Liberālisma pieeja sastāv no četriem pieņēmumiem. Pirmkārt, demokrātiskā liberālisma pamatā ir ideja, ka demokrātiskās valstis savā starpā nekaro. Tomēr iemesli, kas mazina konfliktus starp demokrātiskām valstīm, veicina neuzticēšanos un agresiju demokrātisko valstu attiecībās ar nedemokrātiskām valstīm. Par nozīmīgākajiem demokrātiskā liberālisma autoriem tiek uzskatīti Amerikas Savienoto Valstu (ASV) starptautisko attiecību pētnieki Maikls V. Doils (Michael W. Doyle), Brūss Rassets (Bruce Russett), Džons M. Ouens (John M. Owen) un Izraēlas starptautisko attiecību pētnieks Zjeevs Maozs (Zeev Maoz). Otrkārt, savstarpējās atkarības liberālisma pamatā ir ideja par to, ka pieaugošā savstarpējā atkarība un globalizācija samazina bruņotu konfliktu izcelšanās iespējas starp valstīm. Īpaša uzmanība tiek pievērsta ekonomiskās savstarpējās atkarības ietekmei uz valstu rīcību. Pastāv uzskats, ka pieaugošais transakciju daudzums starp valstīm veicina sadarbību un mazina savstarpējos konfliktus. Par šiem jautājumiem rakstījuši ASV starptautisko attiecību pētnieki Džozefs S. Najs (Joseph S. Nye, Jr.), Roberts O. Kioheins (Robert O. Keohane), Ričards N. Rozkranss (Richard N. Rosecrance) un čehu izcelsmes autors Karls V. Doičs (Karl W. Deutsch), kurš īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma emigrēja uz ASV. Tomēr jautājumā par ekonomiskās savstarpējās atkarības ietekmi uz bruņotu konfliktu izcelšanos nav vienprātības. Piemēram, ASV starptautisko attiecību pētnieks Stīvens Dž. Brūkss (Stephen G. Brooks) uzskata, ka ražošanas globalizācija mazina konfliktu izcelšanās iespējamību, savukārt ASV starptautisko attiecību pētnieks Deils Kouplends (Dale C. Copeland) apgalvo, ka valstu bažas par iespējamu ekonomisko attiecību pārtraukšanu nākotnē rada priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem. Treškārt, starptautisko institūciju liberālisma pieejas autori uzskata, ka institūciju izveidošana ir valstīm izdevīga, jo tā samazina transakciju izmaksas, nodrošina labāku pieeju informācijai un stabilizē starpvalstu attiecības. Par nozīmīgākajiem autoriem tiek uzskatīti ASV starptautisko attiecību pētnieki R. O. Kioheins, Roberts Akselrods (Robert Axelrod), Līza L. Mārtina (Lisa L.Martin), Stīvens D. Krasners (Stephen D. Krasner), Orans R. Jangs (Oran R. Young), kā arī vācu izcelsmes autors Ernsts B. Hāss (Ernst B. Haas) un kanādiešu starptautisko attiecību pētnieks Džons Dž. Ragijs (John G. Ruggie). Nozīmīgs ir R. O. Kioheina darbs “Pēc hegemonijas” (After hegemony, 1984), kas veltīts starptautisko institūciju ilgtspējas analīzei, kad pasaulē mazinājās ASV ietekme.
Ceturtkārt, interešu grupu liberālisma pārstāvji noliedz racionalitāti ārpolitikas lēmumu pieņemšanā, īpaši izceļot psiholoģisko faktoru ietekmi uz lēmumu pieņemšanu vai raksturojot lēmumu pieņemšanas procesu kā savtīgu politiskā procesa dalībnieku (indivīdu un organizāciju) savstarpēju cīņu. Šis pieņēmums visvairāk attiecas uz lēmumu pieņemšanu demokrātiskās valstīs, taču arī nedemokrātiskām valstīm raksturīga dažādu interešu sadursme ārpolitikas lēmumu pieņemšanā. Nozīmīgākie autori, kuri rakstījuši par šiem jautājumiem, ir ASV starptautisko attiecību pētnieki Ričards Snaiders (Richard C. Snyder), Mortons H. Halperins (Morton H. Halperin) un ārpolitikas pētniece no Kanādas Dženisa Dž. Staina (Janice G. Stein). Par īpaši nozīmīgu tiek uzskatīts ASV ārpolitikas pētnieka Greiema T. Elisona (Graham T. Allison) darbs “Lēmuma būtība” (Essence of decision, 1971), kas veltīts ārpolitikas lēmumu pieņemšanas analīzei Kubas raķešu krīzes laikā.
