Uzvārdi veido antroponīmijas daļu, ko pēta antroponīmika. Uzvārdi ir vēsturiska personvārdu kategorija, kas dažādās valodās un tautās izveidojusies dažādos laika posmos. Uzvārdu veidošanās Eiropā aizsākās vēlīnos viduslaikos (11.–13. gs.), turpretī dažos reģionos – Latvijā, Igaunijā, Somijā – uzvārdu sistēma pilnīgi izveidojās tikai 19. gs. Uzvārdu rašanās ir saistīta ar mantošanas tiesībām, kā arī birokrātiju – gan ar nodokļu maksāšanu, gan ar Romas Katoļu baznīcas dekrētu, kas pavēlēja reģistrēt visus kristītos, laulātos un mirušos.

Seno romiešu vārdus veidoja trīs elementi: priekšvārds (praenomen), uzvārds (nomen) un iesauka (cognomen). Dažās ģimenēs iesaukas tika mantotas un pildīja uzvārda funkcijas, piemēram, Cicero ‘zirnis’, Plautus ‘platkājis’, Africanus ‘afrikānis’ (to ieguva Pūblijs Kornēlijs Scīpions (Publius Cornelius Scipio), pateicoties par uzvarām Ziemeļāfrikā). Šie romiešu personvārdi ietekmēja uzvārdu sistēmas izveidi Itālijā, kā arī citās romāņu valodās runājošās zemēs.

Viens no izplatītākajiem uzvārdu rašanās veidiem Eiropā ir no priekšvārda vai cita antroponīma veidoti uzvārdi, resp., patronīmi – darināti no tēva vai vectēva vārda. Uz patronīmu dažās valodās norāda prefikss: gallu mac, velsiešu ap/ab, vairumā valodu – sufikss vai izskaņa: dienvidangļu -s, portugāļu -es, spāņu -ez/-es, ziemeļangļu, skotu, zviedru -son, dāņu, norvēģu -sen, poļu -wicz, serbu, horvātu -vić, rumāņu -esco, krievu -ovič/-evič/-ič/-ov/-ev, bulgāru -ov/-ev un citi. Daudz retāk uzvārdi tiek darināti no sieviešu personvārdiem. Daži ir radušies no seno klanu vārdiem (skotu MacDonald).

Bieži uzvārdi tiek darināti no vietvārdiem – no personas dzimšanas vietas, dzīvesvietas vai īpašuma nosaukumiem, kā arī no etnonīmiem, īpaši gadījumos, kad persona ir pārcēlusies no citas dzīves vietas (angļu French ‘francūzis, Walsh ‘velsietis’).

Vieni no senākajiem ir amatu un profesiju semantikas uzvārdi: Eiropas uzvārdos minēti visu viduslaiku amatu nosaukumi (angļu Sheppard ‘gans’, Hunter ‘mednieks’, vācu Bierbrauer ‘aldaris’, ukraiņu Pahar ‘arājs’). Amatus atspoguļo arī metonīmiski veidoti uzvārdi (angļu Axe ‘cirvis’, poļu Szydlo ‘īlens’, vācu Brot ‘maize’); Nereti uzvārdi norāda uz personas statusu/lomu sabiedrībā (čehu Dvořák ‘muižnieks’, Svoboda ‘brīvais zemnieks’).

Daudzi uzvārdi ir radušies no iesaukām, ko motivējis gan cilvēka ārējais izskats (angļu Blake ‘melnais’, Russel ‘sarkanmatis’, poļu Garbacik ‘kuprītis’), gan personas rakstura īpatnības vai paradumi (vācu Karg ‘viltīgs’, spāņu Cortes ‘pieklājīgs’, krievu Плакса ‘raudulis’), tostarp nereti ir arī nievājoši darinājumi (angļu Followell ‘iekritis akā’, itāļu Mezzanotte ‘pusnakts’). Uzvārdi tiek darināti arī no gadalaiku un datumu nosaukumiem, galvenokārt norādot personas dzimšanas, kristīšanas laiku (angļu Summer ‘vasara’, vācu Herbst ‘rudens’).

Dažas uzvārdu došanas paralēles vērojamas vairākās valodās, piemēram, viens no izplatītākajiem amatu semantikas uzvārdiem ir "Kalējs" un tā semantiskie analogi: angļu Smith, vācu Schmidt, arābu Haddad, ungāru Kovács, krievu Kuznecov, portugāļu Ferreiro, spāņu Herrera/Herrero, itāļu Ferrari, franču Le Fevre/Le Forge un citi. Tomēr uzvārdu došanas praksē atšķirības starp dažādām antroponīmiskajām sistēmām ir ievērojamas, piemēram, Īrijā un gēlu Skotijā gandrīz nav uzvārdu, kas darināti no apdzīvotas vietas vārdiem, lielākā daļa no tiem ir patronīmiskas cilmes vai arī darināti no iesaukām. Turpretī liels skaits poļu uzvārdu darināti tieši no vietvārdiem (ar izskaņām -ski un -owski). Vienīgi Islandē arī mūsdienās uzvārda vietā tiek lietots tēvavārds, kas katrai paaudzei ir atšķirīgs — Sveinn Björnsson (tēvs), Jon Sveinnsson (dēls), Jóhanna Sveinnsdóttir (meita). Tradicionālo arābu pasaules personvārdu struktūra ļoti atšķiras no eiropiešu vārdiem, piemēram: Abu Muhammad Abdallah ibn Abd al-Rahman al-Darimi (kur Abu Muhammad – teknonīms, kas netiek lietots oficiāli, Abdallah – oficiālais vārds, ibn Abd al-Rahman – tēvavārds, al-Darimi – uzvārds, kas parasti norāda ģimenes izcelsmes vietu, cilti, profesiju vai raksturo personu).

Vairumā Eiropas valodu uzvārds seko vārdam jeb priekšvārdam, taču ir arī otrādi, resp., kad uzvārds tiek minēts kā pirmais, piemēram, ungāru valodā — Petőfi Sándor, Petőfi Júlia. Tradicionāli Eiropā uzvārds tiek mantots no tēva, lai gan mūsdienās arī no mātes mantotais uzvārds ir vairāk ierasts, nekā tas bijis agrāk. Daudzās valodās vērojama arvien pieaugoša tendence lietot abu vecāku uzvārdus, savienotus ar defisi (piemēram, poļu meitenes uzvārds Radzimińska-Kaźmierczak). Spānijā un dažās citās spāniski runājošās valstīs mātes pirmslaulību uzvārds tiek minēts pēc tēva uzvārda (Juan López Castro, kur Castro – mātes pirmslaulību uzvārds). Savukārt portugāļu valodā bērnam pirmais tiek minēts mātes, bet otrais tēva uzvārds.

Ķīniešu valodā pirmais tiek rakstīts uzvārds, otrais – paaudzei (brāļiem un māsām) kopīgais vārds un pēdējais — personas individuālais vārds, piemēram, Liu Dai Lin. Oficiālo personvārdu vienmēr veido trīs zilbes jeb trīs hieroglifi, uzvārdi vienmēr ir vienzilbīgi. Uzvārdu skaits ir mazs – ap 2000, visizplatītākie: Tsang, Wang ‘valdnieks’, Li ‘valdnieks’. Bērni pārņem tēva uzvārdu, sieva parasti saglabā savu uzvārdu. Arī korejiešu valodā uzvārds vienmēr ir vienzilbīgs un tiek lietots pirms individuālā vārda, ko veido divas zilbes, piemēram: No Tae Woo. Atšķirīgu uzvārdu skaits Korejā ir ļoti neliels – nepilni 300 uzvārdi, no kuriem visizplatītākie ir Kim, Li/Ri, Pak. Vjetnamā oficiālo personvārdu veido trīs daļas, kur pirmais ir uzvārds, otrais ir starpvārds, kas norāda personas dzimumu, bet trešais ir individuālais vārds, piemēram, meitene Ngujen Thi Thu un zēns Ngujen Van Tai. Arī japāņu valodā uzvārds tiek minēts pirmais: Momoi Haruko. Japānā ir ap 100 000 dažādu uzvārdu, no kuriem visizplatītākie Satō, Suzuki, Takahasi. Eiropā, piemērojoties tradīcijai, japāņu vārdu kārta bieži tiek mainīta.

Indijā hindi valodā personvārdu veido viens vai divi priekšvārdi un uzvārds, kas kopīgs visai ģimenei. Uzvārdi norāda uz kastu sistēmu, kas iedalītas klanos, piemēram, uzvārds Gupta ‘noslēpums’ raksturīgs tirgoņu kastai. Pēc laulībām sievietes bieži pieņem vīra uzvārdu. Vairākās valstīs, piemēram, Mjanmā un Taizemē, uzvārdi netiek lietoti, personas identificē pēc 2–3 personvārdiem.

Indoeiropiešu valodās (izņemot baltu, grieķu un gandrīz visas slāvu valodas) vīriešu un sieviešu uzvārdu formas neatšķiras.