Izstāšanās procesu no Eiropas Savienības, t. i., visus tā etapus – paziņojums Eiropadomei, sarunas un līguma noslēgšana, izstāšanās no ES līguma spēkā stāšanās diena –, uzskatāmi pierādījis Apvienotās Karalistes piemērs. Apvienotās Karalistes izstāšanās no ES radījusi arī nebijušu precedentu, kas izraisīja plašas diskusijas.

Juridiskais pamats, lai Eiropas Savienības (ES; European Union) dalībvalsts izstātos no ES, ir Līguma par Eiropas Savienību (LES; Treaty on European Union) 50. pants. Pirms Lisabonas līguma (Treaty of Lisbon) ES Pamatlīgumos nebija paredzēta iespēja ES dalībvalstij izstāties no ES. Līdzšinējā ES vēsturē ir tikai viens gadījums, kad kāda ES dalībvalsts izmantojusi LES 50. pantu, un tā ir Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste (Apvienotā Karaliste).

LES 50. pantā noteikts: “1. Jebkura dalībvalsts var nolemt izstāties no ES saskaņā ar savām konstitucionālajām prasībām. 2. Dalībvalsts, kura nolemj izstāties, par savu nodomu paziņo Eiropadomei (European Council). Ievērojot Eiropadomes paustās nostādnes, ES risina sarunas un noslēdz līgumu ar šo valsti, nosakot tās izstāšanās kārtību un ņemot vērā tās turpmākās attiecības ar ES. Par šo līgumu veic sarunas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD; Treaty on the Functioning of the European Union, TFEU) 218. panta 3. punktu. [..] 3. Līgumi attiecīgai valstij vairs nav saistoši no dienas, kad stājas spēkā izstāšanās līgums, vai, ja tāds nav noslēgts, divus gadus pēc 2. punktā minētā paziņojuma, ja vien Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienprātīgi nenolemj šo laikposmu pagarināt. [..]”.

Tādējādi no LES 50. panta formulējuma izriet, ka iespēja dalībvalstij izstāties no ES balstās uz tās vienpusēju lēmumu, kas pieņemts, pamatojoties uz šīs dalībvalsts konstitucionālajiem noteikumiem. Turklāt dalībvalsts iespēja izstāties no ES nav atkarīga no ES iestāžu atļaujas. Lai gan LES 50. panta 1. punktā ir noteikts, ka lēmums, ar kuru dalībvalsts nolemj izstāties no ES, tiek pieņemts atbilstoši tās konstitucionālajiem noteikumiem, tomēr tas nenozīmē, ka izstāšanās lēmums rada pamatu ES iestāžu akcepta lēmumam, ar kuru šīs iestādes pārbauda, vai attiecīgā dalībvalsts ir ievērojusi minētos LES 50. panta 1. punkta nosacījumus.

LES 50. panta 2. un 3. punktā paredzēta izstāšanās procedūra, kas sastāv, pirmkārt, no paziņojuma Eiropadomei par nodomu izstāties, otrkārt, sarunām un līguma noslēgšanas, kurā noteikta izstāšanās kārtība, ņemot vērā nākotnes attiecības starp attiecīgo dalībvalsti un ES, un, treškārt, izstāšanās no ES līguma spēkā stāšanās dienas. Tomēr, ja līgums netiek noslēgts, tas ir divu gadu periods pēc paziņojuma Eiropadomei, izņemot, ja Eiropadome, vienojoties ar attiecīgo dalībvalsti, vienbalsīgi nolemj pagarināt šo termiņu.

Šajā kontekstā pieminami divi spriedumi, pirmkārt, Eiropas Savienības Tiesas (The Court of Justice of the European Union) 2018. gada 10. decembra spriedums lietā C-621/18 Wightman u. c. un, otrkārt, Satversmes tiesas Lisabonas spriedums, kurā Satversmes tiesa cita starpā, analizējot LES 50. pantu, norādīja, ka, lai arī dalībvalsts, kas nolemj izstāties no ES, nepiedalās sarunās ES pusē, tomēr tā saglabā savas tiesības kā pastāvīga līgumslēdzēja puse, tādējādi nodrošinot pēc iespējas saudzējošāku izstāšanās kārtību, ievērojot ne tikai konkrētās valsts, bet arī tās pilsoņu tiesības un likumiskās intereses. Minētais Satversmes tiesas apsvērums balstās uz atzinumu, ka ES pilsoņa statuss ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss, līdz ar to dalībvalsts izstāšanās no ES skar ne tikai konkrētās dalībvalsts pilsoņu tiesības un intereses, bet arī visas ES tiesības un intereses kopumā. Tās tā, piemēram, ir attiecībā uz tiesībām brīvi pārvietoties.

Savukārt, kā izriet no Wightman u. c. lietas, LES 50. panta 1. punktā noteikts, ka dalībvalsts var “nolemt” izstāties no ES, savukārt atbilstoši LES 50. panta 2. punktam dalībvalsts “nolemj” izstāties no ES un paziņo Eiropadomei par tās “nodomu” izstāties no ES, nevis iesniedz lūgumu izstāties. Kā to atzina Eiropas Savienības Tiesa, atslēgvārds šajā kontekstā ir “nodoms”, jo nodomi nav galīgi un var mainīties, t. i., tas, kurš paziņo trešajai personai par savu nodomu, var radīt tai cerības, bet neuzņemas pienākumu saglabāt šo nodomu negrozītu. Līdz ar to LES 50. panta 2. punktā ietvertais vārds “nodoms” ļauj dalībvalstij “atkāpties” un faktiski neīstenot savu sākotnējo nodomu par izstāšanos.

Ņemot vērā, ka nav tādas tiesību normas, kas regulētu nodoma izstāties no ES atsaukšanu, šādai dalībvalsts rīcībai piemērojami LES 50. panta 1. punkta noteikumi, t. i., dalībvalsts var šādu lēmumu pieņemt vienpusēji atbilstoši attiecīgās dalībvalsts konstitucionālajiem noteikumiem. Turklāt atsaukšanas tiesību suverēnais raksturs atbalsta attiecīgās dalībvalsts tiesības atsaukt paziņojumu par savu nodomu izstāties no ES tad, kad izstāšanās līgums nav stājies spēkā, vai, ja tāda nav tad, kad vēl nav beidzies divu gadu laikposms, kuru var pagarināt.

Papildus norādāms, ka dalībvalsts paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšana atspoguļo dalībvalsts lēmumu saglabāt ES dalībvalsts statusu, kas ar paziņojumu par nodomu izstāties nav ticis pārtraukts vai grozīts. Vienlaikus paziņojuma par nodomu izstāties atsaukšana (tāpat kā paziņojums par nodomu izstāties) nevar tikt sasaistīta ar nepieciešamību saņemt ES iestāžu akceptējošu lēmumu, jo atsaukšanas tiesību pakļaušana ES iestāžu piekrišanai pārvērstu vienpusējas suverēnas tiesības par nosacījuma tiesībām un tas neatbilstu principam, atbilstoši kuram dalībvalsts nevar tikt piespiesta izstāties no ES pret savu gribu. Turklāt būtu pretēji LES un LESD mērķim veidot vēl ciešāku Eiropas tautu savienību, kā tas noteikts LES preambulas 13. apsvērumā, 1. pantā un LESD preambulas 1. apsvērumā, ja dalībvalsts, kas paziņojusi par savu nodomu izstāties no ES saskaņā ar savām konstitucionālajām noteikumiem, nolemj atsaukt paziņojumu par šo nodomu, bet ir spiesta izstāties no ES.

Tādējādi Apvienotā Karaliste varēja vienpusēji atsaukt paziņojumu par savu nodomu izstāties no ES, paliekot ES bez jebkādām izmaiņām attiecībā uz tās kā dalībvalsts statusu. Tomēr jāievēro, ka par lēmumu saistībā ar minētā paziņojuma atsaukšanu, kas pieņemts atbilstoši Apvienotās Karalistes konstitucionālajiem noteikumiem, būtu bijis rakstveidā jāpaziņo Eiropadomei, ņemot vērā, ka uz šo soli attiecināms LES 50. panta 2. punkta 1. teikums. Minēto iespēju Apvienotā Karaliste nav izmantojusi, līdz ar to radījusi vēl nebijušu precedentu, jo Apvienotā Karaliste no ES izstājās 31.01.2020., kļūstot par trešo valsti, savukārt 01.02.2020. tika uzsākts pārejas periods, kas noslēdzās 31.12.2020., un tādējādi Apvienotā Karaliste ir izstājusies no ES kopš 01.01.2021. Vienlaikus ar Apvienotās Karalistes izstāšanos notika plašas diskusijas saistībā ar Īriju un Ziemeļīriju, ņemot vērā, ka Īrija ir ES dalībvalsts, bet Ziemeļīrija ir daļa no Apvienotās Karalistes. Lai šo unikālo situāciju atrisinātu un nepieļautu fiziskas robežas ieviešanu starp Īriju un Ziemeļīriju, tādējādi nodrošinot visas salas ekonomikas netraucētu darbību un saglabātu Lielās piektdienas (Belfāstas) nolīgumu (angļu Good Friday Agreement (GFA), arī Belfast Agreement, īru Comhaontú Aoine an Chéasta or Comhaontú Bhéal Feirste; Olsteras skotu Guid Friday Greeance or Bilfawst Greeance) visos tā aspektos, tika sagatavots, parakstīts, kā arī tagad (kopš 01.01.2021.) ir spēkā protokols par Īriju un Ziemeļīriju. Apvienotās Karalistes izstāšanās radīja vēl vienu precedentu – Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte Eleonora Šarpstone (Eleanor Sharpston), kura Eiropas Savienības Tiesā pārstāvēja Apvienoto Karalisti, bija spiesta atstāt savu amatu, jo Apvienotā Karaliste vairs nav ES dalībvalsts. Ņemot vērā, ka minētā ģenerāladvokāte nevarēja samierināties, ka Apvienotās Karalistes izstāšanās ietekmē arī viņas pienākumus Eiropas Savienības Tiesā, viņa cēla vairākas prasības pret Padomi, lūdzot atcelt Padomes lēmumu, ar kuru tika nolemts, ka uz atlikušo E. Šarpstones pilnvaru termiņu jāieceļ Grieķijas Republikas nominēts ģenerāladvokāts.