N. Makjavelli mēdz uzskatīt par mūsdienīgās politiskās filozofijas aizsācēju. Būdams vienlaikus politikas praktiķis un teorētiķis, viņš sasniedzis retajam šīs jomas pārstāvim iespējamo – joprojām būt aktuālam. N. Makjavelli darbu un ideju novērtējums ir kontroversiāls: no uzskata par ļaunuma skolotāju līdz uzskatam, ka viņš ir jebkura republikāņa rokasgrāmatas autors. N. Makjavelli ir ievērojamākais politiski pilsoniskā humānisma (civic humanism, Bürgerhumanismus) pārstāvis. Apzīmējumu “makjavellisms” izmanto, lai raksturotu izveicīgu, bet morāles ziņā neizvēlīgu (vai pat amorālu) cilvēku politikā un ikdienā. N. Makjavelli gan iestājas par krietnu (tikumīgu) rīcības cilvēku, aktīvās dzīves (vita activa) veidotāju, iedibinot labu valstisko kārtību un strikti nošķirot vēlamo no esošā. Šāds nošķīrums ļauj skatīt politiku kā darbības jomu ar tieši tai raksturīgām likumsakarībām, līdzekļiem un mērķiem.

Tekstu izveidē N. Makjavelli ir ne tik daudz argumentējošs, cik humānistiski retorisks. Savas idejas viņš ir atveidojis arī literāros darbos (komēdijās, dzejā, pasakās), kas nav zaudējuši savu māksliniecisko vērtību. N. Makjavelli darbi ir inscenēti kā viņa dzīves laikā, tā arī vēlāk. Arī rakstot Florences tagadnes vēsturi, N. Makjavelli izmanto humānistiski retorisko paņēmienu (vēstures morālā aspekta uzsvēršanu un atbilstīgo teksta organizēšanu) un savu filozofisko ideju iestrādi izklāstā.

N. Makjavelli piedzima florencieša Bernardo Makjavelli (Bernardo di Niccolò Machiavelli) un Bartolomejas Nelli (Bartelomea di Stefano Nelli) ģimenē. Makjavelli dzimta bija sena, no Montespertoli, kādreizējo etrusku apgabala, izceļojusi dzimta. Par dzimtas (Maclavelli vai Malchiavelli) dižciltīgumu liecināja vapenis (zils krusts sudrabainā fonā un četras naglas), kuru N. Makjavelli necentās izrādīt, bet uzvārdu rakstīja dažādi (Machiavelli, Macchiavegli u. c.). Ģimenes pieticīgie apstākļi viņam nodrošināja studijas Florencē (studio fiorentino), ļaujot iepazīties ar “latīņu pasauli” un tās tekstiem.

Politisko karjeru N. Makjavelli uzsāka juku laikos: Mēdiči dzimtas padzīšanā no Florences un Džirolamo Savonarolas (Girolamo Maria Francesco Matteo Savonarola) dzīves refomēšanas laikā, veidojot republiku pēc dominikāņu klostera parauga. 1498. gadā N. Makjavelli kļuva par Otrās kancelejas (Seconda Cancellaria del Comune) un Brīvības un miera komisijas (Dieci di libertà e pace) sekretāru, kura pārziņā bija republikas iekšlietu un ārlietu jautājumi. Viņš veica militāras reformas, sadarbojās ar Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci), sarakstīja tūkstošiem ziņojumu un projektu, raksturojot Florences republikas sociālpolitiskās un militārās izredzes. N. Makjavelli devās dažādās diplomātiskās misijās, iepazīstoties ar sava laika ietekmīgākajām personām: Forli grāfieni, “Romaņjas lauveni” Katerīnu Sforcu (Caterina Sforza), Baznīcvalsts karavadoni Čezāri Bordžu (Cesare Borgia), Francijas karali Luiju XII (Louis XII), imperatoru Maksimilianu I (Maximilian I; Erzherzog Maximilian von Österreich), pāvestu Jūliju II (Iulius II; Giuliano della Rovere) u. c.

Līdztekus politiskajai darbībai N. Makjavelli rakstīja literārus darbus (piemēram, “Desmitgade” (Deccenale primo, 1504), “Otrā desmitgade” (Deccenale secundo, 1509)), politiskas un morālas pārdomas (Di fortuna; Dell’ambizione; Dell’occasione u. c.). 1501. gadā N. Makjavelli apprecējās ar Marietu Korsīni (Marietta Corsini), laulībā ar kuru piedzima astoņi bērni. No viņiem izdzīvoja seši (Bernardo, Bernardo, Ludoviko, Ludovico, Gvīdo, Guido, Pjēro, Piero, Bakina, Baccina, Toto, Totto). Pēc Mēdiči dzimtas varas atjaunošanas (1512) Florencē N. Makjavelli tika atstādināts no visiem amatiem, apcietināts, acīmredzot arī spīdzināts, taču tad atlaists savā vaļā.

Patvēries lauku īpašumā Albergačo, N. Makjavelli jau 1513. gadā atzīmēja, ka ir sarakstījis darbu “Par princepiem” (De principatibus) un “Pārrunas par Tita Līvija pirmajām 10 grāmatām” (Discorsi sopra la prima deca di Tito Livio). “Pārrunas” (Discorsi) tika publicētas pēc viņa nāves (1531), bet varasvīrus iztirzājošais darbs – 1532. gadā ar nosaukumu “Princeps” (Il Principe), kas ilgstoši pārpratumu dēļ saistīts ar valdniekiem u. tml. 1520. gadā bija gatava arī triptiha trešā daļa “Par karamākslu” (Dell’arte della guerra). Traktāts par karamākslu veidots kā Florences intelektuāļu un slavena kondotjēra (algota karavadoņa) sarunas Ručelai dārzos (Orti Oricellari) un militāro jautājumu (arī karaspēka, milizia) analīze politikas kontekstā. Darbā “Pārrunas” N. Makjavelli aplūkoja politiskos jautājumus, par atskaites punktu izvēloties republikānisko Romu. Savukārt darbā “Princeps” risināti četri temati: 1) valsts veidi; 2) milicijas jeb karaspēka uzbūve; 3) princepa tikumi; 4) sociālpolitiskie apstākļi Itālijā.

Ar draugu, humānistu Frančesko Vetori (Francesco Vettori) un Frančesko Gvičardīni (Francesco Guicciardini) palīdzību N. Makjavelli centās atgūt kādreizējās pozīcijas, tomēr veiksmīgāka acīmredzot bija aktrise un mīļākā Barbara Salutati (Barbara Salutati). N. Makjavelli popularitāti gan vairoja viņa literārie darbi: komēdijas “Mandragora” (La Mandragola, 1518), “Kallimahs un Lukrēcija” (Callimaco e di Lucretia, 1520), “Klīcija” (Clizia, 1525), poēma “Zelta ēzelis” (L’asino d’oro, 1517), “Pasaka par velnu” (La favola di Belfagor Arcidiavolo, 1518–1527) u. c. Florences augstskolas kurators, kardināls Džūlio Mēdiči (Giulio Zanobi di Giuliano de’ Medici) – vēlākais pāvests Klements VII – izraudzījās N. Makjavelli par pilsētas historiogrāfu. N. Makjavelli uzrakstīja priekšdarbu “Kastručo Kastrakāni dzīve” (Vita di Castruccio Castracani da Lucca, 1520) un apņēmās uzrakstīt florenciešu vēsturi, lielu daļu no atlikušā mūžu veltot darbam “Florences vēsture” (Istorie fiorentine, 1525). Šī amata pieņemšana raisīja aizdomas par N. Makjavelli republikānismu; tās vēl vairāk pastiprināja tas, ka nelielais darbs “Princeps” bija veltīts Lorenco Mēdiči (Lorenzo di Piero de’ Medici), Florences valdniekam (1513–1519).

N. Makjavelli bija sagatavojies cieņpilnai nāvei (nāvējošas dziras izmantošanai), piedzīvoja Romas izlaupīšanu (Sacco di Roma) 1527. gada maijā un Florences republikas atjaunošanu. Taču, jaunās valsts aizmirsts, viņš nomira ģimenes lokā, bet divus gadus vēlāk beidza pastāvēt arī republika.

Vēsture N. Makjavelli skatījumā ir cilvēku darbības skolotāja, bet republikāniskā Roma – atdarināšanas paraugs. Šādi vēsture tiek pasaulīgota un cilvēciskota, turklāt no providenciālās vēstures neko nav iespējams mācīties. N. Makjavelli uzmanības centrā ir vēsturei imanentā nepieciešamība (necessità), kas ir nevis kaut kāds spēks (forza), bet iespēju izmantošanas lauks, ja pārzina un pazīst attiecīgā laika apstākļus un likumsakarības (qualità dei tempi). Šādi noskaidrojama efektīvās darbības patiesība (verità effettuale). Turklāt ņemams vērā, ka cilvēkus vada kaislības (passioni). N. Makjavelli galvenokārt aplūko divas kaislību fūrijas: ambīciju jeb godkāri (ambizione) un kāri pēc īpašuma (avarizia), kuru neskata kā grēkākrišanas rezultātu. Tādējādi, saskaņā ar N. Makjavelli, vairs nepastāv teleoloģiska strukturētība, integrāla hierarhija, bet cilvēkus neraksturo pašpietiekamība (αὐτάρκεια, autarkeia), nesatrauktība (ἀταραξία, ataraksiā), bezkaislība (ἀπάθεια, apatheia) – iepriekšējā kārtības (ordo) tradīcija ir sabrukusi, gluži tāpat kā aristoteliskā “politiskās dzīves” koncepcija.

Sekojot grieķu vēsturniekam Polibijam (Πολύβιος), N. Makjavelli aplūko pārvaldības, principiātisma formas – tiesiskās (ķēniņvaru, aristokrātiju, demokrātiju) un koruptīvās (tirāniju, oligarhiju, ohlokrātiju). Tiesiskās formas ir pakļautas “korupcijai”, sairšanai (corruzione), savukārt koruptīvās formas tiek aizstātas ar jaunu tiesisko formu. N. Makjavelli skatījumā iezīmējas vēstures dinamisms, taču viņam nav raksturīga 18. gs. izstrādātā cikliskuma (corso un ricorso) un progresisma koncepcija. Koruptīvisma pretstats ir krietnums (virtù) republikānisma apstākļos, kuru iemieso princeps. Šādi rodas jautājums par valstsvaras iegūšanu un saglabāšanu (mantenere lo stato) un “valsts prātu” (raggion di stato) – konceptu, ko tehniski N. Makjavelli nelietoja. Valsts (stato) tiek izprasta kā kaut kas liels un centralizēts, stāvoša (stare) pastāvīgā vietā (statio). Taču vara nav īpašums (teritorija un tajā mītošie cilvēki), tāpēc princeps ir nemitīgi apdraudēts (iekšēji un ārēji) un viņam nākas izkopt un uzturēt iekšējās un ārējās attiecības. Arī sabiedrība nav viendabīga. N. Makjavelli norāda uz “lielo tautu” (il popolo grasso), “mazo tautu” (il popolo minuto), plebejiem (la plebe, il vulgo) un princepu, kurš ir gudrs republikāniskās kopības sakārtotājs (prudente ordinatore d’una repubblica).

Princeps ir krietns un lietpratīgs politiķis (uomo virtuoso), kaislīgas rīcības cilvēks, kas iedibina labu kārtību (buoni ordini), ņemot vērā situatīvos apstākļus. Atbilstīgi “īstā brīža” (καιρός, kairos) jēdzienam N. Makjavelli norāda uz occasione, “iespēju”, kas jāizmanto. Šī izmantošana ir saistīta ar krietnumu, tikumību un raksturo politiku kā iespējamā mākslu (l’arte del possibile). N. Makjavelli galvenokārt raksta par jauno princepu (principe nuovo), kas neiekļaujas politiskajā, viņu neraksturo politiskais un pilsoniskais (politico, civile), viņš ir nomotēts (likumdevējs), nesavtīgs iedibinātājs. Princeps ir simulētājs un desimulētājs (simulatore e disimulatore) – lauva un lapsa vienlaikus, prudenciāli pragmatiski nostiprinot republiku un skaidri nošķirot labo no ļaunā. Kristietība N. Makjavelli ieskatā nav pilsoņu reliģija, taču var būt noderīga to disciplinēšanā. N. Makjavelli iestājas par dzīvi, kas vienlaikus ir politiska, pilsoniska un brīva (vivere politico, civile, libero) un kuru dara iespējamu jaunais princeps.

Republikāņa N. Makjavelli idejas ir guvušas atšķirīgu vērtējumu. Viņa draugs F. Gvičardīni sarakstīja darbu “Pārdomas par Makjavelli pārrunām” (Considerazioni sui discorsi del Machiavelli, 1526) un “Par Florences pārvaldi” (Del reggimento di Firenze, 1526), uzskatot, ka Florencei piemērotāka ir Venēcijas oligarhiskā pārvalde. Žans Bodēns (Jean Bodin) un Tomazo Kampanella (Tommaso Campanella) vēlāk kritizēja N. Makjavelli, jo viņš neatstāja vietu providencei. Vēsturiski vēl nav izveidojies priekšstats par valsti kā taisnīguma garantu, N. Makjavelli iestājas par to, ka valsts labā jābūt gatavam uz visu. N. Makjavelli darbu iekļaušana (1559) aizliegto grāmatu sarakstā (Index Librorum Prohibitorum) sekmēja antimakjavelliskās literatūras rašanos un N. Makjavelli dēmonizēšanu. Viņam piedēvēto konceptu “valsts prāts” (raggion di stato) pārvērta par “nelabā prātu” (raggion del diavolo, ratio diabolis) un destruēja pasaulīgās pārvaldības veidošanos. N. Makjavelli “melno leģendu” 19. gs. iezīmēja franču rakstnieka Morisa Žolī (Maurice Joly) sacerējums “Makjavelli un Monteskjē sarunas pazemē” (Dialogue aux enfers entre Machiavel et Montesquieu, 1864), saistībā ar kuru tapa sazvērestību sadomājums “Ciānas gudro protokoli” (1905).

N. Makjavelli darba “Princeps” novērtējums filozofijas vēsturē ir svārstījies amplititūdā no “pārlaicīga grāmata” līdz “sava laika darbs”. Tam ir bijusi liela nozīme itāļu atdzimšanas (Risorgimento) un nacionālas valsts veidošanas laikā. 20. gs. N. Makjavelli idejas izmantojuši un devumu izvērtējuši tādi politiskās filozofijas pārstāvji kā Karls Šmits (Carl Schmitt), Remons Ārons (Raymond Claude Ferdinand Aron), Leo Štrauss (Leo Strauss), Hanna Ārente (Hannah Arendt), Roberto Espozito (Roberto Esposito), Herfrīds Minklers (Herfried Münkler) un citi.

N. Makjavelli komēdija “Mandragora” joprojām ir bieži uzvests un ekranizēts darbs (1961; 1962; 1974; 1978; 1984). Komēdija vairākas reizes ir uzvesta arī uz Latvijas teātru skatuvēm. Šis darbs ir atveidots arī filmās: La Mandragore (1965; režisors Alberto Latuada, Alberto Lattuada), Mandragola (1974; režisors Heincs Vilhelms Švarcs, Heinz Wilhelm Schwarz), Mandragola (1984; režisors Aleksandrs Vikarskis, Alexander Wikarski). N. Makjavelli tēls ir atveidots dažādās filmās: “Mona Vanna” (Monna Vanna, 1922; režisors Rihards Eihenbergs, Richard Eichenberg), “Lukrēcija Bordža” (Lucrèce Borgia, 1935; režisors Ābels Gāss, Abel Gance) u. c. Režisors Francs Jozefs Vilds (Franz Josef Wild) ir izveidojis filmu “Makjavelli iztaujāšana” (Die Befragung des Machiavelli, 1977), bet Viljams Somersets Moems (William Somerset Maugham) ir sarakstījis romānu par N. Makjavelli “Toreiz un tagad” (Then and Now, 1946). Čehu rakstnieks Karels Šulcs (Karel Schulz) ir atveidojis N. Makjavelli romānā “Akmens un sāpes” (Kámen a bolest, 1942, latviešu valodā 1962), bet Umberto Eko (Umberto Eco) romānā “Prāgas kapsēta” (Il cimitero di Praga, 2010, latviešu valodā 2011) ir atainojis “Makjavelli melnās leģendas” mūsdienīgo atbalsošanos. Pēc N. Makjavelli nāves ir izveidoti dažādi viņa gleznieciskie portretējumi (Santi di Tito (Santi di Tito), Stefano Usi (Stefano Ussi) un citi).