Liberālisma kā teorētiskās pieejas daudzveidību nosaka tas, ka izskaidrojumi starptautisko attiecību norisēm tiek meklēti sabiedrības un valsts attiecībās, starptautisko institūciju darbībā, ekonomiskās un cita veida savstarpējās atkarības pieaugumā. Liberālisma pieeja strauji attīstījās 20. gs. otrajā pusē kā reakcija uz reālisma ilgstošu dominēšanu akadēmiskajā vidē un rīcībpolitikā. Liberālisma pieejas pārstāvji atzīst, ka starptautiskā vide ir anarhiska un ka galvenie starptautisko attiecību dalībnieki ir valstis, tomēr liberālisma pieejai raksturīgs arī uzskats, ka starptautisko konfliktu skaitu iespējams samazināt un ka starptautiskajā sistēmā iespējamas progresīvas pārmaiņas.

Liberālisma pieeja sastāv no četriem pieņēmumiem. Pirmkārt, demokrātiskā liberālisma pamatā ir ideja, ka demokrātiskās valstis savā starpā nekaro. Tomēr iemesli, kas mazina konfliktus starp demokrātiskām valstīm, veicina neuzticēšanos un agresiju demokrātisko valstu attiecībās ar nedemokrātiskām valstīm. Par nozīmīgākajiem demokrātiskā liberālisma autoriem tiek uzskatīti Amerikas Savienoto Valstu (ASV) starptautisko attiecību pētnieki Maikls V. Doils (Michael W. Doyle), Brūss Rassets (Bruce Russett), Džons M. Ouens (John M. Owen) un Izraēlas starptautisko attiecību pētnieks Zjeevs Maozs (Zeev Maoz). Otrkārt, savstarpējās atkarības liberālisma pamatā ir ideja par to, ka pieaugošā savstarpējā atkarība un globalizācija samazina bruņotu konfliktu izcelšanās iespējas starp valstīm. Īpaša uzmanība tiek pievērsta ekonomiskās savstarpējās atkarības ietekmei uz valstu rīcību. Pastāv uzskats, ka pieaugošais transakciju daudzums starp valstīm veicina sadarbību un mazina savstarpējos konfliktus. Par šiem jautājumiem rakstījuši ASV starptautisko attiecību pētnieki Džozefs S. Najs (Joseph S. Nye, Jr.), Roberts O. Kioheins (Robert O. Keohane), Ričards N. Rozkranss (Richard N. Rosecrance) un čehu izcelsmes autors Karls V. Doičs (Karl W. Deutsch), kurš īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma emigrēja uz ASV. Tomēr jautājumā par ekonomiskās savstarpējās atkarības ietekmi uz bruņotu konfliktu izcelšanos nav vienprātības. Piemēram, ASV starptautisko attiecību pētnieks Stīvens Dž. Brūkss (Stephen G. Brooks) uzskata, ka ražošanas globalizācija mazina konfliktu izcelšanās iespējamību, savukārt ASV starptautisko attiecību pētnieks Deils Kouplends (Dale C. Copeland) apgalvo, ka valstu bažas par iespējamu ekonomisko attiecību pārtraukšanu nākotnē rada priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem. Treškārt, starptautisko institūciju liberālisma pieejas autori uzskata, ka institūciju izveidošana ir valstīm izdevīga, jo tā samazina transakciju izmaksas, nodrošina labāku pieeju informācijai un stabilizē starpvalstu attiecības. Par nozīmīgākajiem autoriem tiek uzskatīti ASV starptautisko attiecību pētnieki R. O. Kioheins, Roberts Akselrods (Robert Axelrod), Līza L. Mārtina (Lisa L.Martin), Stīvens D. Krasners (Stephen D. Krasner), Orans R. Jangs (Oran R. Young), kā arī vācu izcelsmes autors Ernsts B. Hāss (Ernst B. Haas) un kanādiešu starptautisko attiecību pētnieks Džons Dž. Ragijs (John G. Ruggie). Nozīmīgs ir R. O. Kioheina darbs “Pēc hegemonijas” (After hegemony, 1984), kas veltīts starptautisko institūciju ilgtspējas analīzei, kad pasaulē mazinājās ASV ietekme.

Ceturtkārt, interešu grupu liberālisma pārstāvji noliedz racionalitāti ārpolitikas lēmumu pieņemšanā, īpaši izceļot psiholoģisko faktoru ietekmi uz lēmumu pieņemšanu vai raksturojot lēmumu pieņemšanas procesu kā savtīgu politiskā procesa dalībnieku (indivīdu un organizāciju) savstarpēju cīņu. Šis pieņēmums visvairāk attiecas uz lēmumu pieņemšanu demokrātiskās valstīs, taču arī nedemokrātiskām valstīm raksturīga dažādu interešu sadursme ārpolitikas lēmumu pieņemšanā. Nozīmīgākie autori, kuri rakstījuši par šiem jautājumiem, ir ASV starptautisko attiecību pētnieki Ričards Snaiders (Richard C. Snyder), Mortons H. Halperins (Morton H. Halperin) un ārpolitikas pētniece no Kanādas Dženisa Dž. Staina (Janice G. Stein). Par īpaši nozīmīgu tiek uzskatīts ASV ārpolitikas pētnieka Greiema T. Elisona (Graham T. Allison) darbs “Lēmuma būtība” (Essence of decision, 1971), kas veltīts ārpolitikas lēmumu pieņemšanas analīzei Kubas raķešu krīzes laikā.

Liberālisma saikne ar starptautisko attiecību praksi ir cieša, jo šī ir gan izskaidrojoša, gan normatīva pieeja. Akadēmiskās vides pārstāvji centušies izskaidrot attiecības starp demokrātiskām un nedemokrātiskām valstīm, ekonomiskās savstarpējās atkarības intensifikāciju, globalizāciju, starptautisko institūciju skaita un ietekmes palielināšanos. Politiskās vides pārstāvji centušies sekmēt šos procesus. Liberālisms kā politiska un ekonomiska ideoloģija balstās uz britu filozofu Džona Loka (John Locke) un Deivida Hjūma (David Hume) un ekonomistu Ādama Smita (Adam Smith) un Deivida Rikardo (David Ricardo) darbiem. Par liberālisma kā starptautisko attiecību teorētiskās pieejas pamatlicējiem tiek uzskatīti vācu filozofs Imanuels Kants (Immanuel Kant), britu uzņēmējs un domātājs Ričards Kobdens (Richard Cobden), austriešu izcelsmes ASV ekonomists Jozefs A. Šumpēters (Joseph A. Shumpeter), britu autors Normans R. Eindžels (Norman R. Angell) un ASV autors un politiķis Vudro T. Vilsons (Woodrow T. Wilson). V. Vilsons un N. R. Eindžels tiek uzskatīti par starpkaru perioda ideālisma tradīcijas atbalstītājiem, kuru mērķis bija reformēt starptautisko politiku. Liberālisms kā alternatīva pieeja reālismam akadēmiskajā vidē galvenokārt attīstījās pēc Otrā pasaules kara, kad tika sarakstīti nozīmīgākie darbi par reģionālo integrāciju, savstarpējo atkarību, globalizāciju, starptautiskām institūcijām. Par īpaši nozīmīgu tiek uzskatīts Dž. S. Naja un R. O. Kioheina darbs “Vara un savstarpējā atkarība: pasaules politika pārejā” (Power and interdependence: world politics in transition, 1977), kas veltīts savstarpējās atkarības izpētei. Par liberālisma praktiķiem var uzskatīt lielu daļu Rietumu demokrātisko valstu politiķu, piemēram, bijušo ASV prezidentu Bilu Klintonu (William Jefferson “Bill” Clinton) un bijušo Lielbritānijas premjerministru Toniju Blēru (Anthony Charles Lynton Blair), kuru pārstāvētā ārpolitika bieži bija ideoloģiski orientēta, nevis atbilstoša reālisma pieejas pamatprincipiem.

Liberālisma pieeju raksturo metodoloģiskais plurālisms, un plaši tiek izmantotas gan kvalitatīvās, gan arī kvantitatīvās metodes. Starptautisko institūciju analīzei pārsvarā tiek izmantotas salīdzinošā un gadījumu analīzes metode. Šāda pieeja raksturīga arī ārpolitikas analīzei veltītajiem darbiem. Savstarpējās atkarības un demokrātisko valstu rīcības izpētei veltītajos darbos plaši izmantotas kvantitatīvās metodes. Izplatīta ir arī dažādu pētniecības metožu apvienošana.