Atjaunots 2023. gada 22. martā
Toms Rostoks

klasiskais reālisms, starptautiskās politikas pētniecībā

(angļu Classical Realism, in international politics research, vācu klassisches Realismus, in der Forshung der internationalen Politik, franču réalisme classique, en recherche de la politique internationale, krievu классический реализм, в исследовании международной политики)

viena no reālisma pieejai piederīgajām starptautiskās politikas teorijām, kas valstu savstarpējo konkurenci un starptautisko konfliktu izcelšanos skaidro ar cilvēka dabas palīdzību

Saistītie šķirkļi

Klasiskā reālisma teorijas centrā atrodas apgalvojums, ka starptautiskā politika, tāpat kā politika kopumā, ir cīņa par varu. Starpvalstu attiecības ir konkurējošas, jo suverēnas valstis cīnās par varu. Valstīm aizstāvot savas nacionālās intereses, starp tām var izcelties militāri konflikti. Atbildes uz jautājumu, kāpēc starptautiskā politika ir cīņa par varu, klasiskie reālisti meklē indivīdu līmenī, kas ir pirmais no trijiem starptautiskās politikas analīzes līmeņiem (indivīds, valsts, starptautiskā sistēma). Klasiskā reālisma pieejas autoru skatījums uz cilvēka dabu ir diezgan pesimistisks – cilvēki ir savtīgi un varaskāri. Ja iekšpolitikā cilvēku egoistiskos un agresīvos impulsus savalda valsts vara, tad starptautiskās anarhijas apstākļos nepastāv augstāka vara, kas cilvēkus iegrožotu.

Tiek uzskatīts, ka klasiskā reālisma teorija kā daudzmaz vienots ideju kopums izveidojās 20. gs. 30. gadu beigās. Klasiskais reālisms bija dominējošā starptautiskās politikas teorija pēc Otrā pasaules kara, taču šīs pieejas autoru nespēja formulēt skaidru un iekšēji vienotu starptautiskās politikas teoriju noveda pie tā, ka klasiskā reālisma piekritēju skaits 60. un 70. gados samazinājās, līdz par dominējošo reālisma teoriju kļuva neoreālisms.

Veidošanās, pamatlicēji

Klasiskā reālisma veidošanos var raksturot divējādi. Pirmkārt, klasisko reālismu var uzskatīt par ilgstoši veidojušās reālisma tradīcijas kulmināciju. Reālisma tradīcijai piederīgi ir tādi autori kā sengrieķu vēsturnieks Tukidīds (Θουκυδίδης), itāliešu domātājs Nikolo Makjavelli (Niccolò di Bernardo dei Machiavelli) un angļu filozofs Tomass Hobss (Thomas Hobbes), un 20. gs. starpkaru perioda reālismu var uzskatīt par reālisma tradīcijas turpinātāju. Otrkārt, klasisko reālismu var uzskatīt par piederīgu konkrētam laika periodam, kad Eiropā un Ziemeļamerikā pēc Pirmā pasaules kara norisinājās diskusijas par to, cik lielā mērā starptautisko politiku ir iespējams reformēt. Reālisma pieejas autoru skatījumā centieni transformēt starptautisko politiku – palielināt starptautisko organizāciju un daudzpusējās diplomātijas lomu konfliktu risināšanā, aizliegt militāra spēka lietošanu starpvalstu attiecībās un izglītot sabiedrību un lēmumu pieņēmējus par nepieciešamību atrisināt starptautiskos konfliktus mierīgā ceļā – bija lemti neveiksmei. Klasisko reālistu pesimistisko skatījumu uz pārmaiņu iespējamību starptautiskajā politikā zināmā mērā apstiprināja Otrā pasaules kara izcelšanās un Aukstā kara sākšanās neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām.

Par nozīmīgākajiem klasiskā reālisma autoriem uzskatāmi Reinholds Nībūrs (Reinhold Niebuhr), Edvards Karrs (Edward Hallet Carr), Reimonds Arons (Raymond Claude Ferdinand Aron), Nikolass Spaikmens (Nicholas John Spykman), Herberts Baterfīlds (Herbert Butterfield), Roberts Takers (Robert Warren Tucker), Džordžs Kenans (George Frost Kennan), Džons Hercs (John H. Herz) un Glens Snaiders (Glenn Herald Snyder). Tomēr par nozīmīgāko klasiskā reālisma autoru uzskatāms Hanss Morgentavs (Hans Joachim Morgenthau), kura grāmatas “Politika starp nācijām” (Politics Among Nations) otrā izdevuma pirmajā nodaļā 1954. gadā (pirmais izdevums iznāca 1948. gadā) tika definēti (klasiskā) reālisma seši principi, kas veido šīs teorijas kodolu.

Attīstība

Reālisma pieejai starptautiskās politikas izpētē ir sena vēsture, taču klasiskā reālisma pieeja ir izveidojusies laikā starp Pirmo pasaules karu un Otro pasaules karu, kā arī vēlāk, Aukstā kara laikā. Klasiskā reālisma, kas tolaik tika dēvēts par reālismu, attīstību var iedalīt divos posmos. Pirmajā posmā, 30. gadu beigās un 40. gadu sākumā, klasiskais reālisms tika pretnostatīts ideālisma starptautiskās politikas pieejai. Reālistu mērķis tolaik bija pierādīt, ka centieni reformēt starptautisko politiku un ierobežot valstu rīcības brīvību bija cietuši neveiksmi. Par šo centienu kulmināciju ir uzskatāma E. Karra grāmata “Divdesmit gadu krīze: 1919–1939” (The Twenty Years’ Crisis: 1919–1939). Otrajā posmā klasiskie reālisti centās attīstīt reālismu kā starptautiskās politikas teorētisku pieeju, un H. Morgentava formulētie reālisma principi ir uzskatāmi par lielāko sasniegumu šajā ziņā. Gan pirmā, gan otrā posma laikā klasiskie reālisti ir pievērsušies dažādu starptautiskās politikas problēmu analīzei. Tomēr klasiskā reālisma attīstība ir apstājusies līdz ar neoreālisma teorijas izveidošanos 70. gadu beigās.

Diskusijas, pretrunas

Klasiskā reālisma pieejas uzplaukums un noriets ir saistīts ar vairākām diskusijām, kurās piedalījās šīs pieejas pārstāvji. Divi nozīmīgākie diskusiju veidi, kas ietekmējuši klasiskā reālisma attīstību, bija tā dēvētā ideālisma-reālisma diskusija 30. gadu beigās un diskusija 50. un 60. gados par zinātniskajiem standartiem, kādiem vajadzētu atbilst klasiskā reālisma pieejai. Pirmā diskusija notika par starptautisko attiecību pamatprincipiem un pārmaiņu iespējamību starpvalstu attiecībās. Klasiskā reālisma pieejas autori bija pesimistiski attiecībā uz starptautisko attiecību reformēšanas iespējamību. Cilvēku savtīgums un tiekšanās pēc varas, kā arī anarhiskā starptautiskā sistēma veicināja lielvaru konkurenci, kuras rezultātā izcēlās Otrais pasaules karš un un tad Aukstais karš.

Otrā diskusija norisinājās pēc Otrā pasaules kara, kad klasiskais reālisms bija dominējošā starptautiskās politikas pieeja, un šī diskusija bija par zinātniskas starptautiskās politikas izpētes iespējamību. Klasiskā reālisma vājība bija tāda, ka šīs pieejas centrālie jēdzieni, kā spēku līdzsvars, vara, nacionālās intereses un cilvēka daba, vai nu netika definēti vispār vai arī tika definēti veidos, kas to zinātnisku izpēti padarīja neiespējamu, t.i., klasiskais reālisms nekad tā arī nekļuva par starptautiskās politikas teoriju tādā izpratnē, ka šīs teorijas ietvaros būtu formulēts savstarpēji saistītu pieņēmumu kopums, kura patiesumu būtu iespējams empīriskā ceļā pārbaudīt.

Pielietojamās metodes

Klasiskā reālisma pieejas pārstāvji neuzskatīja par nepieciešamu precīzi formulēt ne reālisma teoriju, ne arī hipotēzes, kas būtu atvasinātas no šīs teorijas. Tādējādi jautājums par izmantotajām metodēm bija sekundārs, un klasiskā reālisma pieejas ietvaros gandrīz nav darbu, kas būtu sarakstīti atbilstoši mūsdienīgiem sociālo zinātņu standartiem, kas paredz loģiski viengabalainu teoriju veidošanu, hipotēžu formulēšanu un izmantoto metožu detalizētu izskaidrošanu. Klasiskā reālisma tradīcijai piederošie autori neizmantoja kvantitatīvās metodes.

Nozares, kurās pielietota teorija

Klasiskais reālisms ir ticis izmantots, lai pētītu valstu ārpolitiku un starptautisko politiku, taču tas arī ir ticis izmantots praktiskiem nolūkiem, lai sniegtu ieteikumus ārpolitikas veidotājiem.

Teorijas ietekme uz pētniecību, akadēmisko un neakadēmisko vidi

Klasiskajam reālismam bija nozīmīga ietekme gan uz starptautiskās politikas izpēti universitātēs un domnīcās, gan arī uz ārpolitikas lēmumu pieņēmēju priekšstatiem par starptautisko politiku. Klasiskā reālisma pārstāvji ir aktīvi piedalījušies publiskajās diskusijās par Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ārpolitiku, nereti to arī kritizējot, piemēram, Dž. Kenans kritizēja ASV ārpolitiku pret Padomju Savienību Aukstā kara laikā, savukārt H. Morgentavs kritizēja ASV iesaistīšanos Vjetnamas karā.

klasiskais reālisms, starptautiskās politikas pētniecībā

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Autora ieteiktie papildu resursi

klasiskais reālisms, starptautiskās politikas pētniecībā

Saistītie šķirkļi

Satura rādītājs

Satura rādītājs

Saistītie šķirkļi

Autora ieteiktie papildu resursi

Tīmekļa vietnes

Ieteicamā literatūra