Vēsture Diplomātija kā komunikācijas un sarunu vešanas process starp valstīm ir pastāvējusi vairākus gadsimtus. Par tradicionālās Eiropas diplomātijas aizsākumu tiek uzskatīta Vestfālenes miera līguma (Westfälischer Friede) noslēgšana 1648. gadā, kas izbeidza Trīsdesmitgadu karu Svētās Romas Impērijā un Astoņdesmit gadu karu starp Spānijas Impēriju un Nīderlandes Republiku. Vestfālenes miera līguma noslēgšana bija pamats jaunai kārtībai Eiropā, balstoties uz valsts suverenitātes principiem. Tomēr diplomātijas iezīmes ir atrodamas jau antīkajos laikos. Viena no senākajām liecībām ir māla plāksne ar diplomātisko ziņojumu, kuru ziņnesis nogādāja no antīkās karaļvalsts Eblas (Ebla) uz Hamazi (Hamazi) 2500. gadā pirms mūsu ēras. Līdz agrīnajiem jaunajiem laikiem būtisku ieguldījumu diplomātiskās prakses veidošanā un attīstībā sniedza Senā Grieķija, Senā Roma un Austrumromas Impērija jeb Bizantija. Arī Senajā Indijā un Senajā Ķīnā bija novērojama diplomātiskās prakses izkopšana. Būtisks pavērsiens diplomātiskās prakses attīstībā bija diplomātisko pārstāvniecību izveidošana Ziemeļitālijas pilsētvalstīs, kurās, sākot no 14. gs. beigām, bija izveidotas vēstniecības. 14. gs. tika ieviesti vēl divi jauninājumi diplomātijā: venēciešu vēstnieki bija pirmie, kuri pēc diplomātiskās misijas beigām sagatavoja gala ziņojumus (relazioni) par situāciju rezidējošajās valstīs. Visbiežāk gala ziņojumos tika iekļauta informācija par politisko, ekonomisko, militāro un sociālo situāciju valstīs, kurās vēstnieks bija pildījis diplomātiskos pienākumus; savukārt diplomātiskās korespondences un dokumentu uzglabāšanai tika izveidoti arhīvi, kas ļāva politiskajiem aktoriem būt informētiem par citu pilsētvalstu un vēlāk valstu politiskajām darbībām, interesēm un ambīcijām. Viens no lielākajiem arhīviem atradās Milānā.
Sākot no 17. gs., komunikācijas process notika starp valstīm, nevis starp dažādu veidu politisko organizāciju formām, kā, piemēram, pilsētvalstīm. Ņemot vērā lielos attālumus starp valstīm un nepieciešamību valsts vārdā veikt sarunas, palielinājās pieprasījums pēc profesionāliem diplomātiem un regulārām sarunām. Vēstniecības kļuva par svarīgām valsts interešu paudējām, un pastāvīgo vēstniecību tīkls vēlāk tika piesaistīts pārstāvēto valstu specializētiem ārpolitikas departamentiem. Kopš 18. gs. šie departamenti tiek saukti par ārlietu ministrijām, kas ir nozīmīgākā valsts pārvaldes iestāde ārlietu nozarē. Ārlietu ministrija ir valdības institucionālā pārstāve ārlietu jautājumos, kas veido un attīsta diplomātiju.
Tradicionāli diplomātija balstījās uz divu pušu iesaistīšanos, kā arī slepenības ievērošanu. Diplomātija kļuva ne vien par regulāru, bet arī par noregulētu procesu. Procedurālie noteikumi, kas pazīstami kā diplomātiskais protokols, tika attīstīti, iekļaujot gan dižmanīgas ceremonijas, gan arī daudz praktiskākas procedūras, piemēram, kārtību, kādā parakstāms līgums, ja iesaistītās puses ir vienojušās sarunu ceļā. Daudzi tiesību akti, arī privilēģijas un imunitāte, tika piemēroti gan diplomātiem, gan diplomātiskajām darbībām, kas bija balstītas uz diviem principiem: pirmkārt, diplomātiem bija jāveic darbs bez bailēm un jāpārvar dažādi šķēršļi; otrkārt, vēstniekam, kurš pārstāvēja valsts vadītāju un valsti uzņemošajā valstī, bija jāizrāda atbilstoša cieņa. Šī pārstāvniecības ideja tika attīstīta, iekļaujot eksteritorialitātes principu. Tradicionālās diplomātijas darba kārtība bija salīdzinoši šaura, tā izrietēja no mazattīstītām valstu attiecībām, kā arī diplomātija bija saistīta ar politisko līderu darbību atspoguļošanu. Tradicionālā diplomātija sasniedza augstāko novērtējumu un slavu 19. gs., pateicoties miera periodam Eiropā, ko nodrošināja Vīnes kongresā (Wiener Kongress) panāktās vienošanās, piemēram, valstu pārstāvju apņemšanās tikties regulāri ne vien, lai risinātu kara jautājumus, bet arī pārspriestu aktualitātes ārlietās.
Neskatoties uz tradicionālās diplomātijas sasniegumiem, kas nodrošināja stabilitāti un mieru 19. gs. Eiropā, diplomātija tomēr nespēja novērst Pirmo pasaules karu. Ņemot vērā kara radītās sekas, tika meklēta jauna un efektīvāka diplomātijas forma, jo šajā periodā tradicionālā diplomātija tika raksturota kā formāla un institucionāla, balstīta uz personiskām attiecībām, lēna un pārsvarā slepena. Tādēļ bijušais Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidents Vudro Vilsons (Thomas Woodrow Wilson) Četrpadsmit punktu (Fourteen Points) programmā, kas tika izstrādāta kopā ar ģeogrāfiem, vēsturniekiem un politikas zinātniekiem 1917. gadā izveidotajā pētniecības grupā “Izmeklēšana” (The Inquiry), īpaši uzsvēra atklātību diplomātijā. 08.02.1918. kongresā V. Vilsons savā runā iekļāva četrpadsmit punktus, kas vēlāk kļuva par pamatu Versaļas miera līgumam (Traité de Versailles). Šajā laikā aizvien vairāk darba kārtībā parādījās jaunā diplomātija.
Pāreja no tradicionālās diplomātijas uz jauno diplomātiju notika ilgā laika posmā līdz pat 20. gs. pirmajai pusei. Jaunajā diplomātijā parādījās divas svarīgas idejas. Pirmā ideja – diplomātijā tika pieprasīta lielāka atklātība. Galvenā uzmanība tika pievērsta diviem savstarpēji saistītiem tradicionālās diplomātijas elementiem, kuri pēc Pirmā pasaules kara tika uzlūkoti kā problēmu jautājumi: pārmērīga slepenība un fakts, ka diplomāti pārsvarā bija no aristokrātijas aprindām. Otrā ideja bija saistīta ar nepieciešamību izveidot starptautisku organizāciju, kura darbotos kā valstu starptautisks forums, kurā tiktu ievērots mierīgs strīdu izšķiršanas princips. Tautu Savienība (Société des Nations), kuras izveidošanas mērķis bija iespējamo karu novēršana, izmantojot kolektīvo drošību, konfliktu atrisināšanu sarunu ceļā un atteikšanos no slepenās diplomātijas, tomēr nespēja veikt sākotnēji paredzētās funkcijas un novērst agresiju un karus.
Pēc Otrā pasaules kara, Aukstā kara laikā, daudzi jaunie diplomātiju raksturojošie rādītāji turpināja attīstīties, piemēram, daudzpusējā diplomātija starptautiskajās organizācijās. Ideoloģiskā konfrontācija, kas pastāvēja starp ASV un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (PSRS) no 20. gs. 40. gadiem līdz 20. gs. 80. gadu beigām, kā arī noteicošais divpolāro spēku līdzsvars starptautiskajā sistēmā bija faktori, kas raksturoja Aukstā kara diplomātiju. Īpaši liela uzmanība tika pievērsta trijiem diplomātijas veidiem: kodolieroču diplomātijai, krīžu diplomātijai un samita diplomātijai. Aukstā kara laikā lielu nozīmi ieguva arī multilaterālisms un tādi specializētie jautājumi kā vide, tehnoloģijas, bruņošanās kontrole. Šis laika posms ir ievērojams arī ar to, ka 1961. gadā tika pieņemta Vīnes Konvencija par diplomātiskajiem sakariem (The Vienna Convention on Diplomatic Relations) un 1963. gadā – Vīnes Konvencija par konsulārajiem sakariem (The Vienna Convention on Consular Relations). Līdz ar PSRS sabrukumu beidza eksistēt Aukstā kara laikā pastāvošais divpolārais pasaules dalījums. Pārmaiņas starptautiskajā dienas kārtībā noteica arī pieaugošās cerības par ieguvumiem, ko varētu nodrošināt diplomātija.
PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Ņikita Hruščovs (Никита Сергеевич Хрущёв) un ASV valsts sekretārs Dīns Rasks (Dean Rusk) pēdējā sarunā pirms kodolieroču izmēģinājumu aizlieguma līguma parakstīšanas. Maskava, 05.08.1963.
Avots: Getty Images, 514698474.
