Starptautiskās organizācijas ir jauns starptautiskās politikas fenomens, un to pētniecībā pieejams plašs definīciju skaits. Starptautiskās organizācijas ir formālas un pastāvīgas struktūras, kas izveidotas uz valstisku vai nevalstisku aktoru līguma pamata starp suverēnām valstīm uz brīvprātības principa, ar kopīgu institucionālo struktūru un finansējumu, lai sasniegtu kopīgus mērķus. Tās nodrošina koordināciju un sadarbību politiskajā, ekonomiskajā, sociālajā, militārajā, kultūras un citās sfērās. Starptautiskās organizācijas tiek uzskatītas par līdzekli, ar kuru palīdzību var mazināt konfliktus un palielināt sadarbību starpvalstu attiecībās. 1956. gadā amerikāņu starptautisko attiecību pētnieks Iniss Klods (Inis Lothair Claude, Jr.) definēja starptautiskās organizācijas kā procesu, kurā valstis izveido un attīsta formālas institucionālas struktūras, lai īstenotu savstarpējo attiecību noteiktus jautājumus un ieviestu savstarpēji atzītus starpvalstu uzvedības standartus. I. Klods nošķīra starptautiskās organizācijas no starptautiskajām institūcijām. Saskaņā ar amerikāņu politologa Džona Dafīlda (John Duffield) definīciju starptautiskās institūcijas ir relatīvi stabils atbilstošās likumdošanas, regulējošo un procesuālo normu un noteikumu kopums, kas attiecas uz starptautisko sistēmu, aktoriem (ieskaitot valstis un nevalstiskos aktorus) un to darbībām.

Starptautiskās organizācijas ir atšķirīgas un kompleksas starptautiskās sistēmas dalībnieces ar dažādiem uzdevumiem, institucionālo struktūru un darbības jomām. Teorētiskā pētniecība ir orientēta uz starptautisko organizāciju veidošanos, normām un noteikumiem, funkcijām un lomām, attiecībām ar un starp dalībvalstīm, kā arī organizāciju ietekmi uz valstu uzvedību starptautiskajā sistēmā. Starptautisko organizāciju pētniecība ietver praktisko organizāciju darbību un institucionālos aspektus: birokrātiju, lēmumu pieņemšanu, interešu līdzsvarošanu, struktūru, ietekmi, efektivitāti un leģitimitāti. 

Starptautiskās organizācijās bieži tiek apspriests jautājums par līdzsvaru starp dalībvalstu interesēm un starptautisko organizāciju hartām un mērķiem. Starptautiskās organizācijas praktiskā analīze aptver plašu starptautisko organizāciju un to darbības sfēru loku, praktiskās rīcībpolitikas izpēti un tās ietekmi uz starptautiskās sistēmas aktoriem. Empīriskie pētījumi sniedz ieguldījumu nacionālajā un starptautiskajā diskusijā par starptautisko organizāciju darbību, ieteikumus lēmumu pieņēmējiem starptautisko organizāciju darbības uzlabošanai un pilnveidošanai, kā arī lēmumu pieņemšanas kvalitātes uzlabošanai. Starptautisko organizāciju teorētiskās un praktiskās nozīmes korelācija atklājusies vairākos gadījumos, kad pētījumi par starptautiskajām organizācijām tiešā veidā ietekmējuši valstu valdību attieksmi pret starptautiskajām organizācijām, piemēram, angļu politologs Leonards Vulfs (Leonard Sidney Woolf) konsultēja Lielbritānijas valdību par Tautu Savienības izveidošanu un izstrādāja pagaidu plānu šīs organizācijas veidošanai.

Starptautisko organizāciju analīzē tiek izmantotas kvalitatīvās, salīdzinošās, kvantitatīvās metodes, gadījumu analīze, diskursa analīze, aprakstošās metodes un citas. Starptautisko tiesību pētījumos Īans Hērds (Ian Hurd), amerikāņu politologs, analizē starptautiskās organizācijas, izmantojot trīs metodoloģiskās pieejas – kontraktuālismu (starptautiskajām organizācijām deleģētā uzdevuma analīze), režīmu analīzi (starptautisko tiesību tīmekļa analīze) un konstruktīvismu (valstu un starptautisko organizāciju mijiedarbības analīze).

Pirmās idejas par starptautisko organizāciju veidošanu parādījās pirms vairākiem gadsimtiem. 13. gs. Francijas karaļa Filipa IV Skaistā (Philippe IV, Philippe le Bel) advokāts Pjērs Dibuā (Pierre Dubois) izteica priekšlikumu veidot kristiešu aliansi karam pret neticīgajiem un miera nodrošināšanai starp kristiešiem. 17. gs. beigās britu filozofs un kvēkers Viljams Pens (William Penn) un 18. gs. sākumā franču politiķis Abe de Senpjērs (Abbe de Saint-Pierre) ierosināja veidot parlamentu vai asambleju, lai nodrošinātu labklājību, risinātu konfliktus, ieviestu kolektīvās sankcijas un veidotu kopīgu armiju. Starptautisko organizāciju pētniecība kā starptautiskās politikas apakšnozare nostiprinājās 20. gs., tomēr starptautisko organizāciju veidošanas nepieciešamība tika analizēta pirms vairākiem gadsimtiem. 17. gs. sākumā franču rakstnieks un politiskais darbinieks Emeriks Krisē (Emeric Crucé) ierosināja veidot pastāvīgu asambleju starp Āzijas, Āfrikas un Eiropas nācijām starptautisko strīdu risināšanai. 17. gs. starptautisko tiesību jurists, holandietis Hugo Grocijs (Hugo Grotius) izstrādāja normatīvo sistēmu, lai noteiktu kara cēloņus un valstu pamatotu rīcību karā. Vēlāk “Grocija tradīcija” iesakņojās starptautiskās politikas liberālisma teorētiskajā pieejā. 18. gs. vācu filozofs Imanuels Kants (Immanuel Kant) savā vīzijā par “mūžīgo mieru” izvirzīja ideju par starptautisko likumu un miera federāciju, kas nodrošinātu valstu savstarpējo atkarību un veidotu morālus un tiesiskus pamatus mierīgai konfliktu risināšanai. I. Kants ticēja, ka demokrātija, ekonomiskā atkarība un starptautiskās organizācijas ir institucionālie instrumenti miera nodrošināšanai. Līdz ar pirmo starptautisko organizāciju veidošanos 19. gs. otrajā pusē (piemēram, Starptautiskā Telekomunikāciju savienība, International Telegraphic Union, ITU, 1865; Pasaules Pasta savienība, Universal Postal Union, UPU, 1874), ko sekmēja starpvalstu kontaktu pastiprināšanās, tirdzniecības un ceļotāju skaita pieaugums, industrijas attīstība, jaunas transporta un komunikācijas metodes, starptautisko tiesību pārstāvji sāka pētīt starptautiskās organizācijas, pievēršoties starptautisko organizāciju konstitūcijām, juridiskās personas statusam un institucionālajām problēmām. Skotu advokāts un pasniedzējs Džeimss Lorimers (James Lorimer), iespējams, bija pirmais, kurš 1867. gadā ieviesa jēdzienu “starptautiskā organizācija”. Palielinoties starptautisko organizāciju skaitam un darbības sfērām starpkaru periodā, īpaši pēc Otrā pasaules kara, sāka attīstīties teorētiskās pieejas (reālisms, liberālisms, konstruktīvisms u. c.), kas skaidroja starptautisko organizāciju dažādos aspektus.

Starptautiskās politikas teorētiskās pieejās tiek analizēta starptautisko organizāciju vieta un nozīme starptautiskajā sistēmā. Līdz ar starptautisko organizāciju skaita pieaugumu, savstarpējās atkarības palielināšanos, globalizācijas ietekmi, konfliktiem un citiem faktoriem, teorētisko pieeju un jēdzienu daudzums par starptautisko organizāciju vietu, lomu un ietekmi ievērojami palielinājies. Starptautisko organizāciju pētniecība veidojusies kā atbildes reakcija uz dažādiem starptautiskās politikas notikumiem.

Reālisms ir viena no starptautiskās politikas teorētiskām pieejām, kas starptautiskās organizācijas uzskata par instrumentu valstu rīcībā, lai palielinātu drošību un varu, tādēļ starptautisko organizāciju ietekme sniedzas tiktāl, cik tās kalpo valstu interesēm. Vērtējot starptautisko organizāciju lomu un ietekmi, britu diplomāts un starptautisko attiecību pētnieks Edvards Kārs (Edward Halett Carr) un vācu izcelsmes amerikāņu politologs Hanss Morgentavs (Hans Joachim Morgethau) norāda, ka tās ir mazietekmīgas un atkarīgas no tā, vai valstis vēlas ievērot vispārēji pieņemtās normas un principus. Neoreālisti atzīst, ka starptautiskās organizācijas spēj būt spēcīgs forums, kas ir ietekmīgāks nekā tradicionālā diplomātija vai neregulāras konferences, tomēr starptautiskās organizācijas jāuztver kā instruments valstu cīņā par varu, nevis kā neatkarīgs aktors. Neoreālisti uzsver lielvalstu ietekmi starptautiskajās organizācijās, kā arī to, ka starptautiskās organizācijas ir tikai arēna konkurējošo valstu varas attiecībām. Amerikāņu politologi Kenets Volcs (Kenneth Neal Waltz) un Roberts Gilpins (Robert Gilpin) uzskata starptautiskās organizācijas par valsts politikas instrumentu un visietekmīgāko dalībvalstu hegemoniju un kā piemērus min Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO; United Nations) un Bretonvudas organizācijas (Bretton Woods Institutions). Amerikāņu politologs Džons Mēršaimers (John Joseph Mearsheimer) un K. Volcs uzskatīja, ka starptautiskās organizācijas ir parādība, kas veidojusies ASV un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) bipolaritātes dēļ, tādēļ pēc Aukstā kara beigām daudzas starptautiskās organizācijas, piemēram, Eiropas Kopienas (EK) projekts, izzudīs.

Liberālisti attiecībā uz starptautiskajām organizācijām ieņem atšķirīgu nostāju, uzsverot, ka starptautiskās organizācijas ir ceļš uz diplomātiju, sadarbību un starptautisko mieru. Liberālisti uzsver, ka starptautiskās organizācijas ir ne tikai valstu sadarbības fiziska platforma un telpa, bet ietver arī nevalstiskos aktorus starptautiskajā politikā. Klasiskajam liberālismam ir nozīmīga ietekme uz multilaterālisma praksi. 20. gs. neoliberālajā institucionālismā tika uzsvērta nepieciešamība analizēt starptautiskās organizācijas un to ietekmi uz starptautiskās politikas aktoriem. Nozīmīgākie liberālisma pieejas pārstāvji, kas analizējuši starptautiskās organizācijas, ir amerikāņu starptautisko attiecību pētnieks Roberts Kioheins (Robert Owen Keohane) un angļu ekonomists Džons Hobsons (John Atkinson Hobson).

Vienā no jaunākajām teorētiskajām pieejām – konstruktīvismā starptautiskajām organizācijām tiek piedēvēta īpaša nozīme, jo tās spējušas mainīt sabiedrības izpratni par nabadzību, verdzību un citām parādībām. Starptautiskās organizācijas vienlaicīgi ir notiekošo sociālo procesu un dominējošo ideju atspulgs un dalībnieks. Konstruktīvisti īpašu nozīmi piešķir starptautiskajām nevalstiskajām organizācijām. Nozīmīgākie konstruktīvisma autori ir vācu politologs Aleksandrs Vents (Alexander Wendt) un amerikāņu politoloģe Marta Finemora (Martha Finnemore).

Starptautisko organizāciju pētniecībā nozīmīga ir funkcionālisma pieeja, kurā tiek uzsvērta nepieciešamība veidot noteiktu funkciju aģentūras ar ierobežotu un specifisku varas mandātu (piemēram, starptautiskās gaisa satiksmes kontrolei, pandēmijas slimību prevencijai, ilgtspējīgas attīstības sekmēšanai). Funkcionālisma pieejā tiek izcelta starptautisko nevalstisko organizāciju loma. Par nozīmīgākajiem autoriem tiek uzskatīti angļu politologs L. Vulfs un rumāņu izcelsmes britu pētnieks, politologs Deivids Mitranijs (David Mitrany). EK attīstība veicināja neofunkcionālistu – vācu un amerikāņu politologa Ernsta Hāsa (Ernst Bernard Haas), amerikāņu pētnieku Leona Lindberga (Leon Lindberg) un Džozefa Njū (Joseph Samuel Nye, Jr.) – pētījumus par EK institūcijām, kas būtiski ietekmējuši starptautisko organizāciju pētniecību.

Starptautisko organizāciju darbība analizēta arī marksisma, feminisma, postmodernisma un citās pieejās. Pieaugot starptautisko organizāciju skaitam un jomām, kuras tās regulē, starptautisko organizāciju pētniecība kļūst aizvien starpdisciplinārāka, iekļaujot ekonomikas, filozofijas, socioloģijas, psiholoģijas, ģeogrāfijas un vēstures zinātnes.

Starptautisko organizāciju darbības izpētē nozīmīga ir analīze par starptautisko organizāciju klasifikāciju, institucionālo uzbūvi, lomām un funkcijām. Pētījumos izstrādāta starptautisko organizāciju klasifikācija, balstoties uz šādiem kritērijiem: pirmkārt, starptautiskās organizācijas dalībnieki (starptautiskās valstiskās organizācijas un transnacionālās organizācijas, kas tiek dalītas apakšklasifikācijā – starptautiskās nevalstiskās organizācijas un hibrīda nevalstiskās organizācijas); otrkārt, starptautiskās organizācijas dalībvalstis (universālas organizācijas, reģionālas organizācijas); treškārt, starptautiskās organizācijas mērķi un darbība (vispārēja starptautiska organizācija un specifiska starptautiska organizācija). Nozīmīgākie autori ir kanādiešu politologs Čārlzs Pentlends (Charles Pentland), franču starptautisko tiesību pētnieks Pols Roiters (Paul Reuter), amerikāņu pētnieks Eimoss Pīzlī (Amos Jenkins Peaslee), starptautisko attiecību britu pētnieks Klaivs Ārčers (Clive Archer).

Svarīgs izpētes jautājums ir starptautisko organizāciju lomas. Saskaņā ar zviedru pētnieka Gunara Mirdala (Gunnar Myrdal), franču pētnieka Stenlija Hofmaņa (Stanley Hoffmann), Č. Pentlanda, I. Kloda un amerikāņu pētnieka Arnolda Volfersa (Arnold Wolfer) uzskatiem, tiek noteiktas šādas starptautisko organizāciju lomas: pirmkārt, starptautiskās organizācijas kā nacionālās politikas instruments valstu interešu un mērķu sasniegšanai; otrkārt, starptautiskās organizācijas kā arēna vai forums valstīm; treškārt, starptautiskās organizācijas kā neatkarīgi starptautiskie aktori. Balstoties uz amerikāņu politologu Geibriela Elmonda (Gabriel A. Almond) un Bingema Pouela (G. Bingham Powell) radīto strukturālā funkcionālisma pieeju un vēlāk amerikāņu pētnieku Roberta Grega (Robert W. Gregg), Maikla Barkuna (Michael Barkun) un Harolda Džeikobsons (Harold Karan Jacobson), kā arī K. Ārčera attīstīto teorētisko pieeju par funkciju noteikšanu, starptautiskās organizācijas pilda dažādas sistēmiskās funkcijas: interešu formulēšanu un apkopošanu, socializēšanos un rekrutēšanu, normu veidošanu, lēmumu pieņemšanu, piemērošanu un pārskatīšanu, informācijas un komunikācijas funkcija, konfliktu vadību, resursu pārdalīšanu un integrāciju.

Saskaņā ar Starptautisko organizāciju gada grāmatas (Yearbook of International Organizations) 2015./2016. gada datiem, starptautiskajā sistēmā darbojas 36 827 starptautiskās organizācijas, no kurām 4993 ir aktīvas starptautiskās valstiskās organizācijas un 31834 starptautiskās nevalstiskās organizācijas. Tas izskaidro starptautisko organizāciju pētījumu daudzskaitlīgumu. Daudzi pētījumi veidoti ne tikai par starptautisko organizāciju darbību, bet arī par atsevišķu valstu politiku un attieksmi pret starptautiskajām organizācijām vai konkrētiem lēmumiem un darbības jomām, piemēram, balsošanas sistēmu, interešu koalīciju veidošanos un citiem. Daudzi pētījumi veltīti starptautisko organizāciju darbībai noteiktos konfliktos, reģionos un citur.

Starptautisko organizāciju darbība pārsvarā pētīta Eiropas valstu un ASV pētniecības institūcijās, no kurām ietekmīgākās ir Starptautiskais stratēģisko pētījumu institūts (The International Institute for Strategic Studies) Londonā; Ārējo attiecību padome (Council on Foreign Relations) Ņujorkā un Vašingtonā DC, Kārnegija Starptautiskais Miera fonds (Carnegie Endowment for International Peace) Vašingtonā DC; Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs (Center for Strategic and International Studies) Vašingtonā DC; Dānijas starptautisko pētījumu centrs (Danish Institute for International Studies) Kopenhāgenā un citas. 21. gs. sākumā izveidojušies vairāki pētniecības institūti Āzijā, Krievijā un citās valstīs un reģionos. Lielai daļai starptautisko organizāciju, piemēram, ANO, Bretonvudas sistēmas organizācijām (Bretton Woods system), izveidoti savi pētnieciskie institūti, kas specializējas konkrētās jomās.

Nozīmīgākie periodiski izdevumi, kuros starptautiskās politikas analīzē tiek apskatītas arī starptautiskās organizācijas: American Political Science Review (kopš 1906, izdevējs Cambridge University Press), Foreign Affairs (kopš 1922, izdevējs Starptautisko attiecību padome, Council on Foreign Relations), Journal of Conflict Resolution (kopš 1957, izdevējs Starptautiskā miera zinātnes sabiedrība, Peace Science Society (International)), International Studies Quarterly kopš 1959, izdevējs Oxford University Press), Journal of Peace Research (kopš 1964, izdevējs Oslo Miera pētniecības institūts, Peace Research Institute Oslo, PRIO), Foreign Policy (kopš 1970, izdevējs Graham Holdings Company), European Journal of International Relations (kopš 1995, izdevējs Eiropas Politikas zinātnes pētījumu konsorcijs, European Consortium for Political Research), Foreign Policy Analysis (kopš 2005, izdevējs Starptautisko pētījumu asociācija, International Studies Association). Nozīmīgākie periodiskie izdevumi, kas veltīti starptautisko organizāciju izpētei: Yearbook of International Organisations (kopš 1912, izdevējs Starptautiskā asociāciju savienība, Union of International Association), International Organization (kopš 1947, izdevējs Cambridge University Press), Journal of International Organizations Studies (kopš 2010, izdevējs Brigama Janga Universitāte, Kenedija Starptautiskais pētījumu centrs, Brigham Young University, Kennedy Centre for International Studies), elektroniskā resursu rokasgrāmata The Electronic Resource Guide (kopš 1997, izdevējs Amerikas Starptautisko tiesību sabiedrība, American Society of International Law).