Pēc Pirmā pasaules kara starptautisko attiecību jomā ietekmīga politiskā doktrīna bija liberālais internacionālisms, kas balstījās uz uzskatu, ka nākamos karus ir iespējams, pirmkārt, novērst, veicinot demokrātiskas politiskas sistēmas, kurās tauta nosaka valsts politisko kursu (jo viņu skatījumā vienkāršie cilvēki nevēlas karu, tas ir tikai militāristu un autoritāru valstu vadītāju interesēs, un tieši autokrātisko monarhiju vadītāji bijuši Pirmā pasaules kara izraisītāji), un, otrkārt, attīstot valstu politisko sadarbību starptautisku institūciju ietvaros. Šie principi ieguva atspoguļojumu Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Vudro Vilsona (Woodrow Wilson) Četrpadsmit punktu plānā Eiropas pēckara kārtības veidošanai. Liberālo internacionālistu ticību demokrātisku valstu harmoniskas sadarbības iespējamībai iemiesoja 1920. gadā nodibinātā Tautu Savienība (angļu League of Nations, franču Société des Nations), kas balstījās uz kolektīvās drošības principu. Lielākā daļa liberālo internacionālistu bija žurnālisti, literāti, politiski aktīvisti, kas ar saviem darbiem centās ietekmēt lēmumu pieņēmējus. Taču viņi apzinājās, ka ir nepieciešams attīstīt pētniecību, lai izglītotu sabiedrību, jo viņu skatījumā viens no svarīgiem karu cēloņiem bija nezināšana un neizpratne par citu starptautiskās politikas dalībnieku nodomiem un interesēm. Tieši liberālie internacionālisti sāka veidot starptautiskās attiecības kā akadēmisku disciplīnu, nodibinot pirmo starptautiskās politikas katedru Eberistvitas Universitātē (Aberystwyth University) Velsā. Lai gan Tautu Savienība 20. gados guva zināmus panākumus, 30. gados tā nespēja īstenot kolektīvās drošības principu. Spēkā pieauga revizionistiskas nedemokrātiskas lielvaras (fašistiskā Itālija, nacistiskā Vācija, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), Japāna). Priekšstats par vienkāršo cilvēku miermīlību izrādījās maldīgs. Vācijā un Itālijā politisko režīmu maiņa notika šķietami demokrātiskā ceļā, un to agresīvo ārpolitiku atbalstīja liela daļa šo valstu pilsoņu. Nedemokrātiskās lielvaras piekopa agresīvu politiku, bet Tautu Savienība nespēja īstenot kolektīvās drošības principu.
Daudzi publicisti uzskatīja, ka liberālie internacionālisti neizprot to, kā darbojas pasaules politika un kāda loma tajā ir valstu sabiedrībai. Par ietekmīgāko liberālā internacionālisma kritiķi kļuva angļu žurnālists, vēsturnieks un publicists Eduards Halets Karrs (Edward Hallett Carr). Viņš publicēja vairākus darbus par starptautiskās politikas jautājumiem, kuri kļuva par dižpārdokļiem. No tiem vislielākā ietekme uz starptautisko attiecību teorētisko attīstību bija Otrā pasaules kara priekšvakarā – 1939. gadā – publicētajai grāmatai “Divdesmit gadu krīze” (The Twenty Year’s Crisis). Tas bija izdevēja ieteikts nosaukums, autors pats to vēlējās nosaukt “Utopija un realitāte”. Liberālo internacionālismu viņš nosauca par “utopismu” (viņa sekotāji vēlāk biežāk lietoja terminu “ideālisms”), kuram pretstatīja reālismu kā “domāšanas uzvaru pār vēlmēm” (thinking upon wishing), respektīvi, utopisti redz pasauli tādu, kādu viņi gribētu redzēt, bet reālisti – tādu, kāda tā ir patiesībā. E. H. Karra skatījumā valstu attiecībās harmonija nav iespējama, tajās dominē konflikts starp tiem, “kam ir”, un tiem, “kam nav”, respektīvi, par pieejamību ierobežotajiem resursiem. Tie, kam resursi pieder, ir ieinteresēti starptautiskās kārtības uzturēšanā, bet tie, kam resursu trūkst, ir gatavi pielietot spēku, lai tos iegūtu, un utopisms ir cerēt, ka viņi būs gatavi pakļauties aicinājumiem respektēt starptautiskās tiesības un morāli. E. H. Karra idejas, kas bija izteiktas šajā grāmatā, jūtami bija ietekmējuši Kārļa Marksa (Karl Marx), sociologa Karla Manheima (Karl Mannheim) un amerikāņu radikālā teologa Reinholda Nībūra (Reinhold Niebuhr) darbi. Reālisms mūsdienās tiek uzskatīts par konservatīvu pieeju starptautiskajām attiecībām, taču E. H. Karra skatījumā viņa idejas bija visai radikāls uzbrukums Lielbritānijas valdošajā elitē valdošajiem priekšstatiem par valstu attiecībām.
Grāmata ieguva plašu lasītāju auditoriju ASV, ko veicināja arī tās atkārtots izdevums 1946. gadā. Šajā laikā ASV universitātēs tikko sāka veidoties starptautiskās attiecības kā akadēmiska disciplīna, un E. H. Karra grāmata tika uztverta kā pirmais darbs, kurā tika saskatīta zinātniska pieeja starptautiskajām attiecībām. Pēc Otrā pasaules kara sekoja Aukstais karš un priekšstats par starptautisko politiku kā tādu, kur dominē konflikts un valstu egoistiskās intereses, atbilda laika garam. Turklāt E. H. Karra ideja par to, ka valstu cīņa par varu ir centrālais jautājums starptautiskajā politikā, bija tuva vienam no reālisma veidotājiem – Hansam Morgentavam (Hans J. Morgenthau) –, lai gan H. Morgentavs starpvalstu konfliktu cēloni saskatīja nevis cīņā par resursiem, bet gan cilvēka dabā (R. Nībūra ideju ietekmē). Arī dažos citos jautājumos viņu uzskati atšķīrās.
H. Morgentavs izmantoja E. H. Karra izdomāto terminu “reālisms” (nosaucot to par “politisko reālismu”), lai apzīmētu pieeju starptautiskajai politikai, kas ir pausta 1948. gada publicētajā mācību grāmatā starptautiskajās attiecībās “Starpvalstu politika” (Politics Among Nations). Grāmatas otrā izdevuma ievadā H. Morgentavs deva sešu reālisma pamatprincipu uzskaitījumu, kas kļuva par joprojām populāru un atzītu klasiskā reālisma paradigmas definīciju.