Klasiskā reālisma teorijas centrā atrodas apgalvojums, ka starptautiskā politika, tāpat kā politika kopumā, ir cīņa par varu. Starpvalstu attiecības ir konkurējošas, jo suverēnas valstis cīnās par varu. Valstīm aizstāvot savas nacionālās intereses, starp tām var izcelties militāri konflikti. Atbildes uz jautājumu, kāpēc starptautiskā politika ir cīņa par varu, klasiskie reālisti meklē indivīdu līmenī, kas ir pirmais no trijiem starptautiskās politikas analīzes līmeņiem (indivīds, valsts, starptautiskā sistēma). Klasiskā reālisma pieejas autoru skatījums uz cilvēka dabu ir diezgan pesimistisks – cilvēki ir savtīgi un varaskāri. Ja iekšpolitikā cilvēku egoistiskos un agresīvos impulsus savalda valsts vara, tad starptautiskās anarhijas apstākļos nepastāv augstāka vara, kas cilvēkus iegrožotu.
Tiek uzskatīts, ka klasiskā reālisma teorija kā daudzmaz vienots ideju kopums izveidojās 20. gs. 30. gadu beigās. Klasiskais reālisms bija dominējošā starptautiskās politikas teorija pēc Otrā pasaules kara, taču šīs pieejas autoru nespēja formulēt skaidru un iekšēji vienotu starptautiskās politikas teoriju noveda pie tā, ka klasiskā reālisma piekritēju skaits 60. un 70. gados samazinājās, līdz par dominējošo reālisma teoriju kļuva neoreālisms.