize pasaules vēsturē, kad vairākas suverēnas valstis deleģēja daļu savas varas pārnacionālai organizācijai. EOTK lika pamatus ES pārvaldībai virzībā uz Eiropas integrāciju. Tika izveidota augstākā izpildinstitūcija – Augstā iestāde (High Authority), no kuras radās Eiropas Komisija, Parlamentārā asambleja (Parliamentary Assembly), vēlāk pārdēvēta par Eiropas Parlamentu, kuras sastāvā bija parlamenta locekļi no iesaistītajām valstīm, Ministru padome (Council of Ministers), Eiropas Kopienu Tiesa (Court of Justice) un Padomdevēju komiteja (Consultative Committee). Līgumu noslēdza uz ierobežotu laika periodu – 50 gadiem, un tā termiņš beidzās 23.06.2002.

EOTK radītais impulss drīz vien iedvesmoja vienas un tās pašas valstu grupas izveidi vēl divām Eiropas institūcijām. 25.03.1957. tika parakstīti Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) līgums un Eiropas Atomenerģijas kopienas (Euratom Treaty establishing the European Atomic Energy Community, EAEK, tā dēvētais Euratom) līgums jeb Romas līgums (Treaty of Rome), kas stājās spēkā 01.01.1958. Abām organizācijām bija viena pilnsapulce un tiesa ar EOTK, taču tās izveidoja savas izpildinstitūcijas, kuras tagad sauc par komisijām. Kamēr Euratom regulē kodolenerģijas tirgu, EEK ir izveidojusi pamatu vienotajam Eiropas tirgum, pakāpeniski pazeminot muitas nodokļus un izveidojot kopēju lauksaimniecības, transporta un nodarbinātības politiku. Viens no vissvarīgākajiem grozījumiem Romas līgumā bija 1986. gada Vienotais Eiropas akts (European Act, VEA), kas veicināja vienota Eiropas tirgus izveidi pēc neliela progresa posma. Likums arī deva reālu varu Eiropas Parlamentam, ļāva Padomei vairākās politikas jomās pieņemt lēmumus ar balsu vairākumu, nevis ar vienprātīgu balsošanu un uzsāka saskaņotu Eiropas ārpolitiku. Romas līgumi atšķirībā no EOTK līguma bija noslēgti uz nenoteiktu laika periodu, kas piešķira līgumiem gandrīz konstitucionālu nozīmi.

20. gs. 70. gadu sākumā notika pirmā Eiropas Kopienas paplašināšanās –  Lielbritānija, Īrija un Dānija kļuva par kopienas loceklēm. 1979. gadā notika pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kopš tā laika nevis valstu parlamentu delegāti Eiropas Parlamentā, bet gan pilsoņi sāka ievēlēt Eiropas Parlamenta locekļus. Tālāk sekoja Eiropas Kopienas paplašināšanās līdz ar Austrumu bloka sabrukšanu un Berlīnes mūra krišanu. Ģeopolitiskās pārmaiņas un fakts, ka vienotais tirgus beidzot bija devis taustāmus ieguvumus, pavēra ceļu ES dibināšanas instrumenta pieņemšanai.

07.02.1992. tika noslēgts Māstrihtas līgums (Maastricht Treaty), pazīstams arī kā līgums par Eiropas Savienību (Treaty on European Union), kas stājās spēkā 01.11.1993. Ar Māstrihtas līgumu grozīja iepriekšējos Eiropas līgumus un izveidoja Eiropas Savienību, kuras pamatā ir trīs pīlāru sistēma. Māstrihtas līgumam bija divi galvenie mērķi: 1. parakstītājvalstis paplašināja ES atbildību par daudzām politikas jomām, ne tikai par ekonomiku, bet arī par tiesībaizsardzību, patvērumu politiku, sadarbību civiltiesību jomā un ārpolitiku; 2. līgums izveidoja eiro (euro) kā vienoto Eiropas valūtu un precizēja Māstrihtas vai Eiro konverģences kritērijus, kas satur nosacījumus, kādos valsts var konvertēt savu valūtu uz eiro. Valūtas ieviešana no 1992. līdz 2002. gadam noveda pie eirozonas izveidošanās ES. Šengenas zona (Schengen) tika ieviesta 1995. gadā, kas nozīmēja faktisku pasu kontroles atcelšanu uz daudzu Eiropas valstu robežām apmaiņā pret stingrāku ārējo robežu kontroli un kopēju vīzu politiku.

02.10.1997. tika parakstīts Amsterdamas līgums (Treaty of Amsterdam jeb Treaty of Amsterdam amending the Treaty on European Union), kas stājās spēkā 01.05.1999. Amsterdamas līgums grozīja Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienu dibināšanas līgumu, kā arī dažus ar to saistītos tiesību aktus. Tas paredzēja uzticību un ES atbildību par visiem jautājumiem, kas saistīti ar personu brīvu pārvietošanos, integrētu Šengenas sadarbību ES tiesību aktos. Tāpat ES bija pieņēmusi kopējo ārpolitiku un drošības politiku (Common security and defence policy, KĀDP) un piešķīrusi vēl plašākas pilnvaras Eiropas Parlamentam. Saprotot, ka ES turpina savu integrācijas un paplašināšanās procesu, 26.02.2001. tika parakstīts Nīcas līgums (Treaty of Nice), kas stājās spēkā 01.02.2003. Ar to tika paredzēts uzlabot ES institucīju pārvaldību un sagatavot ES nākamajai lielajai paplašināšanās kārtai.

2000. gadu sākumā radās iniciatīvas, lai izveidotu vēl integrētāku ES, kurai vajadzēja būt savai, patiesi eiropeiskai konstitūcijai, nevis balstīties uz nolīgumiem starp dalībvalstīm. Tomēr konstitucionālais priekšlikums 2005. gada referendumos Francijā un Nīderlandē tika noraidīts, un tāpēc tas netika pieņemts. Tas pavēra ceļu pēdējai nozīmīgajai ES reformai – 2007. gada Lisabonas līgumam (The Treaty of Lisbon), ar ko grozīja Līgumu par Eiropas Savienību un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, tas stājies spēkā 01.12.2009. Lisabonas līguma mērķis bija stiprināt ES demokrātiskos pamatus un palielināt politikas saskaņotību un efektivitāti. Līgums vēlreiz paplašināja Eiropas Parlamenta pilnvaras, Eiropadomē ieviesa kvalificēta vairākuma balsošanas sistēmu plašākam jautājumu lokam nekā līdz šim, padarīja ES Pamattiesību hartu (European Charter of Fundamental Rights) juridiski saistošu, ieviesa Eiropas Parlamenta ilgtermiņa pilnvaru termiņu. Eiropadomes priekšsēdētājs (pirms tam priekšsēdētāja amats tika nodots citām valstīm – locekļiem ik pēc sešiem mēnešiem) vairāk pienākumu uzticēja ES augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos. Tas arī pirmo reizi deva iespēju dalībvalstīm izstāties no ES.

Nosacījumi par iestāšanos ES ir noteikti ES nodibināšanas līgumā un politiskajos lēmumos, kas pieņemti Eiropadomes līmenī. Tie tika pieņemti 1993. gadā un tiek saukti par Kopenhāgenas kritērijiem (Copenhagen criteria). Tie paredz, ka tikai Eiropas valsts var būt ES dalībvalsts. Valstu vērtībām, mērķiem un principiem ir jābūt tādiem pašiem kā ES vērtībām, mērķiem un principiem. Kandidātvalstīm jābūt brīvai tirgus ekonomikai un jāievēro godīgas konkurences noteikumi un principi. Valstīm ir pienākums savu tiesību sistēmu saskaņot ar Eiropas tiesību normām un prasībām (acquis communautaire). Valsts, kas piesakās dalībai ES, iesniedz pieteikumu ES Padomē, kas, rīkojoties pēc Eiropas Komisijas ieteikuma, nolemj sākt sarunas. Sarunu laikā ar katru kandidātvalsti tiek regulāri uzraudzīts progress Kopenhāgenas kritēriju izpildē. Pamatojoties uz to, tiek pieņemti lēmumi, vai un kad konkrētai valstij vajadzētu pievienoties ES vai kādas darbības jāveic pirms iestāšanās. Pēc invertējumiem kandidātvalstis saņem arī atbilstošas finanšu dotācijas un tehnisko atbalstu. To pārstāvji ES struktūru darbā piedalās tikai konsultatīvi. Uzņemšanas darbs beidzas ar Pievienošanās līguma un ES Pievienošanās akta parakstīšanu. Pabeidzot pārskatīšanu ES institūciju līmenī, lēmums tiek iesniegts pēc ES dalībvalstu ieskatiem. Ratifikācijai jānotiek ne tikai visās dalībvalstīs, bet arī kandidātvalstīs. Visos pievienošanās aktos ir daudz klauzulu un laika ierobežojumu, jo īpaši attiecībā uz četru brīvību izmantošanu, kas saistītas ar dalību kopējā tirgū. Pievienošanās ES nenozīmē automātisku iekļaušanu eirozonā (eurozone). Līdz 2016. gadam spēkā esošajos aktos nebija noteikumu, kas reglamentētu iespējamās atdalīšanās no ES procedūru, tomēr attiecīgie noteikumi tika izstrādāti un iekļauti ES Konstitūcijas projektā un tagad paredz iespēju dalībvalstij izstāties, iepriekš par to paziņojot un izpildot noteiktus pienākumus, kas saistīti ar dalību ES.

Eiropas integrācijas veidojumu sastāvs ir piedzīvojis būtiskas izmaiņas. 1952. gadā sešas dibinātājvalstis – Vācijas Federatīvā Republika (VFR), Francija, Itālija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga – apvienojās un lika pamatus ES. Otrajā paplašināšanās kārtā 1973. gadā iestājās Lielbritānija, Dānija un Īrija, savukārt 1981. gadā – Grieķija un 1986. gadā – Spānija un Portugāle. 1995. gadā Austrija, Somija un Zviedrija pievienojās ES. 2004. gadā notika lielākā ES paplašināšanās, par tās dalībvalstīm kļūstot Kiprai, Čehijai, Igaunijai, Ungārijai, Latvijai, Lietuvai, Maltai, Polijai, Slovākijai un Slovēnijai. Rezultātā ES patiešām sāka pastāvēt lielākajā daļā Eiropas. Pēc šīm valstīm 2007. gadā sekoja Rumānija un Bulgārija, bet 2013. gadā – Horvātija. Pašlaik – 2021. gadā – ES vada sarunas ar Albāniju, Melnkalni, Serbiju, Turciju, Ziemeļmaķedoniju, kas izrādīja vēlmi iestāties un ir uzskatāmas par kandidātvalstīm. 2016. gadā Lielbritānija referenduma rezultātā uzsāka izstāšanas procesu no ES un ar 31.01.2020. izstājās oficiāli. 

ES ir visattīstītākā ekonomiskās integrācijas forma Eiropā, kas ir izgājusi visus attīstības posmus – brīvās tirdzniecības zonu (Free trade area), muitas savienību (Customs union), vienotu iekšējo tirgu (European Single Market), Ekonomikas un monetāro savienību (Economic and Monetary Union, EMS). Kopš 1968. gada Eiropas Kopiena savstarpējā tirdzniecībā ir pilnībā atcēlusi muitas nodokļus, ieviesusi vienotu muitas tarifu attiecībā uz trešajām valstīm. 1993. gadā tika izveidots vienots vietējais tirgus, kas pārstāvēja zemnieku saimniecības, – telpa bez iekšējām robežām, kurā tiek nodrošināta brīva preču, darbaspēka, pakalpojumu un kapitāla aprite. Ekonomikas un monetārās savienības trešais līmenis sāka darboties 01.01.1999. un paredzēja ieviest kopējo valūtu eiro. Eiropas ekonomiskā integrācija attīstās divos virzienos: arvien pilnīgāka valstu ekonomiku apvienošana vienā reģionālā ekonomikas sistēmā un integrācijas zonas teritoriālā paplašināšana. Kopumā par ES sasniegumu jāuzskata ekonomiskās un demokrātiskās izaugsmes nodrošināšana ne tikai Rietumvalstīs, bet arī valstīs, kuras pievienojās pēc ES izveidošanas.

2012. gadā ES tika piešķirta Nobela prēmija (Nobelpriset), atzīstot tās sasniegumus miera, demokrātijas un cilvēktiesību interesēs Eiropā, kā arī par bijušo diktatūru un totalitāro valstu pārveidi un iekļaušanu Rietumu liberālo demokrātiju sistēmās.

ES ietvaros darbojas Eiropas Savienības Publikāciju birojs (Publications Office of the European Union, Publikāciju birojs) Luksemburgā, kas ir starpiestāžu birojs un kas nodarbojas ar ES juridisku un vispārīgu publikāciju izdošanu un izplatīšanu dažādos drukātos un elektroniskos formātos, piemēram, EUR-Lex (Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis, ES judikatūra un citi ar ES tiesību aktiem saistīti resursi), ES atklāto datu portāls, ES publikācijas, ES Oficiālā Vēstneša pielikums (Tenders Electronic Daily, TED), Kopienas Pētniecības un attīstības informācijas dienests (The Community Research and Development Information Service, CORDIS), kur ES iedzīvotājiem, valdībām un uzņēmumiem ir elektroniskā veidā pieejama oficiāla informācija un dati par ES. Publikāciju birojs nodrošina ES iestāžu un struktūru veidotā satura ilgstošu saglabāšanu.

ES tiek plaši atspoguļota mākslā un tās žanros, piemēram, veltījums ES ir redzams grieķu mākslinieka Pavlosa Dionisopoulosa (Pavlos Dionyssopoulos) radītā visu dalībvalstu oriģināli interpretēto karogu sērijā.

ES Parlaments nodarbojas ar laikmetīgās mākslas kolekciju veidošanu jau no 20. gs. 80. gadu sākuma. Mērķis bija apvienot mākslas darbus no visām toreizējām desmit EEK valstīm, dodot priekšroku māksliniekiem, kuri jau bija sasnieguši zināmu atzīšanu un prestižu. Mūsdienās kolekcijā ir atspuguļoti nozīmīgi darbi, kas demonstrē pēdējos četrdesmit gados vērojamās Eiropas mākslas tendences: 20. gs. 80. un 90. gadu abstrakto mākslu, vācu neoekspresionismu, neofiguratīvismu, ekspresionimu, ka arī dažādu paaudžu un stilu tēlnieku darbus. Kolekcija ietver arī skulptūras un dabas attēlojumus, lauku ainavas. Tāpat ir arī ietverti darbi, kuru radīšanā izmantoti īpaši formāti un tehnikas, kas ir tuvākas dekoratīvajai mākslai, piemēram, stikla un emaljas darinājumi vai abstraktie tekstildarbi. Mākslas darbi, galvenokārt gleznas un skulptūras, ir izstādīti Eiropas Parlamenta ēkās Briselē, Strasbūrā un Luksemburgā, ka arī Eiropas Parlamenta tiešsaistes galerijā.

ES plaši tiek atspoguļota literatūrā, sākot ar teorētiķiem, kuri skaidro ES darbību un iekšējos procesus, beidzot ar tiem, kuri izklāsta ES vēsturisko attīstību un mērķus. ES 2009. gadā izveidota balva literatūrā (European Union Prize for Literature, EUPL), kas ir ikgadēja iniciatīva, lai atzītu labākos topošos autorus Eiropā. Šo Eiropas Komisijas aizsākto balvu var saņemt valstis, kas piedalās kultūras un radošo nozaru programmā Radošā Eiropa (Creative Europe). Pašlaik EUPL organizē konsorcijs, kas sastāv no Eiropas Grāmatnīcu tirgotāju federācijas (European and International Booksellers Federation), Eiropas Rakstnieku padomes (European Writers Council) un Eiropas Izdevēju federācijas (European Publishers Federation). Mērķis ir demonstrēt un pievērst uzmanību mūsdienu daiļliteratūras daudzveidīgajai bagātībai.

ES pastāv Eiropas Mākslas savienība (European Union of Arts, EUA), kas ir dibināta Briselē 1999. gadā un piešķir “Eiropas balvu par mākslas un kultūras aktivitātēm” (European Award for artistic and cultural activities) un “Eiropas balvu par mākslas un kultūras veicināšanu” (European Award for promoting arts and culture). Bet kopš 2013. gada EUA pasniedz arī “Eiropas balvu rakstniekiem un publicistiem” (European Award for writers and publicists), kas paredzēta arī izdevējiem un pedagogiem. Apbalvojums simbolizē vēsturisko ieguldījumu mākslā, kultūrā un radošajā līdzāspastāvēšanā.