Nozīmīgākie angļu skolas pārstāvju darbi tika sarakstīti 20. gs. 60. un 70. gados, piemēram, H. Bula “Anarhistiskā sabiedrība: pētījums par kārtību pasaules politikā” (The Anarchical Society: A Study of Orders in World Politics, 1977), Č. Meninga “Starptautiskās sabiedrības raksturs” (The nature of international society, 1962) un H. Baterfīlda un Mārtina Vaita (Robert James Martin Wight) “Diplomātiskie meklējumi: teorētiskas esejas par starptautisko politiku” (Diplomatic investigations: Essays in the Theory of International Politics, 1966). Taču 20. gs. 80. gadu sākumā angļu skolas darbība pamazām apsīka, jo tai neizdevās kļūt par konkurētspējīgu alternatīvu tobrīd dominējošajām teorētiskajām pieejām: reālismam un liberālismam. Tomēr 20. gs. 90. gados, pateicoties konstruktīvisma pieejai, kas tobrīd kļuva par vienu no nozīmīgākajām starptautisko attiecību pieejām, atjaunojās interese arī par angļu skolas pienesumu starptautisko attiecību izpētē – konstruktīvistu skolas autori pievērsa lielu uzmanību starptautiskajām normām, kurām bija liela nozīme arī angļu skolas autoru darbos. Šajā periodā par nozīmīgākajiem angļu skolas autoriem tiek uzskatīti angļu profesors, starptautisko attiecību pētnieks Barijs Buzans (Barry Gordon Buzan), starptautisko attiecību profesors, anglis Endrjū Harels (Andrew Hurrell), starptautiskās ētikas pētnieks, amerikānis Roberts Džeksons (Robert Jackson), starptautisko attiecību pasniedzēji Edvards Kīns (Edward Keene), Endrjū Linkleiters (Andrew Linklater), Aberistvitas Universitātes Lielbritānijā (Aberystwyth University) profesors, japānis Hidemi Suganami (Hidemi Suganami) un starptautiskās politikas profesors, anglis Nikolass Dž. Vīlers (Nicholas J. Wheeler). Mūsdienās angļu skola ir kļuvusi par teorētisku pieeju globālā mērogā – to pēta autori no dažādām valstīm.