Galvenais Lokarno līgumu dokuments bija t. s. Reinas garantiju pakts (Treaty of Mutual Guarantee between Germany, Belgium, France, Great Britain and Italy, 16.10.1925), ko parakstīja Beļģija, Francija, Itālija, Lielbritānija un Vācija. Francija un Beļģija no vienas puses un Vācija no otras apņēmās savstarpēji neuzbrukt, izņemot gadījumus, kad jāaizstāvas pret agresiju vai jāpilda Tautu Savienības statūtos noteiktās saistības pret agresoru. Abas puses apņēmās risināt strīdīgos jautājumus miera, diplomātisku sarunu un arbitrāžas ceļā. Itālijas un Lielbritānijas loma bija sniegt militāru palīdzību jebkuram potenciālajam agresijas upurim līgumā, tādējādi abas valstis garantēja Vācijas rietumu robežas neaizskaramību. Līgums apstiprināja arī Versaļas miera līguma 42. un 43. pantā noteikto Reinas demilitarizētās zonas neaizskaramību Vācijas teritorijā. Tā ietvēra Reinas kreiso krastu un 50 km zonu no Reinas labā krasta.
Papildus tika noslēgti arbitrāžas līgumi starp Vāciju un Franciju, kā arī starp Vāciju un Beļģiju konfliktu izšķiršanai miera ceļā. Treškārt, tika noslēgti arbitrāžas līgumi starp Vāciju un Poliju un Vāciju un Čehoslovākiju. Visbeidzot Francija noslēdza garantiju līgumus ar Poliju un Čehoslovākiju par savstarpēju palīdzību, praksē tas nozīmēja Francijas palīdzību abām Austrumeiropas valstīm. Īpašs protokols noteica, ka visi līgumi ir savstarpēji saistīti.
Kopumā līgumi būtiski uzlaboja starptautisko attiecību klimatu. Vēstures literatūrā tiek lietots koncepts “Lokarno gars” kā pozitīvu pārmaiņu nesējs starptautiskajās attiecībās. 1930. gadā, piecus gadus pirms Versaļas līgumā noteiktā termiņa, sabiedroto karaspēks tika izvests no Reinzemes demilitarizētās zonas. Vācija 08.09.1926. tika uzņemta Tautu Savienībā un kļuva par Tautu Savienības Padomes pastāvīgo dalībvalsti kopā ar Apvienoto Karalisti, Franciju, Itāliju un Japānu. Līgums pavēra ceļu Briāna–Kelloga paktam (Kellogg–Briand Pact), tomēr Vācija bija cerējusi uz Versaļas līguma rezultātu tālāku pārskatīšanu, kas faktiski nepiepildījās.
Lokarno līgumi Vācijā tika uzskatīti par Polijas diplomātijas sakāvi. G. Štrēzemana diplomātijas mērķi bija vērsti uz Vācijas austrumu robežu revīziju mierīgā ceļā. Polijas ārlietu ministrs saskatīja zināmus panākumus. Tiek uzsvērts, ka līgumu rezultātā tika radītas divu veidu robežas – Vācijas rietumu robežai bija starptautiskas garantijas, bet austrumu robežām tāda nodrošinājuma nebija.
Lokarno līgumi nekādā veidā negarantēja Latvijas drošību, Latvija cerēja uz kādu līdzīgu izkārtojumu Austrumeiropai, plaši izplatījās koncepcija par “Austrumu Lokarno”. Kopumā Latvija bija ieinteresēta status quo saglabāšanā un miera nostiprināšanā Eiropā.