Starptautisko attiecību (jeb starptautiskās politikas) vēsturisko teorētisko attīstību ir pieņemts aprakstīt kā t. s. četras “lielās diskusijas”. Par pirmo tiek uzskatīta reālisma diskusija ar liberālo internacionālismu 20. gs. 30. gados. Tās rezultātā izveidojās un tika noformulēts viens no ietekmīgākajiem starptautisko attiecību teorētiskajiem virzieniem – reālisms.

Pēc Pirmā pasaules kara starptautisko attiecību jomā ietekmīga politiskā doktrīna bija liberālais internacionālisms, kas balstījās uz uzskatu, ka nākamos karus ir iespējams, pirmkārt, novērst, veicinot demokrātiskas politiskas sistēmas, kurās tauta nosaka valsts politisko kursu (jo viņu skatījumā vienkāršie cilvēki nevēlas karu, tas ir tikai militāristu un autoritāru valstu vadītāju interesēs, un tieši autokrātisko monarhiju vadītāji bijuši Pirmā pasaules kara izraisītāji), un, otrkārt, attīstot valstu politisko sadarbību starptautisku institūciju ietvaros. Šie principi ieguva atspoguļojumu Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidenta Vudro Vilsona (Woodrow Wilson) Četrpadsmit punktu plānā Eiropas pēckara kārtības veidošanai. Liberālo internacionālistu ticību demokrātisku valstu harmoniskas sadarbības iespējamībai iemiesoja 1920. gadā nodibinātā Tautu Savienība (angļu League of Nations, franču Société des Nations), kas balstījās uz kolektīvās drošības principu. Lielākā daļa liberālo internacionālistu bija žurnālisti, literāti, politiski aktīvisti, kas ar saviem darbiem centās ietekmēt lēmumu pieņēmējus. Taču viņi apzinājās, ka ir nepieciešams attīstīt pētniecību, lai izglītotu sabiedrību, jo viņu skatījumā viens no svarīgiem karu cēloņiem bija nezināšana un neizpratne par citu starptautiskās politikas dalībnieku nodomiem un interesēm. Tieši liberālie internacionālisti sāka veidot starptautiskās attiecības kā akadēmisku disciplīnu, nodibinot pirmo starptautiskās politikas katedru Eberistvitas Universitātē (Aberystwyth University) Velsā. Lai gan Tautu Savienība 20. gados guva zināmus panākumus, 30. gados tā nespēja īstenot kolektīvās drošības principu. Spēkā pieauga revizionistiskas nedemokrātiskas lielvaras (fašistiskā Itālija, nacistiskā Vācija, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS), Japāna). Priekšstats par vienkāršo cilvēku miermīlību izrādījās maldīgs. Vācijā un Itālijā politisko režīmu maiņa notika šķietami demokrātiskā ceļā, un to agresīvo ārpolitiku atbalstīja liela daļa šo valstu pilsoņu. Nedemokrātiskās lielvaras piekopa agresīvu politiku, bet Tautu Savienība nespēja īstenot kolektīvās drošības principu.

Daudzi publicisti uzskatīja, ka liberālie internacionālisti neizprot to, kā darbojas pasaules politika un kāda loma tajā ir valstu sabiedrībai. Par ietekmīgāko liberālā internacionālisma kritiķi kļuva angļu žurnālists, vēsturnieks un publicists Eduards Halets Karrs (Edward Hallett Carr). Viņš publicēja vairākus darbus par starptautiskās politikas jautājumiem, kuri kļuva par dižpārdokļiem. No tiem vislielākā ietekme uz starptautisko attiecību teorētisko attīstību bija Otrā pasaules kara priekšvakarā – 1939. gadā – publicētajai grāmatai “Divdesmit gadu krīze” (The Twenty Year’s Crisis). Tas bija izdevēja ieteikts nosaukums, autors pats to vēlējās nosaukt “Utopija un realitāte”. Liberālo internacionālismu viņš nosauca par “utopismu” (viņa sekotāji vēlāk biežāk lietoja terminu “ideālisms”), kuram pretstatīja reālismu kā “domāšanas uzvaru pār vēlmēm” (thinking upon wishing), respektīvi, utopisti redz pasauli tādu, kādu viņi gribētu redzēt, bet reālisti – tādu, kāda tā ir patiesībā. E. H. Karra skatījumā valstu attiecībās harmonija nav iespējama, tajās dominē konflikts starp tiem, “kam ir”, un tiem, “kam nav”, respektīvi, par pieejamību ierobežotajiem resursiem. Tie, kam resursi pieder, ir ieinteresēti starptautiskās kārtības uzturēšanā, bet tie, kam resursu trūkst, ir gatavi pielietot spēku, lai tos iegūtu, un utopisms ir cerēt, ka viņi būs gatavi pakļauties aicinājumiem respektēt starptautiskās tiesības un morāli. E. H. Karra idejas, kas bija izteiktas šajā grāmatā, jūtami bija ietekmējuši Kārļa Marksa (Karl Marx), sociologa Karla Manheima (Karl Mannheim) un amerikāņu radikālā teologa Reinholda Nībūra (Reinhold Niebuhr) darbi. Reālisms mūsdienās tiek uzskatīts par konservatīvu pieeju starptautiskajām attiecībām, taču E. H. Karra skatījumā viņa idejas bija visai radikāls uzbrukums Lielbritānijas valdošajā elitē valdošajiem priekšstatiem par valstu attiecībām.

Grāmata ieguva plašu lasītāju auditoriju ASV, ko veicināja arī tās atkārtots izdevums 1946. gadā. Šajā laikā ASV universitātēs tikko sāka veidoties starptautiskās attiecības kā akadēmiska disciplīna, un E. H. Karra grāmata tika uztverta kā pirmais darbs, kurā tika saskatīta zinātniska pieeja starptautiskajām attiecībām. Pēc Otrā pasaules kara sekoja Aukstais karš un priekšstats par starptautisko politiku kā tādu, kur dominē konflikts un valstu egoistiskās intereses, atbilda laika garam. Turklāt E. H. Karra ideja par to, ka valstu cīņa par varu ir centrālais jautājums starptautiskajā politikā, bija tuva vienam no reālisma veidotājiem – Hansam Morgentavam (Hans J. Morgenthau) –, lai gan H. Morgentavs starpvalstu konfliktu cēloni saskatīja nevis cīņā par resursiem, bet gan cilvēka dabā (R. Nībūra ideju ietekmē). Arī dažos citos jautājumos viņu uzskati atšķīrās.

H. Morgentavs izmantoja E. H. Karra izdomāto terminu “reālisms” (nosaucot to par “politisko reālismu”), lai apzīmētu pieeju starptautiskajai politikai, kas ir pausta 1948. gada publicētajā mācību grāmatā starptautiskajās attiecībās “Starpvalstu politika” (Politics Among Nations). Grāmatas otrā izdevuma ievadā H. Morgentavs deva sešu reālisma pamatprincipu uzskaitījumu, kas kļuva par joprojām populāru un atzītu klasiskā reālisma paradigmas definīciju.

E. H. Karra grāmata nenoliedzami veicināja to, ka liberālo internacionālistu ideju apzīmējums – “ideālisms” – nereti tiek uzlūkots kā noniecinošs. Taču priekšstats, ka E. H. Karra grāmata ir devusi gandrīz vai nāvējošu triecienu šīm idejām, ir pārspīlējums. Liberālo internacionālistu idejas pēc Otrā pasaules kara īstenojās Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO; United Nations), kura inkorporēja Tautu Savienību un kuras Drošības padomes darbība balstījās uz kolektīvās drošības principu, gan arī Eiropas Padomē un Eiropas Ekonomiskajā Kopienā. Lai gan 40. un 50. gados starptautisko attiecību disciplīnā ASV nenoliedzami dominēja reālisma piekritēji, liberālisma jeb “ideālisma” piekritēji nepazuda, viņi attīstīja idejas un teorijas, kas polemizēja ar reālistu skatījumu.

E. H. Karra grāmata izraisīja vairāk vai mazāk asu to liberāļu pretsparu, kuru idejas viņš bija kritizējis savā grāmatā (piemēram, Arnolds Toinbijs (Arnold Toynbee), Leonards Vulfs (Leonard Woolf) un Normans Endžels, Norman Angell). Visasākā bija Frīdriha Hajeka (Friedrich Hayek) kritika, kurš nosauca E. H. Karru par galveno “totalitāristu starp mums”, kas atzīst tikai izdevīguma principu. Tomēr E. H. Karra grāmatas kritika bija diskusija par viņa uzskatiem konkrētos vēsturiskos apstākļos. To nevar nosaukt par teorētisku diskusiju. Pīters Vilsons (Peter Wilson) norāda, ka “pirmā lielā diskusija” patiesībā ir mīts ne tikai tādēļ, ka vēsturiski šāda diskusija vispār nenotika, bet arī tādēļ, ka tajā laikā nepastāvēja kaut cik skaidra un definēta “utopisma” un “reālisma” paradigma. “Utopisms” E. H. Karram bija tikai polemisks apzīmējums uzskatiem, kas viņam nepatika. Ar šo vārdu viņš apzīmēja ļoti plašu uzskatu spektru, kas pastāvēja starpkaru periodā un kam daudzos gadījumos pat bija maz kopīga ar liberālo internacionālismu. Pats E. H. Karrs nebija patiess “reālists”, un viņa idejas bija daudz niansētākas, nekā tās uztvēra 40. gados, un faktiski tām bija ļoti maz kopīga ar to reālismu, kas veidojās Aukstā kara laikā.

Viens no galvenajiem pārmetumiem, kuru E. H. Karrs izteica ideālistiem, bija tas, ka viņu pieeja neesot “zinātniska”, jo runājot par pasauli, kādai tai jābūt, bet ignorējot to, kāda tā ir patiesībā. E. H. Karrs šajā izmantoja analoģiju, salīdzinot reālismu un ideālismu ar zinātni un alķīmiju. Viduslaiku alķīmiķu mērķis bijis cēls – iegūt zeltu, kas bija nepieciešams ekonomikas attīstībai, taču viņi nav domājuši par to, vai svina fiziskās īpašības ļauj to pārvērst zeltā.

Lai gan H. Morgentavs skeptiski izturējās pret pozitīvismu un biheiviorismu starptautisko attiecību pētniecībā, viņa mācību grāmatas mērķis ir prezentēt starptautiskās politikas pētniecību kā zinātnisku disciplīnu. Zinātniskuma uzsvēršana netieši atspoguļoja to, ka E. H. Karru un H. Morgentavu bija iespaidojis pozitīvisma ietekmes pieaugums sociālajās zinātnēs. Tomēr viņiem nevar pārmest, ka viņi būtu pielīdzinājuši sociālās zinātnes dabaszinātnēm, tas ir, nebūtu sapratuši, ka sociālā vide ir daudz komplicētāka par parādībām, ar kurām nodarbojas fizika vai ķīmija. Viņu skatījumā likumiem, kas darbojas starptautiskajā politikā, ir objektīvs raksturs, bet tie būtiski atšķiras no dabas zinātņu “dzelzs likumiem”.

E. H. Karra grāmata deva nosaukumu reālismam kā teorētiskam virzienam, tā bija rosinošs faktors reālisma paradigmas attīstībai un aicināja definēt būtiskās atšķirības starp reālisma un liberālisma virzieniem.