Attīstības studijas ir zināmas arī kā “starptautiskās attīstības studijas”, “trešās pasaules studijas”, “starptautiskā attīstība”, “pasaules attīstība” u. tml. Attīstības studijas nav autonoma sociālo zinātņu sfēra, bet gan akadēmiskās pētniecības virziens. Attīstības studijās izmanto dažādu sociālo zinātņu pieejas un metodoloģiju, koncentrējoties uz starpdisciplināru un multidisciplināru sabiedrības attīstības procesu pētniecību. Attīstības studijās jēdziens “attīstība” galvenokārt tiek saprasts kā cilvēku dzīves uzlabošana, taču studiju pārstāvji uzskata, ka jēdziens ietver arī citus aspektus. Piemēram, attīstības ekonomisti apgalvo, ka iekšzemes kopprodukts ir galvenais attīstības un labklājības rādītājs. Citi attīstības studiju pārstāvji apgalvo, ka svarīgāka ir cilvēku brīvību un tiesību paplašināšana. Piemēram, indiešu ekonomists un filozofs Amartja Sens ( অমর্ত্য কুমার েসন, Amartya Kumar Sen) uzsver, ka attīstībai nepieciešama galveno nebrīves cēloņu – nabadzības, tirānijas, ekonomisko iespēju trūkuma, sociālās atstumtības, tolerances trūkuma u. tml. – izskaušana. Amerikāņu ekonomists un attīstības studiju pārstāvis Maikls Todaro (Michael Paul Todaro) raksturo attīstību kā daudzdimensionālu procesu, kas papildu ienākumu un produktivitātes palielināšanai paredz arī radikālas izmaiņas institucionālajās, sabiedriskajās un administratīvajās struktūrās un dažkārt pat sabiedrības attieksmē, paražās un uzskatos, tādējādi demonstrējot attīstības studiju multidisciplināro dabu.

Attīstības studiju pētniecība aptver daudzas cilvēka dzīves sfēras, sākot no veselības stāvokļa un beidzot ar ekonomisko un politisko brīvību. Ikvienā sabiedrībā notiek pārmaiņas, un tās var būt, vai nu progresīvas vai regresīvas. Saskaņā ar zviedru pētnieka Bjerna Hetnes (Björn Hettne) definīciju attīstības studijas ir praktiska, problēmorientēta un starpdisciplināra joma, kas pievēršas sociālo izmaiņu analīzei globālā kontekstā, ņemot vērā dažādu sabiedrību vēsturiskās, kulturālās, ekoloģijas u.c. specifiskas iezīmes. Attīstības studijas ir saistītas ar citām zinātņu nozarēm, piemēram, politikas zinātni, socioloģiju, ekonomiku, starptautiskajām attiecībām, antropoloģiju un ģeogrāfiju.

Attīstības studijās tiek izvirzīts normatīvs mērķis – uzlabot cilvēka dzīvi. Tādēļ attīstības studijas ir vērstas uz praktisku pētniecību, kas ietekmē politiskos procesus. Attīstības studijas tika izveidotas, lai izprastu, kā kādreizējās Eiropas kolonijas izveidot par veiksmīgām, produktīvām valstīm. Pētnieki uzskatīja, ka šīm valstīm, kādreiz dēvētām par “trešās pasaules” valstīm, jāseko Rietumu modernizācijas paraugam. Tradicionālā pieeja pētniecībā paredzēja, ka racionāla resursu izmantošana, palīdzība no attīstītajām valstīm un demokrātiska vide novedīs pie ātras valstu modernizācijas, un valdības galvenie uzdevumi būs ekonomiskās izaugsmes un attīstības veicināšana un makroekonomiskas regulēšana. 20. gs. 50. un 60. gados ar jēdzienu “trešā pasaule” tika saprasts monolīts valstu bloks, taču laika gaitā attīstības studijās aizvien vairāk tika uzsvērta šo valstu heterogenitāte un dažādība. Mūsdienās attīstības studijas aizvien biežāk pievēršas nevienlīdzības pētīšanai vietējā un globālā līmenī, kā arī dzimumu nevienlīdzībai. Dzimumu nevienlīdzības jautājumu pētniecībā attīstības studiju metodoloģija ir daudz progresīvāka nekā citu sociālo zinātņu disciplīnu pieejām, tādēļ to izmantojuši arī ekonomisti, antropologi, politikas zinātnieki u.c., kas izmanto feminisma teorijas.

Pakāpeniski attīstības studijas aizvien vairāk novērsās no vispārinātas pasaules uztveres, kurā pasaule tika dalīta monolītos attīstīto un attīstības valstu blokos, un pievērsās specifiskiem kontekstiem, analizējot situāciju konkrētās valstīs un sabiedrībās. 21. gs. sākumā attīstības studijas raksturo centieni meklēt risinājumus sabiedrības problēmām, ko radījis valsts attīstības trūkums. Lai to sasniegtu, attīstības studijās sabiedrības izmaiņas tiek pētītas vēsturiski, salīdzinoši un globāli. Tiek ņemtas vērā sabiedrības vēsturiskās, ekoloģiskās, kultūras, tehnoloģiskās u.c. iezīmes un tas, kā šīs iezīmes nosaka vietējā mēroga reakciju uz reģionāliem un globāliem procesiem, kā arī dažādas attīstības stratēģijas. Attīstības studijās mūsdienās tiek risināti jautājumi par nabadzību, vides un sociāli politisko ilgtspējību, sieviešu sociālo iespēju paplašināšana (women`s empowerment), dzimumu līdztiesību, globalizāciju, cilvēku attīstību (human development) – process, kurā tiek palielināta cilvēka brīvība, iespējas, veicināta labklājība u.c. Sākotnēji attīstība studijas veidojās kā disciplīna, kuras mērķis bija skaidrot un veicināt trešās pasaules valstu attīstību pēc industriālo valstu modeļa, tomēr mūsdienās aizvien vairāk tiek pētīta attīstības problemātika pašās industrializētajās valstīs.

Attīstības studijas ir jauna akadēmisko studiju joma. Jēdzienu “attīstības studijas” sāka lietot pēc Otrā pasaules kara. Attīstības studijas radās 20. gs. 50. un 60. gados kā atbilde uz dekolonizācijas procesiem, kuru rezultātā jaunizveidotās neatkarīgās valstis meklēja politiskos virzienus (piemēram, brīvā tirgus ekonomiku, protekcionismu), lai sasniegtu industrializēto valstu ekonomisko labklājību. Tādējādi agrīnajā attīstības studiju fāzē uzmanība tika pievērsta galvenokārt ekonomisko jautājumu un kontekstu analīzei, par paraugu izmantojot tādas politiskās iniciatīvas kā, piemēram, Māršala plānu. Lai gan dominēja ekonomiskās idejas, attīstības studiju pētnieki nenorobežojās no politikas zinātnes, socioloģijas, antropoloģijas un citām sociālo zinātņu sfērām, kuru ietekme pakāpeniski pieauga. 20. gs. 80. gadu beigās attīstības studijās iestājās stagnācija, taču parādījās arī jaunas teorētiskās iestrādnes (piemēram, attīstības ideju izmantošana dzimumu un vides studijās). 20. gs. 90. gados, pateicoties nācijas valsts lomas izmaiņām globālā līmenī, attīstības studijas turpināja modernizēties un ieņēma aizvien multidisciplinārāku nostāju un lielāku lomu piešķīra citām jomām, ne tikai ekonomiskai attīstībai.

Kopš attīstības studiju izveidošanās 20. gs. 50. gados, tāpat kā citās sociālo zinātņu jomās, ievērojami mainījušās attīstības studiju teorētiskās nostādnes. Sākotnēji valdīja uzskats, ka attīstības process izpaužas kā secīgas ekonomiskās izaugsmes fāzes, caur kurām jāiziet visām valstīm. Uzskata pamatā bija ekonomiskas attīstības teorija, kurā bija minēts, ka pareiza taupības, investīciju un ārvalstu palīdzības kombinācija nodrošina ātru ekonomisku izaugsmi. 20. gs. 50. gados vadošās bija modernizācijas teorijas, kuras izstrādāja amerikāņu sociologs Seimūrs Martins Lipsets (Seymour Martin Lipset), amerikāņu ekonomists un politologs Volts Rostovs (Walt Whitman Rostow) u.c., kuri daudz ietekmējās no franču sociologa Emila Dirkema (Émile Durkheim) idejām, kurš uzskatīja, ka jaunattīstības valstīm jāseko Eiropas attīstības modelim. Vienlaikus attīstījās arī strukturālisma pieeja, kuru veidoja argentīniešu ekonomists Rauls Prebišs (Raúl Prebisch), brazīliešu ekonomists Selso Furtado (Celso Monteiro Furtado) u.c., un kurā tika paredzēts, ka attīstības valstīm jāmazina sava iesaistīšanās globālajā tirgū, un to valdībām stingri jākontrolē ekonomiskās attīstības procesi. 20. gs. 60. gados strukturālismu pamazām aizstāja atkarības teorijas, ko izstrādāja amerikāņu ekonomisti Pols Barans (Paul Alexander Baran) un Pols Svīzijs (Paul Marlor Sweezy) u.c. Atkarības teorijas pamatā bija pieņēmums, ka jaunattīstības valstu nabadzība ir to kolonizācijas un ekspluatācijas sekas.

20. gs. 70. gados turpināja dominēt atkarības teorija, kurā uzsvēra ekonomiskās attīstības ārējos un iekšējos institucionālos un politiskos ierobežojumus, kā arī nepieciešamību pēc radikāli jaunas politikas, kas izskaustu nabadzību, sniegtu dažādas nodarbinātības iespējas un mazinātu ienākumu nevienlīdzību. Līdztekus attīstījās arī pamatvajadzību pieeja, kas paredzēja, ka valstīm jānodrošina pasaules nabadzīgāko cilvēku pamatvajadzības. Šī ideja pirmo reiz izskanēja Starptautiskās Darba organizācijas konferencē, kura plašāk zināma kā Pasaules Nodarbinātības konference (World Employment Conference), kura notika 1976. gada jūnijā Ženēvā Šveicē. Attīstījās arī neomaltusiānisma idejas, kas paredz ekonomiskā izaugsmes, resursu izmantošanas un iedzīvotāju skaita pieauguma kontroli, lai novērstu ekonomisko un ekoloģisko katastrofu. Izveidojās arī teorijas, kurās galvenokārt tika apskatīts attīstības nevienlīdzīgais rezultāts starp sievietēm un vīriešiem. Ekonomiskā izaugsme attīstības studijās saglabāja nozīmīgu vietu, taču tā vairs neieņēma centrālo lomu attīstības izpratnē.

20. gs. 80. gados attīstības studijās arvien nozīmīgākas kļuva dzimumu vienlīdzības teorijas (theories on gender equality); neoliberālisms, kurā tika uzsvērta brīvā tirgus nozīme un valsts lomas mazināšana ekonomikā (saskaņā ar šo pieeju valstu attīstības problēmas nav saistītas ar ekspluatīviem ārējiem un iekšējiem spēkiem kā attīstības teorijās, bet radušās no valdības pārspīlētās iejaukšanās ekonomikā); grassroot pieejas (šajā pieejā uzsver sabiedrības līmeni un iniciatīvu kontrastā politiskajai elitei); pieejas, kurās uzmanība tiek pievērsta vietējam kontekstam un zināšanām; ilgtspējīgas attīstības idejas, kas paredz līdzsvaru starp pašreizējās paaudzes vajadzībām un nākamo paaudžu vides un citām interesēm. 20. gs. 90. gados turpināja dominēt neoliberālisma teorijas. Parādījās arī postattīstības (postdevelopment) idejas, kuras izstrādāja vācu pētnieks Volfgangs Zakss (Wolfgang Sachs), irāņu eknomists Madžids Rānema (Majid Rahnema) u. c. un kurās tiek apgalvots, ka attīstības idejas ir koloniālisma un eirocentrisma izpausmes, pret kurām būtu jāiestājas grassroots līmenī. Turpināja pastāvēt ilgtspējīgas attīstības idejas, kā arī radās kulturālās attīstības idejas, kurās pievērsa uzmanību tam, kā attīstības procesi ietekmē dažādas sociālās un kultūras grupas. 21. gs. sākumā attīstības studijās joprojām dominē neoliberālisms, kurā pastiprināta uzmanība tiek pievērsta globalizācijai, kā arī ilgtspējīgai attīstībai, postattīstībai, cilvēka attīstībai un grassroots teorētiskai pieejai.

Attīstības studiju metodoloģiju raksturo plurālisms. Attīstības studijās izmanto gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās pētniecības metodes, kā arī primāro un sekundāro datu vākšanu un apstrādi. Pieejas izmantošana pētījumā ir atkarīga no tā, kuru no sociālajām zinātnēm pētnieks izvēlas par centrālo – ekonomiku, socioloģiju, politiku, antropoloģiju, ģeogrāfiju utt. vai apvieno vairākas. Attīstības studiju mērķis ir praktisks – izprast, kā panākt sabiedrības attīstību, neatkarīgi no izmantotās attīstības teorijas, piemēram, neoliberālisma vai ilggtspējīgas attīstības teorijas. Tādējādi ir pieļaujama dažāda metožu kombinācija, kas neievēro tradicionālo sociālo zinātņu uzliktās metodoloģiskās robežas.

Attīstības studijas, īpaši pēdējos gados, tiek daudz kritizētas. Pirmkārt, tiek uzsvērts, ka attīstības studijas ir zaudējušas nozīmi, jo lielākā daļa trešās pasaules valstu ir daudz labākā situācijā nekā agrāk. Amerikāņu ekonomists un teorētiķis Miltons Frīdmans (Milton Friedman) un amerikāņu ekonomiste Anne Krīgere (Anne Krieger) u. c. uzsver, ka attīstības studijās izmantotas nepareizas praktiskās pieejas – valstu kontrolēta attīstība, importa ierobežošana utt., un tās ir novedušas pie negatīva rezultāta. Otrkārt, tiek uzskatīts, ka attīstības studijas atspoguļo neokoloniālo pasaules izpratni, kas veido, ierobežo un kontrolē trešās pasaules valstis. Piemēram, kolumbiešu antropologs Arturo Eskobārs (Arturo Escobar) un vācu pētnieks V. Zakss uzsver, ka attīstības studiju diskurss ir imperiālistisks un kā modernizācijas paraugu trešām pasaules valstīm uzspiež Rietumu izpratni par attīstību.

Attīstību studiju multidisciplinārā būtība ļāvusi tām pielāgoties mainīgajai pasaules kārtībai. Attīstības studijās ņemts vērā, ka jaunattīstības valstis nav homogēns bloks, kas pakļaujas universāliem likumiem un cenšas dažādot savu pieeju atsevišķām valstīm, sabiedrībām un kultūrām. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās studiju galvenais mērķis ir analizēt tās valstis, kuru attīstības process bijis veiksmīgs, un identificēt politiku, vietējos apstākļus, problēmas, risinājumus u. tml., kas to veicinājuši, respektīvi, pievēršot uzmanību nevis rezultātam, bet gan līdzekļiem, kā tas sasniegts.

Attīstības studijas ir jauna pētniecības joma, kurā dominē Amerikas Savienotās Valstis (ASV) un Lielbritānija, kā arī Kanāda un bijušās kolonijas, piemēram, Indija un Dienvidāfrika. Nozīmīgākās Lielbritānijas universitātes attīstības studijās ir Saseksas Universitāte (Univeristy of Sussex), Mančestras Universitāte (The University of Manchester), Oksfordas Universitāte (University of Oxford), Londonas Ekonomikas skola (London School of Economics) un Kembridžas Universitāte (University of Cambridge). ASV nozīmīgākās universitātes ir Hārvarda Universitāte (Harvard University), Kalifornijas Universitāte Bērklijā (University of California, Berkeley), kā arī Stenforda Universitāte (Stanford University). Keiptaunas Universitāte (University of Cape Town) Dienvidāfrikā, Deli Universitāte (University of Dehli) Indijā un Tokijas Universitāte (University of Tokyo) Japānā.

Lielākie akadēmiskie izdevumi ir Journal of Development of Economics (kopš 1974, izdevējs Elsevier); World Development (kopš 1973, izdevējs Pergamon Press); Development and Change (kopš 1981, Starptautiskais Sociālo zinātņu institūts, International Institute of Social Studies ); Economic Development and Cultural Change (kopš 1978, University of Chicago Press); Population and Development Review (kopš 1976, Iedzīvotāju padome, Population Council ); Third World Quarterly (ar pārtraukumiem kopš 1979, Taylor & Francis); Journal of Development Studies (kopš 1978, Taylor & Francis); European Journal of Development Research (kopš 1989, Palgrave Macmillan); Development in Practice (kopš 1992, Taylor & Francis). Attīstības studiju tēmas tiek atspoguļotas visu sociālo zinātņu periodiskajos izdevumos.

Deivids Apters (David Ernest Apter), amerikāņu politikas zinātnieks un sociologs, pazīstams ar ieguldījumu starpdisciplinārās pieejas attīstībā un lauka pētījumiem par attīstību un demokratizāciju Āfrikā, Latīņamerikā un Auztrumāzijā. Amerikāņu psihologs Deivids Maklelands (David Clarence McClelland) ir vajadzību jeb trīs vajadzību teorijas (need theory) pamatlicējs, kurš cilvēku motivāciju skaidro ar vajadzību pēc sasniegumiem, varas un piederības. Tolkots Pārsonss (Talcott Parsons), amerikāņu sociologs, viens no ietekmīgākajiem 20. gs. sociologiem, sabiedrības darbības teoriju un strukturālā funkcionālisma pamatlicējs. Kurts Mandelbaums (Kurt Mandelbaum), viens no attīstības ekonomikas disciplīnas pamatlicējiem Lielbritānijā. Viljams Lūiss (Sir William Arthur Lewis), britu ekonomists, kurš sniedzis lielu ieguldījumu attīstības ekonomiskas teoriju izstrādē. Dadlijs Sīrss (Dudley Seers), britu ekonomists, kurš uzsvēra sabiedrības attīstības ideju pārākumu pār pēckara izaugsmes idejām. Mahbubs ul Haks (محبوب الحق, Mahbub ul Haq), pakistāniešu ekonomists, starptautiskās attīstības un spēļu teorētiķis un praktiķis, ietekmējis globālās attīstības idejas.