Reālisma teorētiskā pieeja ir daudzveidīga, bet vairums reālistu uzskata, ka starptautiskā politika ir attiecības starp cilvēku grupām; nozīmīgākās cilvēku grupas starptautiskajā sistēmā ir valstis, īpaši lielvalstis, kas rīkojas egoistiski; starptautiskā sistēma ir decentralizēta jeb anarhiska, t. i., nepastāv pasaules valdība, kas spētu izšķirt radušos strīdus starp cilvēku grupām, tādējādi katrai valstij galvenokārt jāpaļaujas uz saviem spēkiem gan savas drošības stiprināšanā, gan citu dalībnieku uzvedības ietekmēšanā. Attiecības starp valstīm ir konkurējošas, jo vienas valsts ieguvums parasti ir citas valsts zaudējums. Reālisti arī uzskata, ka valstu (īpaši lielvalstu) rīcībā atrodas ievērojama vara. Īpaši nozīmīga ir militārā vara, kura var apdraudēt to valstu pastāvēšanu, pret kurām militārā vara varētu tikt izmantota. Tādējādi valstīm jāpievērš liela uzmanība pasākumiem, kas nodrošina to izdzīvošanu. Taču šie pasākumi, kuru galvenais mērķis var būt defensīvs, citām valstīm var izskatīties ofensīvs, tādējādi veicinot pārpratumus un radot priekšnosacījumus starptautiskajiem konfliktiem.

Reālisms kā starptautiskās politikas teorija vēsturiski cieši saistīts ar starptautiskās politikas praksi. Reālisms ir gan teorētiska pieeja, kas izskaidro starptautiskās politikas dalībnieku rīcību, gan arī atziņu kopums, kas lēmumu pieņēmējiem būtu jāņem vērā, darbojoties ārpolitikā. Reālisma pieeju var raksturot kā ārpolitikas veidošanu, balstoties uz valstu savtīgajām interesēm, nevis uz ideoloģiskiem vai ētiskiem apsvērumiem. Šādā aspektā reālisma pieeja uzskatāma par sinonīmu reālpolitikas jēdzienam. Par reālisma pieejas pamatlicējiem tiek uzskatīti sengrieķu vēsturnieks Tukidīds (Θουκυδίδης), itāliešu domātājs Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli) un angļu filozofs Tomass Hobss (Thomas Hobbes), kuru idejas bija pamats klasiskajam reālismam. Tomēr reālismu kā starptautiskās politikas teoriju akadēmiskajā vidē ieviesa vācu izcelsmes starptautisko attiecību teorētiķis Hanss Joahims Morgentavu (Hans Joachim Morgenthau), amerikāņu teologs un politikas pētnieks Reinholds Nībūrs (Reinhold Niebuhr), britu vēsturnieks un starptautisko attiecību teorētiķis Edvards Kārs (Edward Hallet Carr) un amerikāņu diplomāts un starptautiskās politikas pētnieks Džordžs Kenans (George Frost Kennan). Par reālisma praktiķiem tiek uzskatīti ASV starptautisko attiecību pētnieks un Valsts sekretārs Henrijs Kisindžers (Henry Alfred Kissinger), ASV starptautisko attiecību pētnieks un Nacionālās drošības padomnieks Zbigņevs Bžezinskis (Zbigniew Brzezinski) un ASV Nacionālās drošības padomnieks Brents Skaukrofts (Brent Scowcroft).

Nozīmīgākais posms reālisma teorētiskās pieejas attīstībā bija pēc Otrā pasaules kara, kad notika strauja starptautiskās politikas (kā politikas zinātnes apakšnozares) attīstība. Reālistu diskusiju centrā bija divi jautājumi: kāpēc starptautiskā politika tiek skaidrota kā cīņa par varu un kādi faktori visvairāk ietekmē starptautisko konfliktu izcelšanos. Klasiskie reālisti, piemēram, H.J. Morgentavu un R. Nībūrs, uz šiem jautājumiem atbildēja, ka starptautiskās politikas konfliktējošo raksturu nosaka cilvēka daba, t. i., cilvēks ir savtīgs un varaskārs. Iekšpolitikā cilvēka varaskāri mazina valstu hierarhiskā uzbūve un tajā koncentrētais vardarbības monopols; starptautiskajā politikā cilvēka dabas iezīmju izpausmes nav tik ierobežotas. Strukturālie reālisti, dēvēti arī par neoreālistiem, starptautisko politiku kā cīņu par varu skaidro nevis ar cilvēka dabu, kas ir neskaidrs jēdziens, bet gan ar valsts rīcības ārējo ierobežojumu neesamību. Strukturālajā reālismā par nozīmīgāko valstu rīcību ietekmējošu faktoru tiek uzskatīta decentralizēta jeb anarhiska vide, kurā atrodas valstis un kas nosaka nepieciešamību katrai valstij pašai rūpēties par savu drošību. Par nozīmīgākajiem strukturālā reālisma autoriem tiek uzskatīti ASV starptautisko attiecību teorētiķi Kenets Volcs (Kenneth Neal Waltz) un Džons Mēršaimers (John Joseph Mearsheimer). Neoklasiskie reālisti piekrīt strukturālo reālistu viedoklim, ka valstu rīcību ievērojami ietekmē starptautiskā anarhija, taču šīs teorētiskās pieejas autori uzskata, ka valstu uzvedību ievērojami ietekmē arī iekšējie faktori – līderu pasaules uztvere, stratēģiskā kultūra, institucionālā uzbūve un valsts attiecības ar sabiedrību. Par nozīmīgākajiem neoklasiskā reālisma autoriem uzskatāmi ASV starptautisko attiecību pētnieki Rendels L. Švellers (Randall L. Schweller), Norins M. Ripsmens (Norrin M. Ripsman), Džefrijs V. Taljaferro (JeffreyW.Taliaferro), Viljams Volforts (William Curtis Wohlforth), Gideons Rozs (Gideon Rose) un indiešu izcelsmes pētnieks un žurnālists Farīds Zakaria (Fareed Zakaria).

Nozīmīgas diskusijas reālisma pieejā ir par militāro līdzekļu attīstības ietekmi uz valstu uzvedību. Tiek pieņemts, ka valstis kļūst agresīvas, ja militārās tehnoloģijas sniedz priekšrocības uzbrucējam. Ja militārās tehnoloģijas ļauj veiksmīgi aizsargāties pret ienaidnieka uzbrukumu, tad militāro konfliktu skaits starptautiskajā sistēmā ievērojami samazinās. Attīstoties militārajām tehnoloģijām, attiecības starp aizsardzības un uzbrukuma priekšrocībām var mainīties. Ofensīvie reālisti, piemēram, Dž. Mēršaimers, uzskata, ka lielvalstis rīkojas agresīvi un cenšas kļūt par reģionālajiem hegemoniem. Defensīvie reālisti, piemēram, ASV starptautisko attiecību pētnieki Stīvens Mārtins Volts (StephenMartinWalt), Roberts Džerviss (Robert Jervis) un K.M. Volcs, uzskata, ka agresija neatmaksājas, jo pārējās lielvalstis parasti spēj agresoru savaldīt.

Mūsdienās reālisma pieeju raksturo metodoloģiskais plurālisms – reālisma autori daudz izmanto kvalitatīvās un kvantitatīvās metodes; visplašāk tiek izmantota gadījuma analīzes metode, tomēr plaši tiek lietota arī salīdzinošā metode. Izplatīta ir dažādu pētniecības metožu apvienošana, tomēr reālisma pētniecību raksturo stingra zinātnisko principu ievērošana, tāpēc pētījumos liela uzmanība tiek pievērsta hipotēžu un pētniecisko jautājumu formulēšanai, kā arī atbilstošas metodoloģijas izvēlei.

Reālisms tiek kritizēts par to, ka tajā pārmērīgi tiek analizēta starptautisko konfliktu izcelšanās un norise, un arī par to, ka priekšroka tiek dota materiālo faktoru analīzei un ka pārējo starptautiskās politikas dalībnieki, kas nav valstis (nevalstiskās organizācijas, starptautiskās organizācijas, multinacionālie uzņēmumi), tiek ignorēti. Strukturālie reālisti 20. gs. 80. gados tika kritizēti, jo tie neņēma vērā iekšpolitisko apstākļu ietekmi uz valstu uzvedību. Reaģējot uz kritiku, reālisms 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā būtiski mainījās, piemēram, neoklasiskie reālisti lielu vērību pievērš iekšpolitiskajiem faktoriem; reālisma pieejas autori atzīst politisko ideoloģiju, stratēģiskās kultūras un politisko līderu pasaules uztveres nozīmi valstu rīcības izskaidrošanā; reālisma pieeja tiek izmantota, lai pamatotu starpvalstu sadarbību. Tā tiek skaidrota kā spēcīgu valstu radīti spēles noteikumi, kas ierobežo citu vājāku starptautiskās politikas dalībnieku uzvedību. Tomēr reālisma skolas autoru uzskats palicis nemainīgs – lielvalstu attiecībās pastāv augsta konfliktu iespējamība; starpvalstu sadarbību apgrūtina starptautiskās vides anarhiskais raksturs un iznākumu starptautiskajā politikā pārsvarā ietekmē lielvalstis, kuru rīcībā ir vislielākā militārā un ekonomiskā vara. Tādējādi reālisms joprojām tiek uzskatīts par vienu no galvenajām, iespējams, par visnozīmīgāko starptautiskās politikas teoriju, kurai ir liela ietekme ne tikai uz akadēmisko vidi, bet arī uz starptautisko attiecību praksi.