Starptautiskās organizācijas ir jauns starptautiskās politikas fenomens, un to pētniecībā pieejams plašs definīciju skaits. Starptautiskās organizācijas ir formālas un pastāvīgas struktūras, kas izveidotas uz valstisku vai nevalstisku aktoru līguma pamata starp suverēnām valstīm uz brīvprātības principa, ar kopīgu institucionālo struktūru un finansējumu, lai sasniegtu kopīgus mērķus. Tās nodrošina koordināciju un sadarbību politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, militārajā, kultūras un citās sfērās. Starptautiskās organizācijas tiek uzskatītas par līdzekli, ar kuru palīdzību var mazināt konfliktus un palielināt sadarbību starpvalstu attiecībās. 1956. gadā amerikāņu starptautisko attiecību pētnieks Iniss Klods (Inis Lothair Claude, Jr.) definēja starptautiskās organizācijas kā procesu, kurā valstis izveido un attīsta formālas institucionālas struktūras, lai īstenotu savstarpējo attiecību noteiktus jautājumus un ieviestu savstarpēji atzītus starpvalstu uzvedības standartus. I. Klods nošķīra starptautiskās organizācijas no starptautiskajām institūcijām. Saskaņā ar amerikāņu politologa Džona Dafīlda (John Duffield) definīciju starptautiskās institūcijas ir relatīvi stabils atbilstošās likumdošanas, regulējošo un procesuālo normu un noteikumu kopums, kas attiecas uz starptautisko sistēmu, aktoriem (ieskaitot valstis un nevalstiskos aktorus) un to darbībām.