Apvienotās Karalistes premjerministrs Otrā pasaules kara laikā (1940–1945) un 1951.–1955. gadā, Konservatīvās partijas līderis (1940–1955). V. Čērčils bija viens no ievērojamākajiem Otrā pasaules kara perioda politiķiem, kas kopā ar Frenklinu Rūzveltu (Franklin Delano Roosevelt) un Josifu Staļinu (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი), t. s. “Lielais trijnieks”, lēma pasaules valstu likteņus. V. Čērčilam bija paliekoša loma saistībā ar Aukstā kara sākumu.

V. Čērčila tēvs bija lords Rendolfs Henrijs Spensers-Čērčils (Randolph Henry Spencer-Churchill), septītā Mārlboro hercoga (Duke of Marlborough) Džona Spensera-Čērčila (John Spencer-Churchill) trešais dēls, māte – Dženeta (Jeanette), dzimusi Džeroma (Jerome) –, bagāta britu un amerikāņu augstākās sabiedrības dāma. Spenseru un Čērčilu dzimtām ir bijusi nozīme Anglijas vēsturē vairāku gadsimtu garumā, pirmais Mārlboro hercogs Džons Čērčils (John Churchill) bija izcils 17. gs. beigu un 18. gs. sākuma britu karavadonis. Velsas princese Diāna (Diana, Princess of Wales, dzimusi Diāna Spensere, Diana Frances Spenser) bija vēl cita slavena dzimtas pārstāve.

Kopš 1888. gada V. Čērčils mācījās elitārajā Herovas publiskajā skolā (Harrow School), ko beiguši septiņi vēlākie britu premjeri. 1893.–1895. gadā studēja Sandhērstas Karaliskajā militārajā koledžā (Royal Military College, Sandhurst).

Pēc dalības vairākās militārās kampaņās, tajā skaitā angļu-būru karā kā karavīrs un žurnālists, pievērsās politikai. Karjeru uzsāka kā parlamenta deputāts (1901) no Konservatīvās partijas, 1904. gadā pārgāja uz Liberālo partiju. Ieņēma dažādus ministru amatus Herberta Askvita (Herbert Henry Asquith) un Deivida Loida Džordža (David Lloyd George) liberāļu valdībās. Tajā skaitā bija iekšlietu ministrs (Home Secretary; 1910–1911), jūras kara ministrs (Admiralitātes pirmais lords, First Lord of the Admiralty; 1911–1915), savukārt 1919.–1921. gadā vienlaicīgi kara (Secretary of State for War) un gaisa spēku ministrs (Secretary of State for Air).

1924. gadā V. Čērčils atkal pārgāja uz Konservatīvo partiju un kļuva par finanšu ministru (Chancellor of the Exchequer; 1924–1929) Stenlija Boldvina (Stanley Baldwin) valdībā. Nozīmīgs pasākums bija kontraversiālā britu mārciņas zelta standarta atjaunošana (1925). Lielā 1926. gada ģenerālstreika laikā V. Čērčils bija tā pretinieks.

Laikā pēc 1929. gada V. Čērčils bija iekšējā opozīcijā Konservatīvo partijā. V. Čērčils bija nomierināšanas politikas pretinieks un brīdināja par nepieciešamību pretoties Vācijas ekspansijai. Viņš atgriezās Nevila Čemberlena (Neville Chamberlain) valdībā, 09.1939. sākoties Otrajam pasaules karam, kā Admiralitātes pirmais lords. V. Čērčilam bija nozīmīga loma laikā, kad karadarbība norisinājās galvenokārt starp britu un vācu jūras spēkiem.

Vācijas armijai uzsākot uzvarošu uzbrukumu Eiropā, 10.05.1940. N. Čemberlens atkāpās no premjera amata. Pēc konsultācijām Konservatīvo partijas vadībā karalis Džordžs VI (George VI) pēc N. Čemberlena ieteikuma aicināja V. Čērčilu izveidot valdību. Tā bija nacionālās vienības valdība, kurā ietilpa arī Leiboristu partija, tās līderis – Klements Etlijs (Clement Richard Atlee).

Otrā pasaules kara laikā V. Čērčila darbība bija ārkārtīgi daudzveidīga: tā ietvēra gan militāro operāciju vadību, gan diplomātiju, gan Lielbritānijas iekšpolitikas problēmu risināšanu.

Pēc Francijas sagrāves 06.1940. Lielbritānija bija pret miera noslēgšanu ar Vāciju, ko piedāvāja Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler). V. Čērčils uzstājās ar trim ļoti pazīstamām runām 13.05.1940, 04.06.1940. un 18.06.1940. Runā, kurā tika pausta apņēmība cīnīties līdz galam (We shall fight in the beaches), 04.06.1940. V. Čērčils apliecināja gatavību nekad nepadoties (we shall never surrender).

Smagas problēmas tomēr radīja Lielbritānijas bombardēšana 1940. gada vasarā un rudenī (Kauja par Angliju) un kaujas uz jūras, kuru laikā Vācijas karaflote centās izolēt Lielbritāniju no tās galvenā sabiedrotā – Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV).

V. Čērčils politiski vadīja Otrā pasaules kara militārās kampaņas, kampaņas Ziemeļāfrikā un Itālijā un Eiropas atbrīvošanu pēc sabiedroto desanta Normandijā 06.06.1944., kā arī gaisa un jūras karu.

Galvenais Lielbritānijas un V. Čērčila sabiedrotais karā bija ASV un to prezidents F. Rūzvelts. Abu pirmā tikšanās notika 08.1940. Ņūfaundlendā, Kanādā. V. Čērčils atbalstīja militāru un politisku sadarbību ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) un tās diktatoru J. Staļinu. 1942. gadā britu valdība nonāca tuvu tam, lai atzītu Baltijas valstu inkorporāciju PSRS, bet gala rezultātā to izdevās novērst.

Kara laikā notika vairākas nozīmīgas konferences. Ļoti svarīgas pēckara pasaules attīstības lemšanā bija V. Čērčila, F. Rūzvelta un J. Staļina konferences Teherānā (28.11.–01.12.1943.), Jaltā (04.–11.02.1945.) un triju lielvalstu tikšanās Potsdamā (17.07.–02.08.1945.), kuru V. Čērčils pameta pēc sakāves vēlēšanās 28.07.1945. Šīs konferences noteica sabiedroto okupācijas zonas Vācijā un lēma par vērienīgām valstu robežu izmaiņām Eiropā. 10.1944. Maskavā V. Čērčils neformāli vienojās ar J. Staļinu par ietekmes sfēru sadali Austrumeiropā (t. s. procentu vienošanās, percentage agreement). Kaut arī tika deklarētas plašas tautu tiesības, piemēram, Jaltas konferences Deklarācijā par atbrīvoto Eiropu (Declaration on Liberated Europe) kas solīja atbrīvotajām tautām demokrātiju un tiesības lemt savu likteni, praksē Austrumeiropa nonāca komunistiskā režīma varā. V. Čērčils vēlējās atjaunot spēku līdzsvaru Eiropā ar nozīmīgu Lielbritānijas lomu, vēlējās ierobežot neizbēgamo PSRS ietekmes pieaugumu, it īpaši Austrumeiropā. Par ļoti nozīmīgu V. Čērčils uzskatīja sadarbību ar ASV, to lomu Eiropas atjaunošanā un Eiropas aizsardzībā.

Iekšpolitiski ievērojama problēma bija cīņa ar kara un brutālo bombardēšanu rezultātiem, iedzīvotāju evakuāciju. Svarīga problēma bija dažādu resursu, it īpaši pārtikas, trūkums, ko lielā mērā kompensēja ASV palīdzība, liela loma šo problēmu risināšanā bija K. Etlijam.

Konservatīvo partija cieta sakāvi 1945. gada vēlēšanās, pēc desmit gadu konservatīvo valdīšanas Leiboristu partija piedāvāja plašāku sociālo reformu programmu. Neskatoties uz V. Čērčila milzīgajiem nopelniem, tautas un pat partijas atbalsts bija visai rezervēts. 1945.–1951. gadā V. Čērčils bija opozīcijas līderis. Šajā laikā viņš uzstājās ar slaveno runu Fultonā, Misūri pavalstī, ASV (05.03.1946.), kurā brīdināja par padomju dzelzs priekškaru Eiropā un aicināja Rietumu pasauli stāties pretī komunisma ekspansijai. Šajā laikā V. Čērčils uzrakstīja grāmatu sēriju par Otro pasaules karu, kas lielā mērā bija pamats Nobela prēmijai literatūrā. V. Čērčils iebilda pret leiboristu valdības lēmumu piešķirt neatkarību Indijai un Pakistānai. Viņš atbalstīja Eiropas politiskās un militārās integrācijas pirmos soļus.

Pēc uzvaras 1951. gada vēlēšanās V. Čērčils izveidoja valdību. Viņš atbalstīja ciešu sadarbību ar ASV, īpaši Harija Trūmena (Harry S. Truman) administrāciju. Pēc J. Staļina nāves V. Čērčils cerēja uz attiecību uzlabošanos ar PSRS, taču tā bija lēna. V. Čērčila veselības stāvoklim pasliktinoties, viņš pameta premjera amatu. Iekšpolitiski konservatīvo valdība saglabāja leiboristu plašās reformas. Šajā periodā, pēc karaļa Džordža VI nāves, 06.02.1952. par Lielbritānijas karalieni kļuva gados jaunā Elizabete II (Elizabeth II), kurai nācās sadarboties ar ļoti pieredzējušu premjeru.

Mūža nogali V. Čērčils pavadīja kā politikas veterāns saņemot dažādus apbalvojumus un cieņas apliecinājumus.

V. Čērčila apbalvojumu saraksts ir iespaidīgs. V. Čērčilam piešķirta Nobela prēmija literatūrā (1953) par meistarību vēsturiskā un biogrāfiskā žanrā un izcilu oratora mākslu, aizstāvot humānisma vērtības, lielā mērā par grāmatām par Otro pasaules karu. Ar īpašu Kongresa lēmumu V. Čērčils bia pirmais ASV Goda pilsonis (Honorary citizen; 1963).

Britu apbalvojumi V. Čērčilam ir: Bikšu Lentes ordenis (Order of the Garter), kas deva V. Čērčilam bruņinieka titulu (sir), kā arī Nopelnu ordenis (Order of Merit) un Goda Kompanjona ordenis (Order of the Companions of Honour). V. Čērčils kopumā saņēma 20 britu un 17 ārvalstu ordeņus un medaļas, tajā skaitā Beļģijas, Dānijas Luksemburgas, Francijas, Nīderlandes un Norvēģijas apbalvojumus.

Pēc V. Čērčila demisijas 1955. gadā karaliene Elizabete II piedāvāja viņam hercoga titulu, no kura viņš atteicās. Īpašs pagodinājums V. Čērčilam tika izrādīts viņa bērēs 1965. gadā, kas pēc organizācijas bija tuvas britu monarha bērēm ar izvadīšanu no Vestminsteras abatijas (Westminster Abbey).

V. Čērčila vārdā nosauktas dažādas institūcijas un organizācijas, skolu laukumi un ielas Eiropā un Ziemeļamerikā, ASV karakuģis. Kembridžas Universitātē (University of Cambridge) 1958. gadā izveidota Čērčila koledža (Churchill College). Pastāv Starptautiskā Čērčila biedrība (International Churchill Society).

V. Čērčila statuja uzstādīta Parlamenta laukumā (Parliament Square) Vestminsterā, Londonā kopā ar citu nozīmīgu valstsvīru statujām. V. Čērčila statujas, krūšutēli un piemiņas plāksnes uzstādītas vairākās valstīs, tajā skaitā ASV Kongresa ēkā.

V. Čērčils kā galvenais un otrā plāna varonis attēlots desmitos spēlfilmu un dokumentālo filmu: režisoru Robera Beikera (Robert S. Baker) un Montija Bērmana (Monty Berman) filmā “Kauja Sidneja ielā” (Siege of Sidney Street, 1960) V. Čērčils attēlots kā iekšlietu ministrs 1911. gadā sadursmes laikā starp policiju un diviem latviešu revolucionāriem; Pītera Beilisa (Peter Baylis) dokumentālā filma “Dižākās stundas” (The Finest Hours, 1964)  veltīta  V. Čērčilam kara laikā; Ričarda Lonkreina (Richard Loncraine) biogrāfiskā televīzijas filma “Draudošā vētra” (The Gathering Storm, 2002) vēsta par V. Čērčila dzīvi starpkaru periodā, šim periodam veltīta arī Ferdinanda Fērfaksa (Ferdinand Fairfax) televīzijas seriāls “Vinstons Čērčils: savvaļas gadi” (Winston Churchill: The Wilderness Years, 1981); Džonatana Teplicka (Jonathan Teplitzky) filma “Čērčils” (Churchill, 2017) veltīta sabiedroto desantam Normandijā; Džo Raita (Joe Wright) spēlfilma “Tumšākā stunda” (Darkest Hour, 2017) vēsta par kritiskiem notikumiem 1940. gadā.

V. Čērčils attēlots dažādos romānos, tajā skaitā plaši – alternatīvās vēstures žanrā: diskutēts, kas notiktu, ja V. Čērčils ietu bojā vai viņa vietā būtu cits britu premjers.