Angļu skola ir eklektiska starptautisko attiecību pieeja, jo tās autori savos darbos cenšas apvienot savstarpēji konfliktējošus pieņēmumus par starptautiskajām attiecībām, pārņemot atsevišķus elementus no reālisma un ideālisma pieejām. Angļu skolu dēvē par vidusceļu starp reālismu un ideālismu, jo tās pārstāvji uzskata, ka starptautiskajās attiecībās galvenais ir valstu cīņa par varu, taču šo cīņu regulē arī valstu mijiedarbībā izveidoti noteikumi, kas perspektīvā var mainīt starptautisko attiecību raksturu, mazinot starpvalstu konfliktus un pastiprinot sadarbību.

Angļu skola izveidojās Lielbritānijā 20. gs. 50. gadu beigās, apvienojoties līdzīgi domājošiem starptautisko attiecību pētniekiem, kuri nepiekrita tobrīd dominējošajai starptautiskās politikas pieejai – reālismam, – un kuri uzsvēra tradicionālisma (metodoloģiskā ziņā) pārākumu pār biheiviorismu. Pateicoties angļu pasniedzēja, vēsturnieka Herberta Baterfīlda (Herbert Butterfield, Sir) iniciatīvai, 1959 tika izveidota Lielbritānijas Starptautiskās politikas teorijas komiteja (The British Committee on the Theory of International Politics), kurā darbojās dienvidāfrikāņu izcelsmes Londonas Ekonomikas augstskolas (The London School of Economics and Political Science) profesors, anglis Čārlzs Menings (Charles Anthony Woodward Manning), starptautisko attiecību pētnieks, angļu skolas pārstāvis Ādams Votsons (John HughAdam Watson), austrāliešu izcelsmes, starptautisko attiecību profesors Hedlijs Bulls (Hedley Bull) un angļu skolas pētnieks Džons Vinsents (Raymond John Vincent).

Nozīmīgākie angļu skolas pārstāvju darbi tika sarakstīti 20. gs. 60. un 70. gados, piemēram, H. Bula “Anarhistiskā sabiedrība: pētījums par kārtību pasaules politikā” (The Anarchical Society: A Study of Orders in World Politics, 1977), Č. Meninga “Starptautiskās sabiedrības raksturs” (The nature of international society, 1962) un H. Baterfīlda un Mārtina Vaita (Robert James Martin Wight) “Diplomātiskie meklējumi: teorētiskas esejas par starptautisko politiku” (Diplomatic investigations: Essays in the Theory of International Politics, 1966). Taču 20. gs. 80. gadu sākumā angļu skolas darbība pamazām apsīka, jo tai neizdevās kļūt par konkurētspējīgu alternatīvu tobrīd dominējošajām teorētiskajām pieejām: reālismam un liberālismam. Tomēr 20. gs. 90. gados, pateicoties konstruktīvisma pieejai, kas tobrīd kļuva par vienu no nozīmīgākajām starptautisko attiecību pieejām, atjaunojās interese arī par angļu skolas pienesumu starptautisko attiecību izpētē – konstruktīvistu skolas autori pievērsa lielu uzmanību starptautiskajām normām, kurām bija liela nozīme arī angļu skolas autoru darbos. Šajā periodā par nozīmīgākajiem angļu skolas autoriem tiek uzskatīti angļu profesors, starptautisko attiecību pētnieks Barijs Buzans (Barry Gordon Buzan), starptautisko attiecību profesors, anglis Endrjū Harels (Andrew Hurrell), starptautiskās ētikas pētnieks, amerikānis Roberts Džeksons (Robert Jackson), starptautisko attiecību pasniedzēji Edvards Kīns (Edward Keene), Endrjū Linkleiters (Andrew Linklater), Aberistvitas Universitātes Lielbritānijā (Aberystwyth University) profesors, japānis Hidemi Suganami (Hidemi Suganami) un starptautiskās politikas profesors, anglis Nikolass Dž. Vīlers (Nicholas J. Wheeler). Mūsdienās angļu skola ir kļuvusi par teorētisku pieeju globālā mērogā – to pēta autori no dažādām valstīm.

Visnozīmīgākais jēdziens, ko ieviesuši angļu skolas autori, ir starptautiskā sabiedrība, kas tiek raksturota nevis kā indivīdu kopums, bet gan kā mijiedarbībā radusies suverēnu valstu kopiena. H. Buls un Ā. Votsons starptautisko sabiedrību raksturojuši kā neatkarīgu politisko kopienu jeb valstu grupu, kuras mijiedarbībā un dialogu ceļā radīti kopīgi noteikumi un institūcijas, ar kuru palīdzību tiek regulētas valstu savstarpējās attiecības. Starptautisko sabiedrību veidojošās neatkarīgās politiskās kopienas apzinās, ka tās ir ieinteresētas uzturēt un ievērot izveidotos noteikumus un institūcijas.

Jēdziens starptautiskā sabiedrība tiek pretnostatīts starptautiskās sistēmas un pasaules sabiedrības jēdzieniem. Starptautiskā sistēma ir jēdziens, kas raksturo situāciju, kurā valstis ir spiestas rēķināties viena ar otru, taču tās nav izveidojušas kopīgus noteikumus un institūcijas, kas regulētu valstu mijiedarbību. Angļu skolas autori uzskata, ka ieguvumi no kopīgu noteikumu izveidošanas ir tik lieli, ka valstis noteikti izvēlēsies vismaz minimālu starptautiskās sabiedrības elementu, piemēram, diplomātijas, spēku līdzsvara un kopīgu priekšstatu par pieļaujamo rīcību kara apstākļos radīšanu. Jēdziens pasaules sabiedrība raksturo hipotētisku situāciju, kurā visas valstis apzinās, ka tām ir kopīgas vērtības un intereses, kas tiek īstenotas sadarbības ceļā. Jēdziens starptautiskā sabiedrība ļauj saprast, ka starpvalstu attiecības var tikt veidotas kā starptautiskā sistēma un arī kā pasaules sabiedrība, – starptautiskā sabiedrība var kļūt ciešāka un tuvoties pasaules sabiedrībai, taču tā var arī kļūt vājāka un kļūt par starptautisko sistēmu.

Pretrunīgas ir attiecības starp starptautiskās sabiedrības un pasaules sabiedrības praktiskajām izpausmēm. Starptautisko sabiedrību veido valstis, kuras uzstāj uz savas suverenitātes neaizskaramību, taču pasaules sabiedrība tiek veidota cilvēktiesībās balstītā vērtībās. Pārejas procesā uz pasaules sabiedrību rodas domstarpības starp valstīm, kuras ir pieņēmušas noteiktas vērtības, un valstīm, kuras pārstāv atšķirīgas vērtības. 21. gs. sākumā pasaules sabiedrības veidošanās notikusi pamatojoties uz cilvēktiesību vērtībām, kas nopietnu cilvēktiesību pārkāpumu konstatēšanas gadījumā paredz iespēju iejaukties suverēnu valstu iekšpolitikā. Tomēr suverenitātes norma joprojām ir ļoti spēcīga, tāpēc valstis, kurās masveidā tiek pārkāptas cilvēktiesības, uzstāj uz tās ievērošanu. Savukārt valstis, kuras aizstāv cilvēktiesību ievērošanu, apsver iespēju iejaukties tajās valstīs, kur cilvēktiesības tiek pārkāptas. Suverenitātes un cilvēktiesību normu pretnostatījums ir bijis vairāku starptautisko militāro konfliktu pamatā, piemēram, Irākas karā (2003) un militārajā intervencē Lībijā (2011).

Angļu skolas autori raksturojuši dažādu reģionālo starptautisko sabiedrību vēsturisko veidošanos un funkcionēšanu. Starptautiskās sabiedrības tiek dalītas: tādās, kas ir ciešāk integrētas (dēvētas par solidārām starptautiskajām sabiedrībām) un kas ir vājāk integrētas (dēvētas par plurālistiskām starptautiskajām sabiedrībām). Ciešāk integrētās starptautiskās sabiedrības parasti veidojas kultūras līdzībās, bet vājāk integrētās – savstarpēji vienojoties. 20. gs. otrajā pusē un 21. gs. sākumā pakāpeniski veidojusies globālā starptautiskā sabiedrība, tomēr tā ir vājāk integrēta, nekā atsevišķas reģionālās starptautiskās sabiedrības, piemēram, Eiropas Savienība. Pastāv atšķirīgi uzskati par to, vai ir nepieciešams veidot ciešāku globālo starptautisko sabiedrību un uz kādām vērtībām tai vajadzētu balstīties.

Metodoloģijas izvēles ziņā angļu skolas pieeju raksturo divi jēdzieni: tradicionālisms un normatīvisms. Tradicionālisma pieejas izmantošana izriet no angļu skolas pirmsākumiem, kad H. Buls un H. Baterfīlds izvēlējās pretoties biheiviorisma dominēšanai starptautisko attiecību izpētē. Angļu skolas autori pārsvarā rakstījuši par starptautiskajām sabiedrībām dažādos vēstures posmos, tāpēc plaši tiek izmantota gadījuma analīzes pieeja un kvalitatīvās metodes. Mūsdienās angļu skolas pētniecībā plašāk tiek izmantota normatīvā pieeja (balstoties uz Dž. Vinsenta darbiem) – tiek pamatota nepieciešamība veidot tādu starptautisko sabiedrību vai pat pasaules sabiedrību, kas balstītos uz cilvēktiesību aizstāvību.

Angļu skola tika kritizēta, pirmkārt, par eklektismu – tā tiecās apvienot elementus no dažādām teorētiskajām pieejām: reālisma, liberālisma, konstruktīvisma. Šo teorētisko pieeju pārstāvji nepiekrita, ka dažādu pieeju sintēze ir iespējama un nepieciešama; otrkārt, par pārmērīgi normatīvu skatījumu uz starptautiskajām attiecībām. Neraugoties uz kritiku, mūsdienās angļu skola joprojām ir viena no vadošajām starptautisko attiecību teorētiskajām pieejām, jo tās piedāvātais starptautiskās sabiedrības jēdziens tiek uzskatīts par vērtīgu analītisko instrumentu. Tomēr nosaukums angļu skola tikai daļēji atbilst tās sākotnējai izcelsmes vietai, jo mūsdienās šo teorētisko pieeju plaši izmanto visur pasaulē.