Nosaukums “Lokarno līgumi” cēlies no sarunām, kas norisinājās Šveices kūrortpilsētā Lokarno no 05.10.1925. līdz 16.10.1925., un tajās izstrādātajiem starptautiskajiem līgumiem; paši Lokarno līgumi tika parakstīti Londonā 01.12.1925. Lokarno līgumu galvenie iniciatori ieguva Nobela Miera prēmiju: Lielbritānijas ārlietu ministrs Ostins Čemberlens (Austen Chamberlain) 1925. gadā, Francijas ārlietu ministrs Aristīds Briāns (Aristide Briand) un Vācijas ārlietu ministrs Gustavs Štrēzemans (Gustav Stresemann) – 1926. gadā.

Pēc Pirmā pasaules kara izveidojusies Versaļas–Rīgas sistēma pilnībā nenodrošināja, ka Eiropā neizcelsies jauns karš, un Vācija šajā sistēmā nebija pietiekami integrēta. Vāciju neapmierināja līguma noteikumi – sabiedrotajiem izmaksājamās reparācijas par Pirmā pasaules kara sekām un Vācijas zaudētās teritorijas. Vācijas kaimiņvalstis izjuta bažas par savu drošību, arī pati Vācija nebija droša par savām robežām un valsts integritāti atkārtota kara vai starptautisku sankciju gadījumā. Neskatoties uz sakāvi Pirmajā pasaules karā, Vācijai bija lielvalsts potenciāls; tai bija iespēja pārskatīt Versaļas līguma nosacījumus miera ceļā. Bija sabrukušas Krievijas un Austroungārijas impērijas, tikai Francija vēl bija Vācijai līdzvērtīgs spēks kontinentālajā Eiropā.

Līdz 1923. gadam Vācija pretojās Versaļas līguma noteikumiem, īstenojot “pasīvās pretestības” politiku. 16.04.1922. Vācija un Padomju Krievija Rapallo (Itālijā) parakstīja līgumu (Der deutsch-russische Vertrag (Rapallo-Vertrag); Рапалльский договор), kurā atteicās no savstarpējām pretenzijām pēc Pirmā pasaules kara un vienojās par politisku un ekonomisku sadarbību. Rapallo līgums, kas uzsāka abu valstu tuvināšanos, bija panākums abām pēc kara izolētajām valstīm un sagādāja ļoti nopietnu vilšanos uzvarētāju lielvalstīm. 1923. gada janvārī Francijas un Beļģijas karaspēks okupēja Vācijas industriālo sirdi – Rūras apgabalu, lai nodrošinātu reparāciju izmaksu; tas saasināja arī Francijas un Lielbritānijas attiecības. Kopumā starptautisko attiecību situācijai bija nepieciešamas korekcijas. Vācijas kanclers un ārlietu ministrs G. Štrēzemans uzsāka veicināt sadarbību ar uzvarētājām lielvalstīm, kas drīzumā noveda pie attiecību uzlabošanās. 1924. gadā amerikāņu finansista Čārlza Douza (Charles Dawes) vadībā izstrādātais plāns (Dawes Plan) noregulēja reparāciju jautājumu, uzlabojot Vācijas situāciju un nodrošinot Amerikas Savienoto Valstu (ASV) aizdevumu un investīcijas Vācijā. Bija skaidrs, ka nepieciešams arī politisks noregulējums. 1925. gada sākumā G. Štrēzemans piedāvāja Lielbritānijai (20.01.1925.) un Francijai (09.02.1925.) sarunas par jaunu līgumu sistēmu. 1925. gada jūlijā Francijas karaspēks tika izvests no Rūras apgabala. Intensīvas diplomātiskas konsultācijas noveda pie tiešām valstu sarunām Lokarno.

Līgumu sagatavošanas procesā bija iesaistīta Beļģija, Čehoslovākija, Francija, Itālija, Lielbritānija, Polija un Vācija. Franciju uztrauca tās pēc Pirmā pasaules kara izveidojušos robežu stabilitāte un Austrumeiropas valstu drošība. Lielbritānija bija ieinteresēta mazināt Francijas bažas par tās drošību un nostiprināt līdzsvaru Eiropā, integrējot Vāciju starptautisko attiecību sistēmā. Beļģijai bija svarīga sava robežu drošība, jo tā neizbēgami tiktu ierauta Francijas un Vācijas karā. Polija bija ieinteresēta nodrošināt savus teritoriālos ieguvumus pēc Polijas neatkarības atjaunošanas Pirmā pasaules kara rezultātā. Vācija bija ieinteresēta turpmāk novērst tādus notikumus kā Rūras okupācija, kas apdraudēja Vācijas teritoriālo integritāti. Konkrētajā 1925. gada atmosfērā Vācija vēlējās novērst arī Lielbritānijas un Francijas alianses izveidošanos. Vācijas interesēs bija atgriezties kā pilnvērtīgai lielvalstij Eiropas valstu starptautiskajā sabiedrībā. Tā centās pārskatīt teritoriālo izkārtojumu Austrumeiropā.

Galvenais Lokarno līgumu dokuments bija t. s. Reinas garantiju pakts (Treaty of Mutual Guarantee between Germany, Belgium, France, Great Britain and Italy, 16.10.1925), ko parakstīja Beļģija, Francija, Itālija, Lielbritānija un Vācija. Francija un Beļģija no vienas puses un Vācija no otras apņēmās savstarpēji neuzbrukt, izņemot gadījumus, kad jāaizstāvas pret agresiju vai jāpilda Tautu Savienības statūtos noteiktās saistības pret agresoru. Abas puses apņēmās risināt strīdīgos jautājumus miera, diplomātisku sarunu un arbitrāžas ceļā. Itālijas un Lielbritānijas loma bija sniegt militāru palīdzību jebkuram potenciālajam agresijas upurim līgumā, tādējādi abas valstis garantēja Vācijas rietumu robežas neaizskaramību. Līgums apstiprināja arī Versaļas miera līguma 42. un 43. pantā noteikto Reinas demilitarizētās zonas neaizskaramību Vācijas teritorijā. Tā ietvēra Reinas kreiso krastu un 50 km zonu no Reinas labā krasta.

Papildus tika noslēgti arbitrāžas līgumi starp Vāciju un Franciju, kā arī starp Vāciju un Beļģiju konfliktu izšķiršanai miera ceļā. Treškārt, tika noslēgti arbitrāžas līgumi starp Vāciju un Poliju un Vāciju un Čehoslovākiju. Visbeidzot Francija noslēdza garantiju līgumus ar Poliju un Čehoslovākiju par savstarpēju palīdzību, praksē tas nozīmēja Francijas palīdzību abām Austrumeiropas valstīm. Īpašs protokols noteica, ka visi līgumi ir savstarpēji saistīti.

Kopumā līgumi būtiski uzlaboja starptautisko attiecību klimatu. Vēstures literatūrā tiek lietots koncepts “Lokarno gars” kā pozitīvu pārmaiņu nesējs starptautiskajās attiecībās. 1930. gadā, piecus gadus pirms Versaļas līgumā noteiktā termiņa, sabiedroto karaspēks tika izvests no Reinzemes demilitarizētās zonas. Vācija 08.09.1926. tika uzņemta Tautu Savienībā un kļuva par Tautu Savienības Padomes pastāvīgo dalībvalsti kopā ar Apvienoto Karalisti, Franciju, Itāliju un Japānu. Līgums pavēra ceļu Briāna–Kelloga paktam (Kellogg–Briand Pact), tomēr Vācija bija cerējusi uz Versaļas līguma rezultātu tālāku pārskatīšanu, kas faktiski nepiepildījās.

Lokarno līgumi Vācijā tika uzskatīti par Polijas diplomātijas sakāvi. G. Štrēzemana diplomātijas mērķi bija vērsti uz Vācijas austrumu robežu revīziju mierīgā ceļā. Polijas ārlietu ministrs saskatīja zināmus panākumus. Tiek uzsvērts, ka līgumu rezultātā tika radītas divu veidu robežas – Vācijas rietumu robežai bija starptautiskas garantijas, bet austrumu robežām tāda nodrošinājuma nebija.

Lokarno līgumi nekādā veidā negarantēja Latvijas drošību, Latvija cerēja uz kādu līdzīgu izkārtojumu Austrumeiropai, plaši izplatījās koncepcija par “Austrumu Lokarno”. Kopumā Latvija bija ieinteresēta status quo saglabāšanā un miera nostiprināšanā Eiropā.

Ādolfs Hitlers (Adolf Hitler), nākot pie varas, sāka pārskatīt Versaļas miera līguma un tā nostiprinošo sasniegumu sekas, tādējādi Lokarno līgumi zaudēja savu nozīmi. Ā. Hitlers tieši pārkāpa Reinas garantiju pakta 1. un 2. pantu, kā arī Versaļas miera līguma 42. un 43. pantu, 07.03.1936. ievedot karaspēku Reinas demilitarizētajā zonā. Amerikāņu politiķis un diplomāts Henrijs Kisindžers (Henry Kissinger) norāda, ka Vācijas situācija pēc Pirmā pasaules kara atgādina Krievijas situāciju pēc Aukstā kara beigām. Lokarno līgumi piederēja pie 20. gs. 20. gadu pacifistiskās diplomātijas, kuras rezultātā noslēgtie daudzskaitlīgie neuzbrukšanas, arbitrāžas un garantiju līgumi zaudēja nozīmi 20. gs. 30. gados un nespēja novērst Otrā pasaules kara izcelšanos. Neskatoties uz to, šo līgumu pozitīvā loma bija miermīlīgas diplomātijas panākums un cerība uz mieru.