Apvienotās Karalistes premjerministrs un Konservatīvās partijas līderis (1937–1940).

Nevils Čemberlens bija uzņēmēja un politiķa Džozefa Čemberlena (Josef Chamberlain) un viņa sievas Florensas Čemberlenas (Florence Chamberlain), dzimušas Kenrikas (Kenrick) dēls. N. Čemberlena vecākais pusbrālis Ostins Čemberlens (Josef Austen Chamberlain) ieņēma dažādus ministra amatus, tai skaitā bija ārlietu ministrs, Nobela miera prēmijas laureāts par nopelniem Lokarno līgumu (1925) noslēgšanā.

N. Čemberlens mācījies elitārajā Ragbijas skolā (Rugby School) un studējis metalurģiju un inženierzinātnes Meisona koledžā (Mason College) Birmingemā.

Vairākus gadus līdz 1897. gadam pavadīja Bahamu salās, neveiksmīgi nodarbojoties ar agaves plantācijas veidošanu. Atgriežoties dzimtenē, nopirka un veiksmīgi vadīja metāla instrumentu ražošanas kompāniju.

Politikai pievērsās vēlu savā dzīvē. 1911. gadā tika ievēlēts par Birmingemas pilsētas padomes deputātu un 1915. gadā kļuva par pilsētas mēru (Lord Mayor). Šajā periodā veltīja uzmanību veselības un sociālās aprūpes problēmām. 1916. gadā uz astoņiem mēnešiem kļuva par Nacionālā dienesta direktoru (Director of National Service), kas atbildēja par iesaukšanu un militārās rūpniecības nodrošināšanu ar darbaspēku Pirmā pasaules kara laikā. 1918. gadā tika ievēlēts parlamentā no konservatīvās partijas Birmingemā, vairākus gadus pavadīja kā ierindas deputāts. N. Čemberlena intereses politikā bija saistītas ar veselības aprūpes un sociālās politikas problēmām. Pēc mazāk nozīmīgiem ministru amatiem 1922.–1923. un 1923.–1924. gadā bija finanšu ministrs (Chancellor of the Exchequer) un veselības ministrs (Minister of Health) Stenlija Boldvina (Stanley Boldwin) valdībā 1924.–1929. gadā. Kā veselības ministrs ierosināja un īstenoja dažādas reformas veselības nozarē. Viens no iniciatoriem 1929. gada vietējo pašvaldību reformas likumam (Local Government Act), kas cita starpā reformēja sociālās palīdzības sistēmu. Pēc diviem gadiem opozīcijā 1931. gadā atgriezās Remzija Makdonalda (Ramsey MacDonald) nacionālās valdības kabinetā kā veselības ministrs, bet gada beigās kļuva par finanšu ministru R. Makdonalda un S. Boldvina vadītajās valdībās (1931–1937).

Finanšu ministra amatā N. Čemberlenam bija jārisina ekonomikas problēmas depresijas apstākļos. Nomaksājot samazināja Lielbritānijas Pirmā pasaules kara parādus, bet nepanāca, ka Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Frenklina Rūzvelta (Franklin Delano Roosevelt) administrācija piekristu šos parādus pilnībā dzēst, bet Lielbritānija pārtrauca šo parādu nomaksu. Pirmie N. Čemberlena sastādītie budžeti samazināja publiskā sektora izdevumus, tostarp civilā dienesta algas. Šie lēmumi nebija populāri, vēlāk šos izdevumus izdevās atkal palielināt. Līdzīgi tika samazināti un vēlāk atkal palielināti izdevumi militārām vajadzībām, ieskaitot kara aviāciju un kara floti, samazinot izdevumus sauszemes spēkiem. Militāro izdevumu palielināšanu kā militāristisku kritizēja leiboristu opozīcija, bet vēlāk valdības izdevumi militārām vajadzībām tika uzskatīti par nepietiekamiem. Pēc S. Boldvina valdības izveidošanās 05.1935. N. Čemberlens tika uzskatīts par galveno nākamo premjerministra amata kandidātu.

Pēc S. Boldvina atkāpšanās karalis Džordžs VI (George V) 05.1937. iecēla N. Čemberlenu par premjerministru. N. Čemberlena galvenais politiskais mantojums bija t. s. nomierināšanas politika (appeasement policy) un Minhenes vienošanās.

N. Čemberlena valdības iekšpolitika šajā periodā bija vērsta uz sociālām reformām un strādnieku dzīves apstākļu uzlabošanu.

Nomierināšanas politika kulmināciju sasniedza tieši N. Čemberlena periodā. Tā asi kritizēta par to, ka nenovērsa Otro pasaules karu. Rietumu valstu valdības uzskatīja, ka Vācijai pienākas kompensācijas un piekāpšanās par netaisnīgajiem Pirmā pasaules kara rezultātiem. Rietumu sabiedriskā doma asi iebilda pret karu un militāro izdevumu palielināšanu. Vēsturnieks Henrijs Kisindžers (Henry Kissinger) norāda, ka demokrātiskās valstis cerēja, ka Ādolfam Hitleram (Adolf Hitler) pietiks ar vācu apdzīvoto teritoriju apvienošanu. Lielbritānijas valdība aprobežojās ar protestu pēc Austrijas aneksijas 03.1938. N. Čemberlens parlamentā norādīja, ka to nevarētu aizkavēt bez spēka lietošanas. 1938. gadā Lielbritānija atzina Itālijas veikto Etiopijas aneksiju.

30.09.1938. N. Čemberlens kopā ar Francijas premjerministru Eduāru Daladjē (Édouard Daladie) Minhenē parakstīja vienošanos ar Vācijas un Itālijas diktatoriem Ā. Hitleru un Benito Musolīni (Benito Mussolini), kas paredzēja nodot Čehoslovākijas Sudetu apgabalu Vācijai. Atgriežoties dzimtenē no Minhenes, lidostā demonstrēja parakstītos līgumus un paziņoja publikai, ka nodrošinājis mieru mūsu laikam (peace for our time), kas bija nepilnu gadu pirms Lielbritānijas iesaistīšanās karā.

1939. gada pavasarī pēc Čehoslovākijas aneksijas un Lietuvas Klaipēdas apgabala aneksijas N. Čemberlena valdība piešķīra garantijas Polijas drošībai, sākot t. s. garantiju politiku. N. Čemberlens parlamentā 31.03.1939. paziņoja par visu nepieciešamo atbalstu Polijai, ja tai draudēs briesmas. Tomēr Polijas drošību nevarēja sasniegt bez Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) atbalsta. 1939. gada pavasarī un vasarā Lielbritānijas valdība kopā ar Francijas valdību veda sarunas ar PSRS valdību. Maskava pieprasīja sev brīvas rokas Austrumeiropā, bet, nesasniedzot šo mērķi sarunās ar rietumu valstu valdībām, 08.1939. noslēdza Molotova–Ribentropa paktu.

Pēc tam, kad centieni novērst Vācijas uzbrukumu Polijai izrādījās neveiksmīgi, 03.09.1939. N. Čemberlena valdība kopā ar Francijas valdību pieteica karu Vācijai. Sākumā kara darbība norisinājās galvenokārt uz jūras. Līdz 1940. gada pavasarim norisinājās t. s. dīvainais karš (foney war) bez ievērojamas karadarbības Eiropā. 05.1940. pēc Vācijas panākumiem Otrā pasaules kara frontēs un iebrukuma ziemeļu valstīs, Nīderlandē un Beļģijā, N. Čemberlens t. s. Norvēģijas debatēs zaudēja parlamenta uzticību un atkāpās no amata, iesakot karalim par valdības galvu iecelt Vinstonu Čērčilu (Winston Churchill).

N. Čemberlena pēctecis V. Čērčils bija pateicīgs N. Čemberlenam par rekomendāciju karalim iecelt tieši viņu par premjerministru. Partijā ne pārāk populārajam V. Čērčilam bija vajadzīgs arī N. Čemberlena kā partijas līdera atbalsts. V. Čērčils iekļāva N. Čemberlenu šaurajā t. s. kara kabinetā piecu cilvēku sastāvā, kur viņš bija Slepenās padomes prezidents (Lord president of the Council) līdz 10.1940., kad atkāpās no amata onkoloģiskas slimības dēļ. Šajā īsajā periodā N. Čemberlens atbildēja par kara laika ekonomiku.

N. Čemberlens iegājis vēsturē galvenokārt nomierināšanas politikas un Minhenes vienošanās dēļ. Viņa vārds kļuvis pat simbolu neveiksmīgai piekāpšanās politikai un frāze par mieru šai paaudzei – kā viena no tuvredzīgākajām sentencēm starptautisko attiecību vēturē.

N. Čemberlena politika ir pretrunīga no ekonomiskās politikas viedokļa. Ilgstoši tika kritizēta viņa taupības un izdevumu samazināšanas politika kā tāda, kas neveicina ekonomikas izaugsmi. Tomēr ekonomisko krīzi izdevās pakāpeniski pārvarēt 20. gs. 30. gadu otrajā pusē.

N. Čemberlens nav saņēmis britu politiķim parastos apbalvojumus un pagodinājumus. Nozīmīga nopelnu atzīšana ir apbedīšana Vestminsteras abatijā. N. Čemberlens ir vairāku universitāšu, tai skaitā Kembridžas Universitātes (University of Cambridge) un Birmingemas Universitātes (University of Birmingham) goda doktors un Londonas un Birmingemas goda pilsonis.

N. Čemberlens bieži attēlots spēlfilmās, kas veltītas V. Čērčilam. Džo Raita (Joe Wright) spēlfilma “Tumšākā stunda” (Darkest Hour, 2017) vēsta par N. Čemberlena valdības krīzi un V. Čērčila nākšanu pie varas. N. Čemberlens attēlots Toma Hūpera (Tom Hooper) filmā “Karaļa runa” (The King’s Speech, 2010). Viņš attēlots arī Kristiana Švohova (Christian Schwochow) filmā “Minhene – kara priekšvakars” (Munich – The Edge of War, 2022), kas veltīta britu diplomātam, kas pavada N. Čemberlenu uz Minhenes tikšanos.