Jēdziens “starptautiskā politika” pārņemts no angļu valodas, un saturiskā ziņā tas ietver angļu valodā lietotos apzīmējumus international politics un international relations. International politics gadījumā tiek skaidri norādīts, ka starptautiskā politika kā zinātne nodarbojas ar valstu savstarpējo politisko attiecību pētīšanu. Starptautiskā politika tiek uzskatīta par autonomu nozari, ko iespējams nodalīt no citiem starptautisko attiecību aspektiem. Arī jēdziens international relations latviešu valodā tulkojams kā starptautiskā politika, jo pārsvarā šis jēdziens attiecināms uz starptautiskās politikas jautājumiem, turklāt ar angļu theories of international relations saprotamas starptautiskās politikas teorijas. Vienlaikus angļu valodas jēdzienā international relations mazāks uzsvars tiek likts uz starptautiskās politikas kā zinātnes autonomiju, jo starpvalstu attiecību cēloņsakarību skaidrošanā reizēm nepieciešams ņemt vērā ne tikai politiskos, bet arī ekonomiskos, starptautisko tiesību un citus faktorus. Latviešu valodā jēdzieni “starptautiskā politika” un “starptautiskās attiecības” reizēm tiek lietoti kā sinonīmi un to lietojums atkarīgs no tā, vai starptautiskā politika tiek uzskatīta par autonomu nozari vai par nozari, kurā starpvalstu politiskās attiecības lielākā vai mazākā mērā ietekmē ekonomiskie, tiesiskie, kultūras, ekoloģiskie un citi aspekti. 

Formāli starptautiskā politika ir viena no politikas zinātnes apakšnozarēm. Pastāv atšķirīgi viedokļi par to, cik cieši starptautiskā politika saistīta ar citām politikas zinātnes apakšnozarēm. Pastāv teorijas, piemēram, reālisms, kurā starptautisko politiku nošķir ne tikai no citām sociālo zinātņu nozarēm, bet arī no citām politikas zinātnes apakšnozarēm. Šādi raugoties, politiskie procesi valstu iekšienē būtiski atšķiras no starptautiskās politikas norisēm. Savukārt liberālisma pieeja paredz, ka valstu savstarpējās attiecības spēcīgi ietekmē politiskā režīma tips un dažādu interešu grupu iespējas iesaistīties politisko lēmumu pieņemšanā.

Starptautisko politiku var uzskatīt par nosacīti autonomu politikas zinātnes apakšnozari, atdalot hierarhisko iekšpolitisko vidi un anarhisko starptautisko vidi. Starptautiskā politika pēta starptautiskās politikas dalībnieku (politikas zinātnē pārsvarā dēvētu par aktieriem) attiecības anarhiskā vidē, ko raksturo centralizētas pārvaldes sistēmas neesamība un nepieciešamība katrai valstij rūpēties pašai par savu drošību. Citas politikas zinātnes apakšnozares galvenokārt analizē hierarhisko politisko sistēmu. Starptautiskās politikas teorētiskās pieejas neskaidro starptautisko attiecību norises tikai ar anarhijas un starptautiskā varas sadalījuma palīdzību. 20. gs. 50. gados starptautiskās politikas teorētiķis Kenets Volcs (Kenneth Waltz) izdalīja trīs starptautiskās politikas analīzes līmeņus: indivīds, valsts un starptautiskā sistēma. K. Volcs uzskatīja, ka īpaši nozīmīgs ir trešais – starptautiskās sistēmas – līmenis, tomēr starptautisko attiecību iznākumu skaidrošanā nedrīkst ignorēt arī abus pārējos analīzes līmeņus. Līdz ar to starptautisko attiecību literatūrā atrodami darbi, kuros starptautisko attiecību norises tiek skaidrotas, piemēram, ar politisko līderu personiskajām īpašībām. Uzmanība tiek pievērsta arī valsts pārvaldes organizāciju darbībai ārpolitikas lēmumu pieņemšanā un ieviešanā. Īpaši indivīdu un organizāciju loma tiek uzsvērta ārpolitikas analīzes apakšnozarei veltītajos darbos. Valstu rīcību iespējams skaidrot arī ar tādiem valsts līmeņa faktoriem kā politiskā kultūra, režīma tips un valsts ārpolitiskā identitāte. Savukārt starptautiskās sistēmas līmenī papildus anarhijai un varas sadalījumam starp valstīm kā būtiski starptautisko attiecību iznākumus ietekmējošie faktori tiek minēti arī starptautiskās tiesības, tehnoloģiju attīstības līmenis, ekonomiskā savstarpējā atkarība, valstu ģeogrāfiskais novietojums, valstu dalījums aliansēs un citi faktori.

Starptautiskās politikas izpētei ir gan ievērojama teorētiska, gan praktiska nozīme, turklāt šie aspekti ir cieši saistīti. Starptautiskās politikas teorijas cenšas identificēt nozīmīgākos faktorus, kuri ietekmē starptautiskās politikas dalībnieku savstarpējo attiecību iznākumus, savukārt starptautiskās politikas empīriskā izpēte aptver ļoti plašu aktieru un tēmu loku. Praktisko rīcībpolitikas ietekmēšanas pētījumu mērķis parasti ir piedāvāt analīzi un argumentāciju, kas ļautu pieņemt pamatotus lēmumus ārpolitikā. Starptautiskās politikas akadēmiskās pētniecības mērķis ir cēloņsakarību izzināšana. Gan akadēmiskie, gan uz rīcībpolitiku orientētie pētījumi rada jaunas zināšanas, kas var palīdzēt lēmumu pieņēmējiem rīcībpolitikas veidošanā, piemēram, prognozējot karu izcelšanās iespējas noteiktos apstākļos, valstu reakciju uz negatīvām ekonomiskām sankcijām, alianšu veidošanos un funkcionēšanu, valstu reakciju uz ārēju apdraudējumu, lēmumu pieņemšanas kvalitāti starptautisku krīžu apstākļos un tā tālāk.

Starptautiskās politikas izpēti raksturo metodoloģiskais plurālisms. Tiek izmantotas kvantitatīvās metodes, taču to izmantošanu nereti apgrūtina gan starptautisko norišu un to ietekmējošo faktoru daudzveidība, gan arī ierobežotais līdzīgu aktieru un gadījumu skaits, kas nepieļauj liela gadījumu skaita analīzi. Vairāk tiek izmantotas dažādas kvalitatīvās metodes, kā gadījuma analīze vai salīdzinošā metode. Tiek izmantota arī procesa izsekošanas metode, diskursa analīze, etnogrāfiskā un citas metodes. Mūsdienās starptautiskās politikas akadēmisko izpēti raksturo apzināta teoriju un konceptu izmantošana. Būtiska starptautiskās politikas akadēmisko pētījumu sastāvdaļa, līdzīgi kā citās zinātnēs, ir hipotēžu formulēšana un piemērotas metodoloģijas izvēle. Akadēmiskajos pētījumos šāda zinātniskā pieeja ir spēcīgi izteikta, bet uz rīcībpolitikas analīzi orientētos pētījumos, kurus galvenokārt veic dažādi pētnieciskie institūti, metodoloģijas jautājumiem nereti tiek pievērsta mazāka vērība.

Starptautiskā politika kā politikas zinātnes apakšnozare 20. gs. nostiprinājās akadēmiskajā vidē, tomēr tai ir sena priekšvēsture. Būtisku daļu no starptautiskās politikas apakšnozares veido darbi, kas tikuši uzrakstīti iepriekšējos gadsimtos un pat gadu tūkstošos. Tukidīda (Θουκυδίδης) darbs “Peloponēsas kara vēsture” (Ἱστορία τοῦ Πελοποννησιακοῦ πολεμοῦ), kas tapis 5. gs. p. m. ē., vēl joprojām tiek uzskatīts par vienu no būtiskākajiem klasiskā reālisma pieejas tekstiem. Tajā tiek skaidroti karu cēloņi, alianšu politika un citi jautājumi, kuru nozīme nav mazinājusies arī mūsdienās. Būtisku devumu starptautiskās politikas intelektuālajai tradīcijai snieguši arī citi autori, piemēram, Tomass Hobss (Thomas Hobbes), Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli), Džons Loks (John Locke) un Imanuels Kants (Immanuel Kant).

Starptautiskā politika kā akadēmiska nozare ievērojami sāka attīstīties tikai laikā pēc Pirmā pasaules kara. Nepieciešamība meklēt šī kara izskaidrojumus un veidot jaunu starptautisko kārtību, kurā šāda veida bruņotu konfliktu izcelšanās riski būtu mazāki, radīja priekšnosacījumus starptautiskās politikas nozares institucionalizācijai akadēmiskajā vidē. Piedzīvotā kara rezultātā arī politisko lēmumu pieņēmēju un sabiedrības interese par starptautisko politiku bija pieaugusi. Lai arī starpkaru perioda laikā tapušie pētījumi lielākoties nav uzskatāmi par nozares klasiku, tomēr tie lika pamatus straujai starptautiskās politikas nozares attīstībai pēc Otrā pasaules kara, kad ievērojami panākumi tika gūti starptautiskās drošības un ekonomiskās savstarpējās atkarības politisko seku izpētē, kā arī teorētisko pieeju attīstīšanā.

Nozares attīstības gaitā ievērojami palielinājies teorētisko perspektīvu un jēdzienu daudzums. Par vēsturiski ietekmīgāko teorētisko pieeju uzskatāms reālisms. Saskaņā ar šo pieeju starptautiskā politika ir nebeidzama cīņa par varu, kas notiek starptautiskās anarhijas apstākļos. Hanss Morgentaus (Hans Morgenthau) uzskatāms par nozīmīgāko klasiskā reālisma autoru. Tomēr reālisms piedzīvojis ievērojamas izmaiņas laikā pēc Otrā pasaules kara, un mūsdienās pastāv vairākas reālisma teorijas. Neoreālisms (dēvēts arī par strukturālo reālismu) cēloņus cīņai par varu saskata nevis cilvēka dabā, bet gan starptautiskās sistēmas anarhiskajā struktūrā, kas pēc būtības ir pašpalīdzības sistēma. Nozīmīgākie neoreālisma autori ir K. Volcs un Džons Mēršaimers (John Joseph Mearsheimer). Neoklasiskā reālisma autori uzsver iekšpolitisko faktoru ietekmi uz valstu centieniem pielāgoties starptautiskās sistēmas radītajam spiedienam. Nozīmīgākie neoklasiskā reālisma autori ir Gideons Rouzs (Gideon Rose), Rendels Švellers (Randall Schweller) un Viljams Volforts (William Wohlforth).

Arī liberālisms ir ietekmīga starptautiskās politikas teorētiskā pieeja. Liberālisma centrā atrodas četri pamatelementi, kas būtiski atšķiras no reālisma skatījuma uz starptautisko politiku: ekonomiskās savstarpējās atkarības un globalizācijas ietekme uz valstu savstarpējām attiecībām, starptautisko institūciju ietekme uz valstu uzvedību, politiskā režīma ietekme uz starptautiskajiem konfliktiem un interešu grupu ietekme uz ārpolitikas veidošanu. Pēc liberālisma pieejas pārstāvju domām, ekonomiskajai savstarpējai atkarībai un ekonomikas globalizācijai piemīt tendence mazināt starpvalstu konfliktu izcelšanās iespējas. Šo liberālisma virzienu pārstāv Ričards Rozkranss (Richard Rosecrance) un Stīvens Brūkss (Stephen Brooks). Starptautisko institūciju ietekmi uz starptautiskās politikas dalībnieku savstarpējām attiecībām ir aplūkojis Roberts Kioheins (Robert Keohane). Politiskā režīma ietekmi uz valstu ārpolitiku ir pētījis Maikls Doils (Michael Doyle). Pēc viņa domām, demokrātiskas valstis savā starpā nekaro, taču politisko režīmu atšķirībām ir tendence pasliktināt attiecības starp demokrātiskām un nedemokrātiskām valstīm. Savukārt ārpolitikas analīzes pētījumi apliecina, ka valstu pieņemtos ārpolitikas lēmumus spēcīgi ietekmē pats lēmumu pieņemšanas process, kura gaitā atsevišķām interešu grupām ir lielāka ietekme uz procesa iznākumu nekā citām grupām. Vieni no ozīmīgākajiem ārpolitikas analīzes pētniekiem ir Ričards Snaiders (Richard Snyder), Greiems Alisons (Graham Allison) un Mortons Halperins (Morton Halperin).

20. gs. 70. gados reālisma un liberālisma starpparadigmu cīņā iejaucās arī marksisma pieeja, kura piedāvāja alternatīvu pētniecības objektu – attīstīto un attīstības valstu attiecības, kas tika aplūkotas globālās kapitālistiskās sistēmas evolūcijas kontekstā. Attīstības un attīstīto valstu savstarpējās attiecības tika konceptualizētas nevis savstarpējās atkarības, bet gan vienpusējas atkarības aspektā. Marksisma pieejas autoriem vēl lielākā mērā nekā liberālisma pieejai bija raksturīgi noliegt starptautiskās politikas kā autonomas pētniecības nozares eksistenci, uzsverot, ka valstis darbojas globālās kapitālistiskās sistēmas ietvaros, kas sastāv no serdes, perifērijas un daļējas perifērijas valstīm. Šādu skatījumu piedāvāja Imanuels Volerstīns (Immanuel Wallerstein).

Kopš 20. gs. 80. gadiem starptautiskās politikas teorētisko pieeju skaits ir ievērojami palielinājies. Šajā laikā aktuālas bija iepriekšējās desmitgadēs veidotās teorētiskās pieejas, piemēram, angļu skola, kuras centrā atrodas valstu veidotas starptautiskās sabiedrības ideja. Pie nozīmīgākajiem angļu skolas autoriem pieder Hedlijs Bulls (Hedley Bull), Barijs Buzans (Barry Buzan) un Martins Vaits (Martin Wight). Ir radušās arī jaunas starptautiskās politikas teorētiskās pieejas, no kurām vairums neuzskata starptautisko politiku par autonomu nozari, tāpēc tās vairāk uzskatāmas par starptautisko attiecību pieejām. Nozīmīgākā no jaunajām teorētiskajām pieejām ir konstruktīvisms, kura galvenais pieņēmums ir tāds, ka starptautiskās attiecības ir sociāli konstruētas, un līdz ar to konstruētas ir arī aktieru intereses un identitātes. Pie nozīmīgākajiem konstruktīvisma pieejas autoriem pieder Aleksandrs Vents (Alexander Wendt), Nikolass Onufs (Nicholas Onuf) un Marta Finemore (Martha Finnemore).

Mūsdienās pastāv vairākas citas starptautisko attiecību teorijas, kas ietver feminismu, normatīvo pieeju un starptautisko ētiku, postmodernismu, kritisko teoriju un citas teorētiskās pieejas. Starptautiskās politikas pētniecība kļuvusi starpdisciplinārāka nekā jebkad agrāk. Starptautisko attiecību nozares robežām paplašinoties, pētniecībā tiek iekļautas aizvien jaunas tēmas, tādējādi pakāpeniski nojaucot robežas starp starptautisko politiku un citām sociālajām un humanitārajām zinātnēm. Nepolitisko aspektu nozīmei palielinoties, starptautiskās politikas studijas pakāpeniski pārtop par starptautisko attiecību studijām. Vienlaikus atsevišķos pētnieciskajos virzienos (īpaši lielvaru savstarpējo stratēģisko attiecību izpētē) starpvalstu politiskās attiecības gan tiešā, gan pastarpinātā veidā ar starptautisko organizāciju palīdzību un citu aktieru līdzdalību turpina dominēt.

Teorētiskā daudzveidība ir kļuvusi par neapstrīdamu faktu starptautiskās politikas izpētē, taču līdztekus teorētiskajai daudzveidībai starptautiskās politikas pētniecība uzskatāma par ļoti plašu un iekšēji daudzveidīgu pētniecības nozari. Līdz ar to pamatoti ir apgalvojumi, ka pastāv vairākas starptautiskās politikas apakšnozares, no kurām daļa vairs tikai nosacīti uzskatāmas par piederīgām politikas zinātnei. Nav vienprātības par to, kā starptautiskās politikas ietvaros identificēt apakšnozares, tomēr parasti par lielākā vai mazākā mērā piederīgām starptautiskajai politikai tiek uzskatītas šādas apakšnozares: starptautiskā drošība, ārpolitikas analīze, diplomātija, attīstības studijas, starptautiskās organizācijas, starptautisko attiecību vēsture, globālā pilsoniskā sabiedrība, starptautiskā ētika, starptautiskā politekonomika, starptautiskās politikas teorijas vēsture. Daudzi pētnieki specializējas konkrēta reģiona (piemēram, Tuvo Austrumu) pētīšanā vai kādas valsts (piemēram, ASV, Krievijas, Ķīnas) ārpolitikas izpētē. Izplatīta ir arī specializēšanās kāda specifiska starptautiskās politikas darba kārtības analīzē (piemēram, kodolieroču neizplatīšanas jautājumos).

Starptautiskās politikas teorijas galvenokārt tikušas attīstītas ASV un Rietumeiropas valstu universitātēs un pētnieciskajos centros. Starptautiskajā sistēmā vēl joprojām lielākā daļa nozīmīgāko nozares autoru pārstāv ASV un atsevišķu Rietumeiropas valstu universitātes. Lai arī tiek pārmests, ka nozare pārlieku lielā mērā atspoguļo Rietumvalstu pieredzi, tomēr citu valstu pārstāvji nav spējuši sniegt vērā ņemamu teorētisko pienesumu nozares attīstībā. Arī mūsdienās tieši ASV universitātēm ir noteicošā loma starptautiskās politikas teorētiskajā attīstībā. Pie nozīmīgākajām ASV universitātēm pieder Hārvarda Universitāte (Harvard University), Prinstonas Universitāte (Princeton University), Stenforda Universitāte (Stanford University), Džordžtaunas Universitāte (Georgetown University), Kolumbijas Universitāte (Columbia University), Čikāgas Universitāte (University of Chicago) un Jeila Universitāte (Yale University). Līdzīga situācija izveidojusies arī ar pētnieciskajiem institūtiem, kas nodarbojas ar starptautiskās politikas praktisko izpēti un veic uz rīcībpolitiku orientētu pētījumu izstrādi. Ietekmīgākie ASV pētnieciskie institūti ir Brūkingsa Institūts (Brookings Institution), Kārnegija Starptautiskais Miera fonds (Carnegie Endowment for International Peace), RAND korporācija (RAND Corporation), Stratēģisko un starptautisko pētījumu centrs (Center for Strategic and International Studies), Ārējo attiecību padome (Council on Foreign Relations), tomēr vērā ņemami pētnieciskie centri ir izveidoti arī daudzviet Eiropā, Āzijā un citviet pasaulē. Mūsdienās starptautiskās politikas studijas un pētniecība ieguvušas globālu raksturu, tāpēc ASV un Rietumeiropas valstu ietekme šīs nozares ietvaros pakāpeniski mazinās.

Starptautiskās politikas nozares attīstības gaitā strauji palielinājies gan teorētisko, gan uz rīcībpolitiku orientēto akadēmisko žurnālu skaits, kuros tiek publicēti raksti par nozares problemātiku. Mūsdienās nozīmīgākie periodiskie izdevumi, kas veltīti starptautiskās drošības pētniecībai, ir akadēmiskie žurnāli International Security (tiek izdots kopš 1976. gada, izdevējs MIT Press), Security Studies (tiek izdots kopš 1991. gada, izdevējs Routledge) un Security Dialogue (tiek izdots kopš 1970. gada ar nosaukumu Bulletin of Peace Proposals, taču 1992. gada žurnāla nosaukums tika nomainīts uz pašreizējo, izdevējs SAGE). Viens no nozīmīgākajiem žurnāliem ārpolitikas izpētes jomā ir Foreign Policy Analysis (tiek izdots kopš 2005. gada, izdevējs Oxford University Press). Starptautisko organizāciju izpētē viens no nozīmīgākajiem žurnāliem ir International Organization (tiek izdots kopš 1947. gada, izdevējs Cambridge University Press). Nozīmīgi akadēmiskie žurnāli, kas nav specializējušies kādā vienā konkrētā apakšnozarē, ir World Politics (tiek izdots kopš 1948. gada, izdevējs Cambridge University Press), International Studies Quarterly (tiek izdots kopš 1959. gada, izdevējs Oxford University Press) un International Studies Review (tiek izdots kopš 1957. gada, izdevējs Oxford University Press). Starp praktiskās rīcībpolitikas analīzei veltītajiem akadēmiskajiem žurnāliem nozīmīgu vietu ieņem Foreign Affairs (tiek izdots kopš 1922. gada, izdevējs Council on Foreign Relations) un Foreign Policy (tiek izdots kopš 1970. gada, izdevējs Graham Holdings Company).